23.9 °C, 3 m/s, 51.4 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāNotiks diskusija «Solidaritāte vai savrupība?»
Notiks diskusija «Solidaritāte vai savrupība?»
13/05/2011

19. maijā pulksten 16 Jelgavas reģionālajā Pieaugušo izglītības centrā notiks EK organizēta diskusija par savstarpējo palīdzēšanu un labdarību šodien – «Solidaritāte vai savrupība?». Tajā aicināts piedalīties ikviens interesents.

Ilze Knusle-Jankevica

19. maijā pulksten 16 Jelgavas reģionālajā
Pieaugušo izglītības centrā notiks EK organizēta diskusija par
savstarpējo palīdzēšanu un labdarību šodien – «Solidaritāte vai
savrupība?». Tajā aicināts piedalīties ikviens
interesents.

Organizatoru pārstāve Lauma ozoliņa informē, ka diskusijā
piedalīsies arī eksperti: politologs Ivars Ījabs, Ziedot.lv
vadītāja Rūta Dimanta un RSU Humanitāro zinātņu katedras vadītāja
Vija Sīle.

Lai diskusijas apmeklētājiem būtu
skaidrs, apmēram par ko tiks runāts, savās pārdomās dalās tās
vadītājs Igors Šuvajevs: «
Vai Latvijā tiešām valda
princips «Mirsti tu šodien, es — rīt»? Vai tiešām gaida citu
nosprāgstam, lai tiktu pie kāda atvieglojuma, pabalsta vai
atbalsta? Latvijā pastāvošā biopolitika uzrāda iezīmes, kas
uzskatāmi ir redzamas faktiskajās koncentrācijas nometnēs. Tomēr
diez vai ir arī tā, ka cilvēki ir pilnīgi savrupinājušies un
neliekas cits par citu ne zinis.

Varbūt pieļaut, ka dzīve ir pilna konfliktiem, un tas nozīmē, ka
nākas atzīt un apzināties, ka tiešām pastāv nesaskaņas. Un daudzi
konflikti netiek atrisināti tikai tāpēc, ka iesaistītie negrib
atzīt savstarpēju saistību, savstarpējo atkarību, proti, viens
nespēj atrisināt konfliktu. Vēl bīstamāk, ja tiek veidoti
subjektīvi konfliktsituāciju tēli, kas tad arī nosaka rīcību. Bet
varbūt šādu tēlu jau ir par daudz? Varbūt cilvēki ir iegrimuši māžu
pasaulē un to vien dara kā māžojas? Bet kādu grēkāzi atrast taču ir
ļoti viegli.

Ik pa laikam uzvirmo pārspriedumi par ziedojumiem, labdarību,
par to, cik solidāri esam vai neesam. Mēdz teikt: ja izteikts
lūgums, palīdzības piedāvājums nedarbojas kā pazemojums. Taču
parasti labdarība nemēdz būt publiska, toties Latvijā tā ir
publiska un turklāt dažādi tiek reklamēta. Cik lielā mērā labdarība
vispār ir labdarība, bet ziedošana — ziedošana? Dažkārt, darot
labu, tiek panākts pretējais. Mangošana var kļūt par dzīves
principu, turklāt var pat apvainoties, ja nekas netiek.

Lauvas tiesa tiek sportam. Taču tā ir nevis ziedošana, bet
sponsorēšana vai netieša reklāmas pirkšana. Turklāt jāņem vērā, ka
par ziedojumiem pienākas nodokļu atlaides, tā ka tas nav gluži
nesavtīgs pasākums. Nākamā joma ar dāsnākajiem ziedojumiem ir
trūcīgas un mazturīgas personas, bet īpaši ir jāizceļ ziedojumi
slimiem bērniem un dzīvnieku aizsardzībai. Lai ziedotu, ir
nepieciešama reklāma. Bet cik tā ir ētiska? Un kas tiek šādi
izreklamēts? Vai tā vispār ir labdarība? Cilvēki iet postā, bet
gādāts tiek par dzīvniekiem — tiem, kurus vismaz daļa no tās pašas
sabiedrības ir atstājusi likteņa varā. Var un vajag iebilst:
palīdzot dzīvniekiem, mācās palīdzēt cilvēkiem. Tomēr gadās arī
tādi, kam dzīvnieki ir svarīgāki par cilvēkiem.

Neliek gan mierā jautājums, vai ziedošana ir labdarība, vai tā
ir taisnīga? Pragmatiski apsverot, labdarība sniegtu lielāku
labumu, ja tā tiktu nevis vienam, bet, piemēram, simtu vienam,
t.i., ja tā būtu kopīgs labums. Tam vienam ir nepieciešama
operācija, bet tiem citiem šī pati summa nodrošinātu brīvpusdienas,
atvieglotu mācības un galu galā vismaz reizi gadā ļautu, piemēram,
pabūt Rīgā, apmeklēt teātri. Šāda jautājuma nostādne var šķist
skarba, tomēr uz šādu jautājumu ir nepieciešams atbildēt. Turklāt
var jautāt, vai valsts nespēj nodrošināt elementāras lietas?

Dati par palīdzību līdzcilvēkiem Latvijā neuzrāda būtiskas
novirzes no Eiropas vidējā rādītāja, gluži pretēji, pašmājās ir
vērojama lielāka solidaritāte. Taču principā runa ir par «privātu»
solidaritāti, jo publiskā solidaritāte… Par to uzskatāmi liecina
arodbiedrību nīkulība. Solidaritāti mēdz bieži piesaukt,
aizmirstot, ko tā īsti nozīmē. Kooperatīvā solidaritāte ir kopīga
individuālo risku vai problēmu risināšana, piemēram, slimības,
bezdarba gadījumos u. tml. Uzreiz jābilst, ka publisks, t.i.,
valstisks, proti, kopīgs risinājums Latvijā laikam ir retums. Tad
jau labāk ļaujas individuālai ziedošanai, nemaz nemēģinot jautājumu
risināt politiski. Antagonistiskā solidaritāte ir kopīgo interešu
aizstāvēšana pret konkurējošu kopību. Tēlu līmenī šāda solidaritāte
varbūt pastāv. Un visbeidzot pastāv sagadīšanās solidaritāte,
piemēram, dabas katastrofu izraisīto seku kopīga pārvarēšana.

Kā ir ar solidaritāti Latvijā? Varbūt tiešām līdzcietība ir
kaitīga, t.i., izdomājot ziedošanas, labdarības «subjektīvos
tēlus», situācija individuāli un kopīgi tiek vienīgi pasliktināta?
Varbūt jāpieņem sūrā atziņa, ka nabadzīgie būs vienmēr un ka ar
labdarību šo problēmu nevar atrisināt? Varbūt labdarība, ziedošana
tiešām traucē apzināties un risināt patiesās problēmas?»