19.1 °C, 4.3 m/s, 74.3 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Nu, kundze, tā pašvaldība mūs krāpj»
«Nu, kundze, tā pašvaldība mūs krāpj»
10/04/2008

Vai jūs varat iedomāties, ka jūsu parāds par īri un komunālajiem
maksājumiem sasniegtu pat
16 000 latu? Īdas Aleksandras ģimenei tā ir realitāte – viņi jau
vairāk nekā astoņus gadus sistemātiski nav norēķinājušies nedz par
apkuri, nedz īri, nedz citiem pamatpakalpojumiem. Jau 2000. gadā
ģimene ar spriedumu no dzīvokļa izlikta, taču joprojām tas nav
izpildīts – ģimenē ir mazi bērni, tāpēc pašvaldība gadu no gada
meklē risinājumu, piedāvā mazākus, lētākus dzīvokļus, uz kuriem
viņiem pārcelties, taču viss velti. Šo gadu laikā piedāvāts īrēt
astoņus dažādus dzīvokļus pilsētā, taču Ī.Aleksandras nostāja ir
nelokāma un atrunas nebeidzamas: «tas ir pārāk tālu no centra»,
«tur nav pienācīga remonta», un tad viņa izvirza ultimātu, ka nu
jau vēlas saņemt, jā, mazākus, jā, ar malkas apkuri, bet kopā trīs
atsevišķus dzīvokļus. Un tā rit jau astotais gads.
Skaidrības labad jāpiebilst, ka Īdas ģimenē ir septiņi cilvēki, kas
šobrīd īrē 68 kvadrātmetrus lielu dzīvokli Asteru ielā. Kas tad ir
viņas ģimenes locekļi? «Esmu vientuļā māte ar trīs bērniem un trīs
maziem mazbērniem,» saka Īda. Atkal piebildīsim, ka viņas trīs
bērniem jau sen kā pāri 20 – dēlam 32 gadi, bet meitām – 28 un 21.
Viena meita ir vientuļā trīs bērnu māmiņa, bet otra tūlīt kļūs par
māmiņu – vīru un tātad apgādnieku viņām nav. Tā viņi visi draudzīgi
mīt pašvaldības dzīvoklī, par kuru norēķinājušies nav jau astoņu
gadu garumā.
«Šajā mājā ir vēl vairāki tādi, kuri nemaksā. Jā, varbūt summa nav
tik liela, bet tik un tā – kāpēc moka tikai mūs?» neizpratnē jautā
Īda.
Viņa ir pārliecināta, ka pašvaldības izturēšanās pret viņiem ir
nežēlīga, neiejūtīga. «Kundze, ko mums te grib iesmērēt – visādus
neremontētus dzīvokļus, mazus dzīvokļus, ārpus centra… Kā tur lai
dzīvo?» jautā Īda.
Turpinot tincināt un taujājot, vai tas vien, ka pašvaldība regulāri
piedāvā viņiem dažādus variantus, no kuriem dažus ģimene pat nav
apskatījusi, pirms atsakās, tomēr nebūtu uzskatāms par soli pretī,
viņa atbild: «Es zinu likumus – viņi mūs nevar izlikt, man taču ir
mazi bērni! Es jau pakonsultējos ar juristu.»
Ir skaidrs, ka likumus Īda pārzina un ļoti precīzi noskaitīs, kas
pašvaldībai viņas labā būtu jādara, taču, kad jautā, ko viņi paši
dara, lai situāciju labotu, Īda klusē. «Ko tad mēs varam darīt?
Darba nav, naudas nav.»
Izrādās, Īda ir reģistrējusies bezdarbniekos. «Nu citādi jau es
nevaru dabūt maznodrošinātās statusu un saņemt sociālo palīdzību,»
viņa nosaka. Un palīdzība ģimenei šajos gados nav bijusi niecīga.
Piemēram, pērn vien no pašvaldības viņi saņēma sociālo palīdzību
teju 1500 latu apmērā: garantētā minimālā ienākuma nodrošināšanai,
dzīvokļa pabalstu, pabalstu skolas piederumu iegādei bērniem,
brīvpusdienas skolā.
Taču, šķiet, arī to Īda neskaita par dižu palīdzēšanu. «Tas
pabalsts skolas piederumu iegādei – iedod to dāvanu karti, bet ko
tad par to var nopirkt?! Vai jūs zināt, cik tagad flomāsteri
maksā?» tā Īda.
Bet, ja jau reģistrējusies bezdarbniekos, tad ja ne meitas, kurām
mazie bērni jāauklē, tad vismaz pati varētu darbu meklēt. «Nu,
kundze, man taču nav izglītības, bērni arī nav skoloti. Kas tādam
darbu dos?» nosaka Īda.
Viņa nav gatava arī mācīties un iegūt kādas iemaņas, kas noteikti
ļautu vieglāk atrast darbu. «Bezdarbniekos it kā piedāvāja šuvējas
kursos iet, bet jūs iedomājieties, ko tas vienam neizglītotam
cilvēkam nozīmē – to visu taču nevar iemācīties! Nē, nē,» spriež
Īda.
Jautāta, kad pēdējo reizi darbs meklēts, Īda nosaka, ka ik pa
laikam. «Man te par sētnieci Nekustamā īpašuma pārvaldē piedāvāja,
bet saprotiet pati – saņemtu 90 latus mēnesī par šitādu darbu! Tas
taču nav normāli,» atkal spriež Īda.
Tā nu pašvaldība turpina piedāvāt Īdas ģimenei variantus, maksāt
sociālos pabalstus un gaidīt, kad ģimene sapratīs: par saņemtu
pakalpojumu ir jānorēķinās un atbildība par savu nākotni jāuzņemas
arī pašiem.
Nupat gan, šķiet, panākts kompromiss – Īdai ierādīti divi
vienistabas dzīvokļi Stacijas un Mātera ielā: viņa panākusi savu –
dzīvokļi centrā un ar malkas apkuri. «Būs jau jāiet, bet nekas dižs
nav. Stacijas ielā briesmīgas tualetes, remonts arī švaks. Viņi jau
mani spiež – ko citu darīt,» noslēgumā nosaka Īda.
Jāpiebilst gan, ka pirmdienas vakarā Īda atkal devās uz pašvaldību
un spītīgi uzstāja uz to, ka viņai nepieciešams vēl trešais
vienistabas dzīvoklis.

 Sagatavija Kristīne Langenfelde