26.5 °C, 2.2 m/s, 49 %

Pilsētā

Pagaidu darbs iemāca patstāvību
02/11/2008
Zane Krūmiņa, LLU Sociālo zinātņu fakultātes iestāžu un
uzņēmumu ārējo sakaru specialitātes 3. kursa studente:
«Vairs negribēju dzīvot uz vecāku rēķina, tādēļ pirms kāda
gada nopietni pievērsos darba meklējumiem. Arī tādēļ, ka sākām
dzīvot kopā ar draugu un mēs paši gribējām uzņemties atbildību par
savu dzīvi, būt neatkarīgi no vecākiem.
Ja godīgi – iespējas nekādas plašās nepavērās, jo studijas
pārtraukt nedomāju, savukārt dialogs ar darba devēju daudzos
gadījumos izvērtās līdzīgs: «Studējat? Klātienē? Mums ir tāds un
tāds grafiks. Apvienot nevarēsiet?» Jau pēc pirmajiem darba
meklējumiem sapratu, ka studentam, kurš mācās klātienē, darbu nav
viegli atrast, jo ir salīdzinoši maz darba devēju, kas būtu
pretimnākoši, mudinot arī studijas neatstāt novārtā.
Tad nu man bija divi varianti – strādāt par oficianti vai arī
apsardzē. Sociālo garantiju un atalgojuma dēļ izvēlējos otro un
pašlaik strādāju Ieslodzījuma vietu pārvaldē – apsargāju Jelgavas
cietumu. Mēnesī iekrīt kādas septiņas astoņas maiņas. Tiesa gan –
pa 24 stundām katra. Ja jāstrādā darba dienās, ir grūti – no
pulksten 8 līdz nākamā rīta astoņiem strādāju, bet pēc tam uzreiz
negulējusi uz lekcijām. Dažkārt jau nogurums ir nenormāls, taču man
ir stimuls – iegūt izglītību. Protams, ka kavēt studijas sanāk
diezgan – nepilnus 50 procentus, taču tad es eju pie pasniedzējiem,
prasu, kas man papildu jāizdara, un to arī daru. Arī pasniedzēju
attieksme ir dažāda – vieni atbalsta strādājošus studentus, īpaši,
ja pats students izrāda iniciatīvu mācīties, citi – ne. Esmu
sapratusi, ka šajā gadījumā svarīgākā ir paša studenta attieksme un
prasme apvienot darbu ar mācībām, turklāt tā, lai neciestu sekmes.
Manā gadījumā tas gan neko būtiski nemaina kaut vai tā apsvēruma
dēļ, ka manā specialitātē nav budžeta grupas – mēs visi par mācībām
maksājam. Šim nolūkam esmu bankā aizņēmusies kredītu studiju
apmaksai, un tas ir liels atbalsts – pagaidām man vismaz studiju
maksa nav jāsedz no savas algas.
Ļoti labi apzinos, ka darbs apsardzē man ir pagaidu – tiklīdz
beigšu studēt, meklēšu arī citas darba iespējas, jo varēšu strādāt
pilnu darba dienu. Patiesībā to apzinās arī darba devējs –
vairākkārt esam pārrunājuši, ka šis darbs nebūs ilglaicīgs, kaut
gan arī pašlaik tur strādā jaunieši, kas vēl studē vai augstāko
izglītību ieguvuši nesen. Manuprāt, pieņemot darbā studentu, ar to
rēķinās lielākā daļa darba devēju. Iespējams, tieši tāpēc studentus
darbā pieņem nelabprāt. 
Jau tagad esmu apzinājusi iespējas strādāt savā specialitātē,
un piedāvājumi ir vilinoši. Bet pagaidām esmu apmierināta, vēl jo
vairāk tādēļ, ka atalgojums, manuprāt, ir ļoti labs, īpaši
studentam. Agrāk biju pieradusi izdzīvot ar kādiem 100 – 120 latiem
mēnesī, ko deva vecāki. Šajā summā bija iekļauta arī nauda ceļam uz
mājām, kas vienā virzienā bija pat pieci lati. Bet tagad jau esmu
iemācījusies rīkoties ar krietni lielāku summu. Esmu sapratusi, ka
pašas pelnītajai naudai ir lielāka vērtība – to vairāk skaiti un
pati mācies veidot savu budžetu.»