18.9 °C, 1.6 m/s, 83.3 %

Pilsētā

«Paldies, ka jūs mani uzmetāt»
19/12/2008

Kad 2014. gadā Sočos notiks nākamās ziemas olimpiskās spēles un visu valstu komandas dosies atklāšanas parādē, mūsu acis, visticamāk, meklēs latviešu sportistus, taču varbūt šoreiz ir vērts paskatīties arī Krievijas izlases virzienā – viņi parādē dosies Jelgavas uzņēmēja ražotajos tērpos. 

Kristīne Langenfelde
Kad 2014. gadā Sočos notiks
nākamās ziemas olimpiskās spēles un visu valstu komandas dosies
atklāšanas parādē, mūsu acis, visticamāk, meklēs latviešu
sportistus, taču varbūt šoreiz ir vērts paskatīties arī Krievijas
izlases virzienā – viņi parādē dosies Jelgavas uzņēmēja ražotajos
tērpos. 
Sporta apģērbu ražotājs «Bars LV» ir vienīgais Latvijā, kas
ražo profesionālas sporta formas basketbolam, futbolam, florbolam,
volejbolam, kā arī sporta kostīmus un fitnesa apģērbu. Uzņēmuma
īpašnieks jelgavnieks Jānis Bacāns neslēpj, ka šobrīd jau
kvalitātes ziņā viņi ir spējīgi konkurēt ar tādiem labi zināmiem
zīmoliem kā «Adidas», «Nike» un citiem.
Sākums savai firmai bija mazliet cits – vairākus gadus Latvijā
un Igaunijā pārstāvējāt labi zināmo Lietuvas sporta apģērbu
ražotāju «Audimas».
Jā, tas bija sākums – 1997. gads. Kad kļuvu par «Audimas»
pārstāvi Latvijā un vēlāk arī Igaunijā, tas patiesi bija
kvalitatīvs produkts – jau tāds rādītājs vien, ka no 100 vienībām
izbrāķēt varēja vien divus procentus, par kaut ko liecina. Tā bija
ļoti kvalitatīva prece – apģērbām profesionālās sporta komandas, šo
apģērbu patiesi novērtēja, pirka, un bizness labi aizgāja.
Lietuvieši tobrīd spēja pacelt savu zīmolu augstā līmenī.
Bet nāca lūzums…
Un diezgan strauji. Mūsu kaimiņiem šķita, ka viņi jau tirgu ir
iekarojuši un var atļauties domāt tikai par peļņu – lai samazinātu
izmaksas, viņi ražotni no Lietuvas pārcēla uz Ķīnu. Un tad arī
sākās problēmas… Godīgi sakot – «Audimas» sāka ražot vienu
vienīgu brāķi – no Ķīnas rūpnīcas mums atveda jau 30 – 40 procentus
brāķa. Tas jau vairs nebija bizness. Taču leišiem ar to vēl
nepietika – ik pēc pusgada viņi sava apģērba cenu paaugstināja par
50 procentiem. Rezultātā tirgū nonāca pārsvarā nekvalitatīvs sporta
apģērbs par ļoti augstu cenu. Tas jau vairs nebija normāli! Tā taču
nevarēja strādāt! Iedomājieties: cilvēks pasūta preci, mums
piegādā, tā izrādās nekvalitatīva, jāsūta atkal atpakaļ, jāpieprasa
vietā cita, un tā nepārtraukti – nodarbojāmies vien ar ķīniešu
sabojātās preces atgriešanu. Pircējiem pamazām zuda uzticība mums.
Vienvārdsakot – leiši uzmeta gan mani, gan savus klientus.
Un tagad jūs ar savu firmu pierādāt, ka latviešiem nav
vajadzīgi nedz leiši, nedz ķīnieši, lai ražotu profesionālu sporta
apģērbu.
Tieši tā. Es sapratu, ka varu to darīt pats – nepārstāvot kādu
citu un neatbildot par citu kļūdām. Nodibināju savu uzņēmumu «Bars
LV». Sākums jau bija pagrūts. Atkal neiztiku bez leišiem…
(Smaida.) Mums vajadzēja telpas. Tās piedāvāja viens leišu čoms.
Bauskas ielā, neliela platība, it kā, viņa vārdiem sakot, izdevīga
īre. Apkure tur bija ar elektrību, leitis teica, ka rēķins nemaz
neesot tik liels – ap 100 latiem… Bet, kad saņēmām pirmo rēķinu,
tas bija… 900 lati!!! Nu ko, viņi atkal mani bija
uzmetuši. 
Bet tā vien šķiet, ka tā uzmešana jums bijis tikai kārtīgs
attīstības dzinulis?
Tagad varu droši teikt un arī viņiem jau esmu to pateicis:
«Paldies, ka jūs mani uzmetāt.» Un tas ir patiesi. Ja tolaik
«Audimas» tā nebūtu izrīkojies, diezin vai es domātu par savas
firmas veidošanu; ja leitis nebūtu man tās telpas Bauskas ielā
iesmērējis, diezin vai uzreiz sasparotos celt savu ražotni Tīrainē.
Jā, man viņiem ir jāsaka paldies. Un patiesībā uzsākt šādu biznesu
bez sakariem būtu pasmagi, taču man bija «Audimas» laikā iegūti
kontakti, kas krietni palīdzēja.
Tad nu sanāca, ka jūs sākāt ražot sporta apģērbu ar «Bars»
zīmi, bet Latvijas tirgū vēl pārdeva arī «Audimas».
Kaut kas tāds ir iespējams tikai Latvijā. «Audimas»
pārstāvniecība bija mana firma, bet, tiklīdz es izstājos,
lietuvieši uztaisīja «Audimas Latvija» un sāka veikalos tirgot to
pašu preci. Igaunijā tas negāja cauri – tur likumdošana nepieļauj
vienādas firmas atvēršanu. Tad arī sanāca, ka sākumā konkurējām –
atceros, «Spicē», veikalā «Spantal sport», sākumā 90 procenti no
sporta apģērbiem bija «Audimas», bet barsiņam tikai 10 procenti,
bet jau pēc diviem gadiem barsiņš paņēma 80, «Audimas» atstājot
vien 20 procentus.
Ko lai saka – tirgus iekarots, nu ražotni var pārcelt uz
Ķīnu…
(Smaida.) Nē, tādu kļūdu es nekad nepieļaušu. Es taču saku, ka
mēs, latvieši, arī varam! Starp citu, arī Ķīnā nemaz tik gludi
vairs neiet – viņiem tauta sāk novecot, sāk trūkt darbaspēka, un es
jau esmu dzirdējis, ka ķīnieši paši sāk meklēt savām ražotnēm
vietas citās valstīs.
«Audimas» ne tuvu nav vienīgie jūsu konkurenti – ir taču vēl
«Nike», «Adidas», «Puma» un citi «dārgā gala» zīmoli.
Jā, bet mēs jau esam pierādījuši, ka varam arī ar viņiem
konkurēt un tur tiešām nav nekā neiespējama. Sporta vidē to jau
zina – piemēram, arī ASK basketbolistiem mēs šujam formas. Jā, jā –
tur virsū ir «Reebok» brends, bet patiesībā šujam mēs. «Reebok»
vienkārši nespēja atrast tādu krāsu toņu salikumu, mēs atradām.
Protams, nevaram pretendēt uz komandas atbalstīšanu ar 70 000 latu
ekipējumu – botas, somas, dūnu jakas un tā tālāk, tāpēc esam gatavi
ražot formas, kas vēlāk nes «Reebok» vārdu. Taču kopumā šobrīd mūsu
formas valkā nu jau 14 profesionālās basketbola komandas. Es tikai
gribu teikt, ka latvieši arī var. Nu, piemēram, Andris Biedriņš,
kad sāka spēlēt ASV, atsūtīja mums kādu ļoti augstas kvalitātes
sporta apģērba auduma paraugu. Ko izdarījām mēs? Palūdzām mūsu pašu
«Laumai» izstrādāt ekvivalentu. Un tagad mums ir tāds pats
augstākās klases audums. Viens pret viens. Mēs strādājam ar visiem
kvalitatīvākajiem audumiem un tā arī spējam parādīt sevi augstas
konkurences apstākļos. 
Par to noteikti liecina kaut vai Krievijas olimpiskās
komitejas izvēle par labu jūsu šūtajām formām viņu izlasei
nākamajām ziemas olimpiskajām spēlēm…
… un ne tikai. Tikko esam saņēmuši pasūtījumu arī no
Lielbritānijas, kas vēlas, lai apģērbjam gan viņu sieviešu, gan
vīriešu basketbola izlasi. Viņi mūs pamanījuši Turīnas Olimpiskajās
spēlēs, kad ievērojuši mūsu basketbolistes «Bars LV» šūtajās
formās.
Taču «Bars» nav sporta apģērbi tikai
profesionāļiem. 
Patiesībā šobrīd mums jau ir pieci zīmoli – jau minētais
«Bars»; «Claw» no «dārgā gala», kas izšūts ar Svarovska kristāliem;
īpaši paredzēts apģērbs korpulentām dāmām «Rubens Ladies», un te
jāpiebilst, ka nu jau arī starptautiskās izstādēs vērojams, ka
firmas šai pozīcijai pievērš arvien lielāku uzmanību – iepriekšējā
izstādē Diseldorfā jau 25 procenti no visa piedāvājuma bija domāts
šim pircēju lokam; vīriešu brends «3B» un «Paws», kas ir mūsu
jaunākais sniegums, – bērnu apģērbi. Varbūt kādam šķiet – kāpēc
vienai firmai vajadzīgi pieci brendi, taču mums ir jāorientējas uz
dažādiem pircējiem, ne tikai profesionāļiem. Piemēram, pirms dažiem
gadiem mūs uzmeklēja «Rimi» un lūdza kolekciju saviem veikaliem.
Piekritīsiet taču, ka tas būtu visai dīvaini, ja ar preču zīmi
«Bars», ko valkā profesionāļi, mēs ienāktu lielveikalos. Tāpēc tapa
cita kolekcija, ar citu preču zīmi, un tā ir normāla prakse – arī
visiem pasaules mēroga zīmoliem ir savs dārgais un lētākais
gals.
Nupat arī atvērts veikals Jelgavā. Kāpēc tieši Jelgavā?
Jelgava neapšaubāmi ir viena no vislabāk attīstītajām un
spēcīgākajām pilsētām Latvijā. Es pat gribu teikt, ka Jelgava
šobrīd turas labāk par Rīgu. Paskatieties – cilvēki te ir
atsaucīgāki, dzīvespriecīgāki, bet Rīgā jau ir sākusies tāda
nomāktības sajūta. Kāpēc lai uzņēmējs negribētu ienākt tādā vidē,
kāda ir Jelgavā?! Otra tāda līdzīga pilsēta Latvijā ir Valmiera,
bet pagaidām mums vēl nav izdevies tur iegūt labas telpas veikalam.
Protams, Jelgava man ir īpaša jau tāpēc vien, ka tā ir mana dzimtā
pilsēta, manas mājas.
Un tā mājas sajūta ir arī pret savējiem – basketbola klubu
«Zemgale», kas arī valkā jūsu ražotos sporta tērpus?
Noteikti. Nu kā gan es varētu neapģērbt savu komandu?!  
         
Tur jau noteikti bizness vairs neeksistē…
Neeksistē gan – es jau 1995. gadā kopā ar uzņēmēju Valēriju
Šinkus izveidoju «Zemgali». Vienu gadu mums tā divatā izdevās klubu
noturēt – sezonā no deviņiem klubiem izvilkām 5. vietu. Tas bija
patīkams gads, bet tā tikai divatā turpināt būtu neiespējami. Doma,
ka mūs atbalstīs dome, tā arī palika tikai doma – toreizējais
pašvaldības vadītājs Uldis Ivans tam līdzekļus vai gribēšanu
neatrada. Tad atkal mani uzrunāja uzņēmēji, un mēs atkal
nodibinājām «Zemgali». Es jau pašā sākumā teicu: «Tam nav jēgas, ja
nav pašvaldības atbalsta.» Taču šoreiz esam saņēmuši domes
atbalstu, un šķiet, ka nu viss ir pa īstam. Viss kaut kā
likumsakarīgi sanāca – ir uzņēmēju, pašvaldības atbalsts, tad vēl
Varis Krūmiņš pēkšņi no Valmieras atbrīvojas… Es uzreiz devos
viņu uzrunāt, vēlāk arī ar Jāni Bambi runāju, un tagad mums ir gan
Latvijas labākā piecinieka treneris, gan labs centra
spēlētājs. 
Kā jūs kā komandas atbalstītājs, kluba valdes loceklis
vērtējat mūsējo paveikto?
Kaut kur jau izskanēja, ka paveikts teju neiespējamais –
pirmajā sezonā mūsējie tika 1. līgā! Taču es domāju, ka tas bija
tikai normāli – ar tādu finansiālo atbalstu, tādiem spēlētājiem un
treneri netikt 1. līgā būtu pazors. Tas bija normāls, reāls mērķis,
kas bija jāsasniedz un arī tika sasniegts, tas noteikti nebija
varoņdarbs. Taču tagad, jau otrajā sezonā, es redzu, ka puiši
tiešām cīnās apsveicami. Jā, varbūt ir bijuši daži neordināri
lēmumi, bet kopumā rezultāti ir teicami. Tas, ka mēs Valmieru
uzvarējām, jau vien ir ko vērts: iedomājieties – Varis Krūmiņš pret
savu bijušo klubu un Bagatski, super!