Lai palīdzētu Zvejnieku ģimenei, kurā vectētiņš Andrejs Zvejnieks viens pats audzina savus četrus nepilngadīgus mazbērnus Elizabeti, Mārtiņu, Kristiānu un Evelīnu, Sabiedrības integrācijas pārvalde šodien rīkoja labdarības koncertu «Impulss». Tajā saziedotie līdzekļi tiks ieguldīti Zvejnieku ģimenes mājokļa sakārtošanā, taču palīdzēt var ikviens, gan šim mērķim ziedojot naudas līdzekļus, gan palīdzot sarūpēt saimniecībā noderīgas lietas.
Sintija Čepanone
Kā norāda Sabiedrības integrācijas pārvaldes vadītāja Rita Vectirāne, jau pašlaik aicinājumam palīdzēt atsaukušies virkne jelgavnieku – gan privātpersonas, gan iestādes un uzņēmumi, un katrs ziedojis savu artavu, lai jau pavisam drīz Zvejnieku ģimene varētu mitināties izremontētā mājoklī, kas būs krietni piemērotāks četru mazu bērnu audzināšanai.
«Andrejs ir mūsu kolēģis, un, jāatzīst, ne katrs vīrietis uzņemtos atbildību par četriem maziem bērniem. Un Andreja situācijā tā nav spoža afiša un skaļi vārdi – tās ir patiesas rūpes katru minūti, katru sekundi… Bet finanses ir finanses, un, ja mājās ir četras kāras mutes, ja visi četri jālaiž skolā, jāapģērbj plus vēl citi sīkumi, tad ir grūti. Jāatzīst, ka daudziem māksliniekiem arī neklājas viegli, taču viņi centušies palīdzēt – viņi ziedojuši, ko var – savus darbus –, lai palīdzētu Andrejam,» norāda Jelgavas Mākslinieku biedrības vadītājs Māris Brancis. Un labdarības koncertā iegūtie līdzekļi par ziedotajiem mākslas darbiem, kurus varēja iegādāties izsolē, arī tiks ieguldīti Zvejnieku ģimenes mājokļa remontā.
R.Vectirāne norāda, ka sekot līdzi ziedojumu izlietojumam un tam, kā soli pa solim tiks veikti darbi, varēs ikviens – tas būs iespējams Sabiedrības integrācijas pārvaldes mājas lapā wwwsib.jelgava.lv. «Tas noteikti nebūs katru dienu, taču divas trīs reizes nedēļā gan centīsimies mājas lapā ievietot fotogrāfijas, lai ikviens varētu būt pārliecināts, ka ziedotie līdzekļi tiek iztērēti Zvejnieku ģimenes mājokļa sakārtošanai. Un tā soli pa solim līdz uzvarai!» tā R.Vectirāne. Viņa jau tagad saka lielu paldies Jelgavas tehnikuma direktorei Janīnai Rudzītei, kuras vadītā skola nedomājot atsaucās aicinājumam iesaistīties labdarības akcijā. Proti, remontdarbus Zvejnieku ģimenes mājoklī veiks Jelgavas tehnikuma labākie audzēkņi pasniedzējas Zigrīdas Devjakovičas vadībā. Tāpat paldies viņa saka arī uzņēmumiem, kuri jau pašlaik ziedojuši materiālus remontdarbiem un ir gatavi atbalstīt arī turpmāk.
Kā labdarības koncertā norādīja Jelgavas domes priekšsēdētāja vietnieks Vilis Ļevčenoks, ir prieks par vectēva uzņēmību, jo diemžēl arī mūsu pilsētā netrūkst gadījumu, kad bērni tiek atstāti novārtā, tapēc ir jo īpašs prieks, ka Andrejs, par spīti grūtībām, uzņēmās rūpes par mazajiem un cenšas tikt galā ar visām sadzīves problēmām pēc labākās sirdsapziņas.
Ja jums ir iespēja palīdzēt Zvejnieku ģimenei, ziedojumus var pārskaitīt uz kontu: LV98UNLA0050008758866, Andrejs Zvejnieks, personas kods 060139 – 10001.
Palīdzēt var arī, ziedojot saimniecībā noderīgas mantas. Tās var nogādāt Sabiedrības integrācijas pārvaldē Sarmas ielā 4, iepriekš piezvanot pa tālruni 63005467.
Intervija ar Zvejnieku ģimeni
«Es jau smejos, ka esmu ģēnijs, – visi ģēniji taču miruši nabadzībā…»
Kristīne Langenfelde
«Viņš ir ļoti, ļoti labs,» saka astoņgadīgā Kristiāna. «Pats labākais pasaulē,» piebilst sešgadīgā Evelīna. «Viņš vienkārši tāds ir piedzimis,» vēl nosaka desmitgadīgais Mārtiņš. Daudziem jelgavniekiem viņš ir bijušais Mākslas skolas direktors Andrejs Zvejnieks, bet saviem četriem nepilngadīgajiem mazbērniem nu jau ilgus gadus vienīgais, kurš samīļo, aprūpē un māca dzīves gudrības…
Vecaistēvs viens ar četriem mazbērniem – sešgadīgo Evelīnu, astoņgadīgo Kristiānu, desmitgadīgo Mārtiņu un 14 gadus veco Elizabeti – dzīvo jau vairāk nekā gadu, taču arī pirms tam atbalsts no bērnu mammas praktiski nav bijis nekāds. Šobrīd situācija kļuvusi tik smaga, ka bez līdzcilvēku palīdzības iztikt kļūst arvien grūtāk, jo ģimenes vienīgie ienākumi ir Andreja pensija un aizbildniecības līdzekļi, kuriem, kā saka Andrejs, ir nelāgs ieradums izsīkt ātrāk nekā sākas jauns mēnesis. «Ja godīgi, tad mums sanāk tikai tam, lai paēstu…» bez vēlmes iežēlināt, vienkārši kā faktu min vecaistēvs.
No kā jums šobrīd ir visvairāk bail?
Vislielākās bailes ir no tā, ka mūs pavisam likumīgi var izlikt no dzīvokļa, jo komunālie parādi iekrājušies tiešām lieli un ar pašu spēkiem tos nu nekādi nav iespējams samaksāt. Katru mēnesi man no pensijas atvelk kādus 50 – 60 latus, bet parāds jau īpaši mazāks nekļūst… Tas krājies gadiem, jo praktiski kopš bērnu dzimšanas vienīgā iztikšana ir bijusi mana pensija. Tagad pēdējo gadu vēl ir aizbildniecības līdzekļi.
Droši vien tobrīd, kad 1999. gadā devāties pensijā, savas vecumdienas iedomājāties pavisam citādākas.
(Pasmaida – red.) Jā, domāju, ka būšu tāds balts un pūkains vecaistēvs, kuru apciemos viņa mīļie mazbērni… Ja būs spēks, aizbraukšu pie upes, kaut ko uzgleznošu… Bet, redz, kā viss dzīvē sagriezās…
Bērnu mammai tiešām nerūp, kas notiek ar viņas mazajiem?
Diemžēl nerūp gan. Ja godīgi, man pat nav nekādu īstu ziņu par to, kur viņa šobrīd atrodas. Viņa izvēlas ar mani nekomunicēt – aizbrauca, un ne ziņas, ne miņas. Pēdējās ziņas pienāca no Vācijas, bet cik tas ticams… Mazajiem jūlijā bija jubilejas, un tad mamma atsūtīja pastkarti – tas arī ir vienīgais, ko nu jau vairāk nekā gada laikā viņi par mammu ir dzirdējuši. Bet mēs ar mazbērniem esam ļoti atklāti – visu cenšamies izrunāt, gribu, lai viņi saprot. Un, šķiet, viņi saprot, ka mamma nekad tā īsti viņiem nav bijusi līdzās, jo vienmēr sava dzīve un darīšanas viņai bijušas svarīgākas par bērnu aprūpēšanu. Strādāt viņai netīk, atbildību uzņemties arī ne… Šobrīd jau mammai ir atņemtas bērnu aprūpes tiesības.
Vēl tikai trīs dienas, un visiem četriem mazbērniem būs jādodas uz skolu. Esat tikuši galā ar skolas pirkumiem?
Tas jau šobrīd mums ir pats galvenais – katru mēnesi pa drusciņai pirkām, lai beigās viss būtu sagādāts. Gribu izteikt milzīgu pateicību Sociālo lietu pārvaldes darbiniecei Lindai Talapinai, kura mūs vienmēr tik sirsnīgi uzņem un palīdz mūsu situācijā. Nezinu, ko mēs darītu bez pašvaldības palīdzības, kas dod iespēju saņemt dāvanu karti lielajiem bērniem 40 latu vērtībā skolas piederumu iegādei un mazajai sešgadniecei 20 latu vērtībā. Ir skaidrs, ka mēs paši tādu summu skolas lietām atvēlēt nevarētu. Es parēķināju, ka vecākajai mazmeitai, kura mācās Spīdolas ģimnāzijā, sagatavošana skolai izmaksā 65 latus. Tas tiešām ir daudz.
Tagad jau vēl skatāmies, kā mazie tiks uz skolu – pagājušajā gadā pats viņus pavadīju un sagaidīju, bet tagad domājam, ka varbūt lielākā pavadībā visi varētu braukt ar autobusu. Traki jau ir – nav viegli visur viņiem līdzi izskriet. Pagājušajā gadā Mārtiņa mūzikas skolotāja pamanīja viņā talantu un piedāvā mācīties Mūzikas skolā. Bet es atkal rēķinu – tas tomēr ir attālums. Ja man Mārtiņš jāpavada – kur atstāt mazos… Tāpēc pagaidām mēs iesaistāmies tikai tajos pulciņos, kas ir skolā.
Kā ar mācīšanos – mājasdarbos tiekat mazajiem līdzi?
Vēl jau tieku. Viņiem patīk mācīties. («Tas viss būs rakstīts «Jelgavas Vēstnesī»? Tad jau es varēšu lasīt! Es jau māku lasīt bez balss!» sarunā iespraucas Kristiāna. Un māsa ar brāli piebilst, ka ļoti gaida skolu, jo tur ir labi skolotāji. Viņiem arī patīk mācīties – ja kaut ko nesaprot, vecaistēvs vienmēr palīdz, izskaidro. «Viņš vienmēr aprunājas, kā mums gājis skolā, viņš visu grib zināt, bet mēs – ar viņu dalīties,» saka Mārtiņš.)
Viņi jau man labi bērni – mācās salīdzinoši labi, bez aizķeršanās tiek nākamajā klasē.
Jūs noteikti esat domājis par to, kādus savus mazbērnus vēlaties redzēt pēc gadiem – kādas vērtības viņos cenšaties ieaudzināt?
Es pats sev daudzas reizes esmu uzdevis šo jautājumu. Uzskatu, ka mans galvenais uzdevums ir savus mazbērnus virzīt uz labestību, izpratni, toleranci, katrā ziņā – godīgumu. Tā arī viņus audzinu – tikai uz labo, bet ik pa laikam prātā pavīd doma, vai ar to pietiek. Varbūt tas tā skumji skan, bet man brīžiem šķiet, ka ne vienmēr dzīvē uzvar labais… Šobrīd mūsu sabiedrība kļūst arvien neiecietīgāka, un, lai šādos apstākļos izdzīvotu, varbūt ir jāpiemīt arī kādām nekaunīgākām īpašībām… Bet es neesmu tā audzināts un arī saviem mazbērniem to ieaudzināt nespēšu.
Bet jūs noteikti nebijāt audzināts arī tam, lai kļūtu par mammu un tēti vienlaicīgi, turklāt vēl jūsu vecumā.
Esmu lauku puika, tāpēc darbs man nekad nav bijis svešs. Arī tad, kad kā puika no laukiem sāku mācīties Rīgā un dzīvoju kopmītnēs, ar visu bija jātiek galā pašam – jāuzkopj, ēst jātaisa, drēbes jāmazgā. Tā kā par mājas soli es nesūkstos – atbildības sajūta arī man vienmēr ir bijusi augsta. Ar visu tiekam galā. («Vecaistētis ļoti, ļoti garšīgi taisa ēst – viņam viss sanāk,» papildina Mārtiņš.)
Vienīgi ar to mājas kārtošanu tā pašvakāk – uz sajaukšanu jau visi mazbērni ir meistari, bet, kad jāsāk kārtot, tad – ar grūtībām… Lai gan nu jau Kristiāna sāk apzināties tās lietas un dažkārt pat pati bez teikšanas gatava darboties. Viņa jau mums tika liela, ka ne tikai mūsu dzīvokli izmazgā, bet arī kāpņutelpu – ja bērns grib darboties, tad ir jāļauj.
Jūs sakāt, ka ar mazajiem visu atklāti pārrunājat, mājas soli darāt kopā – vai nešķiet, ka tas var būt par daudz sešus, desmit gadus veciem bērniem, ka viņiem pazūd bērnība?
Tā jau laikam ir… Viņi ātri kļūs pieauguši, jo zina, ka turpmākajā dzīvē varēs paļauties tikai paši uz sevi.
Kas ir tie priecīgie notikumi jūsu ikdienā?
Traki jau tas skan, bet pati priecīgākā diena mums ir mana pensijas diena. Tad mēs visi varam aiziet uz veikalu un nopirkt kādu gardumu – visi kopā apsēsties, apēst un justies ļoti laimīgi… Protams, ka ļoti lielu prieku sagādā bērnu veiksmes skolā – viņiem prieks, bet man – divtik liels. Vasarā aizstaigājām uz mūsu pašu Lielupes pludmali – arī tie mums ir lieli prieki, jo bērni var no sirds atpūsties. Mēs jau nevaram tā visi kopā kaut kur aizbraukt, bet ir lietas, ko var izdarīt bez papildu līdzekļiem, un mēs tās noteikti izmantojam, jo galvenais ir pabūt visiem kopā.
Kamēr mēs tā runājam, mazie ik pēc minūtes jautā: «vecotēti, vai drīkst…», «vecotēti, vai es varu…», «vecotēti, vai tu atceries…» – tiekat galā ar tiem visiem «kāpēc»?
Vēl jau tieku (pasmaida – red.). Bieži jau ir tā, ka vakaros visi uzreiz grib sasēsties man klēpī, piespiesties, samīļot – tad gan man ir jāatzīst, ka vecaistētis vairs nav tik stiprs…
Es jau par sevi smejos, ka esmu ģēnijs! (Atkal pasmaida – red.) Un vai tad tā nav tiesa?! Visi ģēniji taču ir miruši nabadzībā!
Nu, jūs jau gan par to vēl nedrīkstat domāt.
Taisnība gan – gribi vai negribi, bet vēl kādi 20 gadi jānodzīvo būs – man taču ir jāredz, kas no maniem bērniem izaugs…
Foto: Ivars Veiliņš
«Es tolaik biju pilnībā iegrimis darbā, bērnus audzināja sieva un uz maniem jautājumiem, kā sokas skolā, vai nav kādas grūtības, ģimenē atbilde vienmēr skanēja: «Viss ir labi!» Laikam tā arī ir mana mūža lielākā kļūda, jo savas meitas problēmas pamanīju par vēlu… Man jau šķiet, ka šodienas sabiedrībā tas var radīt briesmīgas sekas daudzās ģimenēs, kur komunikācija starp vecākiem un bērniem ir tik minimāla, ka mēs patiesībā nemaz nezinām, kas notiek ar mūsu pašiem tuvākajiem,» saka 73 gadus vecais Andrejs Zvejnieks, kuram šodien vienam pašam jātiek galā ar savu četru nepilngadīgo mazbērnu audzināšanu. Ikdienā gan biežāk viņš redzams kopā ar trīs pašiem mazākajiem – sešgadīgo Evelīnu, astoņgadīgo Kristiānu un desmitgadīgo Mārtiņu, jo 14 gadus vecā Elizabete jau ar ikdienas darbiem tiek galā pati, kamēr mazie jāpavada ik uz soļa.
20.3 °C,
2.9 m/s,
88.1 % 
20.3 °C,
2.9 m/s,
88.1 %