24.4 °C, 2.1 m/s, 82.8 %

Izglītība

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsIzglītībaPar deportācijām stāsta caur bērna zīmējumiem un smilšu mākslu
Par deportācijām stāsta caur bērna zīmējumiem un smilšu mākslu
20/03/2018

«Biju pārsteigta, ka no Latvijas aizveda tik daudz cilvēku – nespēju saprast, kā deviņdesmit tūkstošus varēja saspiest vagonos un ko šiem cilvēkiem nācās piedzīvot. Ceru, ka tas nekad vairs neatkārtosies un mums tas nebūs jāpiedzīvo,» savās pārdomās pēc izglītojošās nodarbības mazāko klašu skolēniem «Viņiem arī bija bērnība» Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā dalījās Jelgavas 4. sākumskolas 4. klases skolniece Laura. Nodarbībā muzejpedagoģe Teika Putna caur Benitas Plezeres-Eglītes deportācijas laika zīmējumiem stāstīja bērniem par 1949. gada 25. marta deportācijām.

Šī izglītojošā nodarbība sagatavota, godinot 1949. gada 25.
marta deportāciju upurus, un to Jelgavas muzejā bērni varēs
apmeklēt līdz 23. martam. Nodarbība veidota, balstoties uz
Okupācijas muzeja izdoto Benitas Plezeres-Eglītes deportācijas
laika zīmējumu un stāstu grāmatu «Ar bērna acīm», kurā apkopoti 11
gadus vecas meitenes deportācijas laika zīmējumi – Benita zīmējumus
sūtīja savai krustmātei uz Latviju, kura tos saglabāja, un šodien
mums ir iespēja tos redzēt.

«1949. gadā no Baltijas valstīm kopumā uz Sibīriju izsūtīja ap
deviņdesmit tūkstošiem cilvēku, tostarp arī bērnus. Starp šiem
cilvēkiem bija arī Benitas Plezeres ģimene, kurai tāpat kā daudziem
citiem tika dotas vien divdesmit minūtes, lai sagatavotos ceļam.
Sākumā daudzi domāja, ka tiks aizvesti līdz Latvijas robežai, bet,
kad vilciens turpināja ceļu, bija skaidrs, ka galamērķis būs ārpus
Latvijas,» nodarbības sākumā sacīja T.Putna. Muzejpedagoģe bērniem
rādīja zīmējumus, kuros B.Plezere-Eglīte attēlojusi mašīnu, kas
aizvedusi Benitas ģimeni no dzīvesvietas, dzelzceļa staciju un lopu
vagonus, braucienu caur Urālu tuneli, ceļu cauri stepēm, ģimenes
dzīvesvietas Sibīrijā, ikdienas darbu un citas spilgtas atmiņas.
«Sākumā izsūtītie tika izmitināti pie vietējiem iedzīvotājiem,
kuri, saprotams, viņus neuzņēma laipni. Benita zīmējumā
iemūžinājusi arī ģimenes pirmo dzīvesvietu – tukšu istabu ar krāsni
un ar segu apsegtu graudu kaudzi,» bērniem stāstīja T.Putna. Tāpat
B.Plezeres-Eglītes zīmējumos var redzēt vēl vienu ģimenes
dzīvesvietu Sibīrijā – zemļanku jeb būdu, kas līdz pusei bija
ierakta zemē, un mājas logi bija vien nedaudz virs tās, kas ļāva
saglabāt siltumu. «Sibīrijā bija maz kurināmā, tādēļ pamatā
kurināja salmus un liellopu mēslus, kuru vākšana bija bērnu
uzdevums,» skaidroja muzejpedagoģe. Tāpat zīmējumos iemūžināti
izsūtīto ikdienas darbi – smagākie bija kartupeļu pārlasīšana un
siena vešana. «Bērniem bija jāmācās ciema skolā, un mācības tur
notika krievu valodā,» stāstīja T.Putna. Pēc izglītojošās
nodarbības muzejpedagoģe bērniem parādīja video, kurā smilšu kino
māksliniece Guna Zandere B.Plezeres-Eglītes deportāciju stāstu
attēloja caur smilšu mākslu.

Bērni pēc nodarbības uzdeva daudz jautājumu, piemēram, kāpēc
cilvēkus izsūtīja, ko viņi ēda pa ceļam uz Sibīriju, cik gadus
Benitas ģimene pavadīja izsūtījumā. «Man šķiet, ka būtu ļoti grūti
dzīvot pie svešiem cilvēkiem, kas nesaprot tavu valodu – es justos
neērti. Tāpat mani ļoti pārsteidza izturēšanās pret cilvēkiem:
cilvēkus, kas pa ceļam uz Sibīriju gāja bojā, vienkārši izmeta no
vagona – tas ir šausmīgi. Arī iepriekš es biju dzirdējusi par
izsūtīšanu, bet šodien ieguvu daudz jaunu zināšanu. Manuprāt, mums
ir jāatceras, ka jādara viss, lai šādi notikumi nekad vairs
neatkārtotos,» vērtē 4. klases skolniece Everita.

Foto: Benitas Plezeres-Eglītes zīmējums/Latvijas Okupācijas
muzejs