Mazo dzīvnieku patversmē Jelgavā ik gadu nonāk simtiem nomaldījušos un pamestu dzīvnieku. Šogad pirmā pusgada laikā vien uz patversmi nogādāts 131 suns un 216 kaķi, no kuriem tikai daļa atgriezušies pie saimniekiem vai atraduši jaunus. Daudzi dažādu iemeslu dēļ devušies citos medību laukos, bet citi vēl joprojām gaida patversmē ierodamies gādīgus un mīlošus saimniekus, kuri pasaudzēs viņus no skumju pilnas dzīves krātiņā.
Egija Grošteine
Jau gadiem norit cīņa ar klaiņojošu bezsaimnieka dzīvnieku problēmu. Plānots, ka, sākot ar nākamā gada jūliju, visiem suņiem, kuri līdz šim laikam būs sasnieguši sešu mēnešu vecumu, jābūt reģistrētiem vienotajā mājas dzīvnieku datu bāzē, kā arī iezīmētiem ar mikroshēmu jeb čipētiem, kā rezultātā noklīdušam dzīvniekam būs vieglāk atrast saimnieku. Cik daudzi šo prasību ievēros un vai tādējādi klaiņojošo dzīvnieku problēma vismaz attiecībā uz suņiem tiešām saruks, rādīs laiks, bet pagaidām, kamēr zināmas vien aplēses, cik Latvijā pavisam ir suņu un kaķu, šajā jomā valda diezgan liels haoss, kas ilgst jau daudzu gadu garumā.
«LLU Veterinārmedicīnas fakultātes Mazo dzīvnieku patversme (Helmaņa ielā 8) tika izveidota 1996. gadā ar aktīvu Jelgavas pilsētas domes atbalstu, lai risinātu situāciju ar klaiņojošiem bezsaimnieka dzīvniekiem Jelgavas pilsētas teritorijā. Pārmaiņu laikos Latvijā šī joma bija ļoti nesakārtota, kaķu un suņu populācija ielās bija tālu no vēlamās, kā arī stipri piekliboja pat pie saimniekiem esošo mājdzīvnieku labturības prasību joma. Tobrīd Jelgavā bija daudz ne tikai kaķu, bet arī suņu, kuri piedzimuši uz ielas un nevienam nebija vajadzīgi, drīzāk – traucējoši un reizēm bīstami,» atzīst patversmes vadītāja Unda Ģēģere.
Lai gan mazāk, tomēr arī mūsdienās pilsētā tiek konstatēti dzīvnieku turēšanas, labturības, izmantošanas un pārvadāšanas prasību pārkāpšanas gadījumi. Piemēram, Jelgavas Pašvaldības policija pērn par to pieciem suņu saimniekiem izteica brīdinājumu un sastādīja divus administratīvā pārkāpuma protokolus, savukārt šogad sastādīti jau 17 protokoli, no kuriem septiņi ir par atkārtotu prasību pārkāpšanu gada laikā, liecina Pašvaldības policijas apkopotā statistika.
Pirms ved uz patversmi, piezvani 8787!
«Pēdējos gados situācija bezsaimnieka dzīvnieku jomā Jelgavā ir nesalīdzināmi uzlabojusies. Mainījusies arī sadarbības forma starp pilsētas domi un patversmi – esam patversmes pakalpojuma sniedzēji stingri pēc iepirkuma konkursa nolikuma un līguma punktiem. Pilsēta pirmās 14 dienas rūpējas tikai par tiem dzīvniekiem, kas patversmē nonāk caur nolīgtā dzīvnieku ķērāja rokām vai pēc rūpīgas saskaņošanas ar Pašvaldības operatīvās informācijas centru (POIC tālrunis – 8787), pašvaldības iestādes «Pilsētsaimniecība» Apsaimniekošanas nodaļas speciālisti Ingu Larinu. Tādēļ, pirms nogādāt dzīvnieku patversmē, ir jāpiezvana atbildīgajiem dienestiem. Pārējais periods – dzīve no 15. dienas, ārstēšana, socializācija, vakcinācijas, sterilizācijas un citas prasības – gulstas uz mūsu pašu un atsaucīgo, dzīvniekiem palīdzēt gribošo un varošo cilvēku pleciem. Šiem cilvēkiem – liels paldies! Ņemot vērā, ka fakultātes pamatuzdevums ir studentu apmācība, sakombinēt visas darbības, lai nekādā ziņā neciestu fakultātes darbs un patversme atbilstu savai sūtībai, kļūst arvien sarežģītāk, bet pagaidām turamies,» tā U.Ģēģere.
Viņa stāsta, ka patversme praktiski vienmēr ir pārpildīta un ik dienu daudzi suņi un kaķi cer sastapt savus kādreizējos vai jaunos saimniekus. Tomēr pozitīvi, ka pēdējos gados pieaudzis to suņu skaits, kas atgriežas pie saimniekiem. Būtiski samazinājies pieklīdušo kucēnu skaits. Kādreiz tie regulāri pieklīda veseliem metieniem…
Dzīvnieku eitanāzija – smags lēmums arī veterinārārstiem
«Ir tēmas, kas, neraugoties uz ikdienas darbu patversmē, joprojām ir sāpīgas mums pašiem – patversmes darbiniekiem. Piemēram, brīdis, kad jāpieņem nepopulāri lēmumi, bet citādi diemžēl nevar,» tā U.Ģēģere, skaidrojot, ka dzīvnieku veselība ir ļoti svarīgs jautājums. Lēmums par ārstēšanu vai palaišanu uz citiem medību laukiem nekad nav viennozīmīgs, un katrs gadījums ir īpašs un tiek izvērtēts. Tas pats ir par mēģinājumiem socializēt agresīvus, bailīgus dzīvniekus, samierināt dzīvnieku ar dzīvi patversmē, jo daži to vienkārši nespēj pieņemt. Ikvienai patversmei ir piesaistīti veterinārārsti, zinoši un pieredzējuši speciālisti, kuriem jāuzticas. Ir svarīgi saprast, ka naidīgi komentāri interneta portālos, nepārbaudītu faktu tālāka atreferēšana, ko lepni mēdz dēvēt par viedokli, ļaudis, kuri patversmes ikdienā pat dienu nav pavadījuši, situāciju neuzlabos. Mēs jau te ar sekām cīnāmies, nevis ar cēloņiem strādājam,» tā U.Ģēģere.
Izdzīvo tikai 20 procenti jaundzimušo
Īpaši smaga situācija ir ar kaķiem, atklāj dzīvnieku patversmes vadītāja. 80 procenti no jaundzimušajiem kaķēniem, kuri ir bez mammas, patversmē neizdzīvo. Liela daļa izķerto ielas kaķu ir ar acīmredzamām slimības pazīmēm. Viņa stāsta, ka ik pa laikam pāri visai Latvijai pārsoļo panleikopēnijas vīrusa slimība jeb kaķu mēris, kas ir ļoti bīstama, mokoša un diemžēl ar niecīgu izdzīvošanas procentu. Daudziem uz patversmi atvestajiem ielas kaķiem konstatē ādas sēnīti un citas slimības, un rezultātā statistika diemžēl nav iepriecinoša. Lai pēc iespējas nodrošinātu, ka adopcijā nonāk vesels dzīvnieks, noteikts karantīnas periods, visiem adoptācijai pieejamajiem kaķiem tiek veikti panleikopēnijas testi. Adopcijai nododamie minči tiek vakcinēti un, ja ir atbilstošā vecumā, arī kastrēti.
Saskaņā ar likumdošanu visi dzīvnieki, kas uzņemti patversmē, obligāti jāizmitina 14 diennaktis, un uzturēšanās izdevumus apmaksā pašvaldība (LLU Veterinārmedicīnas fakultātes Mazo dzīvnieku patversme apkalpo Jelgavas pilsētu, Ozolnieku novadu, Olaines pilsētu un novadu). Tos, kas uzņemti kā bezsaimnieka klaiņojoši dzīvnieki, šo divu nedēļu laikā adopcijai nodot nevar, jo jāgaida īpašnieks. Jāpiebilst, ka saimnieki tiek aicināti rūpīgi pieskatīt savus mīluļus, jo gadījumā, ja dzīvnieks tiek nogādāts patversmē, saimniekam jāsedz visi izdevumi, kas saistīti ar tā noķeršanu, nogādāšanu patversmē un uzturēšanu. Savukārt, sākot ar 15. dienu, dzīvnieks nonāk patversmes īpašumā.
Daļu atsavināto Jorkšīras terjeru tur Jelgavā
Reizēm, lai dzīvniekus paglābtu no paviršības, no nelaimē nonākuša, īstu sapratni par lietām zaudējuša vai dzīvnieku mīlestību absurdi saprotoša cilvēka, nākas dzīvniekus izņemt ar varu – konfiscēt. Šo procedūru veic Pārtikas un veterinārais dienests, un konfiscētos dzīvniekus (dokumentos tie figurē kā lietiskais pierādījums – izņemtā manta), kuru pārraudzību veic Iekšlietu ministrijas Nodrošinājuma valsts aģentūra (NVA), uz procesa laiku nogādā izmitināšanai un aprūpei patversmēs, kurām ir atbilstoši līgumi par šāda pakalpojuma sniegšanu. Tādā ceļā patversmē Jelgavā nonāca arī 10 sunīši no Mārupē konfiscētās Jorkšīras terjeru saimes.
Tiklīdz dzīvnieki tika atvesti uz Jelgavu, patversmi burtiski «bombardēja» telefona zvani, atklāj U.Ģēģere. Viņa gan uzsver, ka patversmē dzīvnieki ir izmitināti vien uz laiku, kamēr notiek visi tiesiskie procesi. Pašlaik suņi ir klasificēti kā lietiskais pierādījums, tādēļ patversme nav tiesīga pieņemt jebkādu lēmumu attiecībā uz tiem. Kamēr oficiāli netiks paziņots par suņu tālāku realizāciju, neviens patversmes apmeklētājs pie šiem dzīvniekiem nemaz netiks pielaists, arī nekāda informācija par tiem netiks izpausta. Vien pēc tam, kad juridiskais ceļš būs gājis savu gaitu, NVA dzīvniekus realizēs atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem. «Reiz viena izņemta suņa gadījumā tiesvedība ilga astoņus mēnešus, ceļš līdz adopcijai – vēl piecus. Dzīvniekam tas ir liels pārbaudījums. Labi, ka Rodžers tāds lustīgs suns bija gadījies. Ne visi to spēj izturēt, un pie tā nav vainojami apstākļi, kas ir patversmē. Tie nav cietsirdīgi vai kā citādi nelabvēlīgi, vienkārši dzīvniekam vajag savu ģimeni, sabiedrību, cilvēkus…» saka U.Ģēģere. Patversmes darbinieki ne vienu vien reizi ir nonākuši pie secinājuma, ka liela daļa cilvēku aktīvi ir interneta vidē, bet, ja lieta nonāk līdz reālām darbībām, piemēram, problemātisku, vecu dzīvnieku adopcijai, iestājas klusums…
No patversmes paņemtie kļuva par mīluļiem
Kaķi Brālis un Dāra ir Ināras Zuteres mīļdzīvnieki, kuri savulaik paņemti no mazo dzīvnieku patversmes Jelgavā.
I.Zutere stāsta: «Pavisam man bijuši četri kaķi. Pirmajai kaķenītei dot mājas 2001. gadā man lūdza viena patversmes darbiniece, sakot, ka citādi dzīvnieciņu nāksies iemidzināt. Tā kā tobrīd mājdzīvnieku mums nebija, paņēmu. Tā bija dāma gados. Viņai bija kādi pieci seši gadi. Nosaucām par Noiru, atvasinot no franču vārda, kas tulkojumā nozīmē «melns». Pēc dažiem gadiem pie mums pieklīda stipri līdzīgs kaķītis mājās jau esošajam, arī kastrēts. Sāku to barot – sākumā ārpus sētas, vēlāk – radinot mājās. Minka bija bezgala mīļš un jauks. Kad pieradinājām, sākām domāt viņam vārdu. Tā kā bijām viņu iesaukuši par Kaķi, pie šī vārda arī palikām. Diemžēl pirms diviem gadiem Kaķis nepārnāca mājās. Iespējams, mežā viņu lapsa nokoda. Kā izrādījās, šis kaķītis bija vīra mīļākais, lai gan, kad sāku dzīvnieku barot, vīrs teica, ka, tiklīdz kaķis ienāks pa mājas durvīm, viņš pats būs ārā…
Jau uzreiz pēc Kaķa pazušanas ierosināju vīram braukt uz patversmi pēc cita kaķīša, tomēr viņš atteica, sakot, ka tam vēl neesot gatavs. Vienreiz, braucot mājup no darba, teicu viņam: izmetīsim kādu līkumiņu! Vīrs uzreiz saprata, kurp brauksim, bet mierināju viņu, sakot, ka uz kaķīšiem tikai paskatīsimies. Patversmē darbiniecei nosaucu savas prasības – vēlējāmies melnbaltu, garspalvainu, dzīves pieredzējušu un kastrētu puiku. Tad, kad viņa teica: «Nu tad…», biju pārliecināta, ka tūlīt sekos pārmetumi, ka esam ieradušies ar tādām prasībām, bet man par pārsteigumu sekoja: «Nu tad… varbūt viņš beidzot tiks mājās…» Tajā dienā Brāli jeb Fīreru, kā viņu bija iesaukuši patversmē, vedām sev līdzi…
Diemžēl 2014. gadā veco kundzīti Noiru nācās vest uz patversmi, lai eitanizētu. Brālītis mums palika viens. Pagāja mēnesis, un sapratu, ka vajag vēl vienu kaķīti – melnbaltu, sterilizētu meitenīti. Interesanti, ka jaunā meitenīte bija ievietota būrī tieši tajā dienā, kad veco kundzīti aizvedu eitanizēt. Kā sava veida reinkarnācija. Tagad mums ir paši skaistākie un mīļākie kaķi.»
Savu saimnieci gaidīja teju divus gadus
Suņumeitene Bella 2013. gada 10. novembrī patversmē nonāca, tikko dzimusi desmit kucēnu ģimenē. Viņas brāļus, māsas un arī mammu adoptēja ātri, bet Bella savu tagadējo saimnieci Tamāru Bisnieci sagaidīja jau krietni paaugusies – 2015. gada 6. augustā.
T.Bisniece stāsta, ka 6. augusta rītā 17 gadu vecumā nomira viņas iepriekšējais zemnieku saimniecības sargs un mājinieku mīlulis. «Nespēju skatīties uz tukšo vietu, tādēļ tajā pašā dienā aizbraucām uz dzīvnieku patversmi Jelgavā. Kur gan citur tik ātrā laika posmā dabūšu suni? Biju gatava apmeklēt arī patversmes citviet Latvijā, līdz atrastu mums piemērotu suni, bet, kā izrādījās, tas nebija nepieciešams. Mums vajadzēja kārtīgu liela auguma suni. Tādi bija vairāki, bet ar nevienu no viņiem man neradās vajadzīgais kontakts. Dažs pat bija tik ļoti agresīvs pret mani, ka briesmīgi rēja un rūca. Tad patversmes darbinieks mani aizveda krietnu gabalu prom no voljēriem, norādīja uz Bellu un sacīja: «Man šķiet, ka šis jums būs piemērots.» Sunene pienāca man klāt, nolaizīja rokas, un es sapratu, ka tā ir īstā, ko meklēju. Nokārtojām visas nepieciešamās «papīru lietas» un trešajā dienā vedām suni uz saimniecību.
Jāsaka, tāda mīlestība, kāda Bellai ir pret mums, nav bijusi nevienam no suņiem, kas mums bijuši, lai gan arī viņi mums bija ļoti mīļi. Katru reizi, kad iebraucam sētā, viņa smilkst, izrādot, cik ļoti pēc mums ir sailgojusies. Ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka paņēmām suni no patversmes. Tieši pretēji – patversmes darbiniekiem esmu lielu pateicību parādā, jo ieguvu lielisku, veselu un jau sapotētu suni – saimniecības sargu,» tā T.Bisniece.