-6.7 °C, 1.7 m/s, 85 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāPatversme praktiski vienmēr ir pārpildīta
Patversme praktiski vienmēr ir pārpildīta
14/11/2015

Mazo dzīvnieku patversmē Jelgavā ik gadu nonāk simtiem nomaldījušos un pamestu dzīvnieku. Šogad pirmā pusgada laikā vien uz patversmi nogādāts 131 suns un 216 kaķi, no kuriem tikai daļa atgriezušies pie saimniekiem vai atraduši jaunus. Daudzi dažādu iemeslu dēļ devušies citos medību laukos, bet citi vēl joprojām gaida patversmē ierodamies gādīgus un mīlošus saimniekus, kuri pasaudzēs viņus no skumju pilnas dzīves krātiņā.

Egija Grošteine

Mazo dzīvnieku patversmē Jelgavā ik gadu nonāk simtiem
nomaldījušos un pamestu dzīvnieku. Šogad pirmā pusgada laikā vien
uz patversmi nogādāts 131 suns un 216 kaķi, no kuriem tikai daļa
atgriezušies pie saimniekiem vai atraduši jaunus. Daudzi dažādu
iemeslu dēļ devušies citos medību laukos, bet citi vēl joprojām
gaida patversmē ierodamies gādīgus un mīlošus saimniekus, kuri
pasaudzēs viņus no skumju pilnas dzīves krātiņā.

Jau gadiem norit cīņa ar klaiņojošu bezsaimnieka dzīvnieku
problēmu. Plānots, ka, sākot ar nākamā gada jūliju, visiem suņiem,
kuri līdz šim laikam būs sasnieguši sešu mēnešu vecumu, jābūt
reģistrētiem vienotajā mājas dzīvnieku datu bāzē, kā arī iezīmētiem
ar mikroshēmu jeb čipētiem, kā rezultātā noklīdušam dzīvniekam būs
vieglāk atrast saimnieku. Cik daudzi šo prasību ievēros un vai
tādējādi klaiņojošo dzīvnieku problēma vismaz attiecībā uz suņiem
tiešām saruks, rādīs laiks, bet pagaidām, kamēr zināmas vien
aplēses, cik Latvijā pavisam ir suņu un kaķu, šajā jomā valda
diezgan liels haoss, kas ilgst jau daudzu gadu garumā.

«LLU Veterinārmedicīnas fakultātes Mazo dzīvnieku patversme
(Helmaņa ielā 8) tika izveidota 1996. gadā ar aktīvu Jelgavas
pilsētas domes atbalstu, lai risinātu situāciju ar klaiņojošiem
bezsaimnieka dzīvniekiem Jelgavas pilsētas teritorijā. Pārmaiņu
laikos Latvijā šī joma bija ļoti nesakārtota, kaķu un suņu
populācija ielās bija tālu no vēlamās, kā arī stipri piekliboja pat
pie saimniekiem esošo mājdzīvnieku labturības prasību joma. Tobrīd
Jelgavā bija daudz ne tikai kaķu, bet arī suņu, kuri piedzimuši uz
ielas un nevienam nebija vajadzīgi, drīzāk – traucējoši un reizēm
bīstami,» atzīst patversmes vadītāja Unda Ģēģere.

Lai gan mazāk, tomēr arī mūsdienās pilsētā tiek konstatēti
dzīvnieku turēšanas, labturības, izmantošanas un pārvadāšanas
prasību pārkāpšanas gadījumi. Piemēram, Jelgavas Pašvaldības
policija pērn par to pieciem suņu saimniekiem izteica brīdinājumu
un sastādīja divus administratīvā pārkāpuma protokolus, savukārt
šogad sastādīti jau 17 protokoli, no kuriem septiņi ir par
atkārtotu prasību pārkāpšanu gada laikā, liecina Pašvaldības
policijas apkopotā statistika.

Pirms ved uz patversmi, piezvani 8787!

«Pēdējos gados situācija bezsaimnieka dzīvnieku jomā Jelgavā ir
nesalīdzināmi uzlabojusies. Mainījusies arī sadarbības forma starp
pilsētas domi un patversmi – esam patversmes pakalpojuma sniedzēji
stingri pēc iepirkuma konkursa nolikuma un līguma punktiem. Pilsēta
pirmās 14 dienas rūpējas tikai par tiem dzīvniekiem, kas patversmē
nonāk caur nolīgtā dzīvnieku ķērāja rokām vai pēc rūpīgas
saskaņošanas ar Pašvaldības operatīvās informācijas centru (POIC
tālrunis – 8787), pašvaldības iestādes «Pilsētsaimniecība»
Apsaimniekošanas nodaļas speciālisti Ingu Larinu. Tādēļ, pirms
nogādāt dzīvnieku patversmē, ir jāpie­zvana atbildīgajiem
dienestiem. Pārējais periods – dzīve no 15. dienas, ārstēšana,
socializācija, vakcinācijas, sterilizācijas un citas prasības –
gulstas uz mūsu pašu un atsaucīgo, dzīvniekiem palīdzēt gribošo un
varošo cilvēku pleciem. Šiem cilvēkiem – liels paldies! Ņemot vērā,
ka fakultātes pamatuzdevums ir studentu apmācība, sakombinēt visas
darbības, lai nekādā ziņā neciestu fakultātes darbs un patversme
atbilstu savai sūtībai, kļūst arvien sarežģītāk, bet pagaidām
turamies,» tā U.Ģēģere.

Viņa stāsta, ka patversme praktiski vienmēr ir pārpildīta un ik
dienu daudzi suņi un kaķi cer sastapt savus kādreizējos vai jaunos
saimniekus. Tomēr pozitīvi, ka pēdējos gados pieaudzis to suņu
skaits, kas atgriežas pie saimniekiem. Būtiski samazinājies
pieklīdušo kucēnu skaits. Kādreiz tie regulāri pieklīda veseliem
metieniem…

Dzīvnieku eitanāzija – smags lēmums arī
veterinārārstiem

«Ir tēmas, kas, neraugoties uz ikdienas darbu patversmē,
joprojām ir sāpīgas mums pašiem – patversmes darbiniekiem.
Piemēram, brīdis, kad jāpieņem nepopulāri lēmumi, bet citādi
diemžēl nevar,» tā U.Ģēģere, skaidrojot, ka dzīvnieku veselība ir
ļoti svarīgs jautājums. Lēmums par ārstēšanu vai palaišanu uz
citiem medību laukiem nekad nav viennozīmīgs, un katrs gadījums ir
īpašs un tiek izvērtēts. Tas pats ir par mēģinājumiem socializēt
agresīvus, bailīgus dzīvniekus, samierināt dzīvnieku ar dzīvi
patversmē, jo daži to vienkārši nespēj pieņemt. Ikvienai patversmei
ir piesaistīti veterinārārsti, zinoši un pieredzējuši speciālisti,
kuriem jāuzticas. Ir svarīgi saprast, ka naidīgi komentāri
interneta portālos, nepārbaudītu faktu tālāka atreferēšana, ko
lepni mēdz dēvēt par viedokli, ļaudis, kuri patversmes ikdienā pat
dienu nav pavadījuši, situāciju neuzlabos. Mēs jau te ar sekām
cīnāmies, nevis ar cēloņiem strādājam,» tā U.Ģēģere.

Izdzīvo tikai 20 procenti jaundzimušo

Īpaši smaga situācija ir ar kaķiem, atklāj dzīvnieku patversmes
vadītāja. 80 procenti no jaundzimušajiem kaķēniem, kuri ir bez
mammas, patversmē neizdzīvo. Liela daļa izķerto ielas kaķu ir ar
acīmredzamām slimības pazīmēm. Viņa stāsta, ka ik pa laikam pāri
visai Latvijai pārsoļo panleikopēnijas vīrusa slimība jeb kaķu
mēris, kas ir ļoti bīstama, mokoša un diemžēl ar niecīgu
izdzīvošanas procentu. Daudziem uz patversmi atvestajiem ielas
kaķiem konstatē ādas sēnīti un citas slimības, un rezultātā
statistika diemžēl nav iepriecinoša. Lai pēc iespējas nodrošinātu,
ka adopcijā nonāk vesels dzīvnieks, noteikts karantīnas periods,
visiem adoptācijai pieejamajiem kaķiem tiek veikti panleikopēnijas
testi. Adopcijai nododamie minči tiek vakcinēti un, ja ir
atbilstošā vecumā, arī kastrēti. 

Saskaņā ar likumdošanu visi dzīvnieki, kas uzņemti patversmē,
obligāti jāizmitina 14 diennaktis, un uzturēšanās izdevumus apmaksā
pašvaldība (LLU Veterinārmedicīnas fakultātes Mazo dzīvnieku
patversme apkalpo Jelgavas pilsētu, Ozolnieku novadu, Olaines
pilsētu un novadu). Tos, kas uzņemti kā bezsaimnieka klaiņojoši
dzīvnieki, šo divu nedēļu laikā adopcijai nodot nevar, jo jāgaida
īpašnieks. Jāpiebilst, ka saimnieki tiek aicināti rūpīgi pieskatīt
savus mīluļus, jo gadījumā, ja dzīvnieks tiek nogādāts patversmē,
saimniekam jāsedz visi izdevumi, kas saistīti ar tā noķeršanu,
nogādāšanu patversmē un uzturēšanu. Savukārt, sākot ar 15. dienu,
dzīvnieks nonāk patversmes īpašumā.

Daļu atsavināto Jorkšīras terjeru tur
Jelgavā

Reizēm, lai dzīvniekus paglābtu no paviršības, no nelaimē
nonākuša, īstu sapratni par lietām zaudējuša vai dzīvnieku
mīlestību absurdi saprotoša cilvēka, nākas dzīvniekus izņemt ar
varu – konfiscēt. Šo procedūru veic Pārtikas un veterinārais
dienests, un konfiscētos dzīvniekus (dokumentos tie figurē kā
lietiskais pierādījums – izņemtā manta), kuru pārraudzību veic
Iekšlietu ministrijas Nodrošinājuma valsts aģentūra (NVA), uz
procesa laiku nogādā izmitināšanai un aprūpei patversmēs, kurām ir
atbilstoši līgumi par šāda pakalpojuma sniegšanu. Tādā ceļā
patversmē Jelgavā nonāca arī 10 sunīši no Mārupē konfiscētās
Jorkšīras terjeru saimes.

Tiklīdz dzīvnieki tika atvesti uz Jelgavu, patversmi burtiski
«bombardēja» telefona zvani, atklāj U.Ģēģere. Viņa gan uzsver, ka
patversmē dzīvnieki ir izmitināti vien uz laiku, kamēr notiek visi
tiesiskie procesi. Pašlaik suņi ir klasificēti kā lietiskais
pierādījums, tādēļ patversme nav tiesīga pieņemt jebkādu lēmumu
attiecībā uz tiem. Kamēr oficiāli netiks paziņots par suņu tālāku
realizāciju, neviens patversmes apmeklētājs pie šiem dzīvniekiem
nemaz netiks pielaists, arī nekāda informācija par tiem netiks
izpausta. Vien pēc tam, kad juridiskais ceļš būs gājis savu gaitu,
NVA dzīvniekus realizēs atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem.
«Reiz viena izņemta suņa gadījumā tiesvedība ilga astoņus mēnešus,
ceļš līdz adopcijai – vēl piecus. Dzīvniekam tas ir liels
pārbaudījums. Labi, ka Rodžers tāds lustīgs suns bija gadījies. Ne
visi to spēj izturēt, un pie tā nav vainojami apstākļi, kas ir
patversmē. Tie nav cietsirdīgi vai kā citādi nelabvēlīgi, vienkārši
dzīvniekam vajag savu ģimeni, sabiedrību, cilvēkus…» saka U.Ģēģere.
Patversmes darbinieki ne vienu vien reizi ir nonākuši pie
secinājuma, ka liela daļa cilvēku aktīvi ir interneta vidē, bet, ja
lieta nonāk līdz reālām darbībām, piemēram, problemātisku, vecu
dzīvnieku adopcijai, iestājas klusums…

 

No patversmes paņemtie kļuva par mīluļiem

 

Kaķi Brālis un Dāra ir Ināras Zuteres mīļdzīvnieki, kuri
savulaik paņemti no mazo dzīvnieku patversmes Jelgavā.

I.Zutere stāsta: «Pavisam man bijuši četri kaķi. Pirmajai
kaķenītei dot mājas 2001. gadā man lūdza viena patversmes
darbiniece, sakot, ka citādi dzīvnieciņu nāksies iemidzināt. Tā kā
tobrīd mājdzīvnieku mums nebija, paņēmu. Tā bija dāma gados. Viņai
bija kādi pieci seši gadi. Nosaucām par Noiru, atvasinot no franču
vārda, kas tulkojumā nozīmē «melns». Pēc dažiem gadiem pie mums
pieklīda stipri līdzīgs kaķītis mājās jau esošajam, arī kastrēts.
Sāku to barot – sākumā ārpus sētas, vēlāk – radinot mājās. Minka
bija bezgala mīļš un jauks. Kad pieradinājām, sākām domāt viņam
vārdu. Tā kā bijām viņu iesaukuši par Kaķi, pie šī vārda arī
palikām. Diemžēl pirms diviem gadiem Kaķis nepārnāca mājās.
Iespējams, mežā viņu lapsa nokoda. Kā izrādījās, šis kaķītis bija
vīra mīļākais, lai gan, kad sāku dzīvnieku barot, vīrs teica, ka,
tiklīdz kaķis ienāks pa mājas durvīm, viņš pats būs ārā…

Jau uzreiz pēc Kaķa pazušanas ierosināju vīram braukt uz
patversmi pēc cita kaķīša, tomēr viņš atteica, sakot, ka tam vēl
neesot gatavs. Vienreiz, braucot mājup no darba, teicu viņam:
izmetīsim kādu līkumiņu! Vīrs uzreiz saprata, kurp brauksim, bet
mierināju viņu, sakot, ka uz kaķīšiem tikai paskatīsimies.
Patversmē darbiniecei nosaucu savas prasības – vēlējāmies
melnbaltu, garspalvainu, dzīves pieredzējušu un kastrētu puiku.
Tad, kad viņa teica: «Nu tad…», biju pārliecināta, ka tūlīt sekos
pārmetumi, ka esam ieradušies ar tādām prasībām, bet man par
pārsteigumu sekoja: «Nu tad… varbūt viņš beidzot tiks mājās…» Tajā
dienā Brāli jeb Fīreru, kā viņu bija iesaukuši patversmē, vedām sev
līdzi…

Diemžēl 2014. gadā veco kundzīti Noiru nācās vest uz patversmi,
lai eitanizētu. Brālītis mums palika viens. Pagāja mēnesis, un
sapratu, ka vajag vēl vienu kaķīti – melnbaltu, sterilizētu
meitenīti. Interesanti, ka jaunā meitenīte bija ievietota būrī
tieši tajā dienā, kad veco kundzīti aizvedu eitanizēt. Kā sava
veida reinkarnācija. Tagad mums ir paši skaistākie un mīļākie
kaķi.»

 

Savu saimnieci gaidīja teju divus gadus

Suņumeitene Bella 2013. gada 10. novembrī patversmē nonāca,
tikko dzimusi desmit kucēnu ģimenē. Viņas brāļus, māsas un arī
mammu adoptēja ātri, bet Bella savu tagadējo saimnieci Tamāru
Bisnieci sagaidīja jau krietni paaugusies – 2015. gada 6.
augustā.

T.Bisniece stāsta, ka 6. augusta rītā 17 gadu vecumā nomira
viņas iepriekšējais zemnieku saimniecības sargs un mājinieku
mīlulis. «Nespēju skatīties uz tukšo vietu, tādēļ tajā pašā dienā
aizbraucām uz dzīvnieku patversmi Jelgavā. Kur gan citur tik ātrā
laika posmā dabūšu suni? Biju gatava apmeklēt arī patversmes
citviet Latvijā, līdz atrastu mums piemērotu suni, bet, kā
izrādījās, tas nebija nepieciešams. Mums vajadzēja kārtīgu liela
auguma suni. Tādi bija vairāki, bet ar nevienu no viņiem man
neradās vajadzīgais kontakts. Dažs pat bija tik ļoti agresīvs pret
mani, ka briesmīgi rēja un rūca. Tad patversmes darbinieks mani
aizveda krietnu gabalu prom no voljēriem, norādīja uz Bellu un
sacīja: «Man šķiet, ka šis jums būs piemērots.» Sunene pienāca man
klāt, nolaizīja rokas, un es sapratu, ka tā ir īstā, ko meklēju.
Nokārtojām visas nepieciešamās «papīru lietas» un trešajā dienā
vedām suni uz saimniecību.

Jāsaka, tāda mīlestība, kāda Bellai ir pret mums, nav bijusi
nevienam no suņiem, kas mums bijuši, lai gan arī viņi mums bija
ļoti mīļi. Katru reizi, kad iebraucam sētā, viņa smilkst, izrādot,
cik ļoti pēc mums ir sailgojusies. Ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka
paņēmām suni no patversmes. Tieši pretēji – patversmes darbiniekiem
esmu lielu pateicību parādā, jo ieguvu lielisku, veselu un jau
sapotētu suni – saimniecības sargu,» tā T.Bisniece.