17.3 °C, 2.9 m/s, 69.1 %

Pilsētā

Pavasaris sākas jau decembrī
15/02/2009

Dobeles šosejas un Rūpniecības ielas krustojumā, kur slejas SIA «Dārzs» dārzniecība, jau sen kā valda pavasaris. Ārpusē par to liecina skursteņi, no kuriem gaisā paceļas kupls dūmu mākonis, savukārt iekšpusē – pilnā sparā ziedošas pavasara puķes un pircēji, kuri, iegādājoties kādu krāšņu puķu podu, pavasara noskaņu rada arī savās mājās.

Sintija Čepanone
Dobeles šosejas un
Rūpniecības ielas krustojumā, kur slejas SIA «Dārzs» dārzniecība,
jau sen kā valda pavasaris. Ārpusē par to liecina skursteņi, no
kuriem gaisā paceļas kupls dūmu mākonis, savukārt iekšpusē – pilnā
sparā ziedošas pavasara puķes un pircēji, kuri, iegādājoties kādu
krāšņu puķu podu, pavasara noskaņu rada arī savās
mājās.
Dārzniecībā strādājošie zina stāstīt, ka siltumnīcas šajā
vietā bijušas arī pirmās Latvijas laikā. Padomju gados tur zēla
viens no puķkopības saimniecības «Jelgavas zieds» iecirkņiem,
savukārt, sākoties juku laikiem, to privatizēja cilvēki, kam nebija
vienaldzīgs dārzniecības liktenis, un nu tur saimnieko SIA
«Dārzs».
Nepārtraukts process
Izrādās, tādas īstas atelpas pirms jaunās sezonas dārzniecībā
strādājošie nemaz nepazīst, jo tur process ne uz mirkli nerimstas –
jau rudenī sāk gatavoties pavasarim, bet šajā ziemā – nākamajai
ziemai… Arī pašlaik darāmā tur netrūkst: vienā korpusā sievas
pavasarim piķē atraitnītes, otrā – nākamajai ziemai podo acālijas,
savukārt citos korpusos jau zied prīmulas, hiacintes, Alpu
vijolītes un citas pavasara puķes.
Piķētājas atklāj, ka, šo darbu darot, aizvadīti jau pārdesmit
gadi, un atraitnīšu piķēšana viņām iet no rokas. «Sākām līdz ar
jauno gadu, taču tas nebūt nenozīmē, ka darbam redzam galu – pirmās
atraitnītes uzziedēs jau martā, aprīlī, nākamās ziedēs maijā,
jūnijā, bet vēlāk piķētās būs rudenim,» uz nepārtraukto procesu
norāda Nadja, piebilstot, ka kopumā no atraitnīšu iesēšanas līdz
ziedēšanai paiet seši mēneši.
Savukārt nākamajā ziemā priecēs pašlaik podotās acālijas.
Kopumā tās ziedēs trijās siltumnīcās. Dārznieces teic, ka par to
realizāciju bažu nav – daudzu gadu laikā izveidojies pat tā saukto
pastāvīgo klientu loks, kuri jau ar nepacietību gaida, kad savā
īpašumā varēs iegūt ziedošu acāliju podu. Gluži tāpat ir arī ar
nokarenajām puķēm, piemēram, sabata tīteni, kas jau tuvākajās
nedēļās uzziedēs ar gaiši ziliem ziediem un, rūpīgi kopts, priecēs
visu vasaru. 
Augi – skaistumam un veselībai
Kādā citā korpusā visu gadu zaļo telpaugi. SIA «Dārzs»
dārzniecībā var iegādāties arī augus, ko pazinušas pat mūsu
vecvecmāmiņas. «Nav jau tā, ka cilvēki tagad pērk tikai tos augus,
kas Latvijā ienākuši pavisam nesen. Daudzi vēl aizvien priekšroku
dod vecajām labajām puķēm. Atnāk kāda kundzīte un saka, ka
veselības nostiprināšanai grib nopirkt aloju. Kāds iegādājas
rozmarīna podu – pakar virtuvē virs palodzes, un ir gan smukumam,
gan garšvielām. Arī papardes iztirgojas,» stāsta SIA «Dārzs»
darbinieks Jāzeps Podnieks. Tiesa gan – kā liecina novērojumi,
pircēji labprātāk iegādājas nelielus augus, jo tie ir lētāki,
savukārt, lai savā īpašumā iegūtu sešus septiņus gadus vecu fikusu,
kas izstiepies teju cilvēka augumā, jārēķinās ar kādiem divdesmit
latiem. 
Izrādās, arī augiem ir modes tendences. «Pašlaik topā
neapšaubāmi ir pavasara ziedi, īpaši prīmulas un hiacintes,
savukārt pagājušajā rudenī visi gribēja paleonopšus,» pircēju gaumi
atklāj J.Podnieks, piebilstot, ka, piemēram, īsi pirms Jaunā gada
sasparojas naudas koka jeb portulakas biezlapes kārotāji, kas tic,
ka šis augs gādās par to, lai ģimenē netrūktu naudas.
  
Lauksaimnieki pilsētā
Anitai Keišai šis jau ir trīsdesmitais gads, kas aizvadīts
dārzniecībā. Un tieši viņa bija viena no trijiem cilvēkiem, kas
tūdaļ pēc «Jelgavas zieda» likvidēšanas uzņēmās gādāt par ziedošās
saimniecības vienu iecirkni. «Darbs dārzniecībā nepašaubāmi ir mana
sirdslieta, un tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc nolēmu
iesaistīties tās privatizēšanā. No vienas puses, bija žēl nebūtībā
aizlaist visu, kas šo gadu laikā iekopts, no otras, – bija
atbildība par cilvēkiem, kas šeit visu mūžu strādājuši,» stāsta SIA
«Dārzs» valdes locekle A.Keiša. Un vēl aizvien dārzniecība
lielākoties turas uz vecajiem darbiniekiem.
Pašlaik saimniecībai ir 12 tūkstoši kvadrātmetri zemes,
tostarp 0,7 hektāri «zem stikla» – vairāk nekā desmit siltumnīcas.
«Apkurinām gan pavisam nelielu daļu – kopumā 2000 kvadrātmetrus –,
jo citādi strādāt nebūtu izdevīgi,» tā A.Keiša.
Izrādās, uzņēmumam no valsts nav nekāda atbalsta, un tas tikai
tādēļ, ka dārzniecība plešas pilsētas teritorijā. «Mēs skaitāmies
lauksaimnieki pilsētā, tādējādi uz dotācijām no valsts nemaz
nevaram cerēt. Bet, prātīgi saimniekojot, iztikt var,» tā A.Keiša.
      
Pašlaik SIA «Dārzs» nodarbojas vien ar puķkopību – tirgo gan
pašu audzētus grieztos ziedus, gan puķes podos, tur pircējiem
piedāvā arī stādus. Bet deviņdesmito gadu sākumā peļņu nesa arī
dārzeņi. «Audzējām tomātus, gurķus, salātus, lokus, ārā bija
kāposti, burkāni,» atceras A.Keiša. Taču skaitļi liecināja, ka bez
valsts subsīdijām audzēt dārzeņus neatmaksājas, tieši tāpēc
priekšroka dota puķkopībai. Viņa vērtē, ka būtisks atspaids ir pašu
veikals, kur realizē dārzniecībā izaudzēto, un līdz šim uzņēmumam
izdevies gadu noslēgt ar peļņu.
Mācās arī no citu kļūdām
Iespējams, viens no veiksmīgas saimniekošanas stūrakmeņiem ir
fakts, ka katra darbība tiek objektīvi izvērtēta, turklāt uzņēmums
mācās arī no radniecīgu uzņēmumu kļūdām. «Ikvienu darbību iepriekš
rūpīgi apsveram. Savulaik apkurināmas bija visas siltumnīcas, taču
tagad siltumu ziemā nodrošinām vien dažām – nu neatmaksājas mums
apkurināt, piemēram, rožu siltumnīcas, arī krizantēmām rudenī
nodrošinām vien minimālu siltumu,» A.Keiša piebilst, ka vēl
salīdzinoši nesen bankrotējuši kolēģi, kuri pat ziemā saimniekoja
ar vērienu. «Mēs visu cenšamies darīt prātīgi – piemēram, apkurinām
tikai tos korpusus, kas ir mazāki, zemāki, ar koka
konstrukcijām.»
Pašlaik netiek domāts arī par vērienīgu ražošanas
modernizēšanu, jo tam būtu nepieciešamas milzīgas investīcijas.
«Arī meitenēm gribas pastrādāt,» pajoko saimnieks, piebilstot, ka
vismaz pagaidām roku darbam tiek dota priekšroka.
  
Taujāta par dārzniecībā izaudzētā realizēšanu, A.Keiša norāda,
ka galvenokārt viss aiziet vietējā tirgū – gan pašā dārzniecībā,
gan veikalā. «Agrāk vairāk izvadājām arī pa citiem veikaliem, tagad
to darām retāk. Tiesa gan – pagājušajā nedēļā pavasara puķes
aizvedām uz Tukumu, Talsiem, Liepāju, Rēzekni, Jēkabpili, Madonu.
Pēc prīmulām, acālijām ir pieprasījums, un, ja mums ir izdevīgi,
tad arī vedam uz citām pilsētām,» tā A.Keiša.
Visiem ir zaļie īkšķīši
Par spīti norisēm valstī, SIA «Dārzs» strādājošie arī nākotnē
raugās cerīgi. «Protams, ir bijuši vieglāki, grūtāki laiki, bet
mest mieru tam visam negrasāmies. Cilvēkiem ziedi ir vajadzīgi,» tā
A.Keiša, neslēpjot, ka dažs labs uz dārzniecību atbrauc, vien lai
iepriecinātu dvēseli. «Tā jau mēdz teikt, ka, skatoties uz ziediem,
stress pazūd, un patiesi netrūkst apmeklētāju, kas vienkārši palūdz
kādu brītiņu pabūt kopā ar augiem, lai nomierinātos. Arī mums ir
tā: kad mērs ir pilns, pačubināmies ap puķēm. Augs ar savu
skaistumu izklīdina dusmas,» neslēpj A.Keiša.   
Pamazām dārzniecībā atgriežas darbinieki, kas uz ziemu bija
palaisti atvaļinājumā, un SIA «Dārzs» pilnā sparā turpina
gatavoties jaunajai sezonai. «Visi mūsu darbinieki ir ar zaļajiem
īkšķīšiem, citādi jau te nemaz nevarētu strādāt,» savu komandu
paslavē A.Keiša. Un viņa uzteic arī pašu audzētās puķes: «Viņas ir
pielāgojušās mainīgajiem laika apstākļiem, pieradušas pie stresa…
Mūsu puķes ir skaistas, taču ne izlutinātas.»