Šodien, 4. jūlijā, Latvijā atzīmē Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu. Jelgavnieki pulcējās piemiņas brīdī pie Ebreju tautas genocīda piemiņas akmens Zālītes ielā, lai godinātu holokausta upurus, noliekot ziedus, kā arī atsauktu atmiņā traģiskos Otrā pasaules kara laika notikumus.
Piemiņas pasākuma ieskaņā klātesošie atsauca atmiņā 1941. līdz 1945. gada notikumus, kuros pastrādātas nežēlīgas ebreju tautas masu slepkavības. 1941. gada jūlijā tās sākās ar lielās Rīgas Sinagogas nodedzināšanu un visā valsts teritorijā turpinājās līdz pat 1945. gadam. Otrā pasaules kara laikā bojā gājuši vairāk nekā 70 000 Latvijas ebreju, un kopumā holokausta laikā Eiropā cieta seši miljoni cilvēku. «14. un 15. gadsimtā, kad Jelgava vēl bija Kurzemes–Zemgales hercogiste un dažādās pasaules vietās notika vajāšanas, hercogs aicināja cilvēkus braukt un veidot savu dzīves telpu hercogistē. Viņš zināja, ka, veidojot ciešu sadarbību ar iebraucējiem, hercogiste paliks tikai spēcīgāka. Šobrīd, noliecot galvu genocīda upuru priekšā, mēs skumstam, tomēr, tas, ko mēs varam darīt – arī turpmāk būt ciešā sadarbībā, būt viens otram par atbalstu,» uzsvēra Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Jurijs Strods.
Uz pasākumu ieradās Ebreju tautas genocīda upuru bērni, radi, kā arī citi jelgavnieki, kas godināja aizgājušos. «Mana bērnība nav bijusi apskaužama. 11 gadu vecumā ar vecākiem no Kijevas bēgām uz Vidusāziju, tad Novosibirsku. Ceļā mūsu vecāki gāja bojā. Ja nebūtu māsa, kas bija sešus gadus vecāka, nezinu, kā pavērstos mans liktenis,» stāsta jelgavnieks Dāvids. Viņš atceras, ka Latvijā un Jelgavā nokļuvis pēc kādas tālas radinieces aicinājuma. «Viņa zināja mūsu situāciju un pieņēma mūs pie sevis. Te izmācījos vidusskolā, pabeidzu akadēmiju,» tā Dāvids. Viņš uzsver, ka jau vairāku gadu garumā ar sievu un draugu 4. jūlijā nāk šurp, lai godinātu savus tuviniekus – vecākus, māsu, draugus. «Es vienmēr esmu līdzās Dāvidam, jo zinu, cik viņam tas ir svarīgi. Dalāmies gan priekos, gan bēdās,» teic Dāvida kunga sieva Nadežda.
Foto: Ivars Veiliņš/ «Jelgavas Vēstnesis»