-5.3 °C, 1.5 m/s, 88.7 %

Pilsētā

Piemin komunistiskā genocīda upurus
25/03/2014

Plīvojot visu trīs Baltijas valstu karogiem, šodien piemiņas vietā Svētbirzī vairāki simti jelgavnieku nolika ziedus, lai pieminētu vienas no smagākajām lappusēm latviešu tautas vēsturē – 1949. gada 25. marta izsūtīšanas. Šogad piemiņas diena pulcēja vairāk jelgavnieku un ne reizi vien arī uzrunās un klātesošo sarunās vēsture tika sasaistīta ar notikumiem Ukrainā.

Ligita Vaita

Plīvojot visu trīs Baltijas valstu
karogiem, šodien piemiņas vietā Svētbirzī vairāki simti jelgavnieku
nolika ziedus, lai pieminētu vienas no smagākajām lappusēm latviešu
tautas vēsturē – 1949. gada 25. marta izsūtīšanas. Šogad piemiņas
diena pulcēja vairāk jelgavnieku un ne reizi vien arī uzrunās un
klātesošo sarunās vēsture tika sasaistīta ar notikumiem
Ukrainā.

«Šodien ir smagums sirdī, lielāks nekā citus
gadus,» uzrunā klātesošajiem teic Jelgavas domes priekšsēdētāja
vietnieks Jurijs Strods, paskaidrojot, ka šogad īpaši jūtama
vēsturisko notikumu sasaiste ar šodienu, par ko domāt liek
kaimiņvalstu notikumi. Viņš atgādina, cik nozīmīga bija Latvijas
valsts atjaunošana un cik liela nozīme 1989. gadā bija visu trīs
Baltijas valstu vienotībai.

Savukārt Latvijas politiski represēto
biedrības «Staburadze» valdes līdzpriekšsēdētājs Pāvils Neikšāns
atminas pirmo piemiņas brīdi Svētbirzī 1989. gadā, kad pie trīs
konfesiju garīdznieku iesvētītā akmens pirmoreiz sanāca prāvs pulks
jelgavnieku. «Šodien Latvija sēro. Šādu piemiņas vietu Latvijā ir
ap 260, un pie katras no tām, tāpat kā mēs šodien, noliek ziedus
mūsu tautiešu piemiņai,» uzsver P.Neikšāns.

Ik gadu uz piemiņas brīdi Svētbirzī nāk
jelgavniece Saulcerīte Pērkone. No viņas mājas logiem piemiņas
vieta ir redzama, un tā ik dienas atgādina smagās vēstures
lappuses, kuras skārušas arī viņas tuvākos. «Manus vecākus toreiz
aizveda. Arī vectēvu. Man sāp sirds gan par to gadu, gan šodienas
notikumiem,» ar asarām acīs teic jelgavniece. Viņa stāsta, ka tēvs
vadījis Aizsargu orķestri, bet vectēvs bijis zemes īpašnieks. «Tā
saucamais kulaks. Kaimiņi nodeva…» dziļdomīgi teic S.Pērkone.

Savukārt pirmoreiz uz Svētbirzi nolikt ziedus
atnācis jelgavnieks Jānis Skadiņš. «Kaut arī manu ģimeni represijas
skāra citādāk, ne 25. marta izsūtīšanās, šogad šķita, ka jāatnāk.
Cik tad vairs ilgi man būs iespēja šurp atnākt…» nosaka kungs.
Viņš stāsta, ka tēvabrālis par darbošanos Aizsargos, nošauts vēl
pirms 25. marta notikumiem, savukārt jaunākais brālis izsūtīts
vēlāk. «Viņa pirmā sieva ar bērnu paspēja aizmukt uz Kanādu, bet tā
arī viņi vairs nekad nesatikās,» teic J.Skadiņš.

1949. gada 25. marts ir viens no sēru
datumiem, kas lauza lielas tautas daļas likteni, kas atņēma mājas,
ģimenes, dzimteni, bet nespēja atņemt cerību un gribu atgriezties
Latvijā. Projām no mājām tika izsūtīts vairāk nekā 41 tūkstotis
civiliedzīvotāju. Tās ir trīspadsmit ar pusi tūkstoši ģimeņu, kurās
bija bērni, gados veci cilvēki.

Neciešamie dzīves apstākļi un spaidu darbi
tūkstošiem mūsu tautiešu bijuši par smagu, lai svešumā izdzīvotu.
Kā uzrunā teic P.Neikšāns, no toreizējā Jelgavas apriņķa vien
svešumā mira ap 700 cilvēku.

Jāpiebilst, ka pēc piemiņas brīža daļa
jelgavnieku devās uz Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas
muzeju, kur notiek lekcija «Atceroties masu deportācijas no
Latvijas 1949. gada 25. martā».

Foto: Ivars Veiliņš