Plīvojot visu trīs Baltijas valstu karogiem, šodien piemiņas vietā Svētbirzī vairāki simti jelgavnieku nolika ziedus, lai pieminētu vienas no smagākajām lappusēm latviešu tautas vēsturē – 1949. gada 25. marta izsūtīšanas. Šogad piemiņas diena pulcēja vairāk jelgavnieku un ne reizi vien arī uzrunās un klātesošo sarunās vēsture tika sasaistīta ar notikumiem Ukrainā.
Ligita Vaita
«Šodien ir smagums sirdī, lielāks nekā citus gadus,» uzrunā klātesošajiem teic Jelgavas domes priekšsēdētāja vietnieks Jurijs Strods, paskaidrojot, ka šogad īpaši jūtama vēsturisko notikumu sasaiste ar šodienu, par ko domāt liek kaimiņvalstu notikumi. Viņš atgādina, cik nozīmīga bija Latvijas valsts atjaunošana un cik liela nozīme 1989. gadā bija visu trīs Baltijas valstu vienotībai.
Savukārt Latvijas politiski represēto biedrības «Staburadze» valdes līdzpriekšsēdētājs Pāvils Neikšāns atminas pirmo piemiņas brīdi Svētbirzī 1989. gadā, kad pie trīs konfesiju garīdznieku iesvētītā akmens pirmoreiz sanāca prāvs pulks jelgavnieku. «Šodien Latvija sēro. Šādu piemiņas vietu Latvijā ir ap 260, un pie katras no tām, tāpat kā mēs šodien, noliek ziedus mūsu tautiešu piemiņai,» uzsver P.Neikšāns.
Ik gadu uz piemiņas brīdi Svētbirzī nāk jelgavniece Saulcerīte Pērkone. No viņas mājas logiem piemiņas vieta ir redzama, un tā ik dienas atgādina smagās vēstures lappuses, kuras skārušas arī viņas tuvākos. «Manus vecākus toreiz aizveda. Arī vectēvu. Man sāp sirds gan par to gadu, gan šodienas notikumiem,» ar asarām acīs teic jelgavniece. Viņa stāsta, ka tēvs vadījis Aizsargu orķestri, bet vectēvs bijis zemes īpašnieks. «Tā saucamais kulaks. Kaimiņi nodeva…» dziļdomīgi teic S.Pērkone.
Savukārt pirmoreiz uz Svētbirzi nolikt ziedus atnācis jelgavnieks Jānis Skadiņš. «Kaut arī manu ģimeni represijas skāra citādāk, ne 25. marta izsūtīšanās, šogad šķita, ka jāatnāk. Cik tad vairs ilgi man būs iespēja šurp atnākt…» nosaka kungs. Viņš stāsta, ka tēvabrālis par darbošanos Aizsargos, nošauts vēl pirms 25. marta notikumiem, savukārt jaunākais brālis izsūtīts vēlāk. «Viņa pirmā sieva ar bērnu paspēja aizmukt uz Kanādu, bet tā arī viņi vairs nekad nesatikās,» teic J.Skadiņš.
1949. gada 25. marts ir viens no sēru datumiem, kas lauza lielas tautas daļas likteni, kas atņēma mājas, ģimenes, dzimteni, bet nespēja atņemt cerību un gribu atgriezties Latvijā. Projām no mājām tika izsūtīts vairāk nekā 41 tūkstotis civiliedzīvotāju. Tās ir trīspadsmit ar pusi tūkstoši ģimeņu, kurās bija bērni, gados veci cilvēki.
Neciešamie dzīves apstākļi un spaidu darbi tūkstošiem mūsu tautiešu bijuši par smagu, lai svešumā izdzīvotu. Kā uzrunā teic P.Neikšāns, no toreizējā Jelgavas apriņķa vien svešumā mira ap 700 cilvēku.
Jāpiebilst, ka pēc piemiņas brīža daļa jelgavnieku devās uz Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeju, kur notiek lekcija «Atceroties masu deportācijas no Latvijas 1949. gada 25. martā».
Foto: Ivars Veiliņš