4.8 °C, 5.5 m/s, 81.1 %

Pilsētā

Pieprasīts, bet ne prestižs darbs
28/02/2008

Kad tiekamies ar auklīti Ivetu Ivanovu, viņa ir jauna darba meklējumos. Pirms pāris nedēļām nācies aiziet no kārtējās ģimenes, jo vecāki izšķīrušies par labu privātajam bērnudārzam. Un tagad viss atkal jāsāk no jauna – desmitiem telefona zvanu, tikšanās, lai vecākiem apliecinātu, ka viņa bērnam būs vislabākā auklīte.

Sintija Čepanone

Kad tiekamies ar auklīti Ivetu Ivanovu, viņa ir jauna darba
meklējumos. Pirms pāris nedēļām nācies aiziet no kārtējās ģimenes,
jo vecāki izšķīrušies par labu privātajam bērnudārzam. Un tagad
viss atkal jāsāk no jauna – desmitiem telefona zvanu, tikšanās, lai
vecākiem apliecinātu, ka viņa bērnam būs vislabākā
auklīte.

Iveta spriež – bērnu pieskatīšana nav prestiža nodarbošanās. Un to
apliecina arī niecīgais atalgojums par tik atbildīgo pienākumu.
«Vienkārši daudzi aukles darbu nenovērtē, kaut arī vecāku prasības
ir ļoti augstas,» saka Iveta, auklīte ar vairāku gadu stāžu, un
«Jelgavas Vēstnesim» pēc savas un kolēģu pieredzes atklāj, kā tad
klājas auklēm Jelgavā.

Vecāki izvēlas
no trijām labāko
Par spīti neskaitāmies sludinājumiem, kuros vecāki piedāvā darbu
auklei, un pašas centieniem atrast jaunu ģimeni, tik viegli vis
nesokas. «Pirmām kārtām jau tādēļ, ka ļoti bieži vecāki ievieto
sludinājumu vai atsaucas uz manējo, lai auklīti atrastu savlaicīgi.
Proti, viņas pakalpojumi parasti nepieciešami pēc diviem trim
mēnešiem, bet es nedrīkstu gaidīt – man darbs vajadzīgs steidzami,»
Iveta atklāj, ka tieši tādēļ daudz laika nākas patērēt, lai
satiktos ar to ģimeni, kurā viņa varētu sākt strādāt nekavējoties.
Protams, ja vien izdodas vienoties par darba nosacījumiem, ar
kuriem apmierināti būtu kā vecāki, tā auklīte.
Iveta zina stāstīt, ka parasti vecāki izvēlas kādas trīs
pretendentes, no kurām darbu piedāvā, pēc savām domām,
vispiemērotākajai. Viņa neņemas pēc svarīguma sarindot prasības,
taču norāda, ka ģimenei ir svarīga aukles dzīvesvieta – lai tā būtu
pēc iespējas tuvāk viņu –, iespējas bērnu reizēm pieskatīt arī
brīvdienās, prasītais atalgojums, kā arī iepriekšējā darba pieredze
un rekomendācijas. «Pēc pieredzes varu teikt: ja auklīti meklē
jauna ģimene, kurai tas ir pirmais bērniņš, vecāku prasības nav
pārāk augstas, jo viņi vēl īsti nezina, ko prasīt. Taču līdz ar
gadiem un bērnu skaitu viņu prasības aug,» stāsta auklīte.
Viņa novērojusi, ka tomēr lielāku uzticību vieš gados vecākas
aukles, nevis jaunas meitenes. Turklāt būtiski, lai auklei uzreiz
izveidotos psiholoģiskais kontakts ne tikai ar bērnu, bet arī
vecākiem. «Bērns taču redz, kādas man attiecības ar viņa mammu un
tēti, un no tām arī mācās!» saka Iveta. Medicīniskā izglītība? Tai
ir tikai sekundāra nozīme. Piemēram, Iveta savulaik mācījusies
medicīnas skolā, taču šī izglītība, šķiet, vecākiem aukles izvēlē
nav bijusi noteicošā. Protams, viņiem ir būtiski, lai ar bērnu kaut
kas ļauns neatgadās, taču par to piemaksāt nav gatavi. «Par laimi,
ar maniem auklējamiem nelaimes nav notikušas,» Iveta spriež, ka,
pirmkārt, tas tādēļ, ka viņa ne mirkli bērnu neatstāj bez
uzraudzības, otrkārt, mazos viņa uztver kā pieaugušus cilvēkus un
jau laikus izskaidro, kāpēc vienu vai otru lietu nedrīkst
aiztikt.

200 lati mēnesī jānopelna
«Ja tas nebūtu izdzīvošanas jautājums, pieskatīt bērnus es varētu
arī bez atalgojuma. Taču manam jaunākajam dēlam ir tikai
vienpadsmit gadu, un aukles darbs ir mans vienīgais ienākumu
avots,» nosaka Iveta, piebilstot, ka droši vien citādi ir
pensionārēm, kurām par bērna pieskatīšanu saņemtais atalgojums ir
papildu pensijai. 
Ar gadiem iegūstot pieredzi, prasīgāka kļuvusi arī Iveta. Viņa
stāsta, ka vēl pirms četriem gadiem bijusi pieticīga un par bērna
pieskatīšanu samierinājusies ar 50 santīmiem par stundu. Savukārt
tagad par vienu darba dienu vēlas saņemt, minimums, desmit latus
plus vēl ēšanu bez maksas. «Kaut arī manis prasītie desmit lati
dienā ir samērā niecīga summa, lai es varētu pienācīgi dzīvot un
uzturēt savu ģimeni, vecākiem vienalga šķiet, ka tas ir dārgi. Viņi
labprāt par stundu maksā zem lata. To esam pārrunājušas arī ar
citām auklītēm,» Iveta stāsta, ka par atalgojumu domstarpības nav
radušās ar iepriekšējo ģimeni – tā, novērtējot Ivetas rūpes, katru
mēnesi maksājusi 200 latus par nedēļā četrām darba dienām. Pat tad,
ja kādu dienu bērniņu mamma pieskatījusi pati. Bijušas arī
prēmijas.
Tiesa gan – šo summu auklīte saņēmusi «uz rokas» – nodokļi par to
netika nomaksāti, un Iveta teic, ka šāda situācija auklītēm Jelgavā
ir ierasta. «Vecāki nelabprāt vēlas par aukli maksāt nodokļus, un,
ja gribi darbu, ar to ir jāsamierinās,» nopūšas Iveta. Arī pašai no
tā jau nelielās summas nodokļiem atlicināt neizdodas. «Ja pašlaik
vismaz 200 latu man paliktu pašai, nodokļus labprāt maksātu, taču,
ņemot vērā pašreizējo situāciju, tas diemžēl nav iespējams.»

Aukle, nevis guvernante
Protams, tas, kādu atalgojumu auklīte vēlas saņemt, lielā mērā
atkarīgs no vecāku prasībām. Iveta norāda, ka viņa ļoti strikti
nošķir savus pienākumus. «Es esmu auklīte – cilvēks, kas bērnu
vecāku prombūtnes laikā pieskata: mans pienākums ir no rīta bērnu
saģērbt, pabarot, kopā ar viņu doties pastaigās, raudzīt, lai viņš
būtu drošībā, spēlēties, ievērot higiēnu,» aukles pienākumus
ieskicē Iveta. Taču viņa akcentē, ka tajos neietilpst ar bērnu
nodarboties pedagoģiski, piemēram, mācīt lasīt, rakstīt, palīdzēt
sagatavot mājas darbus skolas vecuma bērniem. «Man jau nav grūti to
darīt, taču tas jau ir nevis aukles, bet guvernantes pienākums,»
paskaidro Iveta, piebilstot, ka, protams, ar bērnu spēlē dažādas
izglītojošas, bērna attīstību veicinošas spēles, ja vien tādas
pieejamas.
Arī Ivetai gadījies tikties ar ģimenēm, kuras cenšas «ar vienu
šāvienu nošaut divus zaķus», meklējot aukli un guvernanti vienā
personā. Tiesa gan – maksāt vairāk par to, ka auklītei ir arī
pedagoģiskā izglītība, lielākoties viņi gan nav gatavi.

Vai sertifikātam
ir nozīme?
«Ja auklīti meklētu saviem bērniem, priekšroku noteikti dotu
cilvēkam, kuram ir attiecīgo prasmju apliecinošs dokuments,» Iveta
prāto, ka sertifikāts būtu zināms garants tam, ka bērnu savā
prombūtnes laikā atstāj drošās rokās. Taču noteikti jāņem vērā arī
citi aspekti, tostarp psiholoģiskais. Iveta uzskata, ka kurš katrs
tomēr nevar kļūt par aukli. «Negribas jau sevi saslavēt, tomēr
uzskatu, ka man ir iedzimtas psihologa spējas, tādēļ līdz šim
saprasties nedz ar bērnu, nedz vecākiem nav bijis grūti. Man
izdodas gūt uzticību un atrast kopēju valodu,» Iveta gan piebilst –
viņa diemžēl ir aukle bez sertifikāta. Par iespēju to Rīgā iegūt ir
dzirdējusi, taču līdz šim īsti nav bijis tādas nepieciešamības. Arī
vecāki kvalifikāciju apliecinošu dokumentu nav prasījuši –
galvenais ir rekomendācijas. «Sertifikāts, protams, sniegtu lielāku
pārliecību ne tikai par to, ka esmu laba aukle, bet arī par to, ka
esmu godīga un man var uzticēt kā bērnu, tā dzīvokli,» un Iveta
atmiņā atsauc dažu vecāku atklāto rūgto pieredzi, kad izrādījies –
izvēlētajai auklei bērns bijis diezgan vienaldzīgs, toties viena
otra vērtīgāka lieta dzīvoklī gan šķitusi saistoša.
«Iegūt vecāku uzticību ir ļoti svarīgi, un reizēm tas ir
noteicošais – pieņems vai nepieņems mani darbā. Tieši tādēļ parasti
es pati piedāvāju viņiem savas pases kopiju,» un Iveta piebilst, ka
tieši tā dažkārt ir pat būtiskāka par aukles sertifikātu.