13.7 °C, 0.4 m/s, 94.8 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāPils salas zirgi dosies «strādāt» uz Ukrainu
Pils salas zirgi dosies «strādāt» uz Ukrainu
01/07/2017

Šobrīd Jelgavas Pils salā dzīvo apmēram 75 savvaļas zirgi, kas ir tuvu maksimāli pieļaujamajam skaitam salā, tāpēc šovasar daži dzīvnieki tiks vesti uz Ukrainas dabas parkiem – pie Černobiļas un Donavas lejtecē.

Pirmie 16 savvaļas zirgi uz Pils salu tika atvesti pirms desmit
gadiem – 2007. gadā –, lai veiksmīgi apsaimniekotu Lielupes
palienes pļavas, un šobrīd pulks savairojies līdz apmēram 75. «Es
saku «apmēram», jo pateikt precīzu zirgu skaitu nav iespējams – ik
pa laikam piedzimst vēl kāds kumeļš,» norāda savvaļas zirgu uzraugs
Einārs Nordmanis. Viņš teic, ka ir pienācis laiks arī regulēt
pulku, jo savairojušies vīriešu kārtas pārstāvji, bet tas var
novest pie pulka izmiršanas. «Standarta zirgu ģimene ir viens divi
ērzeļi un viņu sievas – no divām līdz desmit ķēvēm,» stāsta zirgu
uzraugs, piebilstot, ka šovasar izveidojies arī kāds neierasts
harēms: ķēve ar pagājušā gada kumeļu, kurus eskortē trīs četri
ērzeļi. Neierasti tas ir arī tāpēc, ka ķēves parasti dara to, ko
liek tēviņi.

E.Nordmanis zirgus raksturo kā draudzīgus un mierīgus
dzīvniekus, bet reizēm pat viņi apmeklētājiem var kļūt bīstami.
Viena no pazīmēm, ka draud briesmas, ir zirgu atglaustās ausis –
tas norāda, ka viņiem kaut kas nepatīk. Vēl viņiem ir ģenētiska
nepatika pret suņiem. «Eiropā savvaļas zirgu lielākais dabiskais
ienaidnieks ir vilki, tāpēc zirgiem nepatīk suņi, vienalga, cik
lieli,» skaidro zirgu uzraugs, stāstot, ka bijuši gadījumi, kad uz
Pils salu atnāk kāds ar klēpja sunīti, bet, kad tas sāk riet, zirgi
kļūst tramīgi, un drošības labad jādodas prom ar visu suni.
Izņēmumi ir trīs zirgi – Bušvils, Pipars un Gurķītis –, kurus
Einārs dēvē par saviem mēreni pieradinātajiem zirgiem. Viņi ir
draudzīgāki un ļaujas Pils salas apmeklētāju glāstiem, ēd no rokas
un nebaidās no Eināra suņa Pirāta.

Jāuzmanās arī, lai zirgs skrienot neuzkāpj uz kājas, jo tas
varētu būt sāpīgi – pieaudzis dzīvnieks sverot ap 400 kilogramiem.
«Kad es strādāju pie zirgiem, ārstēju viņus, velku kājās celtnieku
zābakus ar tērauda purngaliem,» stāsta E.Nordmanis. Tāpat zirgs var
iekost. «Tas ir dabiski – zirgi pasauli vispirms apskata, bet pēc
tam mēģina arī pagaršot. Bet, tā kā viņu zobi viegli tiek galā ar
krūmiem…» Sevi var pasargāt, dodoties pastaigā uz Pils salu, var,
ņemot līdz koka stibu, jo no tās zirgi baidās. «Ar stibu nevajag
viņiem pat sist, pietiek, ka tā ir rokās un to mazliet pavicina,»
atklāj zirgu uzraugs.

Savvaļas zirgi spēj izdzīvot ārā jebkuros apstākļos. Jelgavā
viņi ir piedzīvojuši ziemu un mīnus 28 grādus. «Ko zirgi dara
ziemā? To pašu, ko vasarā – staigā un ēd,» stāsta zirgu uzraugs. Ja
ziemā nav atkušņu un neveidojas sērsna, gana daudz ēdamā dzīvnieki
atrod zem sniega, tomēr tik un tā viņus vajag piebarot. Einārs
teic, ka zirgus lutinot – viņš ziemā siena ruļļus izritina. «Daru
to divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas ļauj visiem zirgiem piekļūt
sienam. Pretējā gadījumā saskaņā ar dabas likumiem izdzīvotu
stiprākie. Otrkārt, viņi uz siena arī guļ,» stāsta uzraugs,
norādot, ka zirgi sniegā guļ reti, drīzāk viņi snauž, kājās stāvot.
Parasti Einārs zirgus baro uz nakti, jo tad ir drošs, ka viņi visu
nakti būs pie vietas un nekur neaizklīdīs.

Tieši tāpēc, ka zirgiem Pils salā ir viss, kas viņiem vajadzīgs,
viņi reti kad pamet salu, kaut tā nav pat iežogota. «Salu iekļauj
ūdens, un, lai gan visi zirgi prot peldēt, viņiem tas nepatīk. No
visa pulka labprāt peld tikai viens zirgs,» stāsta E.Nordmanis.
Ziemā, kad upes aizsalt, zirgu uz ledus nekāpj – baidās. Protams,
ir bijuši gadījumi, kad zirgi tomēr dodas iepazīt to, kas atrodas
aiz viņu mājvietas robežām.  Visaktīvākais šajā ziņā esot
septiņus gadus vecais zirgs Pūpols. Zirgu uz Pils salu atveda 2009.
gada rudenī, un jau pirmajā ziemā viņš vēlējās to pamest. «Pūpols
apmēram divas reizes nedēļā devās uz pili, kur pētīja automašīnas
un rakājās pa atkritumu konteineriem. Bet kādā maija rītā vienkārši
aizgāja uz pilsētas centru. Mani par to informēja Pašvaldības
policija. Tad ņēmu apaušus, virvi, vicu un rupjmaizes kukuli un
vedu viņu atpakaļ. Iedevu paošņāt maizi, ļāvu mazliet nokosties un
tad vilināju sev līdz. Kad viņš negribēja iet pār Driksas tiltu,
liku lietā vicu,» atceras zirgu uzraugs. Viņš teic, ka Pūpols ir ar
ļoti izteiktu individualitāti, un reiz to ļoti uzskatāmi
nodemonstrējis: pārlēcis pār žogu, atskatījies uz Eināru un
nozviedzies. «Zirgi instinktīvi pie šķēršļiem apstājas – lēkt tiem
pāri viņi ir jāmāca,» skaidro E.Nordmanis.

Jau vairākus gadus viņam ir  tradīcija sagaidīt Jauno gadu
kopā ar zirgiem. Viņš novērojis, ka pirmajos gados četros zirgi no
salūta baidījās – tiklīdz izdzirdēja pirmos šāvienus, savācās visi
barā un pazuda. Tagad salūts viņiem patīk – līdz ar pirmajām
gaismas puķēm zirgi auļos nesas uz salas galu tuvāk pilij, tad auļo
apļiem vien, zviedz un ērzeļi savā starpā cīnās. Bet, ka salūts
beidzas, nokārtām galvām lēnām dodas atpakaļ. Zirgi staigā tikai pa
pašu iemītajām takām un striktā kārtībā: pa priekšu iet harēma
galvenā ķēve, bet beigās – galvenais ērzelisi, kurš gan uztur
disciplīnu, gan pasargās briesmu gadījumā.

Zirgiem ir ļoti laba imūnsistēma un viņi reti slimo, tomēr
dabiskā atlase paredz, ka zirgi ne tikai dzimst, bet arī mirst.
Vislielākās riska grupas ir pusaudži – gadu vecie zirgi – un
grūsnas ķēves. Pusaudži tāpēc, ka ir vēl dumji, strauji aug un
patērē tam daudz enerģijas, un bieži iekuļas dažādās problēmās.
Grūsnās ķēves tāpēc, ka viņām ziemā ir ļoti liela slodze, jo bez
kumeliņa vēderā jābaro vēl pagājušā gada un reizēm pat aizpagājušā
gada kumeļš. Šoziem gan viena ķēve nomirusi no aknu aptaukošanās,
kas ir netipiski. Vidējais savvaļas zirga mūža ilgums ir 20 gadi,
un Pils salas vecākajam zirgam ir 19 gadi.

Foto: Austris Auziņš