-1.2 °C, 2.6 m/s, 79.8 %

Pilsētā

«Programmu diktē kursu dalībnieki»
21/01/2010

Vladimirs Judins, datorkursu pasniedzējs:
«Mana pieredze liecina, ka skolas un pat augstskolas cilvēkam
nesniedz tās zināšanas, kas viņam nepieciešamas darba tirgum. Es
par to labi varu pārliecināties savos kursos. Kaut vai viens
piemērs – cilvēks tikko ieguvis inženiera izglītību būvniecībā,
taču, nonākot reālā darba vietā, saprot, ka strādāt ar noteiktām
programmām neprot. Jā, varbūt skolā kaut kas pamatu līmenī ir
ieskicēts, taču, lai strādātu diendienā, ar to nepietiek. Un
cilvēks dodas uz kursiem. Tās ir tās divas puses – ja cilvēks nāk
uz maksas kursiem, viņš skaidri zina, kādas konkrētas prasmes viņam
vēl jāapgūst, lai varētu strādāt, un par to arī maksā, bet
bezdarbnieki, kuri izvēlas datorkursus, visbiežāk grib papildināt
savas zināšanas vispusīgāk. 
Ja runājam par bezdarbniekiem, tad es varu atzīt, ka lielākā daļa
no viņiem – procenti 80 – ir motivēti mācīties. Bet vienmēr grupā
tomēr gadās pa kādam, kuram šīs motivācijas trūkst. Varbūt savā
izvēlē cilvēks nav bijis pārliecināts vai arī kursus izvēlējies
tikai ķeksīša pēc, bet tādu tomēr ir maz. Bija man reiz kursante,
kura aktīvi nāca uz nodarbībām, vienmēr iesaistījās diskusijās, bet
rezultātā tā arī neko neiemācījās – viņas motivācija pieteikties
šiem kursiem, izrādās, bija vienkārša: mājās vienai ir vientuļi.
Viņai bija vienalga, kas tie par kursiem, galvenais, ka nav jāsēž
mājās.
Tomēr nenoliedzami, ka lielākā daļa cilvēku nāk ar konkrētu mērķi
un to arī sasniedz. It sevišķi pēdējā laikā attieksme pret mācību
procesu kļūst arvien nopietnāka. Piemēram, pēdējā kursantu grupa
izrādījās tik pieredzējusi, ka pieprasīja arvien specifiskākas
zināšanas. Un tas ir tikai normāli: šeit nav skola un nav viena
apmācības programma – es jebkurā brīdī esmu gatavs pielāgoties
kursantu vēlmēm un sniegt viņiem tās zināšanas, kas patiesi
konkrētiem cilvēkiem nepieciešamas.
Iespējams, ka daudzi izvēlas datorkursus tā vienkāršā iemesla dēļ,
ka tas ir populāri – apgūt jaunas tehnoloģijas, kas arvien vairāk
ienāk kā mūsu ikdienā, tā darba tirgū. Taču šīm jaunajām
tehnoloģijām ir tendence mainīties, tieši tāpēc pat tad, ja
cilvēks, pirms kļūst par bezdarbnieku, ir strādājis ar datoru, tas
vēl nenozīmē, ka viņam nav ko mācīties.
Fobijas? Jā, jā, ir arī tādi cilvēki, kuriem jaunākās tehnoloģijas
rada tādu kā barjeru. Atceros, ka krietni izteiktāk tas bija
pirmsākumos. Es Pieaugušo izglītības centrā strādāju jau 12 gadus.
Sākumā tie bija kursi atsevišķiem darba kolektīviem, kuros ienāca
pirmie datori. Toreiz noteikti krietni vairāk bija cilvēku, kas
uzskatīja – man tas nav vajadzīgs, un uz mācībām nāca, tikai
priekšnieka piespiesti, bet kaut ko apgūt tā arī nevēlējās. Tagad
jau varu teikt, ka praktiski visos gadījumos mēs no fobijas tiekam
vaļā. Man ir tāds labs piemērs, ko es stāstu saviem kursantiem:
«Zināt, jums dators šķiet sarežģīts, bet man sarežģīta liekas
veļasmašīna, taču mana sieva ar to strādā katru dienu! Tātad – arī
es to varu. Tāpat kā jūs varat strādāt ar datoru.»
Tagad gan aina ir pavisam cita, jo kursanti arvien vairāk apzinās,
ka dators jau ir ikdienas nepieciešamība. Un, ja arī kursos kaut
kas būs palaists garām, dzīve piespiedīs to iemācīties. Piemēram,
kāda sekretāre kursos uzskatīja, ka viņai diezin vai darbā būs
nepieciešams zināt, kā sūtīt sērijveida vēstules. Kursi beidzās,
bet pēc neilga laika es saņemu zvanu no šīs sekretāres. Kā jūs
domājat, ko viņa man jautāja? «Pasniedzēj, es zinu, ka jūs mums to
stāstījāt un es domāju, ka man to nevajadzēs, bet tagad vajag
gan…» Un ir ļoti patīkami, ka zināšanas tiek izmantotas, bet vēl
nezināmais izzināts – tad tu spēj novērtēt, ka tavs darbs ir
vajadzīgs.»