Vladimirs Judins, datorkursu pasniedzējs: «Mana pieredze liecina, ka skolas un pat augstskolas cilvēkam nesniedz tās zināšanas, kas viņam nepieciešamas darba tirgum. Es par to labi varu pārliecināties savos kursos. Kaut vai viens piemērs – cilvēks tikko ieguvis inženiera izglītību būvniecībā, taču, nonākot reālā darba vietā, saprot, ka strādāt ar noteiktām programmām neprot. Jā, varbūt skolā kaut kas pamatu līmenī ir ieskicēts, taču, lai strādātu diendienā, ar to nepietiek. Un cilvēks dodas uz kursiem. Tās ir tās divas puses – ja cilvēks nāk uz maksas kursiem, viņš skaidri zina, kādas konkrētas prasmes viņam vēl jāapgūst, lai varētu strādāt, un par to arī maksā, bet bezdarbnieki, kuri izvēlas datorkursus, visbiežāk grib papildināt savas zināšanas vispusīgāk. Ja runājam par bezdarbniekiem, tad es varu atzīt, ka lielākā daļa no viņiem – procenti 80 – ir motivēti mācīties. Bet vienmēr grupā tomēr gadās pa kādam, kuram šīs motivācijas trūkst. Varbūt savā izvēlē cilvēks nav bijis pārliecināts vai arī kursus izvēlējies tikai ķeksīša pēc, bet tādu tomēr ir maz. Bija man reiz kursante, kura aktīvi nāca uz nodarbībām, vienmēr iesaistījās diskusijās, bet rezultātā tā arī neko neiemācījās – viņas motivācija pieteikties šiem kursiem, izrādās, bija vienkārša: mājās vienai ir vientuļi. Viņai bija vienalga, kas tie par kursiem, galvenais, ka nav jāsēž mājās. Tomēr nenoliedzami, ka lielākā daļa cilvēku nāk ar konkrētu mērķi un to arī sasniedz. It sevišķi pēdējā laikā attieksme pret mācību procesu kļūst arvien nopietnāka. Piemēram, pēdējā kursantu grupa izrādījās tik pieredzējusi, ka pieprasīja arvien specifiskākas zināšanas. Un tas ir tikai normāli: šeit nav skola un nav viena apmācības programma – es jebkurā brīdī esmu gatavs pielāgoties kursantu vēlmēm un sniegt viņiem tās zināšanas, kas patiesi konkrētiem cilvēkiem nepieciešamas. Iespējams, ka daudzi izvēlas datorkursus tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tas ir populāri – apgūt jaunas tehnoloģijas, kas arvien vairāk ienāk kā mūsu ikdienā, tā darba tirgū. Taču šīm jaunajām tehnoloģijām ir tendence mainīties, tieši tāpēc pat tad, ja cilvēks, pirms kļūst par bezdarbnieku, ir strādājis ar datoru, tas vēl nenozīmē, ka viņam nav ko mācīties. Fobijas? Jā, jā, ir arī tādi cilvēki, kuriem jaunākās tehnoloģijas rada tādu kā barjeru. Atceros, ka krietni izteiktāk tas bija pirmsākumos. Es Pieaugušo izglītības centrā strādāju jau 12 gadus. Sākumā tie bija kursi atsevišķiem darba kolektīviem, kuros ienāca pirmie datori. Toreiz noteikti krietni vairāk bija cilvēku, kas uzskatīja – man tas nav vajadzīgs, un uz mācībām nāca, tikai priekšnieka piespiesti, bet kaut ko apgūt tā arī nevēlējās. Tagad jau varu teikt, ka praktiski visos gadījumos mēs no fobijas tiekam vaļā. Man ir tāds labs piemērs, ko es stāstu saviem kursantiem: «Zināt, jums dators šķiet sarežģīts, bet man sarežģīta liekas veļasmašīna, taču mana sieva ar to strādā katru dienu! Tātad – arī es to varu. Tāpat kā jūs varat strādāt ar datoru.» Tagad gan aina ir pavisam cita, jo kursanti arvien vairāk apzinās, ka dators jau ir ikdienas nepieciešamība. Un, ja arī kursos kaut kas būs palaists garām, dzīve piespiedīs to iemācīties. Piemēram, kāda sekretāre kursos uzskatīja, ka viņai diezin vai darbā būs nepieciešams zināt, kā sūtīt sērijveida vēstules. Kursi beidzās, bet pēc neilga laika es saņemu zvanu no šīs sekretāres. Kā jūs domājat, ko viņa man jautāja? «Pasniedzēj, es zinu, ka jūs mums to stāstījāt un es domāju, ka man to nevajadzēs, bet tagad vajag gan…» Un ir ļoti patīkami, ka zināšanas tiek izmantotas, bet vēl nezināmais izzināts – tad tu spēj novērtēt, ka tavs darbs ir vajadzīgs.»