-6.5 °C, 1.1 m/s, 90.2 %

Pilsētā

Projekts maina dzīvi
23/02/2018

Ir pagājis gads, kopš «Jelgavas Vēstnesis» pirmo reizi uzrunāja trīs mūsu pilsētas jaunietes, kuras iesaistījušās Eiropas Sociālā fonda atbalstītā Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Jelgavas pilsētas domes kopīgā projektā «PROTI un DARI!». Meitenes atklāti stāstīja gan par savu skaudro bērnību, gan to, kā pašas nogājušas no ceļa, pametot mācības, neiegūstot profesiju… Tobrīd viņas visas bija bez darba, bez profesijas un arī bez nopietniem nākotnes mērķiem. Pagājis tikai gads, un viņu dzīve ir pamatīgi mainījusies.

Jaunietes atzīst: ja nebūtu projekta, nekas tāds nebūtu
iespējams. Tieši projekta programmas vadītāja Jelgavā Dace Ekša un
viņu mentore Līga Žilinska noticēja meitenēm un, kopīgi strādājot
projektā, pierādīja, ka pat tik īsā laikā iespējams mainīt dzīvi.
Šobrīd visas trīs meitenes ir ieguvušas profesiju, atradušas darbu,
spēj pašas sevi uzturēt, un viņām ir arī mērķi, ko savā dzīvē
turpmāk vēlētos īstenot. «Mēs ikvienam jaunietim, kurš vēlas mainīt
savu dzīvi, ieteiktu: piesakieties šajā projektā – jūs redzēsiet,
ka viss ir iespējams!» atzīst jaunietes.

«Jelgavas Vēstneša» uzrunātās meitenes bija vienas no pirmajām,
kuras iesaistījās projektā, bet kopumā pagājušajā gadā tajā
piedalījušies 57 jaunieši. Pašlaik projektā «PROTI un DARI!»
Jelgavā ar jauniešiem strādā trīs programmas vadītāji un astoņi
mentori. Projekts turpināsies līdz gada beigām.

«Pati vēl īsti nespēju noticēt, ka esmu kļuvusi par
uzņēmēju!»

STĀSTS PIRMS GADA

Vecmāmiņa gribēja, lai Baiba kļūst par lauksaimnieci. Meitene
negribīgi mācījās Saulaines tehnikumā, bet profesiju tā arī
neieguva, un tad nāca rozā briļļu laiks, pieteicās dēliņš. Pirms
gada Baiba bija bez darba, bez profesijas, un vienīgie ienākumi
bija alimenti 98 eiro.

Baiba, 27 gadi: «Tas cilvēks, kurš ar jums
runāja pirms gada, un tas, kurš šobrīd sēž jūsu priekšā, ir divi
dažādi cilvēki. Jā, tik ļoti mani ir mainījusi dalība šajā
projektā! Es neticēju, ka tā ir iespējams mainīt savu dzīvi, bet
man noticēja, un tas laikam ir galvenais ieguvums. Ja nebūtu Daces
Ekšas un Līgas Žilinskas, kuras mani nepārtraukti mudināja iet uz
priekšu, man nebūtu to jaunumu, ko tagad varu pastāstīt.

Jau kopš oktobra es ne tikai sekmīgi strādāju, bet arī esmu
kļuvusi par uzņēmēju. Tam pat pašai vēl grūti noticēt! Projektā
sapratu, ka tas, ko vēlos savā dzīvē darīt, ir skaistumkopšana. Šad
tad draudzenēm nagus biju lakojusi, un man tas patika, bet
neteiktu, ka varēju uztaisīt profesionālu manikīru. Projekta laikā
es pabeidzu klasiskā manikīra un gēla nagu modelēšanas, kā arī
pedikīra kursus, ieguvu profesiju un sertifikātu, kas man ļāva
strādāt. Taču tad nāca pārdomu laiks – bija jāizvēlas: kļūt darba
ņēmējai vai būt noteicējai pašai. Un atkal programmas vadītāja mani
mudināja: «Tu vari! Tev izdosies!» Atbalsts bija fantastisks!
Laikam jau arī zvaigznes tā sakrita… Internetā pamanīju, ka tiek
pārdots skaistumkopšanas salons «Golden Beauty Salon» Raiņa ielā.
Tas aizķēra… Tikos ar īpašnieci, visu izrunājām, un es sapratu, ka
jārīkojas! Par dažiem tūks­tošiem eiro nopirku salonu ar zīmolu un
aprīkojumu. Draugs fi­nansiāli palīdzēja, naudiņu sakrājām, un
varēju reģistrēt savu uzņēmumu. Pati visam būros cauri, lasīju,
mācījos. Šobrīd man ir oficiāli reģistrēta SIA, un esmu
mikrouz­ņēmuma nodokļa maksātāja.

Telpas Raiņa ielā bija par šauru, un, tā kā dzīvoju Pārlielupē,
tur arī atradām jaunas telpas – Loka maģistrālē 7. Arī tā bija
negaidīta veiksme – ieraudzīju, ka tiek izīrētas telpas, kur agrāk
atradās «Zelta vārpas» maizes veikals. Tagad man ir plašas telpas,
kur darba vietu varu piedāvāt vēl vismaz pieciem cilvēkiem. Šobrīd
esam trīs – divas manikīra speciālistes un friziere –, vēl salonā
ir solārijs. Meitenes ir tās pašas, kas strādāja salonā Raiņa ielā,
un viņām jau ir sava klientūra, bet man viss jāsāk no nulles.

Sākums, protams, nebija viegls, un mans pirmais klients ienāca
nedēļu pēc salona atvēršanas. Pirmie divi mēneši bija grūtākie –
cilvēki jau par mums vēl nezināja. Gadījās, ka ienāca kāds un
gribēja maizi nopirkt… Sapratu – trūkst reklāmas. Aktīvi mūs sāku
reklamēt «Facebook», un tagad ir jūtams, ka pamazām
nostabilizējamies. Ja pirmajos mēnešos mani ienākumi bija ap 150
eiro mēnesī, tad tagad varu teikt, ka sanāk vairāk par minimālo
algu. Bet galvenais ir tas, ka daru to, kas man tiešām patīk, un
redzu, ka notiek attīstība. Protams, man ir arī grāmatvedis, kas
palīdz kārtot nodokļu un atskaišu lietas.

Grūti noticēt, ka pirms gada palīdzēja man, bet nu arī es varu
palīdzēt. Piemēram, uz salonu bija atnākusi meitene, kura šobrīd ir
bez darba. Viņa vēlējās pie mums strādāt, bet nebija speciālista
sertifikāta. Es tomēr gribu, lai manā salonā viss būtu oficiāli un
klientiem droši, tāpēc ieteicu viņai iesaistīties projektā. Viņa
jau tūlīt būs apguvusi profesiju un martā sāks pie mums
strādāt!

Nākotnes mērķi? Nostabilizēties un pamazām attīstīties. Vēlos
piedāvāt vēl kādu pakalpojumu, un pati gribētu apgūt frizieres
profesiju…»

JA NEBŪTU PROJEKTA

«Droši vien tagad, tāpat kā pirms tam, sēdētu savās četrās
sienās un gaidītu, ka viss pats no sevis atrisināsies. Vai arī otrs
scenārijs – piespiedu kārtā strādātu darbu, kas man riebjas,
piemēram, pārdevējas.»

 

 

«Vairs netaisos sēdēt uz vietas»

STĀSTS PIRMS GADA

«Ģimenē vecākiem bija alkohola problēmas, tāpēc jau no 10 gadu
vecuma par māsām un brāli rūpējos es.» Nu jau Anastasijai pašai ir
1,3 gadus veca meitiņa, un lielāku laimi par meitiņas piedzimšanu
viņa nespēj iedomāties. Anastasija sevi uzskata par labu sievu
vīram, un pret dzīvi lielu ambīciju viņai nebija – «man pietiktu ar
minimālo algu – citi cilvēki taču tā dzīvo, es arī izdzīvotu».

Anastasija, 20 gadi: «Es netaisos sēdēt uz
vietas. Man ir tikai 20 gadi! Gribu mācīties, izzināt iespējas,
attīstīties. Ko man devusi dalība projektā? Saprašanu par to, kādas
mums visapkārt ir iespējas. Es taču neko no tā nezināju! Un pareizi
jau vien ir, jo, sēžot mājās, neko nevari uzzināt. Jūs
iedomājieties – tikai trīs mēneši projektā, un man jau ir aukles
sertifikāts, profesija. Bet līdz tam es pat nezināju, ka Jelgavā
tiek piedāvāti kursi, kuros pāris mēnešu laikā var iegūt profesiju.
Tāpat iespējas, kas ir bērniem Jelgavā, – projekta laikā man ar
meitiņu bija iespēja apmeklēt teātri! Teikšu godīgi, teātrī nebiju
bijusi. Agrāk es domāju, ka tas viss nav man, jo nav ne iespēju, ne
līdzekļu, bet izrādās, ka vajag tikai gribēšanu darīt, jo tas viss
ir iespējams jebkuram no mums. Mēs ar Evu pat bijām aizbraukušas
ārpus Latvijas – uz Lietuvu, bet es taču līdz šim ārzemēs vispār
nebiju bijusi, un atkal to pašu atrunu dēļ: naudas nav, iespēju
nav. Bet, izrādās, nemaz tik daudz tās naudas nevajag un iespējas
arī ir. Tāpēc var teikt, ka mans redzesloks šajā projektā ir ļoti
paplašinājies, es esmu iedrošināta dzīvot un mainīties.

Man nepatika cilvēku burz­ma, un vislabprātāk gribēju strādāt
vienatnē, tāpēc darbs, ko projekta laikā ar Evu atradām – uzņēmuma
«MMD serviss» noliktavā, kur jāmarķē preces –, ir īsti vietā. Un
galvenais ir darba apstākļi – uzņēmumā attieksme pret darbinieku ir
ļoti laba, alga – vairāk nekā pieklājīga.

Bet, protams, man ir sapņi. Tagad sapņoju, ka varētu apgūt
bārmenes profesiju… Laikam jau projektā esmu kļuvusi atvērtāka –
tagad darbs ar cilvēkiem mani ne tikai nebaida, bet pat
saista.»

JA NEBŪTU PROJEKTA

«Dzīvotu bez ambīcijām – kā būs, tā būs.»

 

«Es sevi varu nodrošināt pati!»

STĀSTS PIRMS GADA

Jaunības lielākā kļūda – nokļūšana sliktā kompānijā, kas beidzās
ar regulāru alkohola lietošanu un skolas bastošanu: «ne man skola
interesēja, ne nākotne». 29 gadu vecumā Eva bija mamma diviem
bērniņiem, bez profesijas, bez darba. Vienīgais nākotnes scenārijs
– pārdevējas darbs par minimālo algu.

Eva, 30 gadi: «Ar dzīvi esmu ļoti
ap­mierināta! Esmu dabūjusi to, ko gribēju. Kad runājām pirms gada,
teicu, ka negribu strādāt ar cilvēkiem un briesmīgākais darbs, ko
varu iedomāties, ir pārdevējas. Mani saistīja doma par auklītes
darbu vai darbu kādā noliktavā, un to esmu ieguvusi.

Projekta laikā Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā
apguvu auklītes profesiju un labprāt arī strādātu šajā jomā, bet
man vēl pašas bērniņš mazs. Bērnudārzā darba laiks ir salīdzinoši
garš, un man to pagaidām būtu grūti apvienot ar mammas pienākumiem.
Taču, pateicoties projektam, esmu atradusi darbu, kas man tiešām
patīk. Strādāju uzņēmuma «MMD serviss» noliktavā – marķēju preces.
Darbs ir no pulksten 9 līdz 18, un tas ļoti atvieglo dzīvi, jo pati
savu bērniņu varu aizvest uz dārziņu un vakarā arī izņemt. Mazais
bērnudārzā sāka iet, kad viņam bija tikai 1,2 gadi, viņš bija
jaunākais grupiņā. Mana mamma jau sākumā domāja, kā tas būs, vai
nav par agru, bet izrādījās, ka mēs varam ļoti labi tikt galā. Un
tā kopš jūnija strādāju oficiālu darbu, turklāt tādu, kas man pašai
ļoti patīk. Alga arī ir vairāk nekā laba – labākajos mēnešos esmu
nopelnījusi pat 800 eiro «uz rokas». Tagad pilntiesīgi varu teikt,
ka pati sevi uzturu. Tāpat mana alga ir papildinājums ģimenes
budžetam – draugs vairs nav vienīgais pelnītājs, un ģimenē ļoti
jūt, ja abi strādā. Vecākā meitiņa drīz sāks iet skolā, un viņai
jau sarūpēts galds, jauna gulta. Domājam par remontu virtuvē. Dzīve
iet uz priekšu!

Jā, uz darba interviju līdzi nāca projekta mentore Līga, un tas,
protams, iedrošināja, viņa arī palīdzēja nokārtot formalitātes. CV
gan nebija jāraksta, bet nedomājiet, ka es to neprotu uzrakstīt!
Projektā apmeklējām karjeras konsultanta nodarbības, kur šīs un
citas prasmes apguvām. Tagad, ja vajadzēs, CV pati varēšu ne tikai
uzrakstīt, bet arī nosūtīt. Programmas vadītāja Dace Ekša gan manī
saskata vēl lielāku potenciālu, viņai šķiet, ka, pieliekot
maksimālas pūles, no manis varētu sanākt laba pedagoģe, bet
pagaidām es šādam solim neesmu gatava – tie tomēr ir ilgi gadi, kas
jāpavada mācoties.»

JA NEBŪTU PROJEKTA

«Visticamāk, sēdētu mājās ar bērniem un neko nedarītu.»

 

Foto JV