Ir pagājis gads, kopš «Jelgavas Vēstnesis» pirmo reizi uzrunāja trīs mūsu pilsētas jaunietes, kuras iesaistījušās Eiropas Sociālā fonda atbalstītā Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Jelgavas pilsētas domes kopīgā projektā «PROTI un DARI!». Meitenes atklāti stāstīja gan par savu skaudro bērnību, gan to, kā pašas nogājušas no ceļa, pametot mācības, neiegūstot profesiju… Tobrīd viņas visas bija bez darba, bez profesijas un arī bez nopietniem nākotnes mērķiem. Pagājis tikai gads, un viņu dzīve ir pamatīgi mainījusies.
Jaunietes atzīst: ja nebūtu projekta, nekas tāds nebūtu iespējams. Tieši projekta programmas vadītāja Jelgavā Dace Ekša un viņu mentore Līga Žilinska noticēja meitenēm un, kopīgi strādājot projektā, pierādīja, ka pat tik īsā laikā iespējams mainīt dzīvi. Šobrīd visas trīs meitenes ir ieguvušas profesiju, atradušas darbu, spēj pašas sevi uzturēt, un viņām ir arī mērķi, ko savā dzīvē turpmāk vēlētos īstenot. «Mēs ikvienam jaunietim, kurš vēlas mainīt savu dzīvi, ieteiktu: piesakieties šajā projektā – jūs redzēsiet, ka viss ir iespējams!» atzīst jaunietes.
«Jelgavas Vēstneša» uzrunātās meitenes bija vienas no pirmajām, kuras iesaistījās projektā, bet kopumā pagājušajā gadā tajā piedalījušies 57 jaunieši. Pašlaik projektā «PROTI un DARI!» Jelgavā ar jauniešiem strādā trīs programmas vadītāji un astoņi mentori. Projekts turpināsies līdz gada beigām.
STĀSTS PIRMS GADA
Vecmāmiņa gribēja, lai Baiba kļūst par lauksaimnieci. Meitene negribīgi mācījās Saulaines tehnikumā, bet profesiju tā arī neieguva, un tad nāca rozā briļļu laiks, pieteicās dēliņš. Pirms gada Baiba bija bez darba, bez profesijas, un vienīgie ienākumi bija alimenti 98 eiro.
Baiba, 27 gadi: «Tas cilvēks, kurš ar jums runāja pirms gada, un tas, kurš šobrīd sēž jūsu priekšā, ir divi dažādi cilvēki. Jā, tik ļoti mani ir mainījusi dalība šajā projektā! Es neticēju, ka tā ir iespējams mainīt savu dzīvi, bet man noticēja, un tas laikam ir galvenais ieguvums. Ja nebūtu Daces Ekšas un Līgas Žilinskas, kuras mani nepārtraukti mudināja iet uz priekšu, man nebūtu to jaunumu, ko tagad varu pastāstīt.
Jau kopš oktobra es ne tikai sekmīgi strādāju, bet arī esmu kļuvusi par uzņēmēju. Tam pat pašai vēl grūti noticēt! Projektā sapratu, ka tas, ko vēlos savā dzīvē darīt, ir skaistumkopšana. Šad tad draudzenēm nagus biju lakojusi, un man tas patika, bet neteiktu, ka varēju uztaisīt profesionālu manikīru. Projekta laikā es pabeidzu klasiskā manikīra un gēla nagu modelēšanas, kā arī pedikīra kursus, ieguvu profesiju un sertifikātu, kas man ļāva strādāt. Taču tad nāca pārdomu laiks – bija jāizvēlas: kļūt darba ņēmējai vai būt noteicējai pašai. Un atkal programmas vadītāja mani mudināja: «Tu vari! Tev izdosies!» Atbalsts bija fantastisks! Laikam jau arī zvaigznes tā sakrita… Internetā pamanīju, ka tiek pārdots skaistumkopšanas salons «Golden Beauty Salon» Raiņa ielā. Tas aizķēra… Tikos ar īpašnieci, visu izrunājām, un es sapratu, ka jārīkojas! Par dažiem tūkstošiem eiro nopirku salonu ar zīmolu un aprīkojumu. Draugs finansiāli palīdzēja, naudiņu sakrājām, un varēju reģistrēt savu uzņēmumu. Pati visam būros cauri, lasīju, mācījos. Šobrīd man ir oficiāli reģistrēta SIA, un esmu mikrouzņēmuma nodokļa maksātāja.
Telpas Raiņa ielā bija par šauru, un, tā kā dzīvoju Pārlielupē, tur arī atradām jaunas telpas – Loka maģistrālē 7. Arī tā bija negaidīta veiksme – ieraudzīju, ka tiek izīrētas telpas, kur agrāk atradās «Zelta vārpas» maizes veikals. Tagad man ir plašas telpas, kur darba vietu varu piedāvāt vēl vismaz pieciem cilvēkiem. Šobrīd esam trīs – divas manikīra speciālistes un friziere –, vēl salonā ir solārijs. Meitenes ir tās pašas, kas strādāja salonā Raiņa ielā, un viņām jau ir sava klientūra, bet man viss jāsāk no nulles.
Sākums, protams, nebija viegls, un mans pirmais klients ienāca nedēļu pēc salona atvēršanas. Pirmie divi mēneši bija grūtākie – cilvēki jau par mums vēl nezināja. Gadījās, ka ienāca kāds un gribēja maizi nopirkt… Sapratu – trūkst reklāmas. Aktīvi mūs sāku reklamēt «Facebook», un tagad ir jūtams, ka pamazām nostabilizējamies. Ja pirmajos mēnešos mani ienākumi bija ap 150 eiro mēnesī, tad tagad varu teikt, ka sanāk vairāk par minimālo algu. Bet galvenais ir tas, ka daru to, kas man tiešām patīk, un redzu, ka notiek attīstība. Protams, man ir arī grāmatvedis, kas palīdz kārtot nodokļu un atskaišu lietas.
Grūti noticēt, ka pirms gada palīdzēja man, bet nu arī es varu palīdzēt. Piemēram, uz salonu bija atnākusi meitene, kura šobrīd ir bez darba. Viņa vēlējās pie mums strādāt, bet nebija speciālista sertifikāta. Es tomēr gribu, lai manā salonā viss būtu oficiāli un klientiem droši, tāpēc ieteicu viņai iesaistīties projektā. Viņa jau tūlīt būs apguvusi profesiju un martā sāks pie mums strādāt!
Nākotnes mērķi? Nostabilizēties un pamazām attīstīties. Vēlos piedāvāt vēl kādu pakalpojumu, un pati gribētu apgūt frizieres profesiju…»
JA NEBŪTU PROJEKTA
«Droši vien tagad, tāpat kā pirms tam, sēdētu savās četrās sienās un gaidītu, ka viss pats no sevis atrisināsies. Vai arī otrs scenārijs – piespiedu kārtā strādātu darbu, kas man riebjas, piemēram, pārdevējas.»
«Ģimenē vecākiem bija alkohola problēmas, tāpēc jau no 10 gadu vecuma par māsām un brāli rūpējos es.» Nu jau Anastasijai pašai ir 1,3 gadus veca meitiņa, un lielāku laimi par meitiņas piedzimšanu viņa nespēj iedomāties. Anastasija sevi uzskata par labu sievu vīram, un pret dzīvi lielu ambīciju viņai nebija – «man pietiktu ar minimālo algu – citi cilvēki taču tā dzīvo, es arī izdzīvotu».
Anastasija, 20 gadi: «Es netaisos sēdēt uz vietas. Man ir tikai 20 gadi! Gribu mācīties, izzināt iespējas, attīstīties. Ko man devusi dalība projektā? Saprašanu par to, kādas mums visapkārt ir iespējas. Es taču neko no tā nezināju! Un pareizi jau vien ir, jo, sēžot mājās, neko nevari uzzināt. Jūs iedomājieties – tikai trīs mēneši projektā, un man jau ir aukles sertifikāts, profesija. Bet līdz tam es pat nezināju, ka Jelgavā tiek piedāvāti kursi, kuros pāris mēnešu laikā var iegūt profesiju. Tāpat iespējas, kas ir bērniem Jelgavā, – projekta laikā man ar meitiņu bija iespēja apmeklēt teātri! Teikšu godīgi, teātrī nebiju bijusi. Agrāk es domāju, ka tas viss nav man, jo nav ne iespēju, ne līdzekļu, bet izrādās, ka vajag tikai gribēšanu darīt, jo tas viss ir iespējams jebkuram no mums. Mēs ar Evu pat bijām aizbraukušas ārpus Latvijas – uz Lietuvu, bet es taču līdz šim ārzemēs vispār nebiju bijusi, un atkal to pašu atrunu dēļ: naudas nav, iespēju nav. Bet, izrādās, nemaz tik daudz tās naudas nevajag un iespējas arī ir. Tāpēc var teikt, ka mans redzesloks šajā projektā ir ļoti paplašinājies, es esmu iedrošināta dzīvot un mainīties.
Man nepatika cilvēku burzma, un vislabprātāk gribēju strādāt vienatnē, tāpēc darbs, ko projekta laikā ar Evu atradām – uzņēmuma «MMD serviss» noliktavā, kur jāmarķē preces –, ir īsti vietā. Un galvenais ir darba apstākļi – uzņēmumā attieksme pret darbinieku ir ļoti laba, alga – vairāk nekā pieklājīga.
Bet, protams, man ir sapņi. Tagad sapņoju, ka varētu apgūt bārmenes profesiju… Laikam jau projektā esmu kļuvusi atvērtāka – tagad darbs ar cilvēkiem mani ne tikai nebaida, bet pat saista.»
«Dzīvotu bez ambīcijām – kā būs, tā būs.»
«Es sevi varu nodrošināt pati!»
Jaunības lielākā kļūda – nokļūšana sliktā kompānijā, kas beidzās ar regulāru alkohola lietošanu un skolas bastošanu: «ne man skola interesēja, ne nākotne». 29 gadu vecumā Eva bija mamma diviem bērniņiem, bez profesijas, bez darba. Vienīgais nākotnes scenārijs – pārdevējas darbs par minimālo algu.
Eva, 30 gadi: «Ar dzīvi esmu ļoti apmierināta! Esmu dabūjusi to, ko gribēju. Kad runājām pirms gada, teicu, ka negribu strādāt ar cilvēkiem un briesmīgākais darbs, ko varu iedomāties, ir pārdevējas. Mani saistīja doma par auklītes darbu vai darbu kādā noliktavā, un to esmu ieguvusi.
Projekta laikā Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā apguvu auklītes profesiju un labprāt arī strādātu šajā jomā, bet man vēl pašas bērniņš mazs. Bērnudārzā darba laiks ir salīdzinoši garš, un man to pagaidām būtu grūti apvienot ar mammas pienākumiem. Taču, pateicoties projektam, esmu atradusi darbu, kas man tiešām patīk. Strādāju uzņēmuma «MMD serviss» noliktavā – marķēju preces. Darbs ir no pulksten 9 līdz 18, un tas ļoti atvieglo dzīvi, jo pati savu bērniņu varu aizvest uz dārziņu un vakarā arī izņemt. Mazais bērnudārzā sāka iet, kad viņam bija tikai 1,2 gadi, viņš bija jaunākais grupiņā. Mana mamma jau sākumā domāja, kā tas būs, vai nav par agru, bet izrādījās, ka mēs varam ļoti labi tikt galā. Un tā kopš jūnija strādāju oficiālu darbu, turklāt tādu, kas man pašai ļoti patīk. Alga arī ir vairāk nekā laba – labākajos mēnešos esmu nopelnījusi pat 800 eiro «uz rokas». Tagad pilntiesīgi varu teikt, ka pati sevi uzturu. Tāpat mana alga ir papildinājums ģimenes budžetam – draugs vairs nav vienīgais pelnītājs, un ģimenē ļoti jūt, ja abi strādā. Vecākā meitiņa drīz sāks iet skolā, un viņai jau sarūpēts galds, jauna gulta. Domājam par remontu virtuvē. Dzīve iet uz priekšu!
Jā, uz darba interviju līdzi nāca projekta mentore Līga, un tas, protams, iedrošināja, viņa arī palīdzēja nokārtot formalitātes. CV gan nebija jāraksta, bet nedomājiet, ka es to neprotu uzrakstīt! Projektā apmeklējām karjeras konsultanta nodarbības, kur šīs un citas prasmes apguvām. Tagad, ja vajadzēs, CV pati varēšu ne tikai uzrakstīt, bet arī nosūtīt. Programmas vadītāja Dace Ekša gan manī saskata vēl lielāku potenciālu, viņai šķiet, ka, pieliekot maksimālas pūles, no manis varētu sanākt laba pedagoģe, bet pagaidām es šādam solim neesmu gatava – tie tomēr ir ilgi gadi, kas jāpavada mācoties.»
«Visticamāk, sēdētu mājās ar bērniem un neko nedarītu.»
Foto JV