Braucot pa Lietuvas šoseju, abpus ielai vairāki automašīnu servisi. Neviens ne ar ko īpašu neizceļas. Tiesa, pirms kāda laika pie viena no viņiem gozējās maza dzeltena mašīnīte, tāda pasena pēc skata. Izrādās – jau 15 gadus riepu servisa «Dz Automeistars» līdzīpašnieks Dzintars Smikarsts nodarbojas ar senu braucamrīku restaurāciju un arī «CMZ» bija viņa paša lolojums. Šobrīd Dzintars strādā pie kara laika motocikla «BMW R35» un tautā sauktā «bobika» jeb «GAZ 69», lai jau drīzumā ar kādu no šiem spēkratiem piedalītos seno braucamrīku salidojumā.
Ilze Knusle-Jankevica
Šādu cilvēku, kas nodarbotos ar antīku transporta līdzekļu atjaunošanu un kolekcionēšanu, Jelgavas pusē nav daudz, bet tie, kas ir, ir īsti fanātiķi. Tāds ir arī Dz.Smikarsts, kurš savulaik, kad nebija darba, vecos «BMW» močus uzķīlēja un tad pārdeva. Tagad viņš strādā pie kara laika – 1942. gada – modeļa «BMW R35» bez blakusvāģa, kuru plānots savest kārtībā vēl šovasar. «Beidzot taisu kaut ko priekš sevis. Šo modeli esmu nolēmis paturēt, lai varētu piedalīties dažādos antīko braucamrīku salidojumos. Tā teikt, sev par prieku,» tā DZ.Smikarsts, piebilstot, ka žēl jau ir pārdot savu roku darbu, jo ar braucamajiem kopā pavadīts ilgs laiks. Paralēli notiek darbs vēl pie trim motocikliem un divām automašīnām, bet drīzumā gatavs varētu būt arī «bobiks». Dzintara kolekcijā šobrīd ir tādi spēkrati kā 1938. gada motocikls «NSU», 1942. gada «Harley Davidson», vēl viens «BMW» – lielāks un ar blakusvāģi –, kā arī «Zaporožecs» jeb «vabolīte» un «Moskvičs» «Kārlītis». «Daru to sev un citiem par prieku, daudzi man jau ir ieteikuši veidot muzeju. Esmu par to domājis, bet tas nav tik vienkārši – vajadzīgas piemērotas telpas, arī līdzekļi,» stāsta automeistars. Viņš atzīst, ka veco autiņu atjaunošana ir dārgs prieks, turklāt vēl nepieciešama pacietība, laiks un zināšanas. «Lai mazo mašīnīti nokrāsotu vien, bija nepieciešami 800 lati, nemaz nerunājot par virpošanas darbiem, detaļu iegādi un citām lietām,» Dzintars ieskicē aptuvenās izmaksas. Viņš lēš, ka neejošu, bet atjaunojamu mašīnu var iegādāties par apmēram 300 latiem, bet tās atjaunošana varētu izmaksāt pat 2000 tūkstošus, ja ne vairāk. «Ir tikai viens nosacījums – mašīna nedrīkst būt pārāk izrūsējusi un pārtaisīta, jo es cenšos tās atjaunot tādas, kādas tās vēsturiski bijušas.»
Leģendārais «Vairogs» Vēl viena antīko automobiļu cienītāju aprindās zināma persona ir jelgavnieks Leons Kesmins, kurš gan īsti nevēlas runāt par savu nodarbošanos. «Es jau neesmu nekāds speciālists, tikai dauzos starp viņiem,» teic kungs. Par sevi un par retumiem, kas nonākuši viņa īpašumā, runāt viņš atsakās. Vienīgais eksemplārs, ar kuru L.Kesmins labprāt saista savu vārdu, ir leģendārā ugunsdzēsēju automašīna «Vairogs», kas joprojām ir darba kārtībā un atrodas VUGD Jelgavas depo. Tā izgatavota 1938. gadā tolaik lielākajā Baltijas mašīnbūves uzņēmumā «Vairogs», bet, kad nonākusi L.Kesmina rokās, mašīna vairs nav gājusi, tai nav bijis ne motora, ne tiltu un vispār tā bijusi izmesta ārā. Bet meistaram izdevies mašīnu atjaunot, un nu viņš ir gandarīts par padarīto. «Tā ir automašīna, kuras priekšā cilvēki ņēmuši nost cepuri un krituši ceļos,» piebilst kungs.
VUGD Zemgales reģiona brigādes Jelgavas daļas komandieris Artūrs Hroļenko apstiprina, ka automašīna, kura pieder bijušajam dienesta darbiniekam, ir darba kārtībā, bet ikdienā izmantota netiek. Tā kalpo kā reprezentācijas auto ne tikai ar VUGD saistītos pasākumos, bet arī dažādos antīko braucamrīku salidojumos.
Pārsteigums – balta «Čaika» Maija beigās, muzejā atklājot mākslinieces Ivandas Spulles-Meieres izstādi «Sirds.Satikšanās.Putni», pasākuma vaininiece uz to ieradās baltā «Čaikā». To restaurējis mākslinieces vīrs Guntis Meiers. Viņš stāsta, ka Latvijā saglabājušās ap 17 šāda modeļa automašīnas, no kurām piecarpus ir Meieru īpašums. Divas «Čaikas» esot gatavas, bet pārējās tiek izmantotas rezerves daļām. Guntis pats smej, ka senās automašīnas esot viņa slimība.
Sākumā automašīna bijusi melna, tāda pati kā vēsturiski, bet kādu reizi Guntim sanācis pabūt Tallinā, kur ieraudzījis baltu «Čaiku». «Man tā mašīna tik ļoti iepatikās, ka nolēmu arī savu pārkrāsot,» stāsta automašīnu restaurators. Tiesa, savulaik ražotas gan baltas, gan melnas šī modeļa mašīnas, varbūt tāpēc lēmums pārkrāsot «Čaiku» pieņemts tik viegli. «Vēlams jau skatīties, kāda automašīna bijusi kādreiz, bet katrs īpašnieks dara, kā grib,» nosaka G.Meiers.
Jautāts, vai Meieru ģimene bieži izbrauc ar antīkajiem spēkratiem, Guntis atbild, ka šad tad pajokojas. «Tas ir pavisam kas cits – tu brauc pa ielu, cilvēki skatās, rāda uz augšu paceltus īkšķus un smaida. Pēdējos desmit gados Eiropas autobūvē ražotās mašīnas ir ļoti tipveidīgas un līdzīgas, tāpēc šāda uzreiz iekrīt acīs,» tā G.Meiers, piebilstot, ka senie automobiļi ir katrs ar savu seju.
Šad tad ar kādu no «Čaikām» izbrauc arī ģimenes draugi, visbiežāk kāzās vai kristībās, jo mašīna ir liela, septiņvietīga, tomēr uz jautājumu, vai nākotnē retro auto izkonkurēs limuzīnus, Guntis izvairās atbildēt. «Tā tomēr ir gaumes lieta, turklāt prieks nav lēts,» tā viņš nosaka, uzreiz turpinot: «Protams, cita elegance tai «Čaikai» ir.»
Atjauno «RAF» busiņu Jāpiebilst, ka autobūves vēsturē Jelgavas vārds ierakstīts ar sudraba, ja ne zelta burtiem, jo savulaik rūpnīca «RAF» bijusi viena no lielākajām visā Baltijā. Latvijas Antīko automobiļu kluba prezidents un Rīgas Motormuzeja vadītāja vietnieks Agris Šmits stāsta, ka muzejs šobrīd atjauno vieno no Jelgavā ražotajiem busiņiem «RAF 977E Tūrists», 1964. gada izlaidumu. To atraduši kluba biedri, bet, tā kā pašu spēkiem atjaunot nav varējuši, braucamais nodots muzejam, kur to restaurē. «Darbs ir sarežģīts, jo mikroautobuss ir diezgan sliktā stāvoklī. Šobrīd notiek izpētes darbs, automašīna tiek izjaukta un sagatavota restaurācijas procesam,» stāsta A.Šmits. Kad mašīna būs atjaunota, tā būs vienīgā tāda Latvijā. Muzeja pārstāvis pieļauj, ka pie vislabākā scenārija mikriņu varētu dabūt gatavu gada laikā, bet procesu var paildzināt ne vien līdzekļu trūkums, bet arī tas, ka nāksies meklēt detaļas.
A.Šmits norāda, ka Motormuzejs «RAF» matojumam pēdējā laikā pievērsies pastiprināti – tā rokās nonākuši vairāki busiņi, kuri gaida savu kārtu.
Foto: Ivars Veiliņš, Krišjānis Grantiņš un no Dz.Smikarsta arhīva