23.8 °C, 7.9 m/s, 50.8 %

Pilsētā

Sadosimies rokās, lai palīdzētu!
17/01/2008

Dieva ceļi ir neizdibināmi un reizēm šķiet tik neizprotami. Dažādās dzīves situācijās pār lūpām pārslīd jautājums: «Kāpēc tā bija jānotiek?» Iespējams, visam ir dziļāka jēga, ko apjaust un pieņemt. Arī Okmaņu ģimenei. Pēc vecāku traģiska zaudējuma viņi palikuši vieni – divas māsiņas un trīs brāļi. Vēl pārāk jauni eksistenciālisma filosofijai. Un tomēr pietiekami stipri savā vienotībā, apņēmības pilni mācīties, iegūt labu darbu un dzīvot normāli – tā, kā citi. Ne ar ko neatšķirties un lieki nesūdzēties – viņi ir ģimene, kurā lielākie rūpējas par mazākajiem.

Daiga Laukšteina

Dieva ceļi ir neizdibināmi un reizēm šķiet tik neizprotami.
Dažādās dzīves situācijās pār lūpām pārslīd jautājums: «Kāpēc tā
bija jānotiek?» Iespējams, visam ir dziļāka jēga, ko apjaust un
pieņemt. Arī Okmaņu ģimenei. Pēc vecāku traģiska zaudējuma viņi
palikuši vieni – divas māsiņas un trīs brāļi. Vēl pārāk jauni
eksistenciālisma filosofijai. Un tomēr pietiekami stipri savā
vienotībā, apņēmības pilni mācīties, iegūt labu darbu un dzīvot
normāli – tā, kā citi. Ne ar ko neatšķirties un lieki nesūdzēties –
viņi ir ģimene, kurā lielākie rūpējas par mazākajiem.

Pie Okmaņu dzīvokļa durvīm zvanām kādā pievakarē, kad visi pieci ir
mājās. Uzreiz jāpiebilst, ka tādu brīžu nemaz nav tik daudz, jo
katrs atradis savu vaļasprieku, kas pēc mācībām lietderīgi aizpilda
brīvo laiku. Durvis smaidot atver Kalvis (21). Viņš ir vecākais,
tāpēc uzņēmies ģimenes galvas pienākumus. Rūpes par Viesturu (19),
Modri (18), Ilzi (13) un Lindu (10) nemaz neesot tik smags darbs,
jo brāļi un māsas ir paklausīgi.

Skola ir prioritāte
Kad uzaust darba dienas rīts, Okmaņi pošas uz skolu. Ilze un Linda
mācās Jelgavas 1. sanatorijas internātpamatskolas attiecīgi
septītajā un ceturtajā klasē. Modris ir Jelgavas 4. vidusskolas 12.
klases audzēknis. Viņš pamazām gatavojas noslēguma eksāmeniem ar
pārliecību, ka tos noteikti nokārtos. Viesturs un Kalvis jau ir
Latvijas Lauksaimniecības universitātes studenti. Vecākais brālis
apgūst socioloģiju trešajā kursā un paralēli tam strādā veikalā
«MNL». Viņš gan neplāno allaž samierināties ar pārdevēja darbu. Lai
kāptu augšup pa karjeras kāpnēm, jaunietis nolēmis studēt arī
maģistrantūrā. Tiesa, izvēle, visticamāk, būs par labu ne tik
akadēmiskai studiju programmai kā socioloģija, bet gan kaut kam
praktiskākam. Savukārt Viesturs, izturējis vērā ņemamu konkursu,
pērn veiksmīgi iestājās «būvniekos».
Visi atzīst, ka ar sekmēm mācībās nav problēmu.

Cits citu pieskata
Jauno Okmaņu piecinieks vieni paši ir kopš pērnā gada aprīļa
sākuma. Kopā visiem izdodas sadzīvot. Vien meiteņu starpā gadās arī
pa kādai maznozīmīgai ķildai, bez kā, īpaši tīņu gados, nu
nekādi.
Parasti Kalvis ir tas, kurš norāda, kas kuram mājās darāms.
«Patiesībā tādas konkrētas pienākumu sadales mums nav. Ikviens var
traukus nomazgāt un istabas satīrīt,» teic vecākais brālis.
Pašsaprotami, ka puikas ķeras klāt, kad kāda nagla jāiedzen. Taču
interesanti, ka ģimenes šefpavārs ir Modris. Ne velti mēdz teikt,
ka tie labākie pavāri ir vīrieši. Ģimenes konsilijā tiek nolemts,
ka vislabāk Modrim padodas soļanka. Taču puisis pats neslēpj, ka
prot garšīgi pagatavot arī zivi, vistu, gulašu un auksto zupu.
Uzvārīt makaronus – tā jau vairs neesot nekāda lielā māksla.
Lindiņa – mazais bosiks – gan esot tāda slinkāka. Uz jautājumu, vai
viņa kā jaunākā tiek arī visvairāk lutināta, mazā kautri smaida.
Katrā ziņā slikti viņa savu sargu un aprūpētāju pulciņā nejūtas.
Lindai ne uz brīdi nav jāpaliek vienai. Okmaņi cits citu pieskata
un neatstāj neziņā par savām dienas gaitām. Īpaši Kalvis pieskata,
lai jaunākie «nedauzās» pa pasauli.

Dzied un sporto
Un pa pasauli neviens arī «nedauzās». Katrs bērns atradis savu
brīvbrīža piepildījumu. Tā Lindiņa dzied skolas korī un, vēl mazāka
būdama, loloja sapni kļūt par populāru dziedātāju. Ilzei patīk
zīmēt, iziet laukā ar draugiem, bet pagājušajā gadā mīļākajām
nodarbēm piepulcējās volejbols. Meitene regulāri trenējas un prāto,
varbūt arī ar tīkla bumbu saistīt savu nākotni.
Ar Modri un Viesturu nav nekādi joki. Viņi trenējas Jelgavas boksa
klubā «Juniors». Modris Rīgas atklātajā čempionātā pat bijis
otrais, bet Viesturs paralēli paspēj vēl universitātē apgūt brīvās
cīņas mākslu.
Arī pašam Kalvim ir sirdij tuva nodarbošanās, un tā ir hip-hop
mūzika. Viņš muzicē grupā «Mītava», kuras populārākā dziesma «No A
līdz Z» ir labi zināma ne vienam vien jelgavniekam. «Agrāk mūsu
pilsētā biežāk spēlējām, bet tagad muzicējam dažādos Rīgas
pasākumos,» saka Kalvis. Vaicāts, kā viņš visu paspēj, vecākais
brālis spriež: «Ar laiku ir tā – kaut kam pietiek, kaut kam – ne.
Vajag saplānot to kā darbam un mācībām, tā arī sirdslietai.»

Tikt uz priekšu saviem spēkiem
Okmaņi jau apraduši rīkoties patstāvīgi, tikt uz priekšu saviem
spēkiem, tāpēc negribīgi runā par to, kā iegrozījušies dzīves
apstākļi. «Es vispār domāju, ka mēs tik traki nedzīvojam, lai par
mums rakstītu un runātu. Esam vienkārši cilvēki. Zinu, ka citiem
iet daudz grūtāk. Dažreiz pat neērti, ka mums pievērš uzmanību,
vēlas palīdzēt,» teic Kalvis. Un tomēr atbalsts no malas nevienam
par skādi nenāk. Arī Okmaņu ģimenes māsām un brāļiem, kuri līdz ar
dzīvokli mantoja vecāku iekrātos parādus vairāku tūkstošu latu
apmērā. «Pa šo gadu ir gājis visādi. Kopā bija daudz visa kā,»
nopūšas Kalvis, nekavējoties piebilstot, ka kaut kā tam tikts pāri
un pamazām viss nokārtojas. «Ar daudzu cilvēku atbalstu vēl
joprojām varam mitināties savā dzīvoklī, pat domāt par remontu. Ja
godīgi, nezinām visus tos cilvēkus, kuri palīdzēja un arī sarūpēja
mums tik daudz Ziemassvētku dāvanu! Katrā ziņā visiem, visiem
gribas teikt lielu paldies!»

Noslēgumā – par sapņiem
Okmaņu ģimene ir pieticīga savos sapņos. Un tomēr katra cilvēka
sirdī tādi mīt. Kādas cerības, vēlmes, ieceres… «Man nav sapņu.
Esmu reālists,» vispirms noskalda Kalvis. Pēc tam mirkli padomā un
secina, ka viņa vēlmju piepildījums meklējams augšupejošās karjeras
kāpnēs. «Gribas iegūt labu izglītību un darbu. Normāli dzīvot.»
Līdzīgi spriež arī Viesturs: «Šķiet, ka manējie nav sapņi, bet gan
drīzāk mērķi. Proti, sa­sniegt augstu līmeni kādā jomā. Strādāt man
galīgi negribas, bet dzīve piespiež.» Vēl Viesturs labprāt
aizbrauktu uz kādu citu zemi, piemēram, Āfriku, kur civilizācija
patiesi atšķiras no eiropietim ierastās. Puisim nav ilūziju, ka
citur ir labāk nekā Latvijā. «Vienreiz devos līdzi brālēnam
lauksaimniekam uz Angliju pirkt traktoru. Radiniekam vajadzēja
kādu, kurš labāk par viņu prot svešvalodu. Secināju, ka ārzemēs
nekā citādāka un pārsteidzoša nav. Tā mēs piecas dienas padzīvojām
mašīnā. Viesnīcu gan neņēmām, dārgi.»
Runājot par Modra sapni, Viesturs it kā pajoko, ka tas ir izvilkt
lielo zivi. Izrādās, jaunietim nudien tīk makšķerēt. Lielākais loms
bijis 2,5 kilogramus smaga līdaka. Tomēr Modra pilnai laimei būtu
jāpiepildās kādam citam sapnim. Proti, viņš vēlas atrastu
profesiju, kura pašam no sirds patiktu un vienlaicīgi būtu arī
ienesīga. «Pagaidām tādu vēl nevaru iedomāties,» nosaka Modris. Bet
tāpēc jau tas ir sapnis, uz ko tiekties – lēnām un neatlaidīgi.
Ilze sapņo par profesiju, kas saistīta ar datoriem. Vēl viņa pēc
gadiem redz sevi tāpat lēkājot volejbola laukumā, kā arī sperot
soļus uz Brazīlijas zemes. Te gan brāļi nedaudz māsu pavelk uz
zoba, ka meitenei pagaidām maza nojausma, kas tā Brazīlija tāda ir.
Un tomēr Ilze paliek pie sava. Viņa zina, ka tā ir atraktīva zeme,
kur gūt milzum daudz iespaidu.
Bet viss neapgāžami skaidrs ir mazajai Lindiņai: «Es gribētu
aizbraukt uz Parīzes Disnej­lendu!»
Un, ziniet, mēdz notikt tā, kā raksta Paulu Koelju: «Ja tu kaut ko
vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu.»
Sadosimies rokās!

 

 Jelgavas domes priekšsēdētāja vietniece Irēna Škutāne
skaidro, ka pašvaldība finansiāli nevar palīdzēt Okmaņu ģimenes
bērniem – to diemžēl nosaka likums, kas paredz finansiālu atbalstu
tikai tām ģimenēm, kurās ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir mazāki
par 80 latiem mēnesī. Okmaņu ģimenes ienākumi – pabalsti un vecākā
brāļa alga – nedaudz pārsniedz šos noteiktos 80 latus uz vienu
cilvēku. Tā ir bezgala niecīga summa izdzīvošanai. Viņi spēj
«savilkt galus», tikai pateicoties pašu centībai un neatlaidībai,
taču viena lieta ir izdzīvot šodien, bet kas cits – tikt galā ar
vecāku atstātiem parādiem par kredītu, komunālajiem un citiem
maksājumiem. Okmaņi neizvēlas vieglāko ceļu – nedarīt neko un
pretendēt uz pašvaldības palīdzību. Viņi dara, taču pašu spēkiem
tas nav viegli.   
Šo iemeslu dēļ ģimene nav mazturīgo vidū, līdz ar to neatrodas arī
pašvaldības redzeslokā. Tālab I.Škutāne teic paldies par
informāciju Ingai Jansonei no jauniešu biedrības «Kovārnis».
Ņemot vērā to, ka Okmaņu ģimenes ienākumi tikai nedaudz pārsniedz
80 latus uz vienu ģimenes locekli mēnesī, par ko bērniem ir ne vien
jāpaēd, jāapģērbjas un jāizskolojas, bet arī jādzēš mantotie
parādi, viņiem ļoti nepieciešama palīdzība. Jelgavas pašvaldība
aicina ikvienu, kam vien ir tāda iespēja, ģimeni atbalstīt,
ziedojot līdzekļus, kas lieti noderētu, lai tiktu galā ar parādu
nastu.

Atvērtais konts:
Okmaņu ģimenei
LV14UNLA0008000142580
Unibanka
Pašvaldība garantē līdzekļu izlietojumu paredzētajam mērķiem.

Akcijā iesaistījusies arī biedrība «Jelgavas Ražotāju un tirgotāju
asociācija», uz kuras kontu arī iespējams pārskaitīt ziedojumus
Okmaņu ģimenei.
Atvērtais konts:
Reģ.Nr.40008015856
Lielā iela 13, Jelgava
SEB Latvijas Unibanka
Kods UNLALV2X
Konts LV34 UNLA 0008 0007 0084 3
Ar norādi «Okmaņu ģimenei»

Piebildīsim, ka arī šogad dome sadarbībā ar Jelgavas
tradicionālajām konfesijām rīko ciešanu laika labdarības koncertu.
Nemainot ieražas, apmaiņā pret ieejas biļeti ziedotie līdzekļi tiks
nodoti tiem, kuriem tie visvairāk nepieciešami. Ja iepriekš tās
bijušas slimnīcu bērnu nodaļas, tad šoreiz pašvaldības iniciatīva
ir palīdzēt Okmaņu ģimenei. Koncerts notiks 2. martā Jelgavas
pilsētas kultūras namā.
«Katrā ziņā pozitīvi vērtēju to, ka šī labdarība nenotiek
Ziemassvētku laikā, kad dažādu akciju ir gana daudz. Iespējams,
padsmitgadnieki bērnunamos pie rotaļu lācīšiem un saldumiem svētkos
jau pieraduši, bet te ir vēlme no sirds iepriecināt un palīdzēt,»
spriež I.Škutāne.