Šodien ar svēto misi Jelgavas Katoļu katedrālē sākās svētceļojums uz Aglonu, kurā devās vairāk nekā 20 svētceļotāju. Šodien ceļš vedīs līdz Iecavai, kopā noejot 33 kilometrus. Aglonu Jelgavas svētceļotāji plāno sasniegt 13. augustā ik dienu mērojot 20–30 kilometrus un kopā noejot ap 260 kilometru.
«Svētceļojums – tā ir izceļošana no sava vecā «es», sevis mainīšana,» saka vikārs Agris Ruļuks, kurš šogad pirmo reizi vada Jelgavas svētceļotāju grupu. Katram svētceļojumam ir savs stingrs reglaments, ko izstrādā tā organizatori, un tas nosaka, ka tā dalībniekiem jāievēro ceļu satiksmes noteikumi, pašvaldību rīkojumi, piemēram, par atļautajām peldēšanās vietām, ugunskura dedzināšanu un citi. Tāpat jāpakļaujas svētceļojuma vadītāja noradījumiem, apstāšanas vietās jārūpējas par tīrību. Svētceļnieki nakšņos skolās un teltīs, organizatori nodrošina arī trīsreizēju ēdināšanu dienā, mantu nogādāšanu un pamata medicīnisko aprūpi.
Lai arī šodien no Jelgavas svētceļojumā devās ap 25 svētceļotājiem, Aglonu sasniegs krietni lielāka grupa, jo vairāki cilvēki paredzējuši pievienoties svētceļojumam vēlāk. Piemēram, šodien savas pusaugu meitas Annu un Elizabeti svētceļojumā pavadīja mamma Vita, kura pati svētceļojumam pievienosies pēc dažām dienām: «Šī viņām būs pirmā reize, kad paredzēts noiet visu ceļu no Jelgavas līdz Aglonai. Iepriekš kopā esam gājuši īsākus un garākus posmus. Jā, tas nav viegls ceļš.» Arī meitenes saka, ka pirmā diena parasti ir tā grūtākā. «Ir tā, ka pēc pirmās dienas gribas mājās, bet tad tu satuvinies ar citiem cilvēkiem un kļūst vieglāk, interesantāk. Mēs svētceļojumā dodamies ne tikai tāpēc, ka tas ir piedzīvojums, bet arī tāpēc, lai lūgtu Dievam to, kas mums visvairāk ir vajadzīgs. Nē, jaunāko iphone mēs nelūdzam. Mēs lūdzam veselību savai ģimenei, spēku,» saka 9 un 13 gadus vecās meitenes. Arī starp lietām, kas līdzi mugursomā, ir tikai pats nepieciešamākais – ūdens pudele, plāksteris tulznām, pretodu līdzeklis un lietusmētelis.
Teju vai katrs uzrunātais svētceļnieks atzīst, ka uz Aglonu dodas ar noteiktu nodomu. «Tas nodoms katru reizi katram ir savs, dziļš un personīgs – arī man. Taču svētceļojumā nepiedalās tikai dziļi ticīgi cilvēki – iet arī tādi, kuri ir sevis meklējumos, zinu, ka bijuši gadījumi, kad cilvēks nav pat kristīts, bet svētceļojuma laikā nokristās vai pat salaulājas,» stāsta Līga, kura svētceļojumā dodas jau piekto reizi. Savukārt Skaidrītei šis būs otrais svētceļojums, un viņa zina, ka vēlas atbrīvoties no sava vecā «es». «Manī ir par daudz lepnības,» nosaka Skaidrīte.
Vikārs A.Ruļuks pats uz Aglonu dodas jau desmito reizi un atzīst, ka, neskatoties uz to, katrs svētceļojums viņam atklāj arvien jaunas lietas sevī. «Ja tīņa gados man tas bija izaicinājums, lai pierādītu pats sev, ka fiziski to spēju, tad šodien jau tiek izdarīti pavisam citi secinājumi. Cilvēkam, kļūstot vecākam, nereti šķiet, ka viņš jau visu zina, ir gudrāks par citiem, bet svētceļojums pierāda pretējo un, nonākot Aglonā, tu vari tikai lūgt Dievam piedošanu par savu maldīšanos.»
Foto: Ivars Veiliņš