Pilsētā

Grēbnera fabrika tiem laikiem bija liels uzņēmums – 16
darbgaldus darbināja trīs tvaika dzinēji. Izejvielu piegādāja no
Polijas un Krievijas. Pagājušā gadsimta sākumā uz uzņēmuma bāzes
akciju sabiedrībā apvienoja vaskadrānas, cepuru un lineļļas
fabrikas. Pirmais pasaules karš ražošanu pārtrauca, uzņēmumu
evakuēja. 

Rūpnīcas atdzimšana sākās 1955. gadā, kad uz sēklu šķirošanas
fabrikas bāzes sāka izgatavot metāla taru piena pudeļu
transportēšanai un kannas gaļas un piena rūpniecības vajadzībām.
1956. gadā ar PSRS Ministru padomes lēmumu rūpnīca ieguva Jelgavas
lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīcas «Jelgavseļmaš» nosaukumu un
tika nodota PSRS Traktoru un lauksaimniecības mašīnbūves
ministrijas pakļautībā (no 1970. gada līdz likvidācijai uzņēmums
saucās «Jelgavas LMR»). Tajā izlaida vairāku modifikāciju
uzkarināmās ecēšas un kultivatorus. Pēc diviem gadiem izgatavoja
pirmos transportierus mēslu aizvākšanai fermās. Tie PSRS tika
izlaisti pirmo reizi, un mūsu rūpnīca kļuva par vadošo
ražotāju. 

Pēc gada, pievienojot Jelgavas Remontu rūpnīcu, apguva gaisa
kondicionētāju, vēlāk – transportieru darbināšanas staciju
ražošanu. Kad rūpnīca bija desmitkāršojusi transportieru izlaidi,
pat noliktavas piemērojusi ražošanai, 1966. gadā tika pieņemts
lēmums par ražotnes rekonstrukciju un paplašināšanu, ko pabeidza
pēc desmit gadiem. Pamatražošanā darbojās 19 mehanizētās līnijas,
80 procenti no metālgriešanas iekārtām bija speciālas un kalpoja kā
agregātdarbgaldi. Ik gadu uzņēmumā īstenoja 50 – 60
racionalizācijas priekšlikumus. 

Rekonstrukcijas noslēgumā rūpnīca transportieru izlaidē sāka
izmantot sagataves, ko izgatavoja trīs karstās velmēšanas
darbgaldi. Tos apkalpoja astoņi cilvēki. Pirms tam to veica 120
virpošanas automāti, iecirkni apkalpoja 70 strādnieki.

1982. gadā jaunais mēslu transportēšanas mašīnas modelis tika
atzīts par labāko savienības mērogā un saņēma Valsts kvalitātes
zīmi, savukārt darbinieki – valsts prēmijas. «Ne vienā vien
produkcijas veidā rūpnīca varēja konkurēt Eiropas līmenī. Tie paši
mēslu transportieri, kad sāka pielietot enkurķēdes, bez problēmām
kalpoja 20 gadus,» atceras Voldemārs Mārks.

Līdztekus pamatprodukcijai rūpnīcā izgatavoja tilpnes naftas
produktu glabāšanai un lauksaimniecības mašīnu rezerves daļas,
ventilatorus siena žāvēšanai, minerālmēslu izkliedētājus, dažādas
transportēšanas iekārtas lopkopības kompleksiem, kā arī plaša
patēriņa priekšmetus – vieglo automašīnu sānsvērējus, aizbīdņus,
konteinerus, žoga sekcijas, rokas arklus, nažus u.c. Rūpnīcai bija
arī iecirkņi Ozolniekos un Tukumā. 

Jelgavas LMR marka, ko tagad sauc par zīmolu, bija pazīstama
ne tikai plašajā savienībā, bet arī Čehoslovākijā, Vācijas
Demokrātiskajā Republikā, Kubā, Mongolijā, Afganistānā un citviet.
Jelgavas produkcija bija izpelnījusies ČSR un Vācijas
atzinību. 

Vēsturiskās liecības par rūpnīcas ikdienu pēc simts gadu
jubilejas ir skopas. Kādreizējais LMR direktors Raitis Vītoliņš
vērtē, ka rūpnīca aprīkojuma ziņā savienības uzņēmumu vidū bija
pirmajā desmitniekā. 

Kopš brīvvalsts atjaunošanas uzņēmums bija Rūpniecības, tad
Finanšu ministrijas pakļautībā, 1995. gadā tas nonāca
Privatizācijas aģentūras pārziņā. Interesentu grupa valdībai bija
sagatavojusi savu rūpnīcas privatizācijas projektu, taču tas
nepaspēja iziet visus varas gaiteņus. 1999. gada februārī Zemgales
apgabaltiesa apmierināja Valsts ieņēmumu dienesta prasību, atzīstot
V.Livčas vadītās SIA «Jelgavas LMR» maksātnespēju. Revidente
atzina, ka zaudējumi varēja būt mazāki, ja rūpnīca tiktu
apsaimniekota ekonomiskāk. Par uzņēmuma administratoru tiesa
apstiprināja Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcas un SIA «Madara» vadītāju
Pēteri Bilu.