16.2 °C, 1.6 m/s, 81.9 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāSesks, kuram savs kalendārs un našķi no ārzemēm
Sesks, kuram savs kalendārs un našķi no ārzemēm
27/03/2008

Jelgavas veterināro speciālistu teiktais noteikti pārsteidz nevienu vien – viņi apgalvo, ka mūsu pilsētā katrā daudzdzīvokļu mājā mīt pa vienam mājdzīvniekam – seskam. «Jelgavas Vēstnesis» var tikai apstiprināt, ka atrast kādu seska saimnieku pilsētā patiesi izrādījās pat ļoti viegli, un iespējams, ka šobrīd šo dzīvnieku turēšana mājās ir tāds kā modes «bums».

Kristīne Langenfelde

Jelgavas veterināro speciālistu teiktais noteikti pārsteidz nevienu
vien – viņi apgalvo, ka mūsu pilsētā katrā daudzdzīvokļu mājā mīt
pa vienam mājdzīvniekam – seskam. «Jelgavas Vēstnesis» var tikai
apstiprināt, ka atrast kādu seska saimnieku pilsētā patiesi
izrādījās pat ļoti viegli, un iespējams, ka šobrīd šo dzīvnieku
turēšana mājās ir tāds kā modes «bums».

Jelgavniece Inese Prāva atceras, ka ģimenē vienmēr bijis kāds
mājdzīvnieks – akvārija zivtiņas, žurkas, suņuks, kanārijputniņi.
«Tas laikam nāk no mammas, jo viņa bērnībā neesot varējusi paiet
garām uz ielas pamestam dzīvnieciņam, vienmēr paņēmusi,
aprūpējusi,» spriež Inese.
Tā nu tagad Inesei pašai savā dzīvoklī jau ir veseli seši
mājdzīvnieki – zivtiņas akvārijā, Jorkšīras terjers Snūpis un sesks
Brunis.
Ja par sunīšiem un zivtiņām, iespējams, lielākai daļai no mums ir
savs priekšstats, tad sesks vēl varētu tikt uzskatīts par eksotisku
mājdzīvnieku. «Tā jau ir, ka agrākos laikos šos dzīvniekus audzēja
kažokam, bet nu tas ir mainījies, un fretka kļūst par mājdzīvnieku.
Latvijā viņus ieved no Polijas, Čehijas, taču es savu Bruni pirku
tepat, mūsu valstī audzētu,» stāsta Inese.
Un izrādās, ka iegādāties sesku nemaz nav tik viegli. Ja vēlies
patiesi labi audzētu dzīvnieku un būt drošs, ka tas spēs
pielāgoties mūsu apstākļiem, nav slims un novārdzināts pārvadājot,
jārēķinās ar ne mazums pārbaudījumu.
Inese atklāj, ka ar sesku pirkšanu ir tāpat kā ar nopietniem
šķirnes suņiem. «Latvijā viņus audzē tikai pāris vietās un
audzētāji ļoti rūpīgi izvēlas nākamos saimniekus. Mēs vairākkārt
braucām iepazīties ar audzētājiem, lai pārliecinātu viņus, ka būsim
labi saimnieki. Patiesībā pēc Latvijā audzētiem seskiem jāgaida
rindā, jo pieprasījums ir ļoti liels, tāpēc audzētāji var brīvi
izraudzīties, kam savus lolojumus uzticēt. Biju lieciniece tam, kā
kādam pārim tika atteikta seska iegāde, jo audzētāji uzskatīja, ka
viņi nav pārliecināti, par ko vēlas uzņemties rūpes,» atceras
Inese.
Viņa neslēpj, ka sesks ir gluži kā mums zināmie suņi un kaķi, kas
no sevis izstaro tādu īpašu mīļumu, ko saimnieks nevar nepamanīt.
«Viņi ir hiperaktīvi dzīvnieciņi, taču tajā pašā laikā var arī
ieritināties klēpī un ļauties samīļot,» tā Inese.
Tomēr tas, kas daudzus varētu atturēt no sesku iegādes, ir viņiem
raksturīgā smaka. Inese saka – pie tās pierod. «Sākumā tā noteikti
var cirst nāsīs, bet šie dzīvnieciņi tāpat kā kaķi ir kastrējami,
un tad jau smaka izzūd. Ja arī neizzūd pavisam, tad tā atgādina
viegli medainu aromātu,» stāsta Inese.
Viņu šādi sīkumi kā varbūt nepatīkams aromāts nu nekādi nespēja
atturēt no Bruņa iegādes. «Dzīvnieciņi ir tie, kas uzlabo
garastāvokli – nevaru iedomāties dzīvi bez viņiem!» uzsver
Inese.
Līdzīgi kā kaķi, seski, kamēr saimnieks nav mājās, guļ, bet līdz ar
saimnieka ierašanos sākas aktivitātes. «Kādas pāris stundas viņi
izskrienas, aktīvi spēlējas, bet tad atkal nolūst. Protams, seskam
ir vajadzīgs savs būrītis, kur viņu atstāt, kamēr saimnieks nav
mājās, vai arī nakts laikā. Citādi viņš vienkārši var traucēt nakts
miegu vai arī pa dienu sadarīt ko tādu, ko saimnieks nepieļautu,»
spriež Inese, norādot gan, ka seski pakļaujas arī mācīšanai.
«Piemēram, seskiem ir tāda ne pārāk glaimojoša īpašība – viņi
stipri kož, var iekost pat līdz asinīm, bet no tā var atradināt.
Mums tas diezgan labi izdodas – šobrīd viņš ar zobiem var ieķert
tikai kādam kājā gadījumā, ja pats paslēpies zem gultas, bet
cilvēks stāv blakus gultai – tas viņam tāds vilinājums. Citādi no
šī netikuma mēs atradināmies. Tāpat seski pieradināmi iet arī uz
savu kastīti – tas tikai laicīgi jāierāda un jādara sistemātiski,»
spriež Inese.
Lai arī seski pie mums ir tāda kā modes lieta, Inese atklāj, ka
pagaidām vēl zooveikaliem neatmaksājoties ievest tirgošanai
profesionālo sesku barību, tāpēc viņa pielāgo kaķu barību. Brunis
mīlot arī paipalu olas, gurķīti, taču ar tādu pārtiku aizauties
nedrīkstot. Inese, īpaši lutinot Bruni, pat pasūtījusi no ārzemēm
speciālos našķus, ko viņš novērtē tā pa īstam. Tāpat dzīvnieciņam
tiek regulāri pirkti speciāli vitamīni un citi medikamenti, kas
atvieglo viņa ikdienu.
Kur visas šīs zināšanas Inese smēlusies? Izrādās, ka ne tikai
gudrās grāmatās lasīts, bet daudz iegūts internetā, kur savs klubs
izveidots sesku audzētājiem un notiek regulāra pieredzes apmaiņa.
«Mēs pat paši esam izveidojuši savu sesku kalendāru šim gadam –
krāsains, bilžains, kur katram mēnesim sava seska bilde,» tā
Inese.
Viņa nesaprot, kā cilvēks var uzņemties rūpes par kādu dzīvnieciņu
un neapzināties tā nopietnību. Viņa ar vislielāko atbildību gādā
gan par savu mazo sunīti, gan sesku, gan zivtiņām. «Diemžēl visiem
tas nav pašsaprotami – reiz es ar Snūpi pastaigājos sētā un
pamanīju lielu suni. Nu, protams, man kļuva žēl, aizvedu viņu
mājās, saprotot, ka saimnieki noteikti uztraucas, viņu meklējot.
Viņam bija mednieku žetons, caur asociāciju atradu saimniekus –
zvanu, zvanu, bet neviens klausuli neceļ. Atradu adresi –
izrādījās, ka tas bija tikai dažas ielas aiz manas mājas, un vedu
suni mājās, bet tur neviena nebija. Tikai vēlā vakarā saimnieks man
atzvana – es viņam saku, ka esmu atradusi viņa suni, šis tikai
nosēc: «Ā, laikam atkal norāvies, jūs viņu varat rīt man atvest.»
Es biju šokā! Protams, suni izmitināju pie sevis un nākamajā dienā
vedu saimniekam. Viņa reakcija bija atbaidoša – šķita, ka suns
viņam nemaz nav vajadzīgs. Šis vēl caur degunu noburkšķēja: «Jūs
laikam gribēsiet atlīdzību.» Es atkal šokā! Pateicu viņam, ka
labākā atlīdzība man būtu viņa solījums rūpēties par savu
dzīvnieku. Ko jūs domājat – vai viņš turēja savu solījumu? Nabaga
suns jau pēc pāris dienām atkal bija pie manas mājas… Jā, dažādi
ir ne tikai mājdzīvnieki, bet arī viņu saimnieki,» nosaka Inese,
piebilstot, ka katram tomēr ļoti rūpīgi būtu jāapsver lēmums mājās
vest kādu mājdzīvnieku.