16.7 °C, 0.8 m/s, 86.7 %

Pilsētā

Skolēni apvieno mācības ar darbu
11/01/2009

Skolēns un darbs? Grūti, taču ne neiespējami. Tā vismaz apgalvo skolēni, kuri strādā ne tikai vasaras mēnešos, bet arī laikā, kad pilnā sparā rit mācību gads. Izrādās, Jelgavā tādu netrūkst. Tiesa gan – vairumam strādājošo skolēnu šogad jānokārto vidusskolas eksāmeni, tāpēc šobrīd daudzi priekšroku dod mācībām, naudas pelnīšanu atliekot uz vēlāku laiku.

Skolēns un darbs? Grūti, taču
ne neiespējami. Tā vismaz apgalvo skolēni, kuri strādā ne tikai
vasaras mēnešos, bet arī laikā, kad pilnā sparā rit mācību gads.
Izrādās, Jelgavā tādu netrūkst. Tiesa gan – vairumam strādājošo
skolēnu šogad jānokārto vidusskolas eksāmeni, tāpēc šobrīd daudzi
priekšroku dod mācībām, naudas pelnīšanu atliekot uz vēlāku laiku.
Viņi apzinās, ka pirmām kārtām skolēna «darbs» ir mācības, tomēr
par visām varītēm cenšas kļūt patstāvīgi. Datu par to, cik tad
Jelgavas skolēnu strādāšanu apvieno ar mācībām, nav, taču,
uzrunājot vairākus strādājošos skolēnus, «Jelgavas Vēstnesis» gūst
priekšstatu par jomām, kurās darbu atrast var arī skolēni, kā arī
par to, vai naudas pelnīšana netraucē mācībām.

Santa Dagile, Jelgavas Valsts
ģimnāzijas 11.d2 klases skolniece:

«Darba meklējumus sāku jau maijā, lai būtu ar ko nodarboties
vasaras mēnešos. Meklēju internetā, zvanīju daudziem, rakstīju
e-pastus, taču atbilde vienmēr bija noraidoša. No klasesbiedrenes
uzzināju, ka skolēnus pieņem strādāt degvielas uzpildes stacijā
«Statoil». Nolēmu pamēģināt, un izdevās! Nostrādāju visus trīs
vasaras mēnešus un sapratu, ka esmu apmierināta un vēlos strādāt
arī skolas laikā. Darba vadītāja bija ar mieru. 

Tagad strādāju apmēram pie­cas dienas nedēļā. Darbs sākas
pulksten 16, līdz ar to pēc skolas uzreiz eju uz darbu. Mājās esmu
vienpadsmitos vakarā. Protams, miegam atliek pavisam maz laika –
nieka četras stundas –, bet pie šāda režīma jau esmu pieradusi.
Pašsaprotami, ka darbs ietekmē manu privāto dzīvi un arī skolu.
Brīvā laika neatliek tik daudz, cik gribētos, arī atzīmes ir
pasliktinājušās, bet nezinu, vai tas darba dēļ, drīzāk –
slinkuma. 

Īpašu spiedīgu apstākļu, lai sāktu strādāt arī es, ģimenē
nebija. Strādāju, jo vēlos būt patstāvīga un neatkarīga – ir tik
laba sajūta, ka nauda nav jāprasa vecākiem un to var tērēt pēc
saviem ie­skatiem! Esmu pietiekami pieaugusi, lai sāktu veidot pati
savu dzīvi, un darbs ir lielisks variants, kā to sākt.

Manuprāt, ņemot vērā to, ka man nebija darba pieredzes un
izglītības, mans atalgojums ir pietiekami labs. Cik nopelnu, gan
nevēlos atklāt, taču pietiek visam, kas man nepieciešams. Nu naudu
vecāki dod tikai skolai. Saprotams, ka arī par pārtiku, elektrību
un citām sadzīves lietām man nav jāsatraucas.

Mācos tikai 11. klasē, tāpēc tuvākajā laikā darbu pamest
negrasos. Kaut gan vēl man īsti nav skaidrs, par ko vēlos kļūt,
zinu, ka nākamā profesija būs saistīta ar cilvēkiem un valodām.
Pavisam noteikti zinu, ka, arī uzsākot studijas, turpināšu strādāt.
Bez darba – nu nekādi!»

Sagatavoja Alise Česone

Maira Krūpiņa, Jelgavas Valsts
ģimnāzijas 12.c klases skolniece:

«Sāku strādāt, jo vēlos iegūt autovadītāja apliecību. Lai to
saņemtu, vajadzīga nauda. Vecāki negrasījās man to dot, tādēļ
nolēmu sākt pelnīt pati. 19. janvārī apritēs seši mēneši, kopš
strādāju par auklīti Rīgā, tirdzniecības centra «Mols» bērnu rotaļu
laukumā. Izskatīju dažus darba piedāvājumus internetā, avīzēs, bet
beigās darbu ieguvu ar paziņu starpniecību. 

Patiesībā man patīk auklēt bērnus, protams, reizēs, kad viņi ir
ļoti nepaklausīgi vai arī ļoti daudz, ir grūti, taču šī darba
priekšrocība ir tā, ka to varu viegli apvienot ar mācībām. Darba
grafiku varu brīvi izvēlēties. Strādāju vakaros, sestdienās,
svētdienās, kā arī bieži vien skolēnu brīvdienās. Saņemu 1,50 latus
stundā, un algas apjoms atkarīgs no tā, cik stundu mēnesī strādāju.
Daļa naudas aiziet ceļa izdevumos, daļa – apģērbam un izklaidei,
bet pārējā – krājkasītē un bankas kontā.

Šajā laikā esmu lieliski iemācījusies saplānot savu laiku, tādēļ
atliek gan mācībām, gan draugiem, gan arī visam citam. Sekmes,
uzsākot strādāt, man nav pasliktinājušās. Tiesa gan – reizēm ir
gadījies aizmigt vēstures vai kādā citā stundā. Reizēm miegs uznāk
garajos starpbrīžos, tomēr cenšos turēties stundu laikā – parasti
nosnaužos autobusā vai vilcienā, braucot uz darbu un atceļā. Manā
klasē, šķiet, ir vēl trīs vai četras meitenes, kas strādā.
Manuprāt, darbs skolēniem sniedz vairākas būtiskas priekšrocības –
strādājoši jaunieši labāk prot saplānot savu laiku; viņiem vienmēr
ir sava nauda, tāpēc nav jāčīkst vecākiem, lai to iedod; viņi ir
patstāvīgāki un jau tagad var izbaudīt pieaugušo dzīvi.

Tuvākie lielie plāni man ir skolas absolvēšana. Ceru, ka ar
labiem rezultātiem. Šobrīd domāju, ka strādāšu līdz martam,
ieskaitot, un tad sākšu cītīgāk gatavoties eksāmeniem. Pēc tam, kad
tie jau būs garām, atkal būs jāmeklē darbs un jāstrādā, jo nevēlos
dzīvot vecākiem uz kak­la – viņiem jādomā arī par manas māsas un
brāļa apgādāšanu un izglītošanu. Pagaidām vēl neesmu izlēmusi, kur
un par ko mācīšos, bet tā noteikti būs profesija, kurā varēšu
parādīt sevi no radošās puses.»

Sagatavoja Inta Kola

Radoslavs Mļečko, Jelgavas 5.
vidusskolas 12. klases skolnieks:

«Jau kopš jūlija strādāju restorānā «Hesburger» par pavāru.
Darbu dabūju ar paziņu starpniecību, jo pašam atrast darbu, turklāt
labi atalgotu ir neticami grūti – darba devējiem lielākoties ir
negatīva attieksme pret potenciālajiem darbiniekiem, kuriem nav ne
pieredzes, ne profesijas. Vēl jo vairāk, ja šis cilvēks ir skolēns,
kurš darbu grasās apvienot ar mācībām. Kad sāku strādāt, pieredzes
man nebija nekādas, taču darba devējs piedāvāja iespēju nedēļas
laikā apgūt iemaņas. Un tagad es jau varu pagatavot jebkuru no
piedāvātajiem ēdieniem. 

Kāpēc nolēmu sākt strādāt? Patiesībā to darīt piespieda fakts,
ka vienkārši bija apnicis lūgt naudu mammai. Nevaru teikt, ka
naudas mums nebija vispār – vienkārši tik, cik nopelna māte, man
nelikās pietiekami, pat dzīvojot tikai divatā. Nauda jau vajadzīga
visiem, tāpēc, manuprāt, ja ir iespēja pašam nopelnīt, tā
jāizmanto. Pašlaik lielāko daļu naudas es atdodu mātei. Manuprāt,
tas ir tikai normāli, ka dēls materiāli atbalsta māti. Vismaz tādā
veidā es viņai varu aizvietot vīru, jo citādi iztikt ģimenei būtu
problemātiski. Bet pārējo tērēju sev – drēbēm, visādiem sīkumiem.
Piemēram, nesen iegādājos jaunu mp3 atskaņotāju. Mēnesī saņemu
aptuveni 250 latus – varu atzīties, ka tas ir vairāk nekā mēnesī
nopelna mana mamma.

Strādāt man sanāk gandrīz katru dienu no pulksten puspieciem
pēcpusdienā līdz pusnaktij. Jā, tas skan šausmīgi, tomēr visu
nepieciešamo es paspēju izdarīt. Protams, mācos tikai naktīs.
Dažkārt pats brīnos, ka darbs nekādi neatspoguļojas manās atzīmēs –
kādas sekmes bija agrāk, tādas tās arī palikušas. 

Uzskatu, ka darba apvienošana ar mācīšanos skolā pašlaik ir
aktuāla daudziem jauniešiem, jo paša nopelnītais ļauj būt
neatkarīgam. Tomēr, ja darba dēļ pasliktinās sekmes skolā, labāk ir
pievērsties mācībām – pirmām kārtām mēs taču esam skolēni! Jau
tagad zinu – ņemot vērā, ka šogad man jāpabeidz vidusskola, kad
sāksies eksāmeni, visus spēkus noteikti veltīšu mācībām.
Visticamāk, tad strādāt vairs neturpināšu – skola tomēr ir pirmajā
vietā.»  

Sagatavoja Olga Tiļecka 

Olga Matosova, Jelgavas 5.
vidusskolas 12. klases skolniece:

«Veikalā strādāju kopš 15 gadu vecuma – kamēr biju nepilngadīga,
aizvietoju citus pārdevējus un par to saņēmu tīri simbolisku
samaksu. Protams, kad bija nepieciešams, palīdzēju mammai, jo viņa
arī strādā šajā veikalā. Jā, jā, darbu atrast man palīdzēja mamma –
es viņai to palūdzu. Manuprāt, ja nav paziņu vai radinieku, kas var
palīdzēt, dabūt darbu skolēnam ir ļoti grūti. Nu nevēlas darbā
pieņemt jauniešus! Gan tādēļ, ka skolēns nevar strādāt pilnu slodzi
– vien vakaros un brīvdienās, gan tādēļ, ka viņam pietrūkst
piere­dzes un nereti arī izpratnes par saviem pienākumiem un
atbildība. Pati esmu novērojusi, ka darbam veikalā piesakās
meitenes, kas pat neprot skaidri un laipni runāt, kur nu vēl
kontaktēties ar klientiem!

Tiesa gan – kopš šā gada sākuma vairs nestrādāju un nu visu
brīvo laiku veltu mācībām, lai sekmīgi nokārtotu eksāmenus.
 

Mani vecāki bija ļoti apmierināti, ka es nopelnu pati. Īpaši
atvieglota jutās mamma, jo, piemēram, apģērbu pirku pati. Nopelnīju
vidēji 120 latus mēnesī. Tiesa gan – to arī ļoti ātri iztērēju, jo
nemēdzu ilgi domāt, ko nopirkt, arī nekrāju – priekšroku dodu
ātriem pirkumiem un iegādājos to, ko man tajā brīdī sakārojas. Bet
ar pārējam lietām mani apgādāja vecāki, vienīgi naudu pusdienām
skolā es tērēju savu – ļoti reti kad prasīju vecākiem.  

Nenoliegšu – apvienot mācības un darbu ir grūti, jo jauniešiem,
kas strādā, vismaz mūsu skolā nekādu privilēģiju nav. Pieļauju, tas
tāpēc, ka vairums skolotāju nemaz nezināja, ka strādāju. Tagad
pavisam droši varu apgalvot, ka cilvēks ar laiku pielāgojas visam,
tādējādi arī paspēj visu. Piemēram, es strādāju četras dienas
nedēļā – darbadienās no pulksten 15 līdz 19 un brīvdienās no
pulksten 10 līdz 17, paspēju arī izpildīt mājas darbus,
izklaidēties un, protams, atlika laika arī personīgajai dzīvei, jo
tā «personīgā» dzīve parādījās tikai tad, kad sāku strādāt, tāpēc
jau pašā attiecību sākumā bijām spiesti plānot laiku. Varbūt visu
paspēju tāpēc, ka vēlu eju gulēt un agri ceļos? Pie šāda ritma jau
esmu pieradusi. Agrāk, protams, izjutu laika trūkumu, taču pēc
pusgada pielāgojos. Protams, dažreiz jau piektdienas vakarā
gribējās satikties ar draugiem, aiziet uz naktsklubu, bet
apzinājos, ka nevaru to atļauties, jo no rīta jāstrādā. Mierināju
sevi ar domu, ka par darbu saņemu labu samaksu, turklāt apzinājos,
ka darbu var viegli pazaudēt, bet izpriecas jau nekur
nepazudīs. 

Kā pozitīvu vērtēju to, ka bei­dzot esmu iemācījusies racionāli
plānot savu laiku un netērēt naudu visādiem sīkumiem, ko tik bieži
dara jaunieši, kuriem naudu dod vecāki. Manuprāt, saņemot naudu no
vecākiem, neviens līdz galam nesapratīs, cik grūti to nopelnīt un
cik svarīgi to pareizi iztērēt. Strādājot es sapratu, ka naudai ir
vērtība.

Mācību apvienošana ar darbu skolēnam neapšaubāmi ir lietderīga,
jo tas palīdz sagatavoties «lielajai» dzīvei – tas jaunieti padara
atbildīgāku, nopietnāku. Pēc skolas absolvēšanas apsveru iespēju
doties strādāt uz ārzemēm, taču, ja to neizdosies īstenot, studēšu
un, protams, strādāšu.» 

Sagatavoja Olga Tiļecka

Kitija Valeiņa, Jelgavas
Valsts ģimnāzijas 12.c klases skolniece:

«Kopš augusta strādāju «Jelgavas Baltajos kreklos» par viesmīli,
bet pavisam nesen darbu pārtraucu, jo tomēr prioritāte man ir pēc
iespējas labāk nokārtot eksāmenus. Tomēr iegūto pieredzi vērtēju
ļoti augstu. 

Jau agrāk biju strādājusi par viesmīli dažādās kafejnīcās, tāpēc
nolēmu, ka vēlos apvienot skolu ar darbu. Manuprāt, vislabākais
variants bija mēģināt dabūt darbu tieši «Jelgavas kreklos», un tas
arī izdevās. Tā kā esmu pilngadīga un man bija pieredze tieši
viesmīles darbā, darbu atrast nebija īpaši grūti. Bonuss bija arī
tas, ka darbu meklēju vasaras sezonā, kad to ir vieglāk atrast. Bet
vispār sāku strādāt septiņpadsmit gadu vecumā un pirmo darbiņu
atradu caur paziņām – citādāk septiņpadsmit gados strādāt nekur
neņem. Izvēlējos tieši viesmīles darbu, jo man tas ļoti patīk.
Patīk apkalpot cilvēkus, censties tā, lai viņiem pēc kafejnīcas
apmeklējuma būtu labs garastāvoklis un ļaudis gribētu pie mums vēl
atgriezties.

Strādāju aptuveni trīs reizes nedēļā kādas astoņas stundas dienā
– apkalpoju galdiņus, pieņēmu pasūtījumus, pienesu cilvēkiem
ēdienus un dzērienus. Kad sāku strādāt, nesāku līdz ar to dzīvot
neatkarīgi no vecākiem. Tā kā pašlaik mācos divpadsmitajā klasē,
darbu pārtraucu, lai varētu pievērsties tikai skolai. Ja priekšā
nebūtu eksāmeni, strādātu vēl ilgi, jo man patiešām patīk šis
darbs. Ar eksāmeniem darbu nevēlos apvienot, kaut «kreklos» strādā
meitene, kas pagājušajā gadā vienlaicīgi gan lika eksāmenus, gan
strādāja. Viņa pati saka, ka darbs neietekmēja atzīmes eksāmenos.
Man ar mācībām bija tā: kad atnācu no skolas, izmācījos, bet pēc
tam gāju uz darbu. Pēc darba mājās biju tikai ap pulksten diviem
vai pieciem atkarībā no tā, kurā dienā strādāju. Kopš sāku strādāt,
vecāki naudu principā man vispār vairs nedeva. Es nemaz nejautāju.
Patiesībā ir tā, ka beidzot es apzinos naudas vērtību. Agrāk biju
dusmīga, ja mamma, piemēram, neiedeva naudu kaut kādām izklaidēm,
bet tagad pati saprotu, ka vajag taupīt uz visu, uz ko vien tas ir
iespējams. Tiesa gan – savu nākotni es vēlos saistīt ar pilnīgi
kaut ko citu – vēlos strādāt finanšu jomā. Katrā ziņā ar viesmīles
darbu savu dzīvi nesaistu.

Savienojot mācības ar darbu, ieguvu ļoti daudz, īpaši morālā
ziņā. Palielinājās atbildības izjūta par to, ka visu jāpaspēj
izdarīt, tādējādi iemācījos saplānot savu laiku, darbā iepazinos ar
ļoti daudziem cilvēkiem, tātad ieguvu jaunus kontaktus. Protams,
arī šo to nopelnīju. Tagad gan kāds pusgads jāizlaiž, lai veiksmīgi
nokārtotu eksāmenus. Situācijā, kāda valstī ir pašlaik, ļoti
svarīgi ir tikt mācīties budžeta grupā. Pat tad, ja naudu pelna
pats. Arī vecāki mani vienmēr ir atbalstījuši un priecājas, ka es
pati strādāju un pelnu naudu. Taču pašlaik arī viņi uzskata, ka
darbiņš ir jāpārtrauc, lai es veiksmīgi nokārtotu eksāmenus.»

Sagatavoja Vita Anstrate