Pagājušajā gadā dažādos sociālajos pabalstos pašvaldība izmaksājusi pusotru miljonu latu, šādā veidā palīdzot vairāk nekā 4,5 tūkstošiem Jelgavas ģimeņu. «Ja vēl pirms pāris gadiem uz sociālajiem pabalstiem pretendēja galvenokārt pensionāri un invalīdi, tad pašlaik būtiski audzis ģimeņu ar bērniem, kas lūdz pašvaldības palīdzību, skaits,» situāciju raksturo Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Rita Stūrāne. Viņa gan norāda, ka diemžēl ne visi pabalstu saņēmēji ir godprātīgi, tādēļ nereti izveidojas absurda situācija: atsevišķām ģimenēm pabalstos saņemtā summa mēnesī dažkārt krietni pārsniedz to ģimeņu vidējos ienākumus, kuras cenšas tikt galā saviem spēkiem, strādājot par salīdzinoši mazu atalgojumu.
Sintija Čepanone
Tieši pašlaik Sociālo lietu pārvalde apkopo statistiku par sociālo pabalstu un sociālās palīdzības sniegšanas rādītājiem aizvadītajā gadā. Visi dati vēl nav apkopoti, taču jau tagad skaidrs, ka personu loks, kam sniegts pašvaldības atbalsts, ir būtiski paplašinājies. Turklāt šobrīd derīgs trūcīgas ģimenes statuss Jelgavā ir vairāk nekā pusotram tūkstotim ģimeņu jeb ap 5000 personām.
Pabalstu pieprasījums aug
To, ka pašlaik tieši ģimenes ar bērniem ir tās, kas visbiežāk saņem sociālos pabalstus, apliecina skaitļi: 2009. gadā dažādi pabalsti izmaksāti 4120 ģimenēm jeb kopumā 6838 personām, savukārt pērn atbalsts naudas veidā sniegts 4665 ģimenēm, kurās ir 9082 personas. «Pērn arī palielinājies pieprasījums pēc brīvpusdienām, pabalsta transporta izdevumu kompensēšanai, trīs reizes audzis pieprasījums pēc pabalsta skolas piederumu iegādei, kas pagājušajā gadā piešķirts 1223 bērniem,» tā R.Stūrāne, rēķinot, ka tādējādi pabalsta summa, ko vidēji saņem viena ģimene, gadā sasniedz 294 latus.
Taču situācija visā valstī šajā jomā ir diezgan absurda. «Pašlaik diemžēl sanāk tā, ka cilvēkam ir izdevīgi neko nedarīt un pārtikt tikai no sociālajiem pabalstiem. Respektīvi, jo cilvēks vairāk dara pats, jo mazāku summu viņš var saņemt pabalstu veidā, un liela daļa mūsu klientu to ļoti labi apzinās. Turklāt netrūkst tādu, kas mums pārmet, ka par tādu naudu, ko viņi saņem pabalsta veidā, normālus dzīves apstākļus cilvēks sev nevar nodrošināt,» tā R.Stūrāne, atklājot, ka, piemēram, kādai ģimenei Jelgavā GMI pabalsts vien mēnesī sasniedz 530 latus. Protams, šādu summu pēc nodokļu nomaksas reti kad saņem pat kvalificēti speciālisti, cilvēki ar augstāko izglītību, tādēļ sanāk, ka nestrādājot ģimene pabalstos saņem tādu summu, par kādu strādājošie pašreizējā ekonomiskajā situācijā var tikai sapņot. «Par laimi, Labklājības ministrija, šķiet, ir sadzirdējusi to, uz ko norāda pašvaldības, tādēļ ir cerības, ka šī trūcīguma kulta popularizēšana tuvojas norietam,» tā pārvaldes vadītāja.
Runājot par GMI, jānorāda, ka, salīdzinot ar situāciju pirms gada, vairāk nekā divas reizes audzis šī pabalsta saņēmēju – gan ģimeņu, gan personu – skaits. Pērn 2,48 reizes salīdzinājumā ar 2009. gadu palielinājusies arī GMI pabalstos izmaksātā summa mūsu pašvaldībā. «Vidēji rēķinot – katrai ģimenei, kas saņem šo pabalstu, tie ir papildu 405 lati gadā jeb 33 lati mēnesī. Tiesa gan, tas ir vidējais rādītājs, jo kādai ģimenei GMI sasniedz pat 500 latus, savukārt citas saņem vien latu vai piecus latus,» komentē Sociālo lietu pārvaldes vadītāja.
Varētu rīkot talkas
Jau līdz šim Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā bija paredzēts, ka, lai saņemtu pašvaldības sociālo palīdzību, klientam ir pienākums aktīvi iesaistīties savas problēmas risināšanā, pildot līdzdarbības pienākumus, taču atbilstoši izmaiņām no šā gada ir pastiprināti un precizēti klienta pienākumi. Tiesa gan – R.Stūrāne uzskata, ka izmaiņas vairāk ir teorētiskas un praktiski tās īstenot būs diezgan grūti. Tas tādēļ, ka Labklājības ministrija vienlaicīgi paziņojusi, ka līdzdarbība nenozīmē piespiest cilvēku «atstrādāt» pabalstu, jo tas ir pretlikumīgi. «Nekāda piespiedu mehānisma nav – mēs klientus varam tikai aicināt, lūgt, pārliecināt iesaistīties papildu līdzdarbības pasākumos. Viena no iespējām varētu būt kopīgas talkas, kurās piedalītos mūsu klienti. Kā šī iecere īstenosies, protams, atkarīgs no pašiem cilvēkiem, kuri saņem pašvaldības palīdzību, taču ilūziju mums nav, jo liela daļa vēl aizvien uzskata, ka pabalstu izmaksa ir pašvaldības pienākums, un viss, taču par saviem pienākumiem pret pašvaldību, sabiedrību aizmirst,» stāsta R.Stūrāne, piebilstot, ka cilvēkiem vairāk interesē, kas man par to pienākas, nevis tas, ko es varu darīt, lai situāciju uzlabotu.
Viņa norāda, ka tieši šī iemesla dēļ ļoti daudzi palaiž garām izdevību iesaistīties piedāvātajos pasākumos, tostarp Nodarbinātības valsts aģentūras organizētajos, piemēram, kvalifikācijas celšanas kursos, stipendiātu programmā. «Cilvēki vienkārši nevēlas mainīt situāciju, viņiem trūkst motivācijas, jo daudziem pabalstu apmērs ir pietiekams, turklāt šo naudu viņi iegūst, neko nedarot. Galu galā mūsdienās no ārsta saņemt izziņu par to, ka cilvēks nevar veikt fizisku darbu, nav nekādu problēmu, jo, piemēram, spondilozi var konstatēt teju katram. Ņemot vērā, ka tā dēvētajiem «simtlatniekiem» darbs lielākoties ir fizisks, daudzi ilgstošie bezdarbnieki uz to arī «spekulē»,» tā Sociālo lietu pārvaldes vadītāja.
Kaut arī šīs programmas lietderība nereti tiek apšaubīta, R.Stūrāne atklāj, ka vismaz Sociālo lietu pārvaldei šajā ziņā lielākoties ir pozitīva pieredze. «Vienlaicīgi pie mums strādā 10 cilvēki, kuri par simts latu stipendiju pilda aprūpētāja palīga pienākumus. Protams, arī mēs esam saskārušies ar bezatbildīgajiem, taču kopumā šo resursu vērtējam pozitīvi, turklāt šādā veidā cilvēks praktizējas noteiktu darbu veikšanā, un agrāk vai vēlāk viņam ir jāatsāk strādāt algotu darbu. Atsevišķos gadījumos, vismaz aprūpes sistēmā, tas ir izdevies.»
Atklāt negodīgos – grūti
«Mums nav ilūziju par nelegālu nodarbinātību,» taujāta par pabalstu saņēmēju godaprātu, saka R.Stūrāne. Taču pat aptuveni aplēst, cik cilvēku uz pašvaldības palīdzību pretendē, kaut arī realitātē viņiem tā nepienākas, nav iespējams. «To mēs varam tikai minēt, vadoties pēc ikdienas darba, pēc tā, cik laicīgi klients var ierasties pārvaldē, lai veiktu līdzdarbības pienākumus, jo dažkārt cilvēks, kuram it kā nav darba, to var tikai pēc darba laika beigām. Piemēram, vīrietis atnākt iesniegt iztikas līdzekļu deklarāciju. Pats ģērbies darba drēbēs, nepārprotami – tikko no objekta, bet oficiālu ienākumu viņam nav. Vai arī, piemēram, frizieres – rāda savu žurnālu, kas apliecina, ka viņas kā individuālā darba veicējas nopelna tikai piecus latus mēnesī… Cilvēki un situācijas ir dažādas, taisnība – katram sava, turklāt atspoguļot situāciju sev par labu nav grūti. Šī pelēkā puse ir ļoti stipra, taču daudzos gadījumos esam bezspēcīgi, jo neesam izmeklētāji – mūsu uzdevums ir palīdzēt rast problēmas risinājumu,» R.Stūrāne gan neslēpj, ka nepārprotamos gadījumos ir ziņots arī kontrolējošām iestādēm. Piemēram, ja izrādās, ka sociālo pabalstu saņēmējam pieder vairāki īpašumi un viņš tos izīrē, taču oficiāli ienākumi viņam neparādās. Vai, piemēram, cilvēks deklarējas vienā, pēc tam otrā savā īpašumā, lai par katru varētu saņemt dzīvokļa pabalstu…
Taču R.Stūrāne akcentē, ka šāda attieksme pret pašvaldības atbalstu nebūt nav visiem, kas vēršas pēc palīdzības, – virknei cilvēku tā tiešām ir vienīgā iespēja gūt atbalstu krīzes situācijā, lai ģimenei varētu nodrošināt kaut pašu nepieciešamāko.
Naudu «izkūpina» gaisā
«Patiesībā pašlaik aizvien aktuālāks kļūst jautājums par dzīvokļa pabalsta piešķiršanas kārtību, un tas jau tuvākajā laikā tiks apspriests Sociālo lietu konsultatīvajā komisijā. Ir svarīgi panākt, lai ar saistošiem lēmumiem mēs varētu kontrolēt tās ģimenes, kas nonākušas mūsu rūpju lokā,» tā R.Stūrāne, pieļaujot, ka viens no mehānismiem dzīvokļa pabalsta gadījumā varētu būt tā izmaksas pārtraukšana uz laiku personai, kura neveic pat elementāras lietas, lai mājokli uzturētu kārtībā. «Apsekojot mājās cilvēkus, kuri saņem dzīvokļa pabalstu, nereti paveras ļoti drūma aina – daļa dzīvo patiesi antisanitāros apstākļos un nav darījuši neko, lai savu mājokli uzturētu kārtībā. Turklāt vēl norāda, lai pašvaldība atsūta kādu sociālo darbinieku, kurš iztīrītu māju,» atklāj iestādes vadītāja, piebilstot, ka arī kaimiņu sūdzības par destruktīvu dzīvesveidu varētu būt pamats, lai izskatītu iespēju pārtraukt dzīvokļa pabalsta izmaksu.
Iestādes vadītāja norāda uz situāciju, ka daudzām ģimenēm nav naudas, par ko nopirkt pārtiku, taču alkoholam un cigaretēm nauda tiek atlicināta. Protams, no regulārajiem pabalstiem, kuri izmaksāti ar pavisam citu mērķi. «Šādos gadījumos pašvaldības palīdzība vienkārši tiek izkūpināta gaisā!» tā R.Stūrāne. Aktuāla problēma ir arī pensionāru, kuri dzīvo aprūpes iestādē un kuriem pašvaldība sedz zināmu daļu par uzturēšanos, kredītsaistības. Proti, saņemt ātros aizdevumus viņiem nesagādā grūtības, un tas tiek arī izmantots. Taču naudu ne vienmēr viņi ir spējīgi atdot, un tad kredītiestāde izmanto savas likumiskās tiesības, kā rezultātā palielinās pašvaldības daļa, ko tā maksā par personas uzturēšanos aprūpes iestādē.
«Pieredze apliecinājusi, ka aizvien vairāk ir tādu cilvēku, kuri nerespektē nedz likumu, nedz kārtību, kāda ir sabiedrībā, arī pret sodiem un attiecīgajām represīvajām iestādēm viņiem ir vienaldzīga attieksme,» secina R.Stūrāne.
Nemeklē risinājumu
Uz šo tendenci norāda arī Sociālo lietu pārvaldes pakļautībā esošā Bērnu un ģimenes atbalsta centra (BĢAC) ikdienas darba pieredze. Proti, viena no centra funkcijām ir sociālās korekcijas un sociālās palīdzības programmu izstrāde un īstenošana katram bērnam, kurš nonācis konfliktā ar likumu. Pašlaik šādas programmas izstrādātas jau 63 bērniem, turklāt jau līdz šim brīdim, sākot no jaunā gada, katru dienu klāt nāk vēl viens nepilngadīgais, ar kuru nepieciešams veikt likumpārkāpumu profilakses darbu. Taču pašreizējo finanšu un cilvēku resursu ir krietni par maz, lai spētu šim jautājumam veltīt nepieciešamo uzmanību.
«Lai speciālisti īstenotu sociālās korekcijas un sociālās palīdzības programmu bērnam, kam tā nepieciešama, gan viņam, gan likumiskajam pārstāvim ir jāierodas pie sociālā darbinieka BĢAC Zirgu ielā 47a uzaicinājumā norādītajā laikā. «Taču lielākajai daļai vecāku trūkst izpratnes par šī procesa svarīgumu, un viņi šajā jomā atsakās veikt jebkādus līdzdarbības pasākums. Par to liecina skaitļi: no 63 ģimenēm, kurām šī programma izstrādāta, tikai septiņas ir atsaukušās uzaicinājumam. Pārējām ne tikai nerūp tas, ka bērns izdarījis likumpārkāpumu un šādu dzīvesveidu var turpināt, bet arī nebiedē fakts, ka par neiesaistīšanos līdzdarbības procesā tiks piemērots administratīvais sods,» tā R.Stūrāne, atgādinot, ka Administratīvās komisijas Bērnu lietu apakškomisijas lēmums ir līdzvērtīgs tiesas spriedumam, kas ir obligāti izpildāms.
Kopš pagājušā gada augusta līdzšinējo BĢAC funkciju nodrošināt diennakts uzturēšanos krīzes situācijā nonākušajām ģimenēm uzņēmies Bērnu sociālās aprūpes centrs, tādējādi atbalsta centra galvenais uzdevums ir sniegt dažāda veida atbalstu ģimenēm, kurās ir nopietnas problēmas. «Speciālistu palīdzība ir bez maksas, taču reti kura ģimene ir gatava šo iespēju izmantot, kaut tā ir pašu vecāku un bērnu labā. Dažam vieglāk ir par savu septiņgadīgo bērnu mums pateikt: «Es vairs ar viņu netieku galā! Savāciet viņu!» nekā aktīvi meklēt problēmai risinājumu.»
Valsti veido cilvēki
R.Stūrāne spriež, ka pašvaldības palīdzības saņēmējiem turpmāk būtu jānosaka striktāki ierobežojumi, jo iedzīvotāju ieradumus mainīt nav viegli un klienti, kas ilgstoši saņem sociālos pabalstus, vienkārši kļūst atkarīgi no tiem, neizjūtot nepieciešamību meklēt darbu vai legalizēt savus ienākumus. «Cik nav bijis gadījumu, kad zvana cilvēks un mums prasa, kāpēc pabalsts bankas kontā vēl nav ieskaitīts, un mēs piefiksējam, ka zvanītājs nemaz neatrodas Latvijā, bet gan pastāvīgi strādā ārzemēs un papildu saņem pašvaldības palīdzību,» uz negodīgo rīcību norāda R.Stūrāne.
Viņasprāt, iedzīvotājiem pirmām kārtām jāapzinās, ka valsti veido paši cilvēki. «No cilvēkiem, kuri strādā ārzemēs, nereti izskan frāzes par to, ka Latvijā viņi atgriezīsies tikai tad, kad šeit būs tāda situācija kā ārzemēs, ka nedz valsts, nedz pašvaldība saviem cilvēkiem negrib palīdzēt, tāpēc brauc prom uz zemi, kur esot labāk. Taču aizmirst, ka ārzemēs viņi dzīvo valstī, kuru ir izveidojuši tās iedzīvotāji. Ja šeit cilvēki būtu gatavi strādāt tā, kā viņi to dara ārzemēs, nevis paļauties uz pabalstiem, ja maksātu nodokļus, arī situācija Latvijā būtu citādāka,» pārliecināta R.Stūrāne.
Foto: Ivars Veiliņš
18.3 °C,
3.5 m/s,
95.5 % 
18.3 °C,
3.5 m/s,
95.5 %