«Latvijā man bija sajūta, ka tur notiek miera uzturēšana, taču īstenībā tur notiek reāla karadarbība – visapkārt mīnēti ceļi, šauj no helikopteriem, cilvēki krīt… Vietējais pa dienu strādā tirgū, mājās slauc kazas, bet pēcpusdienā nolemj iet karot,» ar iespaidiem Afganistānā dalās jelgavnieks grupas «Gain Fast» ģitārists Uldis Beitiņš.
Ritma Gaidamoviča
Viņš kopā ar grupu viesojies pie Latvijas karavīriem Afganistānā, sniedzot tur trīs koncertus. «Pavasarī no Aizsardzības ministrijas saņēmām piedāvājumu izveidot videosveicienu karavīriem. Vēlāk nāca piedāvājums doties ciemos pašiem. Piekritām un valsts svētkus atzīmējām Afganistānā,» stāsta Uldis. Liels pārdzīvojums jau bijis lidojums. «Man ir «sliktas attiecības» ar lidošanu – četras pacelšanās, četras nosēšanās. Sākumā aizlidojām no Rīgas uz Oslo ar civilo reisu. Viss normāli, bet «pa nopietnam» viss sākās Oslo militārajā lidostā. Mēs – izteikti civilie, turklāt vēl mākslinieki brīvdomātāji, bet attieksme pret mums – kā pret militārajiem, «pa stingro»: te tava telts, tavs guļammaiss, rīt tikos un tikos jābūt tur, neiedomājieties kavēt,» stāsta Uldis, piebilstot, ka, no otras puses, bijis arī savs labums – militārās lidmašīnas nav pārpildītas, tur var brīvi elpot, nav vajadzīgas arī iekāpšanas biļetes.
Mazgājies dušā, un blakus paceļas reaktīvā lidmašīna «Nosēžoties Afganistānā, ieraudzīju karabāzi – tādu, kā filmās. Tur katrs kvadrātcentimetrs, manā izpratnē, maksā simtos tūkstošu latu – militārā bāze, kur desmitiem reaktīvo lidmašīnu, bruņumašīnas, tanki, helikopteri… Viss tieši tā, kā puikām patīk. Mūs sagaidīja pats galvenais pulkvedis, uzreiz bija jāuzvelk bruņuveste un ķivere un jānoklausās instruktāža. Skaidrs viens – te ir jāklausa uz vārda, prasīt «kāpēc?» ir pilnīgi lieki,» stāsta Uldis. Karabāze – žoga līnija apmēram trīs reiz pieci metri. Tur iekšā sakaru dienesti, veikali, futbola, basketbola laukums, kino zāle, katras valsts karavīriem liela ēdnīca, kur var ēst tieši šai valstij raksturīgos ēdienus – piemēram, ASV burgerus, hotdogus, Norvēģijas dažādi pagatavotos lašus. Jāpiebilst, ka latviešu karavīri Meimanas bāzē strādā zem Norvēģijas karoga, vēl tur ir ASV un Vācijas karavīri. «Mēs paši smējāmies – brokastis iesim ēst uz Norvēģiju, pusdienas uz ASV, ja kāds aizvedīs – vakariņosim Vācijā. Diemžēl neaizveda. Protams, tas viss kazarmas āra teltīs. Interesanti – ej dušā, bet blakus tev reaktīvā lidmašīna paceļas…» iespaidos dalās Uldis.
«O.K. tur nozīmē nogalināt» Uz Afganistānu gandrīz neviens vairs nedodas tūrisma braucienā. Arī grupas puišiem šajā gadījumā par plašu zemes apskati nevarēja būt ne runas. «Gain Fast» paviesojās divās karabāzēs un, pārkāpjot noteikumus, nedaudz arī Meimanas centrā. «Viennozīmīgi – lielākais piedzīvojums bija ekskursija pa Meimanu. Lai gan ministrijā bija pateikts kategorisks nē, mums tomēr iedeva transportu, tāpēc kopā ar miesassargiem izbraucām uz pilsētu,» stāsta Uldis. Kā viņš saka, uz vietu, kur, kaut vai tev ir miljons latu, tu vienkārši nevari aizbraukt. Ārpus varēja braukt pa diviem grupas biedriem vienā bruņumašīnā ar trim miesassargiem, latviešu karavīriem. Ieteikums – neiet pa vairākiem kopā; ja notiek nelaime, būs mazāki zaudējumi. Obligāta ir bruņuveste, ķivere, līdzi jābūt identifikācijas kartei ar personas vārdu, kam paziņot, ja tu ej bojā. Jāatceras, ka katra soma, katrs saišķis, mopēds var sprāgt, nekādā gadījumā nedrīkst skatīties uz afgāņu sievietēm, citādi tevi nošaus. «Tās ir kā spoki, kuras nedrīkst ņemt vērā,» piebilst Uldis. Tāpat nekādā gadījumā nedrīkst plātīties un rādīt nekādus žestus, jo tur tiem ir pavisam cita nozīme. Proti, mūsu O.K. tur nozīmējot «nogalināt». «Baisi. Sajūtas saasinātas. Tur tu nezini, kurš no vietējiem ir karavīrs, kurš tirgotājs, kurš spiegs. Ir arī tā, ka pa dienu cilvēks tirgojas, kopj kaziņas, pulksten 15 izdomā iet karot un šauj… Ārpus bāzes viņi dzīvo savu dzīvi. Dzīve no māla un ēzeļu izkārnījumiem veidotās būdiņās. Ne dušas, ne normālas tualetes, visapkārt milzīga netīrība. Bērni spēlējas ar plastmasas automātiem. Bet tirgū galvenais ir kaulēties. Ja nekaulēsies, to uztvers kā aizvainojumu, jo tā tu izrādi necieņu – neuztver viņu kā biznesmeni. Man riebjas kaulēties, tas bija baigais slieksnis, kuram pārkāpu. Pirku ūdenspīpi – tirgotājs man saka 15 dolāri, es saku: nē, desmit. Tā mēs tur tielējāmies, līdz nopirku par 11 un vēl lakatiņu bonusā paprasīju,» stāsta ģitārists.
Tur viņi arī satikuši afgāņu puiku, kurš runā latviski, diemžēl visvairāk viņš zina lamuvārdus. Šis video šobrīd populārs interneta tīmeklī youtube.com.
Karavīru draudzenes ar «Gain Fast» nodeva sveicienus Tieši valsts svētkos grupa sniedza vienu no trim Afganistānā nospēlētajiem koncertiem. «Tā dīvaini jau bija. Uzkāpjam uz skatuves, priekšā – nopietni vīri uniformās. Kā tas būs – vīriem puišu grupa. Nav jau kā ar Aishu, ko pašā pamatā jau kā sievieti labi uzņēma. Bet patiesībā armija un mūzika jau no vēstures ir saistītas. Mūzika nodrošina garastāvokli, dod pozitīvas emocijas, un tur tas ir galvenais, jo katra diena var būt pēdējā,» stāsta Uldis, piebilstot, ka, domājot par latviešu karavīriem, grupa «līdzi ņēmusi» ne tikai savu repertuāru, bet arī citu pašmāju mūziķu dziesmas, dažādus pasaules hitus, lai arī norvēģiem, amerikāņiem un vāciešiem patiktu. «Atsaucība bija fantastiska, visi pēc koncerta nāca klāt parunāties. Arī bāzes virsnieks atzina, ka visādi koncerti šeit ir bijuši, bet mūsu pluss bijis tas, ka dziedājām «dzīvajā», no sirds un ar patiesām emocijām,» stāsta Uldis. Viņš atklāj, ka koncertu īpašu darījuši sveicieni no Latvijas. Proti, arī Uldim pirms braukšanas uz Afganistānu draugiem.lv nākušas vēstules no karavīru draudzenēm. «Pasveicini manu draugu Daini. Pasaki viņam to un to. Tad nu mēs kā skolas disenēs gandrīz pirms katras dziesmas teicām: «Šī dziesma veltīta Dainim, sveicieni no Kristīnes.» Emocijas, kas tur valdīja, ir vienkārši neaprakstāmas!» tā Uldis. Tieši te puiši vēlreiz pārliecinājušies, ka Latvija ir maza, jo ar karavīriem atrasta ne viena vien kopīga paziņa, kurai bija jānodod sveiciens, atbraucot atpakaļ. «Mēs, mūziķi, esam kā ciema slotas, kurus, pašsaprotams, pazīst visur. Taču tur es sastapu savas pirmās skolotājas mazdēlu. Arī vienīgo jelgavnieku Kasparu Lazdiņu, kura draudzenei tur veidojām īpašu videosveicienu ar paša Kaspara piedalīšanos,» stāsta Uldis.
Karavīri pietuvināti mājām Otrs «Gain Fast» koncerts Meimanā bija tā sauktais jam session kopā ar karavīriem, kur mūziķi savu roku instrumentu spēlē ļāva iemēģināt arī karavīriem. Kopā sanācis lielisks koncerts. Savukārt trešo koncertu grupa spēlēja savas vizītes beigās amerikāņu un norvēģu karavīriem Mazarešarīfā. «Viņiem ļoti patika mani ģitāras soliņi, tieši tālab šajā koncertā man tie bija jāizveido pat vietās, kur to nav,» piebilst Uldis.
Vērtējot latviešu karavīru iespējas sazināties ar mājiniekiem, Uldis atzīst, ka karavīri ir ļoti pietuvināti mājām. «Viņiem 24 stundas diennaktī pieejams internets, telefons. Bez maksas var zvanīt, uz kuru valsti gribi, un runāt, cik ilgi vēlies. Līdz ar to viņi zina, kas notiek mājās. Šajā reizē visi mums vairāk centās palīdzēt kā gidi un miesassargi, par ko esmu pateicīgs, jo esmu laimīgi atgriezies mājās,» tā Uldis, piebilstot – viņš ļoti cer, ka uz turieni izdosies aizbraukt vēl kādu reizi.
Foto: no Ulda Beitiņa personīgā arhīva
18.6 °C,
1.9 m/s,
91 % 
18.6 °C,
1.9 m/s,
91 %