Šorīt Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā valdīja citādāka atmosfēra nekā ierasts. Skolas pagalmā, klātesot skolas audzēkņiem un viesiem, tika radīta atmosfēra iespējami tuvu tai, kas Rīgā valdīja pirms 25 gadiem. Norisinājās barikāžu atceres pasākums «Atceries barikādes!» ar ugunskuru, tējas dzeršanu, dziesmām, atmiņu stāstiem un pat spēkratu, kas šoreiz gan kalpoja par sava veida skatuvi, bet pirms 25 gadiem bija tās smagās tehnikas sastāvā, kas devās uz Rīgu barikāžu veidošanai.
Pasākuma dalībniekus uzrunāja Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš, kurš dalījās ar savām atmiņām par barikāžu laikā piedzīvoto un tā laika spilgtajām emocijām. Viņš pastāstīja par karaspēka uzbrukumiem Lietuvā pirms janvāra notikumiem Rīgā, iemesliem Rīgas aizstāvībai, barikāžu un citu ar to saistītu darbību organizēšanu un tautas koordinēšanu. A.Rāviņš dalījās spilgtākajās atmiņās par dzīvi padomju laikos – par to, ka bija pārtikas preču deficīts, primārās nepieciešamības preces varēja saņemt vien apmaiņā pret taloniem, pēc desām bija jāstāv ļoti garās rindās, savukārt ziemas mētelis katram pienācās vien reizi 40 gados. «1991. gada janvārī neviens nedomāja par to, kam būs jāstājas pretī. Tauta to uztvēra drīzāk kā pienākumu, jo citādāk vienkārši nevarēja, lai gan tā bija pašu brīva izvēle. Toreiz bija fantastiskas cilvēciskas izjūtas. Tauta ar milzīgu entuziasmu kailām rokām bija gatava stāties pretī tankiem,» tā A.Rāviņš, piebilstot, ka spēcīgu vēlmi iesaistīties Rīgas aizstāvībā izrādīja pat skolas vecuma audzēkņi. Uzrunas noslēgumā domes priekšsēdētājs vēlēja, lai pasaulē valdītu miers un politiskās nesaskaņas tiktu risinātas sarunu ceļā, nevis ar tankiem un militāriem uzbrukumiem, kā arī lai jaunajai paaudzei nekad nenāktos pārdzīvot tās šausmas, kas pirms 25 gadiem norisinājās Rīgā.
Pēc dažiem atmiņu stāstiem un kopīgi izdziedātām dziesmām pasākums turpinājās klašu telpās. Piemēram, astotās klases audzēkņiem mācību stundu vadīja skolas dibinātājs vēsturnieks Andris Tomašūns, kurš skolēniem demonstrēja prezentāciju ar barikāžu laika fotoattēliem. Lai skolēni, kuri jau piedzima brīvā, neatkarīgā valstī, kaut nedaudz sajustu skaudrumu un aptvertu, ka līdzās tējas malkošanai pie ugunskura un patriotiskām dziesmām staigāja nāve, A.Tomašūns stāstu sāka, uzsverot faktu, ka barikāžu laikā dzīvību zaudēja kopumā astoņi cilvēki, no kuriem viens upuris bija aptuveni skolnieku vecumā. Tolaik jau skolas vecuma meitenēm bija jāzina, kā uzvilkt gāzmasku, jāprot 11 sekundēs izjaukt un 12 sekundēs salikt kalašņikova automātu, kas sver septiņus kilogramus. Vēsturnieks atzina, ka ir sarežģīti izstāstīt lietas, ko nav iespējams nodot emociju līmenī, pieņemot, ka mūsdienu jaunatnei ir grūti aptvert to, kam latviešu tautai ir nācies iet cauri. Viņš mudināja ikvienu skolēnu, aizejot mājās, kopā ar vecākiem iemalkot tēju un aprunāties ar viņiem par tā laika notikumiem, par dzīvi nebrīvā Latvijā un emocijām, izcīnot neatkarību. Vēl viņš aicināja skolēnus piedomāt pie tā, kā viņi izmanto valsts neatkarību, brīvību, pienācīgi to novērtēt un nenoniecināt, neskatoties uz to, ka paši piedzima jau brīvā valstī.
Foto: Raitis Supe
22 °C,
2.7 m/s,
88.4 % 
22 °C,
2.7 m/s,
88.4 %