«Man ir grūti noticēt, ka, strādājot bērnunamā, ir kāds, kas šo institucionālo vidi bērniem vēlas saglabāt. Tas nav cilvēcīgi un ir pretrunā aicinājumam, ar kādu cilvēki, tostarp es, ir nākuši strādāt ar bērniem,» uzsver Jelgavas bērnu sociālās aprūpes centra direktore Inese Kovaļevska. Viņa šos pienākumus pilda kopš augusta un ir apņēmības pilna strādāt tā, lai ikviens bērns sagaidītu brīdi, kad pēc viņa atnāk cilvēks, kuram viņš būs svarīgs.
Sarunā ar iestādes vadītāju – par to, kādas pārmaiņas iecerētas Jelgavas bērnunamā un cik mēs kā sabiedrība esam gatavi ne tikai paust sašutumu, bet rīkoties, lai bez vecāku gādības palikušajiem bērniem dotu iespēju dzīvot ģimenē un būt laimīgiem.
Kas jūs pamudināja pieteikties konkursā uz bērnu sociālās aprūpes iestādes vadītājas amatu tik sarežģītā situācijā, kāda bija izveidojusies institūcijā pēc atklātajiem pārkāpumiem?
Vēl pirms šīs vakances izsludināšanas ģimenē bijām pieņēmuši lēmumu kļūt par audžuģimeni, lai tādā veidā palīdzētu kādam bērnam, kurš atrodas institūcijā. Šī vakance savā ziņā bija kā aicinājums un iespēja palīdzēt lielākam skaitam bērnu. Šajā jomā esmu ieguvusi izglītību un strādājusi ar bērniem arī iepriekš. Apzinājos, ka tas būs ļoti grūts un smags darbs, jo šobrīd atrodamies uz pārmaiņu sliekšņa. Tā ir iespēja gan mums kā sabiedrībai, gan bērniem.
Cik un kāda vecuma bērni šobrīd atrodas institūcijā un kāds ir šo bērnu statuss?
Kad augustā uzsāku darbu iestādes direktores amatā, institūcijā bija 46 bērni, šobrīd – 37, no kuriem 10 ir pirmsskolas vecuma, 15 – skolēni vecumā līdz 14 gadiem, 11 jaunieši ir vecumā no 15 līdz 18 gadiem, bet viens jau ir pilngadīgs. Mums ir labi rezultāti – četru mēnešu laikā deviņi bērni ir atstājuši iestādi. Kāds atgriezies bioloģiskajā ģimenē, ir nodibināta aizbildniecība, bet par vairākiem bērniem atbildību uzņēmušās audžuģimenes.
No tiem bērniem, kuri šobrīd atrodas iestādē, 13 gadījumos ir pārtrauktas vecāku aizgādības tiesības uz laiku, bet 24 gadījumos aizgādības tiesības atņemtas un bērni ir juridiski brīvi.
Kādi pasākumi iecerēti, lai mainītu bērnu aprūpes formu Jelgavas bērnu sociālās aprūpes centrā saistībā ar deinstitucionalizācijas plāna īstenošanu valstī?
Šī plāna mērķis ir panākt, lai visiem mūsu valstī bez vecāku aprūpes palikušajiem bērniem tiktu nodrošināta iespēja dzīvot ģimeniskā vidē. Apzinoties, ka šo mērķi nebūs iespējams sasniegt uzreiz, plāns paredz, ka tiks veidota vide, kas būs maksimāli pietuvināta tam, kā bērni dzīvo ģimenēs.
Iecerēts, ka Jelgavā pašvaldība būvēs jaunu ēku ar trīs sekcijām 24 dažāda vecuma bērniem. Tā būs bērnu vajadzībām īpaši pielāgota ēka, un jaunajās mājās ar viņiem kopā nedzīvos direktors, sociālais darbinieks, medicīnas māsa, saimniecības vadītājs un citi personāla pārstāvji, kā tas ir šobrīd, – ar viņiem kopā būs tikai nepieciešamais atbalsta personāls. Bērni paši iepirksies, gatavos ēst, veiks mājas darbus un apgūs citas patstāvīgai dzīvei nepieciešamās prasmes. Savukārt Sociālās aprūpes centra administrācija paliks līdzšinējā ēkā Zirgu ielā 47A, kur tiks veidots sociālo pakalpojumu centrs dažādām iedzīvotāju grupām.
Kas ir būtiskākās sociālās prasmes, kuras bērniem ir grūti apgūt, atrodoties institūcijā?
Līdz šim pārtika, apģērbs, higiēnas preces un citas nepieciešamās lietas tika iegādātas centralizēti, līdz ar to bērniem neveidojās izpratne par iepirkšanos, ēdiena gatavošanu un citām sadzīviskām lietām. Piemēram, bērniem nav izpratnes par apģērba un apavu izmēru, jo viņi nekad nav gājuši uz veikalu un mērījuši drēbes. To jau esam mainījuši un šobrīd ar bērniem regulāri braucam iepirkties, lai viņiem veidotos priekšstats par cenām, izmēriem un preču kvalitāti.
Labklājības ministrija paudusi apņēmību panākt, lai līdz 2018. gada jūlijam neviens bērns vairs neatrastos līdzšinējā tipa institūcijās jeb bērnunamos. Vai, jūsuprāt, tas ir reāli izdarāms, apzinoties, ka pietiekami liela daļa bērnu, kuri šobrīd atrodas institūcijās, ir ar īpašām vajadzībām?
Skaidrs, ka bez sabiedrības atbalsta to paveikt neizdosies. Tas lielā mērā ir saistīts ar domāšanas veida maiņu. Tā vietā, lai šausminātos par ziņās dzirdēto, vajadzētu padomāt, ko es pats un ko mēs kopā varam darīt, lai bērniem nebūtu jādzīvo institūcijās. Līdzšinējo audžuģimeņu aptauja atklāj, ka iemesli, kādēļ tik maz ģimeņu uzdrošinās pieņemt savā aprūpē bērnus no institūcijām, galvenokārt saistīti nevis ar materiālā stimula trūkumu vai to, ka bērni ir ar īpašām vajadzībām, bet gan ar nepietiekamo sociālo atbalstu, jo pēc pirmā medusmēneša ar bērnu sākas reālā dzīve. Pārsvarā gadījumu bērni ir ar vardarbības pieredzi, un tas tikai paspilgtina spītību, nepakļaušanos un citas uzvedības traucējumu izpausmes. Ne katrs spēj ar to tikt galā un sadzīvot, tādēļ nepieciešams atbalsts.
Deinstitucionalizācijas plāns paredz veidot ģimenes atbalsta centrus, tomēr plānā nav norādīts, kas šos centrus veidos un finansēs. Tas ir jautājums, kurš jāatrisina, jo speciālistu atbalsts, īpaši jaunajām audžuģimenēm, ir ļoti nozīmīgs.
Ar ko vēl jārēķinās ģimenei, kura apsver domu kļūt par audžuģimeni?
Lai gan no likuma viedokļa audžuģimene sniedz sociālo pakalpojumu, par kuru saņem atlīdzību, tas ir ļoti atbildīgs lēmums, kuru varētu pielīdzināt lēmumam par ģimenes plānošanu. Tādēļ no lēmuma pieņemšanas brīža līdz bērna nonākšanai audžuģimenē paies vismaz seši mēneši, kuru laikā jāapgūst zināšanas, kā sadzīvot ar bērnu, kuram ir uzvedības traucējumi, kā reaģēt dažādās situācijās, kur meklēt palīdzību. Jaunajai lomai ir jāsagatavojas. Pirmais šoks jaunajām audžuģimenēm varētu būt par to, ka bērni lieto necenzētus vārdus. Diemžēl tā ir vide, no kuras šie bērni ir nākuši, tās ir sociālās uzvedības normas, kuras viņi apguvuši, un, lai to mainītu, ir vajadzīgs laiks un pacietība. Tomēr ieguvums ir abpusējs, jo tajā brīdī, kad jaunajai ģimenei ar bērnu izveidojas kontakts, ir iespēja dzīvot līdzi viņa veiksmēm un sasniegumiem, pilnvērtīgi izbaudīt kopā būšanu.
Viens no Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārmetumiem bērnu aprūpes institūcijām saistīts ar to, ka krīzes situācijās bērni tiek vesti uz psihoneiroloģisko slimnīcu vai aizsūtīti uz internātskolu. Vai šāda prakse ir arī Jelgavā?
Krīzes situācijā, kad bērns apdraud savu vai līdzcilvēku veselību un ar mierināšanu vai cita veida atbalstu situāciju nav iespējams atrisināt, mēs vēršamies pēc palīdzības pie speciālistiem. Tas ir mīts, ka bērnu aprūpes iestādes direktors vai atbildīgā amatpersona pieņem lēmumu par to, ka bērns jānogādā psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Mēs izsaucam ātro palīdzību, un mediķi, novērtējot situāciju kā profesionāļi, pieņem lēmumu, kā rīkoties tālāk.
Arī uz internātskolu neviens tāpat netiek sūtīts. Piemēram, viens mūsu aprūpē esošs bērns bija zaudējis interesi par mācībām – atteicās apmeklēt skolu, viņam bija izveidojusies nosliece uz klaiņošanu un radās dažādi citi kairinājumi. Lai risinātu šo situāciju, pieņēmām lēmumu par vides maiņu. Jaunajā skolā bērns jau pirmajās divās nedēļās nopelnīja divus desmitniekus un šobrīd atrodas pirmsadopcijas procesā. Jāņem vērā, ka bērniem lauku vide ir daudz piemērotāka, jo ir mazāk ārējo kairinājumu, savu sāpi var izkliegt kaut vai mežā, nav jāmokās četrās sienās, kā tas bieži vien ir pilsētas vidē.
Kādā vecumā aprūpes centra bērniem sāk parādīties izteikti uzvedības traucējumi?
Jāapzinās, ka lielākoties šie bērni, pat esot savā bioloģiskajā ģimenē, nekad nav bijuši īpaši aprūpēti. Dzīve viņus spiež pieaugt ātrāk, jo nav cilvēka, kas viņus apčubina, samīļo un atbalsta. Visas tīņu vecumam raksturīgākās iezīmes šiem bērniem sāk izpausties jau no desmit gadu vecuma.
Ar emocionālu ziņu sociālajā tīklā «Facebook» aicinājāt pieteikties darbā bērnu aprūpētājus – vai šāda pieeja sevi ir attaisnojusi, un kāda šobrīd ir situācija ar personālu iestādē?
Iestādē šobrīd ir 45 štata vietas. Trīs bērnu aprūpētāju vietas ir vakantas, tādēļ paralēli oficiālajiem sludinājumiem izmantoju visas savā rīcībā esošās metodes, lai atrastu bērniem iespējami labākos audzinātājus, kuriem, tāpat kā man, darbs ar bērniem ir aicinājums un sirdslieta.
Vai savu atbalstu var sniegt arī brīvprātīgie?
Jā, tomēr jārēķinās, ka tās būs līgumattiecības, jo nav godīgi saikni ar bērniem veidot pēc pārpalikuma principa. Mums ir laba sadarbība ar Sabiedrības integrācijas pārvaldes brīvprātīgajiem jauniešiem, tāpat sadarbojamies ar katoļu baznīcu. Ar brīvprātīgo atbalstu lielākoties cenšamies saturīgi aizpildīt bērnu brīvo laiku.
Ja vien kāds jūt aicinājumu un ir gatavs regulāri veltīt savu laiku darbam ar bērniem, labprāt atbalstīsim šo iniciatīvu. Bērnu labā ir jāizmanto visi resursi, kas mums pieejami.
Foto: Santis Zībergs
18.6 °C,
3.8 m/s,
58.2 % 
18.6 °C,
3.8 m/s,
58.2 %