25.3 °C, 1.6 m/s, 82 %

Pilsētā

Students: «Mazliet jau ir bail»
28/08/2008

Aptuveni pirms 20 gadiem jauns students no Krievijas pilsētas Magadanas ieradās Latvijā, lai studētu, un pēc gadiem mājās viņš aizbrauca ne vien ar iegūtās izglītības diplomu, bet arī… ar savu jauno sievu – latvieti. Tagad, šķiet, vēsture atkārtojas, jo viņu dēls Artjoms Stešanovs nolēmis augstāko izglītību iegūt Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) studējot Pārtikas tehnoloģijas fakultātē.

Kristīne Langenfelde

Aptuveni pirms 20 gadiem jauns students no Krievijas
pilsētas Magadanas ieradās Latvijā, lai studētu, un pēc gadiem
mājās viņš aizbrauca ne vien ar iegūtās izglītības diplomu, bet
arī… ar savu jauno sievu – latvieti. Tagad, šķiet, vēsture
atkārtojas, jo viņu dēls Artjoms Stešanovs nolēmis augstāko
izglītību iegūt Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē
(LLU) studējot Pārtikas tehnoloģijas fakultātē.

LLU jau vairākus gadus, kopš Jelgava parakstījusi sadarbības līgumu
ar Magadanas pilsētu Krievijā, piedāvā kādam no turienes latviešu
diasporas jauniešiem iespēju studēt bez maksas. Līdz šim šo iespēju
neviens tā arī nebija izmantojis, taču šogad pirmo reizi kopīgā
iecere sākusi īstenoties – 17 gadus vecais Artjoms, kā pats saka,
izvēlējies studēt savā etniskajā dzimtenē.

Pret tēta gribu
Artjoms neslēpj, ka bažas par to, vai viss izdosies, noteikti ir.
«Es pirmo reizi esmu prom no mājām, viens, svešā vidē. Man būs
jāmācās izdzīvot, paļaujoties tikai uz sevi. Tas noteikti būs
pārbaudījums.»
Jautāts, kā viņš, puisis no Magadanas, izšķīrās par labu studijām
Jelgavā, Artjoms atbild īsi: «Man piedāvāja šādu iespēju, un es
nolēmu – kāpēc nepamēģināt?!»
Viņš gan atzīst, ka līdz tam sliecies pavisam uz citu pusi un savu
nākotni saistījis ar militāro sfēru. «Jā, es jau biju gandrīz
izšķīries par labu militārajai izglītībai. Tētis arī visu laiku
cerēja, ka iešu viņa pēdās un kļūšu par speciālistu avio jomā. Bet
tad vis sagriezās kājām gaisā… Kāpēc Pārtikas tehnoloģijas
fakultātē? Nu nezinu – iepatikās man tas nosaukums. Ko īsti
studēšu? Vēl tā kārtīgi neesmu sapratis, zinu, ka nebūšu ne pavārs,
ne konditors, bet iegūšu prasmes, lai noteiktu pārtikas
kvalitāti.»
Artjoma mamma, protams, ar sava dēla izvēli bijusi ļoti apmierināta
un visādi viņu atbalstījusi jau no paša sākuma. «Mammai neapšaubāmi
ir prieks, ka es vismaz uz kādu laiku būšu atgriezies Latvijā –
viņas dzimtenē. Ar tēti gan ir citādi. Mums patiesi bija lielas
domstarpības šajā jautājumā. Viņš negribēja piekrist manai izvēlei.
Vēl tagad tētis sliecas domāt, ka man nekas nesanāks, ka būšu
spiests atgriezties mājās bez LLU diploma un studēt avio jomā
Krievijā. Viņš kaut kā netic maniem spēkiem.»

Klupšanas akmens –
latviešu valoda
Šķiet, ka tēta bažas pamatotas dara fakts, ka Artjoms praktiski
tikai šobrīd sāk apgūt latviešu valodu, taču teju, teju viņam
sāksies studijas, kur būs nepieciešamas ne vien ikdienišķas valodas
prasmes, bet arī specifiskas, jo viņš izvēlējies studēt Pārtikas
tehnoloģijas fakultātē. «Jā, zinu, ka nebūs viegli, bet tāpēc jau
es cenšos un pastiprināti pie pasniedzēja mācos latviešu valodu. To
jau mazliet sāku Magadanā. Kad mamma uzzināja par manu izvēli, viņa
ātri vien sarunāja man nodarbības pie Magadanas latviešu biedrības
vadītāja, kurš tad arī trīs reizes nedēļā man pasniedza latviešu
valodu. Taču tagad kopš 19. jūlija mācības turpinu Jelgavā,» stāsta
Artjoms.
Izrādās, ka ģimenē latviešu valoda praktiski nav lietota, kaut arī
mamma ir latviete. «Varbūt bērnībā vairāk atceros, ka mamma runāja
latviski, bet vēlāk arvien mazāk, mazāk… Jā, mamma joprojām
darbojas Magadanas latviešu biedrībā, viņiem ir savs ansamblis,
pilsētas svētkos viņi vienmēr uzstājas, dzied latviešu dziesmas.
Kāpēc es neesmu iesaistījies šajā biedrībā? Pat nezinu, vienkārši
tur nedarbojas mana vecuma jaunieši. Tur pārsvarā ir cilvēki gados.
Ja mamma kādreiz kaut ko lūdz palīdzēt, tad es izdaru, bet tas arī
viss,» atzīst Artjoms.
Ja reiz Latviju Artjoms dēvē par savu etnisko dzimteni, kāpēc viņu
nesaista latviešu tradīciju izzināšana Magadanā? «Nav jau tā, ka
nesaista. Ja biedrībā būtu jaunieši manā vecumā, tad es noteikti
arī iesaistītos. Vienkārši mūsu pilsētā mana vecuma jauniešu, kas
nāktu no latviešu ģimenēm, vispār nav – ir vai nu krietni vecāki,
vai krietni jaunāki. Tā nu sagadījies,» tā Artjoms.
Taču soli pa solim savas zināšanas valodā viņš papildina. «Es jau
daudz ko saprotu, tikai vēl tā pagrūtāk ar runāšanu. Pasniedzējs
jau saka, lai nekautrējos, bet es vēl mazliet mulstu, jo nesanāk
tā, kā gribētos. Jā, mans vārdu krājums nav vēl tik plašs, bet
skolotājs man māca darīt kaut vai tā: sākumā runāt krieviski un ik
pa laikam pa vidu pateikt kādu latviešu vārdu. Tas arī palīdzot. Tā
nu es ar visādiem treniņiem mācos, mācos, mācos…»
Artjoms teic, ka viņam jau esot sarunāti palīgi. «Latvijā ir gan
tēta, gan mammas draugi, kuriem ģimenēs aug mani vienaudži. Viņi
tad arī man apsolījuši ar valodu palīdzēt. Zinu, ka augstskolā man
atlaides neviens nedos.»

Latvijas ģimene
Nav jau gluži tā, ka Artjoms Latvijā ierastos pirmo reizi un viņam
šeit nebūtu neviena tuva cilvēka. «Mana vecmāmiņa dzīvo Rīgā, arī
māsīcas un brālēni man te ir. Turklāt šobrīd es dzīvoju pie savas
vecmāmiņas.»
Ģimene visu šo laiku vismaz reizi gadā vai pāris gados centusies
atbraukt uz Latviju. «Jā, es mazliet pazīstu Rīgu. Tas no
ciemošanās laikiem, bet nevarētu teikt, ka es pazīstu Latviju vai
Jelgavu. Jelgavā šobrīd esmu apzinājis tikai pili. Ziniet, kad
pirmo reizi ieraudzīju, tā tiešām šķita kaut kas grandiozs,
iespaidīgs. Viena lieta, kad es to bildītē redzēju Magadanā,
pavisam kas cits – realitātē. Mums Magadanā nav nekā tamlīdzīga.
Visu pārējo gan jau maz pamazām izzināšu. Es jau tikai tagad pie
vecmāmiņas esmu apmeties – kad sāksies studijas, dzīvošu kopmītnēs
Jelgavā.»

Latvijas un
Magadanas studenti
Artjoms jau mēnesi mēģina sevī noformulēt atšķirību starp Latvijas
un Magadanas studentiem, bet pagaidām tas vēl neizdodas. «Nu
nespēju es to vārdos pateikt, bet atšķirība ir acīmredzama un
pamatīga. Es domāju – pozitīva: latviešu studenti ir citādāki,
labāki. Tāpēc nevaru vien sagaidīt, kad iekļaušos viņu pulkā,
varēšu izjust to īsto «garšu».»
Šobrīd Artjoms savus kursa biedrus vēl nav saticis. «Jā, man kaut
kā pat mazliet neērti. It kā jau man parādīja manu istabiņu
kopmītnēs. Redzēju, ka istabas biedri jau sākuši taisīt remontu,
bet – kā es atbraucu uz Jelgavu, tā viņu tur nav. Tiešām kaut kā
neērti – viņi jau strādā, bet es ar viņiem vēl pat neesmu
iepazinies.»
Artjoms dzirdējis, ka Jelgava esot īsta studentu pilsēta, un
spriež, ka viņam nebūs grūti iekļauties šajā vidē.

Par nākotni nedomā
Atšķirība, kas tiešām uzreiz pamanāma, ir tā, ka Artjomam nav tālu
mērķu un augstu prasību pret dzīvi. Šķiet, vai katrs latviešu
students uzreiz gatavs nosaukt vēlamo darba vietu un atalgojumu, uz
ko pretendēt pēc studijām. Un kur tad vēl dzīves kvalitāte, kurai
arī ir teju neaizsniedzami griesti! Artjoms uzskata citādi: «Ir
jāsāk no pašas apakšas un tad lēnītēm jākāpjas uz augšu. Es
lieliski apzinos, ka man neviens nemaksās milzu algu par to vien,
ka esmu jauns vai man ir augstākā izglītība. Es pat nekad neko tādu
neesmu iedomājies. Zinu, ka jāmācās ir visu mūžu un arī tad vēl var
būt par maz. Tā kā šobrīd noteikti neskaitļoju, kādi man būs
ieguvumi un ko varēšu pieprasīt, ja dabūšu diplomu. Man kaut kā ir
mācīts, ka dzīvē tomēr viss jāsasniedz soli pa solītim. Zinu, ka
neesmu nekāds izcilnieks. Manā klasē Magadanas 4. vidusskolā bija
vienaudži, kas vidusskolu beidza pat ar Zelta un Sudraba medaļu.
Jā, jā – mums joprojām tādas ir un tās iegūt ir ļoti prestiži.
Jaunieši cenšas, taču arī tad vēl viņi nevar būt droši, ka dzīve
nokārtosies tā, kā gribētos. Ja godīgi, tad es pat neesmu pētījis
Magadanas darba tirgu, kur nu vēl Latvijas. Es nevaru pat nosaukt,
kāda ir vidējā alga Magadanā – šobrīd mani uztur vecāki. Nezinu,
vai savu nākotni saistīšu ar Magadanu vai Latviju.»
Bet varbūt tāpat kā tētis atgriezīsies mājās ar sievu? «Nu,
nezinu…»