«Ko tad, lai pensionārs dara? Jāstrādā. Taču es gribu teikt, ka neko nevar izdarīt, ja apkārt nav atsaucīgu cilvēku. Mūsu, Jelgavas mākslinieki ir atvērti, vitāli un draudzīgi. Un vēl ir tāda gudrība – viens neko neizdarīsi, ir vajadzīgs atbalsts. Tieši to es saņemu no muzeja, no aģentūras «Kultūra» pie kuras eju ar idejām, viņi nāk pie manis ar savām. Kopā jau kaut kas iznāk. Arī pašvaldībai esmu pateicīgs. Gods kalpot Jelgavai,» tie ir Jelgavas Mākslinieku biedrības priekšsēdētāja Māra Branča vārdi tūlīt pēc pilsētas augstākā apbalvojuma «Pateicības raksts» saņemšanas.
Ritma Gaidamoviča
Šodien svinīgajā pieņemšanā pie pilsētas mēra Andra Rāviņa pasniegti Jelgavas augstākie apbalvojumi – «Goda zīme», kuru saņēma divi cilvēki un «Pateicības raksts», kuru pasniedza pieciem jelgavniekiem.
«Ikvienam cilvēkam ir savs dzīvesstāsts, kas ierakstīts viņa sirdspukstos, smaidos, vaibstu rievās. Jelgavas sirdspuksti, smaidi un vaibstu rievas esam mēs, jelgavnieki. Veicot ikdienas darbus mēs neapzināmies, ka ikviens veidojam Jelgavu. 1265. gadā sākās mūsu pilsētas vēsture, kas celta, postīta, mīlēta, cienīta. Bet nu šis gads mūsu pilsētai paiet Hercoga Jēkaba 400 gadu jubilejas zīmē. Viņš ir ne tikai 17. gadsimta izcilā personība, viņa vārds ir nezūdoša vērtība. Bet mēs šodien turpinām veidot vēsturi. Ar darba tikumu, spīti un lepnumu mums jāskatās rītdienā. Paldies visiem jelgavniekiem, kuri ielikuši savu darbu Jelgavas attīstībai,» tā klātesošos uzrunāja A.Rāviņš.
Šodien «Goda zīmi» saņēma Latvijas Bērnu fonda Jelgavas nodaļas priekšsēdētāja Silvija Melita Dālmane. «No sirds pateicos par šo apbalvojumu. Septembrī būs 20 gadi, kopš fondā esmu un biju domājusi šogad teikt ardievas fondam. Taču tagad tā neērti un neredzu arī nevienu, kurš ar entuziasmu turpinātu, tāpēc būs vien jāpaliek,» atzina S.M.Dālmane. Otra «Goda zīme» Latvijas Lauksaimniecības universitātes Sporta katedras vadītājam Viktoram Valainim. Viņš savā uzrunā pateicas Dievam par iespēju šajā dienā, stundā un sekundē saņemt tik augstu novērtējumu. «Manas studentu korporācijas «Ventonia» moto ir Draugam, godam un taisnībai. Tieši tāpēc vēlu mums visiem draudzību, lai valda godīgums un taisnība,» tā V.Valainis. «Pateicības raksts» arī Jelgavas Amatniecības vidusskolas latviešu valodas skolotājai Margaritai Mākulei, par kuru kolēģi saka: «Viņa iemāca darbu darīt ar prieku». Otrs «Pateicības raksts» bijušajam Jelgavas 5. vidusskolas fizikas skolotājam Leonīdam Ņikitinam. Jāpiebilst, ka tieši viņa audzēknis pagājušajā gadā izcīnīja pirmo vietu fizikas olimpiādē Maskavā. «Esmu visu mūžu godam strādājis Jelgavā. Paldies Jelgavas pašvaldībai, jelgavniekiem, Izglītības pārvaldei, manai skolai par tik augstu novērtējumu,» tā skolotājs. «Pateicības raksts» arī M.Brancim, kā arī radošo domu un darbu centra «Svētelis» vadītājai Ingrīdai Lisovskai. «Paldies Dievam un cilvēkiem, kuri man doti. Par viņu darbu, mīlestību un laiku. Paldies bērniem, kuri man dod mīlestību un iespēju mainīties. Paldies visiem, pie kuriem es esmu gājusi un ubagojusi,» tā I.Lisovska, smejoties nosakot, ka viņas profesija varētu būt «profesionāls ubags». Vislielākās ovācijas no zāles izpelnījās piektais «Pateicības raksta» saņēmējs – futbola kluba «Jelgava» treneris Dainis Kazakēvičs. «Esmu lepns, ka varu dzīvot un strādāt iespēju pilsētā – Jelgavā. Tā kā futbols ir komandas spēle, tad gribu par šo apbalvojumu teikt paldies arī mana kluba valdei, maniem futbolistiem. Centīšos arī turpmāk attaisnot uzticību, ko esiet man devuši,» tā D.Kazakēvičs.
Noslēgumā visus klātesošos ar muzikālu priekšnesumu priecēja čellu trio «Melo M». Čellisti izpildīja vairākus skaņdarbus no jaunākā albūma un koncerttūres «Apkārt pasaulei».
«Goda zīmes» un «Pateicības rakstu» saņēmēju domas pirms balvas saņemšanas:
Viktors Valainis, LLU Sporta katedras vadītājs:
«Goda zīme» par pilsonisko aktivitāti un aktīvu sabiedrisko darbību «Kaut kas jau tajā dzīvē tomēr ir izdarīts. Pavisam noteikti varu teikt, ka par pilsētas «Goda zīmi» esmu vairāk gandarīts nekā tad, ja man tiktu piešķirts kāds apbalvojums valsts mērogā, jo tieši te, Jelgavā, dzīvo cilvēki, kuri mani pazīst vislabāk, kuri zina, ko esmu darījis, kurus pazīstu es un kuru dēļ strādāju. Tieši viņi mani ir novērtējuši, un tas sniedz vislielāko gandarījumu. Šis man ir īpašs laiks, jo vēlreiz nācās pārcilāt vecās fotogrāfijas, dažādus materiālus, kas saistās ar studentu korporācijas «Ventonia», Latvijas Zemessardzes studentu bataljona pirmsākumiem. Esmu bijis klāt gan pie šo organizāciju dibināšanas, gan esmu tajās iesaistīts joprojām. Esmu inženierzinātņu doktors, taču jau 18 gadus strādāju pavisam citā jomā, jo mans hobijs – sports – kļuva par manu darbu. Turklāt diendienā esmu kopā ar jauniešiem. Pateicoties viņiem, jūtos jauns. Visam pamatā, protams, ir aktīvs dzīvesveids, tieši tādēļ esmu ieplānojis vēl uzrakstīt grāmatu, tajā iekļaujot veselīga un aktīva dzīvesveida pamatprincipus, rekomendācijas, kā ar nelielu gribasspēku un laika patēriņu sevi var uzturēt labā formā. Es negribu mācīt, bet gan iedrošināt, ka arī pietiekami lielā vecumā daudz ko varam paveikt.»
Silvija Melita Dālmane, Latvijas Bērnu fonda Jelgavas nodaļas priekšsēdētāja:
«Goda zīme» par ilggadēju, godprātīgu un pašaizliedzīgu darbu pilsētas sociālajā sistēmā «Pēc intensīva darba gandrīz 20 gadu garumā beidzot esmu paņēmusi atvaļinājumu – nelielai atelpai, lai ar jaunu sparu atkal varētu sevi ziedot sabiedrībai. Atceros, tolaik biju nolēmusi doties pelnītā atpūtā pēc ilgiem darba gadiem Rīgas Politehniskajā institūtā. Domāju, ka nu beidzot atpūtīšos, taču mani uzrunāja toreizējie domnieki, aicinot iesaistīties, lai arī mūsu pilsētā tiktu izveidota Bērnu fonda nodaļa. «Vai tev tiešām bērnu liktenis ir vienaldzīgs?!» tieši šis jautājums salauza manu pretošanos uzņemties jaunus pienākumus, jo tas man nebija vienaldzīgs. Nu palīdzēts jau ap 800 ģimeņu – gan materiāli, gan morāli, un kas gan var sniegt vēl lielāku gandarījumu, ja redzi, ka bērniņš, kurš sešu gadu vecumā vēl cīnījās ar nāvi, tagad izaudzis par drosmīgu meiteni… Katram, kas pie manis vēršas, ir sava sāpe, dažkārt briesmīgi likteņi. Es uzklausu, cenšos palīdzēt un par to saņemu gandarījumu, ko neatsvērtu nekāda nauda. Taču šai medaļai ir arī otra puse – manu nesavtīgo ziedošanos sabiedrībai ne vienmēr sapratusi mana ģimene. Vēl nesen dēls atgādināja, ka, audzinot svešus bērnus, pašas mazbērniem pietrūka laika… Bet viņi vienalga ir izauguši par ļoti labiem cilvēkiem, un esmu lepna par viņiem. Tagad jau atkal domāju, ka beidzot tomēr pienācis laiks doties pelnītā atpūtā, taču, uzzinot, ka saņemšu «Goda zīmi», kolēģi teic, ka nedrīkst atkāpties.»
Leonīds Ņikitins, bijušais Jelgavas 5. vidusskolas fizikas skolotājs:
«Pateicības raksts» par ilggadēju darbu, augstu profesionālo meistarību un ieguldījumu pilsētas izglītības sistēmā «Šis būs jau sestais apbalvojums, ko man visa mana darba mūžā piešķīrusi mana pilsēta Jelgava. Tad jau laikam sanāk, ka esmu pelnījis, lai mani uzslavē, kaut gan ne mirkli neesmu strādājis tāpēc, lai mani novērtētu. Par visu augstāk man vienmēr bijušas siltas attiecības ar kolēģiem un skolēniem, un tādas tās ir vēl joprojām, kaut jau divus gadus skolā nestrādāju. Dzīvi vienmēr esmu centies uztvert filozofiski, bet uz visu skatīties reāli. Visu mūžu cilvēks taču tāpat nevar nostrādāt – agri vai vēlu pienāk laiks, kad jābeidz, un mans laiks bija pienācis. Ar maniem agrākajiem skolēniem man ir ļoti labas attiecības. Tagad taču ir internets, skaips, un vēl nesen pat saņēmu vēstuli ar siltiem vārdiem. Par fizikas skolotāju nostrādāju 45 gadus, bet tagad es sēžos un velosipēda un braucu uz savu vasarnīcu strādāt. Es jūtos ļoti labi!»
Margarita Mākule, Jelgavas Amatniecības vidusskolas latviešu valodas skolotāja:
«Pateicības raksts» par augstu profesionālo meistarību un ieguldījumu pilsētas izglītības sistēmā «Uzzinot, ka esmu nominēta pilsētas augstākajam apbalvojumam, izjutu patiesu prieku. Prieku par to, ka vēl varu ko dot citiem, ka mani atceras un novērtē manu darbu. Šajā gadā apritēs 41 gads, kopš sāku strādāt tagadējā Amatniecības vidusskolā. Nevaru iedomāties sevi pensijā – esmu kā zaldāts, kas vienmēr ir ierindā. Es noteikti varu un gribu strādāt, tāpēc ceru, ka tik drīz nepienāks tas brīdis, kad savā skolā kļūšu lieka. Esmu no Vidzemes, taču jau kopš sešdesmitajiem gadiem jūtos īsta jelgavniece. Šis apbalvojums ir ne tikai mana darba, bet visa skolas kolektīva novērtējums. Tagad, pārmaiņu procesā, pateicoties pašvaldības atbalstam, esam mobilizēti darbam un varam būt droši, ka skola attīstīsies, ka varēsim savus audzēkņus mācīt vēl kvalitatīvāk. Kad jaunieši 1. kursā atnāk uz mūsu skolu, viņi ir no dažādām Latvijas vietām, bieži vien ne no tām labvēlīgākajām ģimenēm, ar atšķirīgām sekmēm mācībās, taču, ar cieņu un sapratni izturoties pret skolēniem, iespējams sasniegt brīnišķīgu rezultātu.»
Dainis Kazakevičs, futbola kluba «Jelgava» galvenais treneris:
«Pateicības raksts» par augstu profesionālo meistarību un ieguldījumu sporta attīstībā «Saņemt pilsētas augstāko apbalvojumu, bez šaubām, ir liels gods jebkuram, arī man. Taču vienlaikus tas arī nozīmē, ka priekšā ir smags darbs, lai attaisnotu šo apbalvojumu. Tas ir ne tikai papildu stimuls strādāt, bet arī vēl lielāka atbildība nepievilt izrādīto uzticību. Šis noteikti nav apbalvojums tikai man – tā ir pateicība visam futbola klubam, tā vadībai, mūsu faniem, mūsu kopīgajam darbam, kas ļāvis sasniegt labus rezultātus. Šajā gadījumā es būšu tikai tas cilvēks, kurš saņems šo apbalvojumu visa mūsu kolektīva vārdā. Šķiet, esmu viens no jaunākajiem, kam tas piešķirts, taču pēdējā laikā nākas pierast, ka daudzās jomās esmu viens no jaunākajiem. Arī jaunākais treneris futbola komandai, kas ieguvusi Latvijas kausu… Un tā visa pamatā ir neatlaidīgs darbs, ticība tam, ka tas, ko tu dari, ir pareizi. Ir svarīgi neapstāties pie pirmās, otrās un pat trešās neveiksmes, jo jāapzinās, ka viss, ko esi iecerējis, uzreiz var neizdoties. Jelgavnieks esmu kopš četru gadu vecuma, un, manuprāt, Jelgava patiesi ir iespēju pilsēta. Šeit radīti visi priekšnoteikumi, lai attīstītos, tikai ir jāgrib un jādara. Mēs apzināmies, ka pārstāvam savu pilsētu, un esam lepni, ka tā ir tieši Jelgava – pilsēta ar bagātīgu vēsturi un īpašu auru.»
Māris Brancis, Jelgavas Mākslinieku biedrības vadītājs:
«Pateicības raksts» par augstu profesionālo meistarību kultūras un mākslas vērtību popularizēšanā «Jelgavas mākslinieki ir tieši tādi paši, kāda ir Jelgava. Ļoti dažādi. Arī viņiem sāp, ka Hercoga Jēkaba laika pilsēta ir pazudusi, taču, šķiet, pēdējos gados tās gars gan ir atjaunojies un Jelgava pat veidojas par savdabīgu kultūras centru Latvijā. Tas nenotiktu bez mūsu mākslinieku optimistiskā skatījuma uz dzīvi, un tieši tāpēc šis pagodinājums – «Pateicības raksts» – ir apbalvojums nevis man, bet visiem Jelgavas māksliniekiem, jo bez viņiem es neko nepaveiktu. Darbs kultūras jomā ir daudzu cilvēku mērķu summa – kultūrā viens neko nevar izdarīt: var uzgleznot gleznu, izveidot torsu, bet, lai tas izskanētu plašāk, nepieciešama sabiedrība. Ir patīkami, ka tas, ko esmu darījis Jelgavas mākslinieku labā, tiek novērtēts, taču darbs vēl nav galā – mums priekšā mākslinieku organizācijas 40. jubileja un daudz citu darbu. Un es zinu, ka tie visi tiks realizēti, jo mums ir brīnišķīga komanda. Jā, protams, mākslinieki dažkārt paši kautrējas izrādīt iniciatīvu, taču, ja ir kāds, kas viņiem palīdz, ar lielāko prieku atsaucas. Ceru, ka tā būs vienmēr.»
Ingrīda Lisovska, biedrības «Svētelis» valdes priekšsēdētāja:
«Pateicības raksts» par ieguldījumu pilsētas sabiedriskajā dzīvē «Esmu priecīga un visvairāk es šobrīd priecājos par sieviešu aliansi. Pilsētas augstākajam apbalvojumam mani izvirzīja Jelgavas Zontu klubs, turklāt viņas man arī sarūpēja dāvanu – kleitu, un ir prieks, ka beidzot sievietes solidarizējušās, uzmundrina cita citu. Dažkārt jau šķiet, ka sievietes veiksmi citām nenovēl. Taču vēl gan, un es uzskatu – jo vairāk sievietes cita citu atbalstīs, jo vieglāk būs dzīvot. Es taču neko īpašu neesmu paveikusi, es tikai dzīvoju savu dzīvi, daru to, ko daru, un to novērtē ar «Pateicības rakstu»! Man ir potences dot, un to es arī ar vislielāko prieku daru. Jā, dažam jau šķiet, ka es par velti strādāju, taču tā vis nav, jo viss notiek pa apli – ja es kādam palīdzu, tad viss labais man atnāk atpakaļ. Galu galā – Dievs taču visu atlīdzina! Šis apbalvojums ir kā paldies manai ģimenei, manai «Svēteļa» komandai un mājas saimniekam, visiem uzņēmējiem, kas neliedz atbalstu. Patiesībā jau «Svēteļa» procesā ir iesaistīti ļoti, ļoti daudzi cilvēki, tāpēc tas ir paldies ikvienam par viņu nesavtīgo darbu bērnu un jauniešu labā. Atbalsts, ko gan saņemam, gan sajūtam, apliecina, ka mūsu darbs ir vajadzīgs, un tas dod vēlmi strādāt un dzīvot tālāk.»
Foto: Ivars Veiliņš
18.9 °C,
2.6 m/s,
94.2 % 
18.9 °C,
2.6 m/s,
94.2 %