19.6 °C, 2.2 m/s, 87.5 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāSumināti «Goda zīmes» un «Pateicības raksta» saņēmēji (+video)
Sumināti «Goda zīmes» un «Pateicības raksta» saņēmēji (+video)
28/05/2010

«Ko tad, lai pensionārs dara? Jāstrādā. Taču es gribu teikt, ka neko nevar izdarīt, ja apkārt nav atsaucīgu cilvēku. Mūsu, Jelgavas mākslinieki ir atvērti, vitāli un draudzīgi. Un vēl ir tāda gudrība – viens neko neizdarīsi, ir vajadzīgs atbalsts. Tieši to es saņemu no muzeja, no aģentūras «Kultūra» pie kuras eju ar idejām, viņi nāk pie manis ar savām. Kopā jau kaut kas iznāk. Arī pašvaldībai esmu pateicīgs. Gods kalpot Jelgavai,» tie ir Jelgavas Mākslinieku biedrības priekšsēdētāja Māra Branča vārdi tūlīt pēc pilsētas augstākā apbalvojuma «Pateicības raksts» saņemšanas.  

Ritma Gaidamoviča

«Ko tad, lai pensionārs dara? Jāstrādā. Taču es gribu
teikt, ka neko nevar izdarīt, ja apkārt nav atsaucīgu cilvēku.
Mūsu, Jelgavas mākslinieki ir atvērti, vitāli un draudzīgi. Un vēl
ir tāda gudrība – viens neko neizdarīsi, ir vajadzīgs atbalsts.
Tieši to es saņemu no muzeja, no aģentūras «Kultūra» pie kuras eju
ar idejām, viņi nāk pie manis ar savām. Kopā jau kaut kas iznāk.
Arī pašvaldībai esmu pateicīgs. Gods kalpot Jelgavai,» tie ir
Jelgavas Mākslinieku biedrības priekšsēdētāja Māra Branča vārdi
tūlīt pēc pilsētas augstākā apbalvojuma «Pateicības raksts»
saņemšanas.

Šodien svinīgajā pieņemšanā pie pilsētas mēra Andra Rāviņa
pasniegti Jelgavas augstākie apbalvojumi – «Goda zīme», kuru saņēma
divi cilvēki un «Pateicības raksts», kuru pasniedza pieciem
jelgavniekiem.

«Ikvienam cilvēkam ir savs dzīvesstāsts, kas ierakstīts viņa
sirdspukstos, smaidos, vaibstu rievās. Jelgavas sirdspuksti, smaidi
un vaibstu rievas esam mēs, jelgavnieki. Veicot ikdienas darbus mēs
neapzināmies, ka ikviens veidojam Jelgavu. 1265. gadā sākās mūsu
pilsētas vēsture, kas celta, postīta, mīlēta, cienīta. Bet nu šis
gads mūsu pilsētai paiet Hercoga Jēkaba 400 gadu jubilejas zīmē.
Viņš ir ne tikai 17. gadsimta izcilā personība, viņa vārds ir
nezūdoša vērtība. Bet mēs šodien turpinām veidot vēsturi. Ar darba
tikumu, spīti un lepnumu mums jāskatās rītdienā. Paldies visiem
jelgavniekiem, kuri ielikuši savu darbu Jelgavas attīstībai,» tā
klātesošos uzrunāja A.Rāviņš.

Šodien «Goda zīmi» saņēma Latvijas Bērnu fonda Jelgavas nodaļas
priekšsēdētāja Silvija Melita Dālmane. «No sirds pateicos par šo
apbalvojumu. Septembrī būs 20 gadi, kopš fondā esmu un biju
domājusi šogad teikt ardievas fondam. Taču tagad tā neērti un
neredzu arī nevienu, kurš ar entuziasmu turpinātu, tāpēc būs vien
jāpaliek,» atzina S.M.Dālmane. Otra «Goda zīme» Latvijas
Lauksaimniecības universitātes Sporta katedras vadītājam Viktoram
Valainim. Viņš savā uzrunā pateicas Dievam par iespēju šajā dienā,
stundā un sekundē saņemt tik augstu novērtējumu. «Manas studentu
korporācijas «Ventonia» moto ir Draugam, godam un taisnībai. Tieši
tāpēc vēlu mums visiem draudzību, lai valda godīgums un taisnība,»
tā V.Valainis. «Pateicības raksts» arī Jelgavas Amatniecības
vidusskolas latviešu valodas skolotājai Margaritai Mākulei, par
kuru kolēģi saka: «Viņa iemāca darbu darīt ar prieku». Otrs
«Pateicības raksts» bijušajam Jelgavas 5. vidusskolas fizikas
skolotājam Leonīdam Ņikitinam. Jāpiebilst, ka tieši viņa audzēknis
pagājušajā gadā izcīnīja pirmo vietu fizikas olimpiādē Maskavā.
«Esmu visu mūžu godam strādājis Jelgavā. Paldies Jelgavas
pašvaldībai, jelgavniekiem, Izglītības pārvaldei, manai skolai par
tik augstu novērtējumu,» tā skolotājs. «Pateicības raksts» arī
M.Brancim, kā arī radošo domu un darbu centra «Svētelis» vadītājai
Ingrīdai Lisovskai. «Paldies Dievam un cilvēkiem, kuri man doti.
Par viņu darbu, mīlestību un laiku. Paldies bērniem, kuri man dod
mīlestību un iespēju mainīties. Paldies visiem, pie kuriem es esmu
gājusi un ubagojusi,» tā I.Lisovska, smejoties nosakot, ka viņas
profesija varētu būt «profesionāls ubags». Vislielākās ovācijas no
zāles izpelnījās piektais «Pateicības raksta» saņēmējs – futbola
kluba «Jelgava» treneris Dainis Kazakēvičs. «Esmu lepns, ka varu
dzīvot un strādāt iespēju pilsētā – Jelgavā. Tā kā futbols ir
komandas spēle, tad gribu par šo apbalvojumu teikt paldies arī mana
kluba valdei, maniem futbolistiem. Centīšos arī turpmāk attaisnot
uzticību, ko esiet man devuši,» tā D.Kazakēvičs.

Noslēgumā visus klātesošos ar muzikālu priekšnesumu priecēja
čellu trio «Melo M». Čellisti izpildīja vairākus skaņdarbus no
jaunākā albūma un koncerttūres «Apkārt pasaulei».

 «Goda zīmes» un «Pateicības rakstu» saņēmēju domas pirms
balvas saņemšanas:

 Viktors Valainis, LLU Sporta katedras
vadītājs:

«Goda zīme» par pilsonisko aktivitāti un aktīvu sabiedrisko
darbību
«Kaut kas jau tajā dzīvē tomēr ir izdarīts. Pavisam noteikti varu
teikt, ka par pilsētas «Goda zīmi» esmu vairāk gandarīts nekā tad,
ja man tiktu piešķirts kāds apbalvojums valsts mērogā, jo tieši te,
Jelgavā, dzīvo cilvēki, kuri mani pazīst vislabāk, kuri zina, ko
esmu darījis, kurus pazīstu es un kuru dēļ strādāju. Tieši viņi
mani ir novērtējuši, un tas sniedz vislielāko gandarījumu. Šis man
ir īpašs laiks, jo vēlreiz nācās pārcilāt vecās fotogrāfijas,
dažādus materiālus, kas saistās ar studentu korporācijas
«Ventonia», Latvijas Zemessardzes studentu bataljona pirmsākumiem.
Esmu bijis klāt gan pie šo organizāciju dibināšanas, gan esmu tajās
iesaistīts joprojām. Esmu inženierzinātņu doktors, taču jau 18
gadus strādāju pavisam citā jomā, jo mans hobijs – sports – kļuva
par manu darbu. Turklāt diendienā esmu kopā ar jauniešiem.
Pateicoties viņiem, jūtos jauns. Visam pamatā, protams, ir aktīvs
dzīvesveids, tieši tādēļ esmu ieplānojis vēl uzrakstīt grāmatu,
tajā iekļaujot veselīga un aktīva dzīvesveida pamatprincipus,
rekomendācijas, kā ar nelielu gribasspēku un laika patēriņu sevi
var uzturēt labā formā. Es negribu mācīt, bet gan iedrošināt, ka
arī pietiekami lielā vecumā daudz ko varam paveikt.»

Silvija Melita Dālmane, Latvijas Bērnu fonda Jelgavas
nodaļas priekšsēdētāja:

«Goda zīme» par ilggadēju, godprātīgu un pašaizliedzīgu darbu
pilsētas sociālajā sistēmā
«Pēc intensīva darba gandrīz 20 gadu garumā beidzot esmu paņēmusi
atvaļinājumu – nelielai atelpai, lai ar jaunu sparu atkal varētu
sevi ziedot sabiedrībai. Atceros, tolaik biju nolēmusi doties
pelnītā atpūtā pēc ilgiem darba gadiem Rīgas Politehniskajā
institūtā. Domāju, ka nu beidzot atpūtīšos, taču mani uzrunāja
toreizējie domnieki, aicinot iesaistīties, lai arī mūsu pilsētā
tiktu izveidota Bērnu fonda nodaļa. «Vai tev tiešām bērnu liktenis
ir vienaldzīgs?!» tieši šis jautājums salauza manu pretošanos
uzņemties jaunus pienākumus, jo tas man nebija vienaldzīgs. Nu
palīdzēts jau ap 800 ģimeņu – gan materiāli, gan morāli, un kas gan
var sniegt vēl lielāku gandarījumu, ja redzi, ka bērniņš, kurš sešu
gadu vecumā vēl cīnījās ar nāvi, tagad izaudzis par drosmīgu
meiteni… Katram, kas pie manis vēršas, ir sava sāpe, dažkārt
briesmīgi likteņi. Es uzklausu, cenšos palīdzēt un par to saņemu
gandarījumu, ko neatsvērtu nekāda nauda. Taču šai medaļai ir arī
otra puse – manu nesavtīgo ziedošanos sabiedrībai ne vienmēr
sapratusi mana ģimene. Vēl nesen dēls atgādināja, ka, audzinot
svešus bērnus, pašas mazbērniem pietrūka laika… Bet viņi vienalga
ir izauguši par ļoti labiem cilvēkiem, un esmu lepna par viņiem.
Tagad jau atkal domāju, ka beidzot tomēr pienācis laiks doties
pelnītā atpūtā, taču, uzzinot, ka saņemšu «Goda zīmi», kolēģi teic,
ka nedrīkst atkāpties.»

Leonīds Ņikitins, bijušais Jelgavas 5. vidusskolas
fizikas skolotājs:

«Pateicības raksts» par ilggadēju darbu, augstu profesionālo
meistarību un ieguldījumu pilsētas izglītības sistēmā
«Šis būs jau sestais apbalvojums, ko man visa mana darba mūžā
piešķīrusi mana pilsēta Jelgava. Tad jau laikam sanāk, ka esmu
pelnījis, lai mani uzslavē, kaut gan ne mirkli neesmu strādājis
tāpēc, lai mani novērtētu. Par visu augstāk man vienmēr bijušas
siltas attiecības ar kolēģiem un skolēniem, un tādas tās ir vēl
joprojām, kaut jau divus gadus skolā nestrādāju. Dzīvi vienmēr esmu
centies uztvert filozofiski, bet uz visu skatīties reāli. Visu mūžu
cilvēks taču tāpat nevar nostrādāt – agri vai vēlu pienāk laiks,
kad jābeidz, un mans laiks bija pienācis. Ar maniem agrākajiem
skolēniem man ir ļoti labas attiecības. Tagad taču ir internets,
skaips, un vēl nesen pat saņēmu vēstuli ar siltiem vārdiem. Par
fizikas skolotāju nostrādāju 45 gadus, bet tagad es sēžos un
velosipēda un braucu uz savu vasarnīcu strādāt. Es jūtos ļoti
labi!»

Margarita Mākule, Jelgavas Amatniecības vidusskolas
latviešu valodas skolotāja:

«Pateicības raksts» par augstu profesionālo meistarību un
ieguldījumu pilsētas izglītības sistēmā
«Uzzinot, ka esmu nominēta pilsētas augstākajam apbalvojumam,
izjutu patiesu prieku. Prieku par to, ka vēl varu ko dot citiem, ka
mani atceras un novērtē manu darbu. Šajā gadā apritēs 41 gads, kopš
sāku strādāt tagadējā Amatniecības vidusskolā. Nevaru iedomāties
sevi pensijā – esmu kā zaldāts, kas vienmēr ir ierindā. Es noteikti
varu un gribu strādāt, tāpēc ceru, ka tik drīz nepienāks tas
brīdis, kad savā skolā kļūšu lieka. Esmu no Vidzemes, taču jau kopš
sešdesmitajiem gadiem jūtos īsta jelgavniece. Šis apbalvojums ir ne
tikai mana darba, bet visa skolas kolektīva novērtējums. Tagad,
pārmaiņu procesā, pateicoties pašvaldības atbalstam, esam
mobilizēti darbam un varam būt droši, ka skola attīstīsies, ka
varēsim savus audzēkņus mācīt vēl kvalitatīvāk. Kad jaunieši 1.
kursā atnāk uz mūsu skolu, viņi ir no dažādām Latvijas vietām,
bieži vien ne no tām labvēlīgākajām ģimenēm, ar atšķirīgām sekmēm
mācībās, taču, ar cieņu un sapratni izturoties pret skolēniem,
iespējams sasniegt brīnišķīgu rezultātu.»

Dainis Kazakevičs, futbola kluba «Jelgava» galvenais
treneris:

«Pateicības raksts» par augstu profesionālo meistarību un
ieguldījumu sporta attīstībā
«Saņemt pilsētas augstāko apbalvojumu, bez šaubām, ir liels gods
jebkuram, arī man. Taču vienlaikus tas arī nozīmē, ka priekšā ir
smags darbs, lai attaisnotu šo apbalvojumu. Tas ir ne tikai papildu
stimuls strādāt, bet arī vēl lielāka atbildība nepievilt izrādīto
uzticību. Šis noteikti nav apbalvojums tikai man – tā ir pateicība
visam futbola klubam, tā vadībai, mūsu faniem, mūsu kopīgajam
darbam, kas ļāvis sasniegt labus rezultātus. Šajā gadījumā es būšu
tikai tas cilvēks, kurš saņems šo apbalvojumu visa mūsu kolektīva
vārdā. Šķiet, esmu viens no jaunākajiem, kam tas piešķirts, taču
pēdējā laikā nākas pierast, ka daudzās jomās esmu viens no
jaunākajiem. Arī jaunākais treneris futbola komandai, kas ieguvusi
Latvijas kausu… Un tā visa pamatā ir neatlaidīgs darbs, ticība
tam, ka tas, ko tu dari, ir pareizi. Ir svarīgi neapstāties pie
pirmās, otrās un pat trešās neveiksmes, jo jāapzinās, ka viss, ko
esi iecerējis, uzreiz var neizdoties. Jelgavnieks esmu kopš četru
gadu vecuma, un, manuprāt, Jelgava patiesi ir iespēju pilsēta. Šeit
radīti visi priekšnoteikumi, lai attīstītos, tikai ir jāgrib un
jādara. Mēs apzināmies, ka pārstāvam savu pilsētu, un esam lepni,
ka tā ir tieši Jelgava – pilsēta ar bagātīgu vēsturi un īpašu
auru.» 

Māris Brancis, Jelgavas Mākslinieku biedrības
vadītājs:

«Pateicības raksts» par augstu profesionālo meistarību kultūras un
mākslas vērtību popularizēšanā
«Jelgavas mākslinieki ir tieši tādi paši, kāda ir Jelgava. Ļoti
dažādi. Arī viņiem sāp, ka Hercoga Jēkaba laika pilsēta ir
pazudusi, taču, šķiet, pēdējos gados tās gars gan ir atjaunojies un
Jelgava pat veidojas par savdabīgu kultūras centru Latvijā. Tas
nenotiktu bez mūsu mākslinieku optimistiskā skatījuma uz dzīvi, un
tieši tāpēc šis pagodinājums – «Pateicības raksts» – ir apbalvojums
nevis man, bet visiem Jelgavas māksliniekiem, jo bez viņiem es neko
nepaveiktu. Darbs kultūras jomā ir daudzu cilvēku mērķu summa –
kultūrā viens neko nevar izdarīt: var uzgleznot gleznu, izveidot
torsu, bet, lai tas izskanētu plašāk, nepieciešama sabiedrība. Ir
patīkami, ka tas, ko esmu darījis Jelgavas mākslinieku labā, tiek
novērtēts, taču darbs vēl nav galā – mums priekšā mākslinieku
organizācijas 40. jubileja un daudz citu darbu. Un es zinu, ka tie
visi tiks realizēti, jo mums ir brīnišķīga komanda. Jā, protams,
mākslinieki dažkārt paši kautrējas izrādīt iniciatīvu, taču, ja ir
kāds, kas viņiem palīdz, ar lielāko prieku atsaucas. Ceru, ka tā
būs vienmēr.»

Ingrīda Lisovska, biedrības «Svētelis» valdes
priekšsēdētāja:

«Pateicības raksts» par ieguldījumu pilsētas sabiedriskajā
dzīvē
«Esmu priecīga un visvairāk es šobrīd priecājos par sieviešu
aliansi. Pilsētas augstākajam apbalvojumam mani izvirzīja Jelgavas
Zontu klubs, turklāt viņas man arī sarūpēja dāvanu – kleitu, un ir
prieks, ka beidzot sievietes solidarizējušās, uzmundrina cita citu.
Dažkārt jau šķiet, ka sievietes veiksmi citām nenovēl. Taču vēl
gan, un es uzskatu – jo vairāk sievietes cita citu atbalstīs, jo
vieglāk būs dzīvot. Es taču neko īpašu neesmu paveikusi, es tikai
dzīvoju savu dzīvi, daru to, ko daru, un to novērtē ar «Pateicības
rakstu»! Man ir potences dot, un to es arī ar vislielāko prieku
daru. Jā, dažam jau šķiet, ka es par velti strādāju, taču tā vis
nav, jo viss notiek pa apli – ja es kādam palīdzu, tad viss labais
man atnāk atpakaļ. Galu galā  – Dievs taču visu atlīdzina! Šis
apbalvojums ir kā paldies manai ģimenei, manai «Svēteļa» komandai
un mājas saimniekam, visiem uzņēmējiem, kas neliedz atbalstu.
Patiesībā jau «Svēteļa» procesā ir iesaistīti ļoti, ļoti daudzi
cilvēki, tāpēc tas ir paldies ikvienam par viņu nesavtīgo darbu
bērnu un jauniešu labā. Atbalsts, ko gan saņemam, gan sajūtam,
apliecina, ka mūsu darbs ir vajadzīgs, un tas dod vēlmi strādāt un
dzīvot tālāk.»

Foto: Ivars Veiliņš