31.3 °C, 3.8 m/s, 37.6 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāSvētbirzē piemin komunistiskā genocīda upurus
Svētbirzē piemin komunistiskā genocīda upurus
25/03/2013

Pirms 64 gadiem šajā dienā uz Sibīriju un citām Krievijas tālēm tika izsūtīti vairāk nekā 41 tūkstotis Latvijas iedzīvotāju, liela daļa no šiem cilvēkiem dzimtenē tā arī neatgriezās. Lai pieminētu komunistiskā genocīda upurus, šodien iedzīvotāji pulcējās Svētbirzē.

Ligita Lapiņa

Pirms 64 gadiem šajā dienā uz Sibīriju
un citām Krievijas tālēm tika izsūtīti vairāk nekā 41 tūkstotis
Latvijas iedzīvotāju, liela daļa no šiem cilvēkiem dzimtenē tā arī
neatgriezās. Lai pieminētu komunistiskā genocīda upurus, šodien
iedzīvotāji pulcējās Svētbirzē.

«Nedz ar vārdiem, nedz rakstiem nav iespējams
iztēloties tās šausmas, kas tūkstošiem represēto bijis jāpiedzīvo.
Mēs esam piedzīvojuši zīmīgu brīdi, kad Latvijas valsts neatkarība
ir ilgākā, kāda tā bijusi, tāpēc šie vēsturiskie notikumi mums liek
aizdomāties – cik mēs esam brīvi? Liek domāt par to, lai mēs būtu
tik patstāvīgi, lai tādas šausmas vairs nebūtu jāpiedzīvo. Lai mēs
būtu brīvi savā rītdienas domāšanā, brīvi savā rīcībā – tas ir mūsu
pienākums pret visiem tiem, kas savas dzīvības atdeva par Latvijas
neatkarību,» klātesošos piemiņas brīža dalībniekus uzrunā Jelgavas
domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš.

«1949. gada Māras diena bija viena no
drūmākajām Latvijas vēsturē. Vienā naktī Latviju pāršalca naida
pilns orkāns – tūkstošiem lauku sētu palika tukšas. Taču gaisma
uzvar tumsu, ļaunumu. Pienāca brīdis, kad cilvēki varēja
atgriezties dzimtenē ātrāk, un tad izturīgākie spēja atgriezties.
Un arī tagad mēs esam 45 «staburadzieši»,» teic Politiski represēto
apvienības «Staburadze» valdes priekšsēdētāja Valda Dzintare.

Ausma un Juris, kas iekšēji izjutuši, ka
šodien uz piemiņas brīdi ir jāatnāk, atzīst, ka atnākuši drūmām
domām. «Tas nav aizmirstams nekad. Manu tanti izsūtīja uz Omsku
Sibīrijā – ģimeni sadalīja – daļa bērnu tā arī palika vieni
Latvijā… Atceros, ka mēs sūtījām viņai paciņās visu, ko vien
varējām, pašiem grūti gāja un noteikti, ka arī daudz ko viņa
nesaņēma, bet palīdzējām, cik bija mūsu spēkos,» stāsta Ausma, kura
smagajā 1949. gadā bija vien sešus gadus jauns bērns.

«Nāku pieminēt to dienu, kad mani pirms 64
gadiem šajā dienā izsūtīja. Kaut arī vairs nedzīvoju Jelgavā, no
Kokneses vienalga braucu šurp, lai mēs visi kopā atminētos un šos
baisos laikus piemētu. Atceramies, uzplēšam vecās brūces, arī
paraudam, bet man tas ir svarīgi,» atklāj Aina Melne, kura ik gadu
arī nāk nolikt ziedus tēvam – viņa vārds iegravēts piemiņas
memoriālā tiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri no izsūtījuma tā arī
neatgriezās.

Savukārt students Kārlis atklāj, ka pēdējos
gados izjūt aicinājumu piedalīties piemiņas brīdī un šodien nācis
kopā ar tēvu un vectēva brāli. «Kļūstot vecākam, sāku aizvien
vairāk apzināties Latvijas vēstures svarīgumu. Sāku saprast, cik
svarīgi ir zināt mūsu vēsturi,» tā Kārlis, atklājot, ka arī viņa
ģimenē izsūtīta vecmamma, un viņa bija starp tiem, kam izdevās
dzimtenē atgriezties.

Pēc oficiālā piemiņas brīža dalībnieki tika
aicināti uz piemiņas pēcpusdienu sporta kompleksā «Zemgale».

1949. gada 25. marts ir viens no sēru
datumiem, kas lauza lielas tautas daļas likteni, kas atņēma mājas,
ģimenes, dzimteni, bet nespēja atņemt cerību un gribu atgriezties
Latvijā. Projām no mājām tika izsūtīts vairāk nekā 41 tūkstotis
mierīgo civiliedzīvotāju. Tās ir trīspadsmit ar pusi tūkstoši
ģimeņu, kurās bija bērni, gados veci cilvēki. Lai pieminētu
traģiskos notikumus, ik gadu šajā dienā Svētbirzē uz piemiņas brīdi
pulcējas vairāki simti iedzīvotāju.

Foto: Ivars Veiliņš