Pirms 64 gadiem šajā dienā uz Sibīriju un citām Krievijas tālēm tika izsūtīti vairāk nekā 41 tūkstotis Latvijas iedzīvotāju, liela daļa no šiem cilvēkiem dzimtenē tā arī neatgriezās. Lai pieminētu komunistiskā genocīda upurus, šodien iedzīvotāji pulcējās Svētbirzē.
Ligita Lapiņa
«Nedz ar vārdiem, nedz rakstiem nav iespējams iztēloties tās šausmas, kas tūkstošiem represēto bijis jāpiedzīvo. Mēs esam piedzīvojuši zīmīgu brīdi, kad Latvijas valsts neatkarība ir ilgākā, kāda tā bijusi, tāpēc šie vēsturiskie notikumi mums liek aizdomāties – cik mēs esam brīvi? Liek domāt par to, lai mēs būtu tik patstāvīgi, lai tādas šausmas vairs nebūtu jāpiedzīvo. Lai mēs būtu brīvi savā rītdienas domāšanā, brīvi savā rīcībā – tas ir mūsu pienākums pret visiem tiem, kas savas dzīvības atdeva par Latvijas neatkarību,» klātesošos piemiņas brīža dalībniekus uzrunā Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš.
«1949. gada Māras diena bija viena no drūmākajām Latvijas vēsturē. Vienā naktī Latviju pāršalca naida pilns orkāns – tūkstošiem lauku sētu palika tukšas. Taču gaisma uzvar tumsu, ļaunumu. Pienāca brīdis, kad cilvēki varēja atgriezties dzimtenē ātrāk, un tad izturīgākie spēja atgriezties. Un arī tagad mēs esam 45 «staburadzieši»,» teic Politiski represēto apvienības «Staburadze» valdes priekšsēdētāja Valda Dzintare.
Ausma un Juris, kas iekšēji izjutuši, ka šodien uz piemiņas brīdi ir jāatnāk, atzīst, ka atnākuši drūmām domām. «Tas nav aizmirstams nekad. Manu tanti izsūtīja uz Omsku Sibīrijā – ģimeni sadalīja – daļa bērnu tā arī palika vieni Latvijā… Atceros, ka mēs sūtījām viņai paciņās visu, ko vien varējām, pašiem grūti gāja un noteikti, ka arī daudz ko viņa nesaņēma, bet palīdzējām, cik bija mūsu spēkos,» stāsta Ausma, kura smagajā 1949. gadā bija vien sešus gadus jauns bērns.
«Nāku pieminēt to dienu, kad mani pirms 64 gadiem šajā dienā izsūtīja. Kaut arī vairs nedzīvoju Jelgavā, no Kokneses vienalga braucu šurp, lai mēs visi kopā atminētos un šos baisos laikus piemētu. Atceramies, uzplēšam vecās brūces, arī paraudam, bet man tas ir svarīgi,» atklāj Aina Melne, kura ik gadu arī nāk nolikt ziedus tēvam – viņa vārds iegravēts piemiņas memoriālā tiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri no izsūtījuma tā arī neatgriezās.
Savukārt students Kārlis atklāj, ka pēdējos gados izjūt aicinājumu piedalīties piemiņas brīdī un šodien nācis kopā ar tēvu un vectēva brāli. «Kļūstot vecākam, sāku aizvien vairāk apzināties Latvijas vēstures svarīgumu. Sāku saprast, cik svarīgi ir zināt mūsu vēsturi,» tā Kārlis, atklājot, ka arī viņa ģimenē izsūtīta vecmamma, un viņa bija starp tiem, kam izdevās dzimtenē atgriezties.
Pēc oficiālā piemiņas brīža dalībnieki tika aicināti uz piemiņas pēcpusdienu sporta kompleksā «Zemgale».
1949. gada 25. marts ir viens no sēru datumiem, kas lauza lielas tautas daļas likteni, kas atņēma mājas, ģimenes, dzimteni, bet nespēja atņemt cerību un gribu atgriezties Latvijā. Projām no mājām tika izsūtīts vairāk nekā 41 tūkstotis mierīgo civiliedzīvotāju. Tās ir trīspadsmit ar pusi tūkstoši ģimeņu, kurās bija bērni, gados veci cilvēki. Lai pieminētu traģiskos notikumus, ik gadu šajā dienā Svētbirzē uz piemiņas brīdi pulcējas vairāki simti iedzīvotāju.
Foto: Ivars Veiliņš
17 °C,
2.3 m/s,
94.9 % 
17 °C,
2.3 m/s,
94.9 %