Pilsētā

​«Šodien ir svētceļojuma septītā diena, un mēs dodamies no Jēkabpils uz Jaunsilavu. Kopumā esam nogājuši jau vairāk nekā 170 kilometru, un šodien mērosim vēl 24,» stāsta Jelgavas Katoļu katedrāles vikārs Agris Ruļuks, norādot, ka svētceļojuma atmosfēra ir pozitīva, noietie kilometri ar dziesmu un lūgšanām paiet viegli, turklāt šodien svētceļotāju pulkam pievienojušies vēl divi līdzgājēji.

Pagājušajā piektdienā ar Svēto Misi Jelgavas Katoļu katedrālē
sākās svētceļojums uz Aglonu, kurā devās vairāk nekā 20
svētceļnieku. Aglonu Jelgavas svētceļotāji plāno sasniegt 13.
augustā, ik dienu mērojot 20–30 kilometrus un kopumā veicot
aptuveni 260 kilometru garu ceļu. Jelgavas pašvaldība jau
tradicionāli nodrošinās autobusu, kas svētceļniekus no Aglonas
nogādās atpakaļ mājās.

Ceļā uz Aglonu katram no svētceļojuma dalībniekiem ir savs,
dziļi personīgs nodoms. Par savām iecerēm un grūtībām, ko nākas
pārvarēt desmit dienās, kopumā noejot vairāk nekā 250 kilometru,
sarunā ar «Jelgavas Vēstnesi» atklāj svētceļotāji.

Svētceļojums – izceļošana no sava vecā «es»

Agris Ruļuks ir vikārs, kurš šogad pirmo reizi vada Jelgavas
svētceļotāju grupu, taču viņam pašam šis ir jau 10. svētceļojums.
«Svētceļojums – tā ir izceļošana no sava vecā «es». Noejot 260
kilometru, tev ir pietiekami daudz laika, lai vienatnē ar sevi,
taču vienlaikus arī saskarsmē ar citiem grupas dalībniekiem spētu
dziļāk sevi izprast, mainīties, kļūt labāks. Katram ir jāpārvar
kaut kas savs,» stāsta vikārs.

Agris pats pirmo reizi svētceļojumā devās 12 gadu vecumā, un
toreiz tā nebija organizēta grupa. «Gājām ar ģimeni un draugiem,
paši uz savu galvu. Nebija neviena, kas pa ceļam mūs pabarotu,
domātu, kur gulēsim, pat mantas visu svētceļojuma laiku nesām paši.
Tā, nokrāvušies ar guļammaisiem, teltīm, ēdienu, citām sadzīvē
nepieciešamajām lietām, pirmajā dienā nogājām 36 kilometrus. Tas
bija īsts pārbaudījums! Teikšu godīgi – man kā jaunietim toreiz
nebija dziļi reliģisku vai garīgu motīvu. Es vienkārši vēlējos
pārliecināties, varbūt arī kādam pierādīt, ka fiziski spēju to
paveikt. Un paveicu! Gandarījums bija milzīgs! Es pat toreiz
nevienu tulznu nedabūju, turklāt pie tām neesmu ticis arī nevienā
no citiem saviem svētceļojumiem,» dalās A.Ruļuks.

Vikārs gan atzīst, ka svētceļojums jaunībā un svētceļojums
šobrīd diezgan būtiski atšķiras: «Tas vairs nav piedzīvojums,
galvenais mērķis noteikti vairs nav fiziskais pārbaudījums. Šodien
tu ej, lai mainītu sevi. Un ticiet man – katram no mums ir kas
tāds, ko sevī pārveidot. Jo vecāks tu kļūsti, jo biežāk tev sāk
šķist, ka esi gudrāks par citiem, bet arī man svētceļojums joprojām
pierāda pretējo. Nonākot Aglonā, tu saproti, ka vari tikai nožēlot
savu maldīgo priekšstatu – nu neesmu es labāks un zinošāks par
citiem.»

Kas to pierāda? Vikārs saka, ka to paveic pats svētceļojums.
«Desmit dienas, ko tu pavadi plecu pie pleca ar dažādiem cilvēkiem,
atklāj ļoti daudz – kā mēs katrs uztveram lietas, kā spējam pieņemt
otru, kā rīkojamies krīzes situācijās. Tieši tas liek mainīties,»
tā A.Ruļuks.

«Jā, no vienas puses raugoties, gadu gaitā svētceļojums ir
kļuvis komfortablāks. Organizatori par daudz ko ir parūpējušies –
kur tu nakšņosi, ko ēdīsi, tev tiek piedāvātas iepriekš pārdomātas
vakara programmas, pašam mantas vairs nav jānes līdzi… Tev ir tikai
jāiet. Taču jāatzīst, ka šodien daudziem arī tas ir par grūtu. Ir
mums tāds pašu izdomāts vārds «kurņi». Mēs jau zinām, ka pirmajās
dienās grupā kādam noteikti uznāks kurnēšana: «Es vairs nevaru, man
ir par grūtu.» Un tad visas grupas un arī tās vadītāja uzdevums ir
spēt palīdzēt šim cilvēkam pārvarēt vājuma brīdi, atrast sevī
spēku. Kad tas izdodas, tiek piedzīvots ārkārtīgi liels
gandarījums, ko grūti izteikt vārdos – tajā brīdī tu jau esi
atmetis kaut daļu no sava vecā «es»,» saka vikārs.

Viņš pats uzsver, ka garo ceļu palīdz pārvarēt ne tikai ticība,
bet arī dažādas tīri praktiskas un sadzīviskas lietas, kas tiek
ņemtas līdzi svētceļojumā. «Vienmēr visi kā pirmo nosauks ūdeni,
bet, dzerot daudz ūdens, no organisma tiek izskaloti sāļi, cukurs,
zūd enerģija, kas fiziskā ziņā svētceļotājam ir nepieciešama. Šī
iemesla dēļ es iesaku neaizmirst par cukuru. Pats bez ērtiem
apaviem, ūdens un cepures līdzi ņemu arī piparmētru končas. Kāpēc
piparmētru? Tāpēc, ka man tās garšo,» smaidot nosaka vikārs.

«Pēc pirmās dienas gribas mājās»

«Šī viņām būs pirmā reize, kad paredzēts noiet visu ceļu no
Jelgavas līdz Aglonai. Iepriekš kopā esam mērojušas īsākus un
garākus posmus. Jā, tas nav viegli,» ceļā pavadot savas pusaugu
meitas Annu un Elizabeti, saka mamma Vita, kura pati svētceļojumam
pievienosies vēlāk. Arī meitenes atzīst, ka pirmā diena parasti ir
tā grūtākā. «Ir tā, ka pēc pirmās dienas gribas mājās, bet tad tu
satuvinies ar citiem cilvēkiem un kļūst vieglāk, interesantāk. Mēs
svētceļojumā dodamies ne tikai tāpēc, ka tas ir piedzīvojums, bet
arī tādēļ, lai lūgtu Dievam to, kas mums visvairāk ir vajadzīgs.
Nē, jaunāko «iPhone» mēs neprasām. Mēs lūdzam veselību savai
ģimenei, spēku,» dalās 9 un 13 gadus vecās meitenes. Arī starp
mantām, kas paņemtas līdzi mugursomā, ir tikai pats
nepieciešamākais – ūdens pudele, plāksteris tulznām, pretodu
līdzeklis un lietusmētelis.

«Es pati pirmo reizi svētceļojumā devos 18 gadu vecumā – tas
bija Atmodas laiks. Neteikšu, ka tā bija ticība, kas mani toreiz
vadīja. Drīzāk – tautas vienotība, kas tajos gados mūs pārņēma,
tostarp arī svētceļojums mums bija kaut kas jauns un vienojošs,»
atzīst Vita, piebilstot, ka arī viņas meita, pirmajā svētceļojumā
ejot piecu gadu vecumā, nevarēja saprast tā reliģisko nozīmi.
«Bērnam, manuprāt, tā ir sava veida izglītošanās – svētceļojumā,
tāpat kā jebkurā nometnē, ir savi noteikumi, kārtība, kurai
jāpakļaujas, cilvēki, ar kuriem jāspēj sadarboties, jāapgūst
līdzcietība. Un tās ir prasmes, kas jāiemācās katram bērnam. Šī
iemesla dēļ, manuprāt, svētceļojums ir svētīgs ikvienam. Un, ja vēl
padomājam par to, ka mūsdienās, kad tik daudzi jaunieši ir atkarīgi
no jaunākajām tehnoloģijām, svētceļojumā ir jāiemācās divas nedēļas
iztikt bez ierastā televizora un telefona…»

Arī pļava var būt baznīca

«Svētceļojuma laikā tu sevi redzi it kā no malas. Un, no malas
raugoties, vienmēr  labāk iespējams saskatīt savas vājās
puses. Svētceļojumā tu dodies kopā ar citiem cilvēkiem, daļa no
viņiem tev ir pilnīgi sveši – kāds varbūt tevi sāk kaitināt, bet,
iespējams, tu sāc kādu kaitināt. Taču tev nav iespējas aizbēgt no
nevēlamas situācijas, ir jāspēj ar to tikt galā,» atzīst Līga, kura
savā mūžā jau piecreiz ir mērojusi ceļu līdz Aglonai. Viņa pēc
pieredzes saka, ka iešana uz Aglonu nav tikai dziļi ticīgiem
cilvēkiem paredzēts pasākums. «Cilvēki ir ļoti dažādi – ir tādi,
kas tikai meklē sevi, cilvēki, kuri pat nav kristīti, bet
svētceļojuma laikā nonāk līdz lēmumam, ka vēlas nokristīties. Esmu
pat dzirdējusi, ka svētceļojuma laikā cilvēki ir salaulājušies,»
stāsta Līga.

Līga pati uzskata, ka svētceļojumā nav jēgas dodies, ja tev nav
konkrēta nodoma. «Man katru gadu tas ir cits, dažreiz pat var būt
vairāki nodomi. Tā tu katru dienu ej, piedomājot par konkrētu domu.
Kādreiz tev savu nodomu uztic kāds no tuvākajiem,» atklāj Līga, gan
piebilstot, ka tā ir dziļi personiska lieta, ko citiem neatklāj.
«Dažreiz pat šķiet, ka tavs nodoms ietekmē svētceļojumu. Ar vienu
nodomu mērot ceļu it kā ir vieglāk, bet ar citu – smagāk. Nezinu,
kā to izskaidrot,» tā Līga.

Savukārt kā savu spilgtāko notikumu ceļā līdz Aglonai Līga
atceras pašu pirmo svētceļojumu. «Bija ļoti agrs augusta rīts,
pļava – priesteris tur noturēja Misi. Šo sajūtu nevar aprakstīt.
Man, jaunai meitenei, šķita, ka Mise un baznīca ir nešķiramas
lietas, bet tad es apjautu, ka arī pļava var būt baznīca,» atklāj
Līga.

Lai arī svētceļojumu Līga uzsāka viena, Aglonu viņa sasniegs
kopā ar ģimeni: «Ikdienas dzīve, protams, ievieš savas korekcijas,
un vīrs šoreiz darba dēļ svētceļojumam pievienosies vēlāk, taču
Aglonā visa ģimene būsim kopā.»

Kad pašas lepnība sāk traucēt dzīvot

«Brīdī, kad paši tuvākie un mīļākie cilvēki tā pavisam skaidri
acīs pasaka to, ko tu vismazāk gribētu dzirdēt, tu saproti – tā
turpināties nevar. Jā, man ir jāatzīst, ka man traucē dzīvot mana
lepnība, augstprātība un egoisms. Tieši no šīm īpašībām vēlos
atbrīvoties šajā svētceļojumā,» atzīst Skaidrīte, kurai šis ir
tikai otrais svētceļojums uz Aglonu.

Pirmais – pagājušajā gadā – bijis īsts pārbaudījums. Viņa pirmo
dienu mērojusi basām kājām un jau dienas vidū sapratusi, ka diezin
vai aizies līdz galam. Abas pēdas klājušas milzīgas tulznas. «Es
pat nezinu, kas man dāvāja spēku ceļu turpināt. Kamēr tikām līdz
tiltam pie Bauskas, mani spēki bija pilnībā izsmelti. Taču tad
piedzīvoju tādu kā otro elpu, uzvilku kurpes un gāju tālāk. Vakarā
visas tulznas pārsprāga un pa nakti savilkās. Jau nākamajā dienā es
varēju turpināt ceļu. Teikšu godīgi, tas bija brīnums,» stāsta
Skaidrīte.

Viņa atzīst, ka pēc pirmā svētceļojuma viņas ikdiena patiesi
mainījusies. «Pēc tāda pārbaudījuma tu sevī daudz ko pārvērtē. Sāc
apzināties, ka tavi ikdienā izteiktie vārdi var otru aizskart.
Tāpat rodas mīļums pret līdzcilvēkiem. Nenoliegšu, bija man arī
atkarība no televizora, taču pēc svētceļojuma es vairs nevēlējos
televizoru skatīties, tāpat mani vairs neinteresēja izklaides.
Uzlabojās arī attiecības ģimenē. Šīs pārmaiņas patiešām ir
jūtamas,» atzīst Skaidrīte, piebilstot, ka ar vienu svētceļojumu
visu dzīvi nav iespējams pārveidot. «Paiet laiks, un atkal tavā
dzīvē iezogas rutīna, tu aizmirsti par saviem labajiem nodomiem.
Tieši tāpēc es šogad atkal dodos svētceļojumā, lai turpinātu
mainīties. Šoreiz cīnīšos ar savu lepnību,» atklāti saka
Skaidrīte.

Viņas domubiedre Daiga, kura kopā ar Skaidrīti devās viņas
pirmajā svētceļojumā, piebilst, ka cilvēki nereti maldās, kā
šaušalīgāko noziegumu minot slepkavību. «Lode var nogalināt miesu,
bet nevar nonāvēt dvēseli. Turpretī vārds spēj nogalināt dvēseli.
Mēs slepkavojam ar vārdiem, darbiem, bezdarbību, paši par to nemaz
neaizdomājoties. Cilvēkā 85 procenti ir garīgas būtnes, bet tikai
15 procenti – fiziskas. Taču mēs visu dzīvi vergojam šiem 15
procentiem, aizmirstot par nozīmīgāko. Vēl pirms desmit gadiem man
bija viss, par ko daudzi sapņo – prestižs darbs, laba alga, cilvēku
cieņa, friziera apmeklējums divreiz nedēļā, nevainojams manikīrs –,
bet es dzīvoju kā ellē. Griezos kā vāveres ritenī, visu laiku
nebija gana, vajadzēja vēl un vēl, galva nepārstāja domāt pat
aizmigšanas brīdī. Taču tad pienāk moments, kad saproti, ka viss
tas nesniedz gaidīto gandarījumu. Mana dzīve bija tukša. Nolēmu, ka
tā dzīvot nevēlos, un pati atteicos no tā visa. Tagad man nav
prestiža darba un lielas algas, bet es esmu daudz laimīgāka nekā
pirms desmit gadiem, jo esmu sapratusi, ka dzīvē vislielākā vērtība
ir mīlestībai, patiesai mīlestībai. Nekam citam nav nozīmes –
grezna dzīve nāk un aiziet, bet patiesu mīlestību pret saviem
tuvākajiem tev neviens nevar atņemt,» pārdomās dalās Daiga.

Foto: Ivars Veiliņš