Pilsētā

Ritma Gaidamoviča

Kaspars uz Afganistānu devās jūnijā, lai pusgadu piedalītos
starptautiskā operācijā, gādājot par drošību kādā vietējā provincē,
kur norit infrastruktūras atjaunošanas darbi. «Šobrīd man ir daudz
skaidrāka bilde par to, kas patiesībā tur notiek. Iepriekš
informāciju guvu internetā, TV, taču tur nerāda to īsto realitāti –
Afganistānā ir daudz trakāk nekā mēs šeit varam iztēloties.
Visapkārt ir talibi – tie laupa, spīdzina, izspiež, šauj,
spridzina. Uzstāda IED spridzināšanas ierīces, kas ir lielākais
drauds, jo, sprāgstot tām, bojā iet ļoti daudz cilvēku. Ja
izvēlējušies kādu nogalināt, viņiem neinteresē, vai blakus ir
bērni, sievietes. Gaisā iet visi. Grūti iedomāties, kas notiku, ja
tur nebūtu starptautisko drošības atbalsta spēku. Tiesa, mēs
dzīvojām relatīvi mierīgākā rajonā, «karstajos punktos» par mieru
atbild amerikāņi, jo viņiem ir vairāk tehnisko iespēju, resursu,
kas dod lielāku garantiju izdzīvot,» stāsta Kaspars, piebilstot, ka
viņš šo operāciju vērtē kā mierīgu, jo lielāko misijas laiku
pavadījis bāzē, kur par drošību tiek gādāts augstā līmenī. «Īpaši
ārā no bāzes rauties nav prāta darbs. Ja pienākumi neparedz, labāk
ir palikt bāzes iekšpusē,» tā Kaspars. 

 

Kapteinis Kaspars Lazdiņš stāsta, ka sabombardēti
kaujas tanki, kas mētājas uz lauka, Afganistānā nav nekas
neparasts. Taču pamazām te sāk attīstīties infrastruktūra – šī ir
upe, pār kuru Kaspars projektēja tiltu.
 

 

Trīs mēnešus viņš pildīja operācijas kaujas kapteiņa
pienākumus. Viņa uzdevums bija koordinēt to, kas notiek aiz bāzes
žoga – vietējā provincē, kur norisinās karadarbība. Jākoordinē ceļu
atmīnēšana, ārkārtas medicīniskās palīdzības sniegšana. «Redzēju,
kā mediķi cīnījās par bērna dzīvību,» tā Kaspars. «Tieši tur es
ieraudzīju, kas un kā patiesībā notiek šai valstī. Ja kāds Latvijā
gaužas, ka slikti dzīvojam, mēs dzīvojam labi. Piemēram, tur
vietējais ir pilnībā atkarīgs no ražas. Ja ražas laikā ir sauss,
jārēķinās ar to, ka ziemā nebūs ko ēst. Ūdens ir nekvalitatīvs un
sāļš, tādu viņi dzer, līdz ar to rodas dažādas slimības.
Jāpiebilst, ka pēc viņu gadu skaitīšanas sistēmas viņi šobrīd dzīvo
1400 kurā tur gadā. Tā arī mēs ap to laiku dzīvojām, šodien
izņēmums ir vien motocikli un automašīnas, kas viņiem tur ir.
Viņiem jācīnās ne tikai ar dabu, bet arī ar bandītiem,» piebilst
Kaspars. Pēc trim mēnešiem bāzē bija nepieciešams inženieris. Ņemot
vērā, ka Kaspars mācījies par kaujas inženieri, viņam piedāvāta
inženiera virsnieka vieta. «Galvenais pienākums – palīdzēt
vietējiem iedzīvotājiem attīstīt infrastruktūru, kur tās gandrīz
nav. Kā tehniskais speciālists, eksperts centos palīdzēt ar padomu.
Beidzot praktiski liku lietā tās zināšanas, ko esmu apguvis
teorētiski,» atzīst Kaspars. Trīs mēnešos Kaspars kopā ar kolēģiem
izstrādāja projektu par tilta, caurteku celtniecību, lai vietējie
iedzīvotāji varētu šķērsot upi. «Upē ūdens līmenis svārstās līdz
pat astoņiem metriem. Kad tas sasniedz augstāko līmeni, iedzīvotāji
nevar šķērsot upi un paliek iesprostoti uz tādas kā salas, atslēgti
no ārpasaules. Mēs izstrādājām projektu par tilta būvniecību.
Iesākumā tas tika apstiprināts, jau grasījās sākt darbus, taču trīs
dienas pirms manas aizbraukšanas projektu anulēja. Pie vainas
birokrātija. Izrādījās, ka sākotnēji piešķirtā nauda nav domāta šim
mērķim,» tā Kaspars. Taču izstrādāto projektu viņš nodevis
Norvēģijas kolēģiem un cer, ka tas tomēr tiks īstenots. Jāpiebilst,
ka Kaspars savā darba komandā bija vienīgais latvietis starp
desmitiem norvēģu. Runājot par sadzīves apstākļiem, viņš atzīst, ka
par karavīriem tur rūpējas. «Varu teikt, ka nevienu mirkli nebiju
atrauts no mājiniekiem. 24 stundas diennaktī te darbojas internets,
pieejams telefons, un tu vari zvanīt un runāt, cik vien
nepieciešams,» tā Kaspars. Uz jautājumu, vai esi gatavs turp doties
atkal, Kaspars teic: «Tuvākajā laikā noteikti nē! Jāpadzīvo
mierīgi. Jāsniedz kāds ieguldījums arī Latvijā, ne tikai ārpus
valsts robežām.» Kaspars šobrīd atrodas pēcmisijas
atvaļinājumā.

 

Foto: no Kaspara Lagzdiņa personīgā arhīva