«Mans vectēvs bija leģionārs. Atceros, ka tad, kad man bija kādi 14 – 15 gadi, un arī vēlāk viņš mēdza stāstīt par savām gaitām leģionā. 90. gados viņš aktīvi iesaistījās «Daugavas vanagu» kustībā, daudz stāstīja arī par saviem biedriem, viņu piedzīvoto. Viņš rakstīja dzeju un sacerēja dziesmas. Bet kaut kā man tas viss nelikās saistoši, es noklausījos, un viss,» atmiņās dalās Jelgavas Valsts ģimnāzijas skolotāja un gide Signe Lūsiņa, kura šobrīd strādā pie atmiņu krājuma «Jelgavas atmiņu mozaīka» izveides.
Jelgavniece atklāj, ka izpratne par laika netveramo būtību viņai radusies pieaugot un, būdama jau apzinīgā vecumā, S.Lūsiņa esot ļoti nožēlojusi, ka vectēva stāstītajam nav pievērsusies vērīgāk. «Vectēvs laikam juta, ka tā būs, jo pilnīgi nejauši kastē ar fotogrāfijām atradu lapu, uz kuras viņš īsumā bija pierakstījis savas leģionāra gaitas. Man bija milzīgs prieks par atradumu,» stāsta gide, norādot, ka tieši šis atgadījums licis viņai apzināties, cik svarīgi ir izzināt vēsturi – īpaši, ja tā tiek stāstīta caur personīgo pieredzi. «Sapratu, ka arvien mazāk kļūst cilvēku, kuri var pastāstīt par pirmskara un kara laiku, ka drīz vairs arī nebūs to, kas pastāsta par 50. un 60. gadiem,» tā jelgavniece, atklājot, ka pirmais cilvēks, kura stāstījumu, uzsākot krājuma izveidi, viņa uzklausījusi, bija viņas mamma. Šobrīd S.Lūsiņai atmiņu vākšanā palīdz Jelgavas Valsts ģimnāzijas skolēni, viņas draugi un paziņas, kas tādējādi izzina arī savas pilsētas un radurakstu vēsturi. Arī, vadot ekskursijas Jelgavā, gide uzklausa daudzus interesantus stāstus, kuri noteikti nav atrodami nevienā grāmatā. «Ir labi, ka mēs zinām dažādus Jelgavas vēstures faktus, gadskaitļus, uzvārdus, bet man šķiet, ka tas ir tā sausi un neaizķer dvēseli. Cilvēku atmiņu stāsti, viņu piedzīvotais ir daudz emocionālāks, tāda kā dzīva vēsture,» vērtē krājuma autore.
Krājumā būs apkopotas tikai jelgavnieku atmiņas, un autore atklāj, ka nav devusi konkrētu tematu – katrs dalās ar to, kas visvairāk palicis atmiņā, kas šķitis neparasts un atšķirīgs no šodienas. Krājumā atmiņas netiks ievietotas hronoloģiski vai alfabēta secībā – tās tiks liktas nejauši izvēlētā kārtībā, jo atmiņu stāstījumi ir ļoti dažādi. Pie katra stāsta būs atmiņu stāstītāja vārds, uzvārds, dzimšanas gads un laiks, par kuru runāts atmiņu stāstā, kā arī tiks pievienotas fotogrāfijas. Lielākoties krājuma saturu veido atmiņas par padomju laiku, bet apkopoti arī stāsti par kara un pat pirmskara laiku. «Pat sociālajā vietnē «Facebook», kad ielieku kādu atmiņu fragmentu, cilvēki uzreiz atsaucas, komentē, viņi pēkšņi atceras kaut ko, kas kādreiz bija ļoti pierasts, bet tagad ir aizmirsts. Piemēram, Jelgavas dzeltenos autobusus «garmoškas», kuros brauciens maksāja piecas kapeikas. Atceras, ka autobusu taloni bija jāpērk kioskos, autobusā tie bija jākompostrē,» stāsta S.Lūsiņa.
Krājums tiks veidots kā grāmata, un autore vēlas uzdāvināt to vismaz katrai bibliotēkai un skolai, bet tas ir līdzekļu jautājums. «Mūsu jauniešiem padomju laiks jau ir vēsture, kuru viņi mācās tikai un vienīgi no grāmatām skolā. Šāds krājums dotu viņiem iespēju reālāk ieskatīties laika posmā, kuru par savu sauc viņu vecvecāki un vecāki,» vērtē gide. Autore norāda, ka krājumā varētu tikt iekļauti vismaz simts jelgavnieku stāstu. Izveidotā grāmata varētu būt arī Jelgavas dāvana Latvijai simtgadē.
Foto: visit.jelgava.lv