-1 °C, 4.3 m/s, 64.6 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāUzņēmēji: Kā izskaust «aplokšņu algas»?
Uzņēmēji: Kā izskaust «aplokšņu algas»?
10/08/2014

Pēdējā laikā arvien biežāk valstī runā par to, ka efektīvai «aplokšņu algu» izskaušanai Latvijā vajadzētu paredzēt kriminālatbildību kā «aplokšņu algu» maksātājiem, tā arī to saņēmējiem. Mūsu pilsētas uzņēmēju viedoklis par to, vai «aplokšņu algu» maksātāji būtu jāsauc pie kriminālatbildības, dalās.

www.jelgavasvestnesis.lv

Pēdējā laikā arvien
biežāk valstī runā par to, ka e
fektīvai «aplokšņu algu»
izskaušanai Latvijā vajadzētu paredzēt kriminālatbildību kā
«aplokšņu algu» maksātājiem, tā arī to saņēmējiem. Mūsu pilsētas
uzņēmēju viedoklis par to, vai «aplokšņu algu» maksātāji būtu
jāsauc pie kriminālatbildības, dalās.

Kā informē ziņu aģentūra LETA, Valsts ieņēmumu
dienests jau ir apzinājis četrus galvenos avotus «aplokšņu algu»
izmaksām izmantojamiem līdzekļiem. Pēc VID aplēsēm, avoti ir
pievienotās vērtības nodokļa atmaksu izkrāpšana par fiktīviem
darījumiem un krāpnieciskas darbības saistībā ar kases aparātu
izmantošanu. Tāpat arī aizdevumu juridiskās formas izmantošana
ienākumu slēpšanas nolūkā un ienākumu slēpšana ar izsniegtiem
avansiem, par kuriem netiek veikti norēķini. Tikai 10 procenti
uzņēmumu Latvijā saviem darbiniekiem visu nopelnīto samaksā
oficiāli, liecina «SSE Riga» ilgtspējīga biznesa centra direktora
Dr. Arņa Saukas veiktais pētījums, raksta «Neatkarīgā Rīta Avīze».
Vairākums uzņēmumu neuzrāda lielāku vai mazāku daļu no darbinieku
nopelnītā, lai ietaupītu uz nodokļu rēķina. Aptuveni 67 procenti
uzņēmumu noslēpj no valsts 10 – 50 procentus no savu darbinieku
nopelnītā. Pēc A.Saukas aplēsēm, Latvijā «aplokšņu algās» tiek
samaksāta aptuveni ceturtā daļa no nopelnītā. Lietuvā un Igaunijā
«aplokšņu algu» īpatsvars ir krietni mazāks.

 

«Varam jau visus likt cietumā, bet ko mēs no
tā iegūsim?»

Imants Kanaška, Jelgavas Ražotāju un
tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs:

«Es tomēr uzskatu, ka kriminālatbildība par
«aplokšņu algu» maksāšanu ir neadekvāts soda mērs. Ir jācīnās nevis
ar sekām, bet cēloņiem. Kriminālatbildības noteikšana būtu cīņa ar
sekām, bet cēlonis, kāpēc tiek maksātas «aplokšņu algas», ir
nodokļu politika mūsu valstī. Šajā ekonomiskajā situācijā lielai
daļai uzņēmumu nodokļu slogs ir nepaceļams. Visas uzņēmēju
organizācijas runā par nesamērīgi augstiem darbaspēka nodokļiem,
kas mūs nostāda nevienlīdzīgā situācijā pat ar blakus esošajām
Baltijas valstīm.

Varam jau mēs visus likt cietumā, bet ko mēs
no tā iegūsim? Nekāda jēdzīga labuma no šāda soļa, ieviešot
kriminālatbildību, nebūs – pieļauju, ka mēs panāksim tikai to, ka
oficiāli reģistrēto uzņēmumu skaits saruks. Būs krietna daļa
uzņēmēju, kuri aizies atpakaļ pelēkajā zonā: nav oficiāla uzņēmuma
– nav arī ko pārbaudīt un sodīt!

Tas, protams, aktuāli ir mazajiem un vidējiem
uzņēmumiem, kā arī jaunajiem uzņēmējiem. Mēs taču labi saprotam, ka
ne jau tādi lielie valsts uzņēmumi kā «Latvenergo» vai «Latvijas
gāze» maksā «aplokšņu algas».

No vienas puses, mēs gribam, lai pakalpojumu
sniedzēji kļūst legāli un vairs neremontē mašīnas savā garāžā vai
negriež matus dzīvoklī, bet, no otras puses, darām pilnīgi pretējo.
Nedomāju, ka kriminālatbildības ieviešana būs stimuls kādam kļūt
par oficiālu uzņēmēju.

Tieši tāpēc es uzskatu, ka daudz būtiskāk
šobrīd ir sakārtot nodokļu politiku valstī, lai tā būtu saprotama
un panesama uzņēmējam – jo tikai tā var būt motivācija nevis domāt
shēmas, kā nesamaksāt, bet vienkārši nomaksāt nodokļus. Te es
runāju par fiksēto nodokļu likmi – lemt, kur un kā to vēl varētu
piemērot. Un tad arī VID tiks atslogots – nebūs jāskrien pārbaudīt
mazos nemaksātājus, tērējot valsts naudu, un ierēdņi varēs
pievērsties nopietnākām lietām.

Neapšaubāmi, daudz vieglāk ir kādu censties
iebaidīt, nevis izvēlēties grūtāko ceļu un beidzot sakārtot valsts
nodokļu sistēmu tā, lai ar to motivētu maksāt nodokļus. Vēl viena
nianse – mēs daudz runājam par lielo nodokļu slogu uzņēmējiem, bet
aizmirstam nodevu slogu, kas arī nav maza, ja paskatāmies, kur un
kādas nodevas uzņēmējam ir jāmaksā.

Es gan nerunāju par tiem uzņēmējiem, kuri
spekulē uz iespēju nemaksāt nodokļus. Es aizstāvu tos, kuri
vienkārši nav spējīgi pavilkt šādu nodokļu slogu.»

 

«Mēs radām darbavietas, bet pretī saņemam
iespēju nebūt «baltajā sarakstā»»

Jānis Anspoks, «Astarte Nafta» valdes
loceklis:

«Vajadzētu gan, un ne tikai par šo
jautājumu, bet arī par virkni citu! Arī valsts vadītājiem par
likumu nepildīšanu. Cilvēku loks, kam būtu jāatbild, ir vairāk nekā
tikai uzņēmēji – ārsti, politiķi, ierēdņi… Nu, piemēram, ja
apskatām VID aktivitātes eiro ieviešanas laikā, kases aparātu
darbības nodrošināšanā – pie kā vēršas ar pārbaudēm? Pie
uzņēmējiem, jo viņus jau ir vienkāršāk pārbaudīt. Tas, ka Terehovā
par trīs miljoniem izbūvē punktu, bet videonovērošanas sistēma
nedarbojas, ir sīkums, taču, ja veikalā pie alkohola plaukta nebūs
videonovērošana, to pamanīs uzreiz. Uzņēmējs ir neaizsargātāks.
Likums par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību jau nosaka, ka tā ir
ierobežota atbildība. Nevar viens uzņēmuma vadītājs būt atbildīgs
par pilnīgu visu – tas nav reāli. Varbūt mazā uzņēmumā tas ir
iespējams, bet, ja darbinieku skaits jau pārsniedz 250, tas ir
nereāli. Tad jau jāizvērtē, vai ir vērts savu galvu likt tajā
cilpā, ja man vienam par visu jāatbild. Mums ir pieci direktori,
tehniskais direktors – tas ir komandas darbs. Prezidenta pils,
Zolitūdes traģēdija – mēs meklējam vainīgo, lai reducētu to uz
vienu diviem cilvēkiem. Bet mēs redzam, ka tas nav tik vienkārši –
varbūt tas bija parasts strādnieks, kurš to skrūvi ne tā
ieskrūvēja…

Nevar būt viens universāls likums visam,
bet mūsu valstī daudz likumu ir pārāk universāli. Vēl kāds piemērs
no mūsu uzņēmējdarbības vides – ir mums valstī tāda lieta kā
uzņēmumu «baltais saraksts». «Statoil» ir šajā sarakstā, bet
«Astarte Nafta» nav un, visticamāk, arī nebūs. Kāpēc? Tāpēc, ka
«Statoil» vidējā alga ir krietni augstāka nekā «Astarte Nafta», bet
ne jau tāpēc, ka mēs saviem darbiniekiem maksātu mazāk. Mums,
piemēram, uzņēmumā strādā 20 sētnieki, kuru alga, protams, ir
mazāka nekā augstāka ranga darbiniekiem, bet «Statoil» sētnieku
nav, viņi kā ārpakalpojumu algo firmu, kura ar mašīnu robotiem
atbrauc un iztīra. Mums lauku degvielas uzpildes stacijās šāda
sistēma nedarbotos, mums ir vajadzīgs reāls cilvēks, reāla
darbavieta, ar reālu algu. Bet mēs par to pretī saņemam iespēju
nebūt «baltajā sarakstā». Vai tas ir loģiski?

Ir daudz lietu, kas mūsu valstī nav kārtībā
un par ko var prasīt atbildību no cilvēkiem. Taču tik un tā es
palieku pie sava – atbalstu vāciešus, nevis grieķus, un saku, ka
maksāt algu aploksnēs ir slikti.»

 

«Vai mūsu tiesu sistēma tiks ar to
galā?»

Almants Reinbergs, celtniecības
uzņēmuma «Alvima» valdes loceklis:

«Piekrītu kriminālatbildības noteikšanai par
«aplokšņu algu» maksāšanu. Lai gan… tas tomēr jāskatās kontekstā.
Viena lieta ir ar likumu paredzēt kriminālatbildību, bet vai mūsu
tiesu sistēma ir gatava šādam darbam? Mēs jau tagad redzam, kā
velkas tiesu darbi valstī – gadu gadiem. Ja mēs vēl pavērtējam
iespējamo tiesu iespaidojamību, varbūtējo reiderismu, kas šādos
gadījumos uzņēmumos varētu sākties, – tas ir fons, ko nevar neņemt
vērā. No vienas puses, jā, piekrītu premjerei, ka to varētu
īstenot, bet, no otras puses, – kā tas mūsu valstī pildīsies un vai
rezultāts tiks sasniegts? Ka tik tā atkal nav tikai tāda
iebaidīšanas metode – lozungu līmenī, no kā būs maza jēga.

Protams, jebkura ieslodzījuma vieta ikvienu
normālu cilvēku baida. Diezin vai uzņēmējs spēlēsies ar nodokļu
shēmām, ja zinās, ka tas var beigties ar kriminālsodāmību. Taču es
vēlreiz uzsveru, ka šo situāciju nevar skatīt viennozīmīgi.

Cik ļoti «aplokšņu algas» šobrīd iespaido
uzņēmējdarbības vidi? Nenoliedzami, jebkurš uzņēmējs domā par to,
kā optimizēt nodokļus – to var īstenot legāli un nelegāli. Jā,
nodokļu slogs ir liels, bet, ja jau «Alvima» var pastāvēt pārdesmit
gadu, tad tomēr izdzīvot ir iespējams. Laiku pa laikam jau gribas
visam atmest ar roku, bet tad atkal nāk jauni izaicinājumi, ko
gribas īstenot – uzņēmējs ir spiests pielāgoties apstākļiem. Tas,
ko valsts šobrīd vairāk vai mazāk ir panākusi: uzņēmumi pārsvarā
tomēr vairs nepieļauj darbinieku pieņemšanu darbā bez darba līguma.
«Alvimā» tas ir kategoriski – pie mums neviens bez darba līguma
nestrādā. Taču ir arī otra puse – darbinieks, kura darbaspēju
līmenis arvien krītas. Vienu dienu viņš strādā, bet otrā jau
paziņo, ka uz darbu nenāks, vai, vēl labāk, nemaz nepaziņo –
vienkārši neierodas darbā. Ko tas prasa uzņēmējam? Kārtējo ņemšanos
un birokrātiju. Es taču nevaru viņu tā vienkārši no rītdienas
atlaist – man jāsūta ierakstīta vēstule, jāgaida septiņas dienas.
Citādi jau rīt šis cilvēks būs Darba inspekcijā. Un uzņēmējam atkal
jau nevietā jātaisnojas. Tāpēc atkal un atkal uzsveru, ka nekas
nevar būt viennozīmīgi «jā» vai «nē».»

 

«Uzņēmējdarbības vidē iet kā
kardiogrammā»

Normunds Štefenhāgens, kokapstrādes
uzņēmuma «Urbix» vadītājs:

«Domāju, ka kriminālvajāšanas uzsākšana šeit
nav īsti vietā – pagale viena nedeg. Ir spēcīgāk jāanalizē
situācija. Mums šobrīd ir maldīgs priekšstats, ka situācija biznesa
vidē strauji uzlabojas. Jā, uzņēmumi maksā «aplokšņu algas», bet
vai mēs padomājam, ka tā valsts varbūt izdzīvoja tikai tāpēc, ka
visi neaizbrauca un cīnījās, kā nu varēja? Pārkāpumi ir visur –
mazāki vai lielāki, bet ar iebaidīšanas metodēm un sankcijām neko
nepanākt. Valsts ar šādu soli var iegūt tikai to, ka ražošana kļūs
nelegāla – tad nu ražos kaut kādos būceņos, kurus apsargās nikni
suņi un kuriem neviens netiks klāt. Legāla uzņēmuma nav, un valstij
gar degunu aizies vēl lielāki līdzekļi.

Man nesen biznesā bija tāds gadījums, ka nu
nekādi nevarēju atrast kontaktu ar vienu cilvēku. Viņš burtiski no
manis vairījās. Kad kārtējo reizi centos viņam tuvoties, viņš tā
arī pateica: «Varbūt tava pieeja ir nepareiza?!» Un tad es
aizdomājos – varbūt esmu pārāk uzstājīgs, uzbāzīgs… Un šajā
gadījumā ir tas pats – valstij vienkārši ir nepareiza pieeja.
Varbūt vairāk jādomā, kā normāli sarunāties ar uzņēmēju, kā viņu
pārliecināt, nevis baidīt. Es zinu, ka arī tie uzņēmumi, kas varbūt
ilgstoši izmantojuši dažādas shēmas nodokļu nemaksāšanai, konkrētos
apstākļos būtu spējīgi mainīt savu taktiku un kļūt par atbildīgiem
nodokļu maksātājiem. Acīmredzot valsts pagaidām vienkārši nav
atradusi pareizo pieeju uzņēmējiem.»

Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars
Veiliņš