13.5 °C, 3.9 m/s, 81.3 %

Pilsētā

Uzņēmēji neprasa dāvināt
08/03/2009

«Larelini» ir viens no diviem linu pārstrādes uzņēmumiem, kas vēl saglabājušies Baltijā. Igaunijā šī nozare vairs nepastāv. Arī Jelgavas uzņēmums gāzes dārdzības un nepietiekamo apgrozāmo līdzekļu dēļ šā gada pirmajos mēnešos produkciju ražo ierobežotā apjomā.

Anna Afanasjeva

Pagājušajā nedēļā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības
kamera (LTRK) Jelgavas un apkaimes uzņēmējus aicināja uz diskusiju
par valsts ekonomikas stimulēšanu. LTRK plānu sāka izstrādāt
decembra vidū, kad akceptēja valsts Ekonomikas stabilizācijas
programmu aizdevuma saņemšanai no Starptautiskā Valūtas fonda.
Organizācija, uzskatot, ka valdības un Saeimas rīcībā nav
skaidrības par tautsaimniecības lejupslīdes apturēšanu un izaugsmes
atjaunošanu, ķērās pie sava plāna. Nedēļas beigās sadarbībā ar
citām uzņēmēju organizācijām ar plānu iepazīstināta plašāka
sabiedrība un atbildīgās institūcijas.

Tā kā tieši uzņēmēji baro valsti, skaidrs, ka atbalsts
uzņēmējdarbībai un operatīva rīcība būs viens no galvenajiem
valdības izaicinājumiem. Līdzšinējā gaita neko labu par situācijas
nopietnības izpratni neliecina.

Uzņēmēji, jautāti par priekšlikumiem, norādot uz iespējamām
represijām, ir atturīgi un labprātāk izvēlas anonīmu formu. «Ko
ierosināt, kad valdība par diviem latiem nopirktās «Parex» bankas
vadītājam mēnesī nosaka 12 000 latu algu. To maksās no valsts
budžeta, nodokļu maksātāju, ne paša nopelnītās naudas. Arī citādi
atjaunotās brīvvalsts laikā necik tālu no boļševiku principa, ka
valsti var pārvaldīt pat mājsaimniece, neesam aizgājuši. Arī mūsu
ministri nepieder pie konkrētās jomas profesionāļiem,» teic
uzņēmējs, kurš savulaik darbojies nozarē, kas nonākusi vienas
ietekmīgas grupas rokās. Tālab pirms gadiem četriem viņš
pamatbiznesu vairs nesaista ar Latviju, skumji piebilstot, ka mūsu
valsts joprojām iespēju zeme ir cilvēkiem, kuru vienīgais tikums ir
piederība pie politiskās vai ekonomiskās elites.

Jāpiekrīt kādas Zemgales pašvaldības vadītājam, ka labajos laikos
visi lielākā vai mazākā mērā esam izlaidušies. Visos līmeņos
sistēma ir pildījusies ar nekompetentiem cilvēkiem. Arī liela daļa
uzņēmēju biežāk izvēlējusies vieglāko – kupi – prodai, ātras peļņas
un personīgās labklājības ceļu. Uzņēmuma un tajā strādājošo
drošības spilvens palicis aizmirsts. Arī sevis pierādīšana ražošanā
ne vienam vien nav bijusi pa spēkam. Arī apstākļos, kad iestājies
vakars uz ezera, joprojām turpinās deķīša vilkšana uz savu pusi. Kā
šajā situācijā tomēr ekonomiku atkal iekurbulēt? Atbildi, šķiet,
neviens īsti nezina.

«Larelini» ir viens no diviem linu pārstrādes uzņēmumiem, kas vēl
saglabājušies Baltijā. Igaunijā šī nozare vairs nepastāv. Arī
Jelgavas uzņēmums gāzes dārdzības un nepietiekamo apgrozāmo
līdzekļu dēļ šā gada pirmajos mēnešos produkciju ražo ierobežotā
apjomā.

Uzņēmuma viceprezidente Māra Paura, jautāta par situāciju, atzīst,
ka pirmās nozīmīgās pārmaiņas uz slikto pusi tekstilizstrādājumu
tirgu skāra, kad Eiropa atcēla kvotas Ķīnas precēm: «Pirms tam
līguma noteikumi ar ārvalstu klientiem bija citi. Priekšapmaksu
neprasījām, bet piegādes dienā apmaksa bija jāveic. Līdz ar kvotu
atcelšanu no šīs kārtības nācās atteikties. Ķīna, lai nostiprinātos
tirgū, preci sāka dot uz pēcapmaksu ar 60 – 90 dienu termiņu. Tā kā
eksportējam 65 – 70 procentus produkcijas, ietekme bija
būtiska.»

Tomēr, kamēr banku sektoru nebija skārusi krīze, uzņēmums ar
kredītlīnijas palīdzību produkcijas pircējiem, arī tādam nozarē
atzītam sadarbības partnerim kā «ZARA Houme» no Spānijas, par
noteiktu produkcijas daļu spēja nodrošināt 90 dienu pēcapmaksu. Pēc
«Parex» bankas nonākšanas valsts pārziņā «Larelini» no sava
finansētāja saņēmuši kredītlīnijas atteikumu. «Jautājām, vai šāda
rīcība saistīta ar pašu uzņēmumu. Atbilde bija noliedzoša, tika
paskaidrots, ka iemesls ir finanšu krīze un banku savstarpējā
neuzticība. Tika piebilsts, ka atteikumu 95 procentos gadījumu
saņēmuši līdzīgi pakalpojumu izmantotāji,» nepilnus četrus mēnešus
vecos notikumus atceras uzņēmumā.

Linu pārstrādātāji uzsver, ka ne vienam vien ir tik tiešām svarīgi,
kad valstī sāks darboties eksporta garantiju programma, kas
Igaunijā pieejama jau labu laiku. Pagaidām šajā ziņā nekas taustāms
vēl nav sagaidīts. Ražotājiem, kam ir noieta tirgus un izejvielas,
tas ļautu uzturēt apjomu. «Arī «Lareliniem» ir klienti, varētu
atļauties lielākus apjomus, ja vien būtu pieejams atbalsts. Ir
sadarbības līgumi, kaut vai ar «ZARA», ko negribētos zaudēt.
Partneriem solām, ka marta beigās būs noteiktais produkcijas
apjoms. Ja to neizpildīsim, partnerus zaudēsim. Nav zināms, vai pēc
tam tos izdosies atgūt. Turklāt tas maksās daudz vairāk,» spriež
uzņēmumā, piebilstot, ka situācija Eiropā mainās.

Jā, Ķīna ar cenu politiku un apmaksas noteikumiem tekstila un lina
tirgu ir izkropļojusi. Bet, tā kā šī nozare nepieder pie
pelnošākajām, arī Ķīnā lina izstrādājumu ražošanas apjomi ir
samazinājušies. Otrs pozitīvs moments mūsu produkcijas ražotājiem
ir tas, ka sadarbībā ar Āzijas valsti jārēķinās ar lieliem piegāžu
termiņiem un kvalitātes problēmām, ja pasūtītājs pats nav sekojis
līdzi preces saņemšanai. 

Uz jautājumu, ko ekonomikas atdzīvināšanas nolūkā darītu Ministru
prezidenta vietā, M.Paura īsi teic, ka nevilktu garumā valdības
izstrādāto uzņēmējdarbības atbalsta programmu – izstrādātu Ministru
kabineta noteikumus, lai visi četri atbalsta virzieni (eksporta
subsīdijas, kredītu garantijas, atbalsts inovācijām un
struktūrfondu apguve) reāli darbotos. «Tam jau janvāra beigās
vajadzēja notikt.»

Līdzīgi kā citi uzņēmēji M.Paura ir neizpratnē par līdzšinējo
valstī saņemtās ES naudas izlietojumu. Tāpat viņai šķiet, ka
valdība pārāk baidās, ka tik kādam kaut ko neuzdāvinātu. «Uzņēmēji
neprasa dāvināt. Neraugoties uz to, ka nepiederam pie lieliem
uzņēmumiem, arī pērn, kas nebija labākais gads, «Larelini» nodokļos
nomaksājuši ap 170 000 latu. Arī tagad neprasām miljonus, tikai
iespēju palielināt apgrozāmo līdzekļu daļu, kamēr uzņēmums nav
pārtraucis darbību. Citiem ražotājiem situācija varētu būt
līdzīga,» domā M.Paura, piebilstot, ka tad, kad darbība tiks
pārtraukta, tās atsākšanai gan būs vajadzīgi krietni lielāki
līdzekļi.

Aukstajos mēnešos linu pārstrādes uzņēmumā ražošanas apjomi
piebremzēti. Darbs vērptuves cehā, kur 24 stundas diennaktī
jānodrošina apkure, lai iegūtu tvaiku, janvārī un februārī
nenotiek. Iemesls prozaisks – augstā gāzes cena. Pērn janvārī par
1000 patērētājiem gāzes kubikmetriem bija jāmaksā 147 lati, bet
aizvadītā gada beigās cena uzkāpa debesīs, sasniedzot 299 latus.
«Krīzes apstākļos vismaz 39 000 latu par gāzi mēnesī nevaram
atļauties maksāt. Iepriekš pat visaukstākajos mēnešos rēķins
nesasniedza 15 000 latu. Arī elektrības tarifi pērn, kad ekonomika
sāka iet uz leju, turpināja augt.»

Pēc virknes uzņēmēju domām, šāda tarifu politika un vakuums
alternatīvu risinājumu jomā nozīmē bezatbildību no valsts puses un
iegriež vai visiem ražotājiem, jo vairums neatkarīgi no nozares
pieder pie energoietilpīgajiem. Bet produkcijas cenu atbilstoši
iespaidīgajam pašizmaksas pieaugumam neviens uzņēmējs noieta dēļ
nevar paaugstināt. Labi, ja to var izdarīt par dažiem
procentiem.

Tukšo laiku «Larelini» izmanto kādreizējās vērptuves telpu
atbrīvošanai un veco, savu laiku nokalpojušo iekārtu demontēšanai.
Par to nolemts rudenī pēc tikšanās ar interesentiem no Holandes,
kas vecās ēkas raduši pārvērst industriālos parkos.

Uzņēmēju viedokļi

Imants Kanaška, Jelgavas Ražotāju un tirgotāju
asociācijas valdes priekšsēdētājs, SIA «Alis» īpašnieks:
«Pašlaik tirgū valda sausums. Kreditēšana ir apstājusies, bet bez
līdzekļiem ekonomikas atdzīvināšana nav iespējama. Tālab no
valdības pēc iespējas ātrāk tiek gaidīta finanšu instrumentu
iedarbināšana gan struktūrfondu apgūšanā un kredītu garantēšanā,
gan eksporta un dzīvotspējīgu ideju atbalstīšanā. Var izrādīties,
ka valdības plānoto līdzekļu nepietiek.

LTRK izstrādātajā plānā iekļautas daudzas nodokļu, birokrātijas un
represīvo metožu īpatsvara politikas lietas, par ko uzņēmēji visās
iespējamās vietās ar dažāda ranga ierēdņiem, valdību un politiķiem
runājuši gadiem ilgi. Praksē tās tā arī palikušas neīstenotas.
Tagad, krīzes situācijā, gadiem nepadarītie darbi no iekaisuma
pārvērtušies par strutainu augoni.

LTRK plānā kā uzņēmējam pietrūkst termiņu, kuros plānots realizēt
konkrētās lietas. Tāpat neredzu mehānismus, kā priekšlikumus varētu
īstenot. Ja valdība tos akceptētu un nodotu realizēšanai
atbildīgajām ministrijām, nevarētu sūdzēties. Ja ierosinājumi ies
līdzšinējo ceļu, liela labuma nebūs, daudzas vērā ņemamās idejas
atbildīgo institūciju gaiteņos nozaudēsies.

Ir skaidrs, ka pašlaik sāp visām nozarēm. Bet, piešķirot atbalstu,
svarīgi, lai finansējums tiek tiem, kur sagaidāms rezultāts.
Nelietderīgus ieguldījumus vairs nevaram atļauties.

Gribētos, lai uzņēmēji šajā laikā būtu vienotāki un vairāk norādītu
uz akūto problēmjautājumu risinājumiem. Daudzi tagad patiešām
aizņemti ar savas izdzīvošanas meklējumiem, citi vairs nekam netic.
Arī uzņēmēju organizācijām, kuru it kā ir daudz, bet beigās ne
viens vien ir vīlies, jo ar savu problēmu palicis viens.»

Aivars Janovskis, SIA «Latvijas keramika A» valdes
priekšsēdētājs:
«Katram jācīnās pašam, no runāšanas lielas jēgas nav. Valsts
uzņēmējus cenšas izspiest līdz pēdējam.

Nevar teikt, ka valdība uzņēmējdarbības labā neko nav darījusi,
kaut arī netrūkst deklaratīvu lozungu un populistisku lēmumu, kas
praksē nedarbojas. Tomēr «apakšas» jeb izpildinstitūcijas «augšas»
(valdības) pieņemtos lēmumus nav iemācījušās īstenot. Piemēram,
mūsu uzņēmums februāra otrajā pusē piedalījās starptautiskajā
nozares izstādē Frankfurtē. Tā kā jau decembra otrajā pusē valstī
bija atvērta ES fondu programma dalībai šādos pasākumos, ar
projektu pretendējām uz ES atbalsta finansējumu. Taču Valsts
ieņēmumu dienesta nodaļa, no kuras projekta paketei jāpievieno
izziņa par to, ka uzņēmumam nav nodokļu parādu, darīja zināmu, ka
tā izziņu var izsniegt mēneša laikā. Kad lūdzām to izdarīt
operatīvāk, nācās dzirdēt, ka tās ir mūsu problēmas. ES atbalsta
nauda palika neizmantota…

Katrs biznesa cilvēks varētu pastāstīt kādu bēdu stāstu par šādu
pārākuma attieksmi ne vienā vien institūcijā. Bet, kamēr «apakšas»
neiemācīsies strādāt pēc būtības un turpinās formālo pieeju, nav ko
cerēt, ka valstī kas sakārtosies.

Vēl viena tendence, kas sākusi dominēt, – aizdomība pret visiem
iespējamiem uzņēmēju atbalsta pasākumiem. Tiklīdz kāda pašvaldība
uzņēmējam piešķir, piemēram, īpašuma nodokļa atlaides, netrūkst
tādu, kas uzreiz saskata kādu korupciju vai savtīgu interešu
lobēšanu, kaut faktiski zem šāda soļa nekādi «skeleti» neslēpjas un
tas pieder pie ierindas atbalsta instrumentiem. Taču, lai
izvairītos no liekām klapatām, iespējamiem ziņojumiem korupcijas
novēršanas un tamlīdzīgām iestādē, institūcijas, kuru iespējas
ļautu uzņēmējus atbalstīt, no tā labāk vispār izvairās. Kurš no tā
iegūst?»

Žaneta Jaunzeme-Grende, LTRK prezidente, pēc
diskusijas Jelgavā medijiem pauda pārsteigumu:
«Neko tādu nebiju gaidījusi. Cilvēkus nespēju iedabūt vienotā
sarunas gultnē – viņi katrs runāja ko citu un brīžiem pilnīgi
atrauti no tēmas. Jāatzīst, ka ne Liepājā, ne Ventspilī, ne
Valmierā ar uzņēmējiem šāda «parunāšana» nenotika. Piemēram,
Valmierā stundas laikā saņēmām 80 konkrētus priekšlikumus, kā, kam
un ko darīt, lai uzņēmēji varētu strādāt labāk, izmantojot konkrētu
valsts un pašvaldības palīdzību.»

Uzņēmēju diskusija par to, ko un kā darīt, lai vismaz kaut ko
sakārtotu, vairāk atgādināja cilvēku sarunu, kuri gaida, lai tiem
visu gatavu pienestu uz paplātes. Tikai sarunas beigās izskanēja
vairāki racionāli priekšlikumi konkrētai rīcībai – veikt pilnu
valsts funkciju auditu, lai saprastu, kādas institūcijas dublējas
un kā to novērst. Noskaidrot, kāpēc kavējas struktūrfondu apguve,
vienkāršot pieteikšanos ES naudai. Veicināt iekšējo patēriņu,
aizstājot importu, veicot pasūtījumus vietējiem uzņēmējiem.
Izvērtēt un mainīt nodokļu politiku – to paaugstināšana neveicina
patēriņu. Noturēt jau strādājošos uzņēmumus, tiem, kas sāk jaunu
biznesu, gadu ļaut strādāt, nemaksājot nodokļus. Pārvērtēt
grāmatvedības prasības.