Būvniecības nozare bija tāds kā lakmusa papīrs, kas zibenīgi norādīja uz ekonomisko lejupslīdi 2009. gadā. Šobrīd gan valdība, gan sabiedriskie mediji arvien skaļāk signalizē par ekonomiskās situācijas uzlabošanos – «Jelgavas Vēstnesis» pārbauda, vai to jau reāli izjūt arī būvniecības jomā, šoreiz uzklausot mūsu pilsētas būvmateriālu veikalu vadītāju viedokļus. Jāatzīst gan, ka viņi nav tik optimistiski un skaļi vēl nepauž, ka situācija mūsu valstī ir būtiski mainījusies, taču lēns, varbūt pat ļoti lēns uzlabojums gan esot jūtams.
Māris Drozdovs, būvniecības nama «Kurši» Jelgavā vadītājs: «Jāteic godīgi – mēs neizjūtam to īpašo progresu, par ko runā mediji un valdība. Pārdošanas līmenis «Kuršos» ir tāds pats kā pirms gadiem diviem trim. Tāpēc tirgotāju vienīgais instruments ir mārketings, jo lētāk iepirkt preci par to cenu, ko tā maksā, jau nav iespējams. Tāpēc arī tie tirgotāji, kas būs aktīvāki mārketingā, arī nopelnīs. Mēs caur un caur esam pastāvējuši, tirgojot būvniecības materiālus, un šajā jomā nekas pie mums nemainās.
Slikti iet tad, kad neienāk neviens pircējs – pie mums pircēji ienāk, tātad tik slikti nemaz nav. Latvietim jau tāda daba, ka viņam ir svarīga vide, kurā dzīvo, ar būdiņu vien viņam nepietiek. Tāpēc kaut minimāli, bet, cik rocība atļauj, remonti tiek veikti vienmēr. Viena pirkuma lielumu skaitļos gan atklāt negribētu, jo tas ir komercnoslēpums, taču varu teikt, ka, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem, tas, protams, ir mazāks.
Pašlaik nenotiek lielu būvju celtniecība pilsētā, un mums tas nozīmē, ka ir jāpiesaista un jāstrādā ar vairākiem mazajiem būvniekiem. To, ko agrāk varēja nopelnīt no viena liela objekta, tagad var, apkalpojot četrus piecus mazākus. Tās ir nelielas privātmājas, būves. Piemēram, arī «McDonald’s» restorānam Jelgavā bijām vieni no materiālu piegādātājiem. Konkurence būvmateriālu tirgotāju vidū Jelgavā ir smaga, un mēs to izjūtam katru dienu. Protams, jo lielāka konkurence, jo lielāka izvēle pircējam, un arī mums nav nekas pret godīgu konkurenci.
Es nedomāju, ka tuvākajā laikā būvniecības jomā un tātad arī mūsu ekonomikā kaut kas krasi varētu mainīties. Mēs to labi jūtam arī pēc mūsu agrākajiem darbiniekiem, kuri bija spiesti doties peļņā uz ārzemēm. Kā jūs domājat – viņi tur pelna naudu, kas pēc tam tiks iepludināta Latvijas ekonomikā? Nē, vairumā gadījumu viņi tur strādā, lai samaksātu savus kredītus! Un kur šī nauda nonāks? Skandināvu bankās. Mēs jau nu noteikti savā veikalā šobrīd nejūtam to, ka šeit tiktu tērēta tā nauda, kas nopelnīta ārzemēs. Tātad aizbraukušie cilvēki vēl nebruģē sev drošu ceļu atpakaļ.
Bet tie, kas nav aizbraukuši, turpina pie mums strādāt, un jau gadus trīs mūsu darba kolektīvs ir nemainīgs – 32 cilvēki.
Es gan gribētu teikt, ka kaut kādā brīdī mums ir jāatjēdzas un Latvijai atkal jāsāk attīstīties.»
Jānis Cirmans, būvmateriālu veikala «MNL» Santehnikas nodaļas vadītājs: «Nu jau gadu situācija ir diezgan nemainīga – apgrozījums ne aug, ne krītas. Bet vismaz labi, ka no nulles punkta esam izkustējušies. Protams, ka, salīdzinot ar laiku pirms gadiem četriem pieciem, pircēju paradumi ir būtiski mainījušies. Tagad lielākā atšķirība ir tā, ka cilvēks pārsvarā pērk tikai to, kam uz doto brīdi pietiek naudas. Ārkārtīgi grūti ir pārliecināt, ka labāk sakrāt naudiņu un nopirkt, piemēram, vienu labu ūdens krānu, nekā tos lētos, kas jāmaina ik pēc pāris gadiem. Bet pircējs šodien uzskata tā: es labāk šodien nopērku lēto, kam naudas pietiek, un tad, kad salūzīs, atkal nākšu pēc jauna lētā… Uz līzinga šobrīd praktiski neko pie mums nepērk. Agrāk tas bija ļoti pieprasīts pakalpojums, bet tagad pircēji kļuvuši daudz piesardzīgāki – viņi vēl nav droši par saviem rītdienas ienākumiem.
Kas veikalā mainījies pa šiem gadiem? Bija jāiemācās izdzīvot arī ekonomiski ne tik labvēlīgos apstākļos. Tas ir mārketings, pirkšanas paradumu pētīšana, jaunu vajadzību apmierināšana. Piemēram, mēs pašlaik tirgojam tādas lietas, ko pirms gadiem pat paši nebūtu iedomājušies, bet, ja redzam, ka pircējam tas ir vajadzīgs, tad mums kā pārdevējam tas arī jāpiedāvā. Protams, nesāksim «MNL» tirgot rotaslietas, bet dažādas lietas mājai, teiksim, pannas, traukus, jau kādu laiku pie mums var nopirkt. Arī suņu barību. Cilvēki pērk, tātad piedāvājam pareizo preci. Tā mēs pielāgojāmies, lai izdzīvotu, jo mājas jau šobrīd praktiski neceļ – būvmateriāli pārsvarā ir vajadzīgi nelieliem remontiem privātpersonām un budžeta iestādēm.
Tas būtiskākais – arī krīzes gados mēs spējām izdzīvot tā, lai no darba nebūtu jāatlaiž neviens darbinieks. Protams, algas kļuva mazākas, bet tikai tāpēc, ka restrukturizējām darba grafiku – cilvēki strādāja mazākas darba stundas, līdz ar to arī proporcionāli saņēma mazāk. Jā, bija tādi, kas no darba aizgāja, jo alga bija par mazu, lai segtu paņemtos kredītus, divi darbinieki arī devās peļņā uz ārzemēm, bet tie, kas palika uzņēmumam uzticīgi, strādā vēl šodien. Kopumā «MNL» pašlaik strādā ap 30 darbinieku un jau esam atgriezušies pie iepriekšējā darba grafika, kas nozīmē, ka darbinieki arī saņem vairāk.
Secinājums ir viens: sliktāk nekļūst, un tas jau ir labs signāls. Gribas cerēt, ka šis gads parādīs tādu stabilāku augšupeju.»
Mareks Bulkovskis, būvmateriālu veikala «Pilsēta» vadītājs: «Kaut kas jau ir sakustējies un kaut kādas izmaiņas arī mēs jūtam – klientu plūsma palielinājusies, apgrozījums arī pakāpies. Negribas saukt konkrētus procentus, bet vismaz šis pozitīvais process ir sācies. Un tas pirmais signāls ir tāds, ka pagājušajā gadā, kaut nedaudz, bet jau varējām saviem darbiniekiem palielināt algas. Protams, 60 darbinieki mums vairs nav nepieciešami, kā tas bija pirms krīzes, bet ap 40 darbinieku joprojām pie mums strādā. Galvenokārt aizgāja tie, kuri devās strādāt uz ārzemēm, un iemesls tas pats, kas visiem – savulaik neapdomīgi un strauji pieņemtie lēmumi par lielu kredītu ņemšanu. Ja mēs parēķinām, ka kredītus ņēma uz 20 vai 25 gadiem, tad agrāk mēs viņus mājās gaidīt nemaz nevaram…
Kādi bija mūsu instrumenti, kas ļāva pārdzīvot šos gadus? Katram jau laikam tie instrumenti ir savi, bet mūsējie: neriskēt un sadarboties ar uzticīgiem partneriem. Nenoliegsim, pirmskrīzes laikā bija pietiekami daudz gadījumu, kad pasūtītājs nespēja norēķināties ar veikalu un tā arī palika parādā. Tā tas bija visiem. Tāpēc mēs ļoti ātri sākām skrupulozi pārbaudīt savus lielos klientus, arī piegādātājiem sekojām līdzi ļoti rūpīgi.
Tāpat arī katru dienu sekojam līdzi preču pieprasījumam, kas skaidri parāda, ka dominē lētākā gala preces – tieši to šobrīd pieprasa un pērk jelgavnieks. Jā, no vienas puses, mēs, protams, neesam salonveikals, kur var atrast ekskluzīvas lietas, un varbūt to arī nevajag, jo tāda līmeņa cilvēki brauc uz Rīgu un meklē sev vajadzīgo salonos. Bet, no otras puses, mēs tiešām jūtam, ka pieprasījums pēc kvalitatīvām, bet ne ekskluzīvām lietām tiešām krītas. Tāpēc arī mūsu veikalā šādu preču sortiments ir kļuvis šaurāks un pagaidām, kamēr nav pieprasījuma, mēs arī nedomājam to paplašināt.
Taču nekas jau neapstāsies un kaut lēns, bet stabils pieaugums gan pircēju skaita ziņā, gan apgrozījuma ziņā, domājams, būs arī šogad – tātad kopumā ir skaidrs, ka valstī ekonomiskā situācija tomēr lēnām iet uz augšu.»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš
20.7 °C,
3.2 m/s,
79.5 % 
20.7 °C,
3.2 m/s,
79.5 %