14.5 °C, 0.9 m/s, 95.4 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Vardarbība pret klasesbiedriem – tas ir stulbi»
«Vardarbība pret klasesbiedriem – tas ir stulbi»
29/05/2008

Sestklasniekiem nupat beidzies gala pārbaudījums latviešu valodā – var atviegloti uzelpot, taču viņi spriež, ka tas bijis grūtāks nekā matemātikas. Vēl tikai pāris nedēļu, un pēc sešiem kopā pavadītiem gadiem klasei būs jāšķiras. Viņi paši sevi un arī skolotāja tagad raksturo kā ļoti draudzīgu klasi, taču pa šiem gadiem gājis visādi – neiztika nedz bez ietekmes sfēras dalīšanas, nedz šādām tādām nebūšanām. Vai to varētu saukt tik skaļiem vārdiem kā vienaudžu emocionāla vai fiziska vardarbība? Laikam jau ne, taču pusaudži visai argumentēti spriež par vardarbību – gan emocionālu, gan fizisku, kas nereti manāma ne vienā vien klasē.

Kristīne Langenfelde

Sestklasniekiem nupat beidzies gala pārbaudījums latviešu
valodā – var atviegloti uzelpot, taču viņi spriež, ka tas bijis
grūtāks nekā matemātikas. Vēl tikai pāris nedēļu, un pēc sešiem
kopā pavadītiem gadiem klasei būs jāšķiras. Viņi paši sevi un arī
skolotāja tagad raksturo kā ļoti draudzīgu klasi, taču pa šiem
gadiem gājis visādi – neiztika nedz bez ietekmes sfēras dalīšanas,
nedz šādām tādām nebūšanām. Vai to varētu saukt tik skaļiem vārdiem
kā vienaudžu emocionāla vai fiziska vardarbība? Laikam jau ne, taču
pusaudži visai argumentēti spriež par vardarbību – gan emocionālu,
gan fizisku, kas nereti manāma ne vienā vien klasē.

3. pamatskolas 6.b klases skolēni nav tie, kas
klusītēm bikstītu cits citu un nebūtu gatavi izteikties paši. Viņi
visi labprāt iesaistās diskusijā par to, kāpēc arvien biežāk
Latvijas skolās dzirdam faktus par bērniem, kuriem vienaudžu
pārestību dēļ vārds «skola» jau vien ievieš bailes, kas mudina
bērnus kļūt agresīviem, cik noderīgi un, galvenais, vērā ņemami ir
vecāku, pedagogu vai psihologu padomi, aizrādījumi un
pamācības.

Grupējumi dalās
Jautāti, vai arī viņu klasē ir tādas kā neformālās grupas, kur
vieni vairāk turas kopā, bet citus pieņem nelabprāt, skolēnu domas
atšķiras. Meitenes sauc, ka viņām esot trīs grupas – klusās,
trakulīgās un tās, kuras mācās, taču tas gan nenozīmējot, ka starp
viņām valda nesaskaņas: vienkārši tāds izraudzīts draugu loks.
Zēni atkal spriež, ka grupu klasē vispār neesot – tagad jau vairs
nav ko dalīt: pēdējais gads, esot jāturas kopā.

Ienācējas
liktenis
Agnese klasei pievienojās šogad, un kā pienācējai viņai sava vieta
bija jāizcīna. «Atceros, ka pirmajā dienā valdīja pilnīgs klusums –
ne ar vienu nerunāju. Tas tāpēc, ka iepriekšējā klasē mums bija
ļoti izteiktas grupas – zēni pret meitenēm: tas bija īsts karš.
Varēja dzirdēt visnecenzētākos vārdus, regulāri kāds kādu arī
iekaustīja, vecākus sauca uz skolu. Man to visu gribējās aizmirst –
viņiem bija vienalga, kā jūtas meitenes. Tā jau sen vairs nebija
tikai vienkārša meiteņu ķircināšana,» stāsta Agnese.
Ienākot jaunā kolektīvā, Agnesei jau sākumā šķitis, ka viņa ir
pārāka. «Es tā arī domāju, jutos augstākā līmenī par
citiem.»    
Alīna atceras, ka tiešām vienā no pirmajām dienām Agnese savu vietu
kolektīvā centusies izcīnīt visai savdabīgā veidā. «Viņa paskatījās
uz mani un tā arī teica: «Blondā smadzene, pavācies nost.» Kad es
nereaģēju, viņa mēģināja vēlreiz: «Nāc un kaujamies.» Bet līdz
kautiņam neaizgāja, jo, kā izrādījās, viņai kāds bija sastāstījis,
ka es un vēl dažas manas draudzenes esam baigās līderes, kuras jau
laicīgi jānoliek pie vietas. Kad sākām runāt un noskaidrot, ka
viņai sastāstītas muļķības, pamazām kļuvām par draudzenēm. Tā jau
ir, ka bieži vien kāds kaut ko pasaka, bet tu necenties noskaidrot,
vai tā ir patiesība, un sākas aizvainojumi,» domā Alīna.

Zanes atstumšana
No skolēniem izdodas izdibināt, ka šo gadu laikā vienīgais cilvēks,
kas patiesi no kolektīva atstumts, ir Zane. Tas nonācis tiktāl, ka
Zane pat kādu laiku nav nākusi uz skolu. «Bet tas jau nebija tāpēc,
ka mēs visi būtu sarunājuši pret viņu slikti izturēties – vienkārši
viņa pati radīja šo situāciju. Viņa ne ar vienu nerunāja: mēs
cenšamies sadraudzēties, bet viņa to uztver naidīgi, sākas kašķis
ne no kā. Viņa vienkārši bija tāds cilvēks – visu uztvēra negatīvi.
Un, ja pret mums tā, tad mēs pretī,» cits caur citu stāsta
skolēni.
Jautāti, vai kāds no viņiem tobrīd būtu gribējis atrasties Zanes
vietā, iestājas klusums, kam seko atbilde: «Bet viņa jau pati
provocēja šīs situācijas. Ir jāsaprot – kā tu izturies pret citiem,
tā citi izturēsies pret tevi.»

Autoritāte un draudzība
Šķiet, ka vislabākā pieredze «kā tu pret mani, tā es pret tevi» ir
Artūram. No skata kārtīgais, godīgais puisis, izrādās, jau no 1.
klases bijis vienkārši nevaldāms. «Skolā ar mani neviens nevarēja
tikt galā – visi domāja, ka esmu nevaldāms trakulis: skolotājus
neklausīju, stundās visu laiku ārdījos, klases biedrus apsaukāju.
Un tad mani vienkārši aizveda pie psihologa. Sākumā, protams,
nobijos – domāju, ka tas ir tas pats, kas psihene, un tūlīt mani
sāks ārstēt. Bet izrādījās pavisam citādāk. Atceros, ka psihologs
man vienkārši pajautāja, kāpēc es to daru. Man nebija ko viņam
atbildēt. Es vienkārši nezināju, kāpēc es to daru. Sāku padomāt,»
nosaka Artūrs.
Taču tā padomāšana nenotika uzreiz – Artūrs mainījās pamazām.
«Ziniet, kā tas ir, kad tu ar savu uzvedību jau esi kļuvis par tādu
līderi, no kura visiem ir respekts? Tas nemaz nav tik forši, jo
visiem no tevis ir bail, bet īstu draugu vairs nav – saproti, ka
nav neviena, ar ko normāli parunāt. Un tad es tiešām pārdomāju, ko
esmu ieguvis un ko zaudējis. Ieguvu respektu, bet pazaudēju
draugus,» gluži kā pieaugušais spriež Artūrs, piebilstot, ka tad,
kad viņš to sapratis, arī mainījies. «Tagad es esmu viens no
klases, man ir draugi.»

Psihologam saka «jā»
Ja arī daudziem varbūt šķiet, ka skolas psihologs ir tikai
kārtējais ķeksītis cīņā ar vardarbību skolās, jauniešu teiktais to
atspēko. Viņi tieši psihologu min kā vienu no pirmajiem, pie kā
vērsties, ja skolā radušās problēmas. «Noteikti jāiet pie
psihologa. Viņš liek padomāt – pret tevi varbūt slikti izturas vai
tu pret kādu slikti izturies, bet psihologs liek tev uz to
paskatīties no malas, kāpēc tas tā notiek. Tas tiešām var ļoti
palīdzēt,» pēc pieredzes spriež jaunieši.  
Viņi arī atzīst, ka tajās reizēs, kad psihologs vadījis stundas,
klasē pārrunātas dažādas tēmas gan par sadraudzēšanos, gan otra
aizskaršanu, visi klausījušies ļoti uzmanīgi.
«Tā jau tikai domā, ka skolēni neko tādu neņem vērā. Ņem gan,»
nosaka sestklasnieki.
Ar sūdzēšanos skolotājam gan esot mazliet citādi. Jaunieši min, ka
arī pie klases audzinātāja jāvēršas pēc palīdzības, ja nevar pats
tikt galā, taču visbiežāk kolektīvā tā tomēr tiek uztverta kā
sūdzēšanās. Tad varot iekulties tikai vēl lielākā nežēlastībā. «Tas
parāda, ka tu esi gļēvs, ja sūdzies. Tas rada pārējo necieņu. Tad
jau labāk izvēlēties citu veidu, kā tikt galā,» spriež Arvis, kopā
ar klases biedriem vēl minot palīdzības lūgšanu vecākiem.

Huligāni nav vainīgi
«Mans tētis bieži ar mani runā par dažādām svarīgām lietām – mēs
vienkārši daudz ko pārrunājam, lai es labāk saprastu. Piemēram,
tētis man ir stāstījis, ka tie huligāni jau nemaz paši nav vainīgi
pie tā, ka viņi par tādiem kļuvuši. Visbiežāk tā problēma ir ģimenē
– vecāki nemīl savus bērnus, nerūpējas par viņiem, neaudzina, tāpēc
bērns nezina, kā pievērst sev uzmanību,» saka Arvis, bet citi viņu
papildina. «Tāpēc vislabāk, ja tevi aizskar šāds cilvēks, ir
vienkārši nelikties ne zinis – ja viņš redzēs, ka tu nereaģē, viņam
ātri apniks. Viņš jau tikai grib, lai viņu pamana.»
Klausoties šķiet, ka vecāku padomi ne vienmēr pusaudžu vecumā iet
gar ausīm. To apstiprina arī Kristaps. «Ienāk mamma vai tētis
istabā un sāk man lasīt morāli par to, ka kaut ko ne tā esmu
izdarījis. Protams, ka es saspurojos un izliekos, ka visu laižu gar
ausīm, bet tad, kad palieku viens, es to pārdomāju. Kaut kas
noteikti aizķeras. Tāpēc, ja vecākiem bieži vien šķiet, ka tā viņu
runāšana tā arī paliek tikai runāšana, tad gluži tā nav – mēs arī
dzirdam, tikai ne vienmēr esam gatavi uzreiz atzīt, ka sastrādājām
muļķības,» nosaka Kristaps.

Par vecām biksēm
Jaunieši spriež, ka visizteiktāk nežēlīga izturēšanās skolā ir
apmēram 5. klasē, jo vēlāk tādām nodarbēm paliekot mazāk laika –
tad puišiem sāk interesēt meitenes, meitenēm puiši, galva aizņemta
ar citām problēmām.
Tā pati ierastākā atgrūšana klasē notiek, pamanot, ka kāds ir
citādāks nekā pārējie. Sestklasnieki spriež, ka viņiem tādas
muļķības ir aiz muguras. «Mēs nevienu neizsmejam un neatgrūžam par
to, ka viņam nav tik bagāti vecāki vai nav tik modernas drēbes. Tas
ir stulbi!» saka Olafs un pārējie vien piebilst, ka citās klasēs
gan ir zināmas izteiktas «stilīgo» un «atkritēju» grupas. «Viņi
domā: ja reiz ir stilīgākas drēbes, viņi ir pārāki par citiem. Tas
ir tik muļķīgi!»
Jautāti, kur gan savā vecumā gūst, šķiet, jau tik pieaugušu cilvēku
viedokļus, jaunieši saka – tas ir gan psihologa pārliecinātais, gan
skolotāju un vecāku teiktajā izlobītais.
Šajā klasē noteikti nevalda bara sindroms un neviens no skolēniem
nav gatavs akli sekot kādam tikai tāpēc, ka viņš ir noteiktas
situācijas līderis. «Ir jau bijis reizēm tā, ka paliek žēl kāds, ko
paši vai kāds cits sācis apcelt. Un tad metamies aizstāvēt,» saka
skolēni. Viņi gatavi aizstāvēt arī tad, ja tiešām visi nostājušies
pret vienu. «Ja tas būs pamatoti, tad kāpēc ne – ir jau tā, ka
vienam tikai vajag nostāties otrā pusē. Tad viņu atbalstīs draugs,
tad vēl otrs draugs, un arī tā daudzas situācijas var atrisināt,»
no pieredzes saka jaunieši.

Datorspēles un agresija
Šķiet, vēl pirms pāris gadiem neviens nevarēja iedomāties, ka arī
Latvijas skolās jaunieši cits citam bez redzama iemesla uzbruks ar
nažiem vai vēlēsies nežēlīgi izrēķināties. Šodien šādu faktu
diemžēl netrūkst. Kā biežākais iemesls tiek minētas cietsirdīgās
datorspēles. Arī 3. pamatskolas sestklasnieki nenoliedz –
datorspēles rada agresiju.
«Ja ilgi sēdi pie datora, tad jau pats sāc sajust, ka pamazām
uzvelcies, kļūsti arvien agresīvāks. Tā tas ir. Tad pat vismazākā
uzmanības novēršana var izraisīt baigās dusmas. Piemēram, tu jau
kuro stundu sēdi pie datora, ienāk tētis un pajautā, ko ēdīsi, bet
tas tā satracina! Un tu uzreiz agresīvi sāc strīdēties – it kā bez
iemesla,» spriež puiši.
Visvairāk uzvelkot spēles, kurās jāiznīcina pretinieks. Ja jau reiz
tik ļoti uzvelk, kāpēc viņi tās spēlē? «Tāpēc, ka tās ir
populārākās,» bez apdomāšanās saka zēni.
Izrādās, ka šāda virtuāla agresija pavisam vienkārši var kļūt arī
reāla. Un tad tā vairs nav tikai burkšķēšana uz mammu, tēti,
brāļiem vai māsām. «Ir tādas spēles, ko spēlē onlainā, un tad vēl
apakšā čatā vari sarunāties ar savu pretinieku. Ja tu viņam atņem
dzīvības vai iznīcini, tad ir bijuši gadījumi, kad šis cilvēks,
kuru tu pat nezini, aicina tevi satikties un izkauties,» neslēpj
jaunieši.
Bet vai tas ir tā vērts? Jaunieši vienbalsīgi saka, ka nav. Viņi
atzīst, ka saprot atšķirību starp realitāti un virtuālajām spēlēm.
«Tu vari uz brīdi atslēgties no realitātes, bet nekad nedrīkst
aizmirst, ka tā ir tikai spēle,» saka puiši.
Izrādās, ka lielākajai daļai to neaizmirst palīdz vecāki. Jaunieši
neslēpj, ka gandrīz katram vecāki ierobežo laiku, kas tiek
pavadīts, sēžot pie datorspēlēm. «Protams, var jau būt, ka sākumā
kāds dusmojas, negrib saprast, bet, ja tā labi padomā, tad tas
dators jau nav visa dzīve,» atkal apzinīgi spriež jaunieši.
Kā vecāki cīnās? Kādam vecāki regulāri maina paroles datoram –
tikai tad, kad viņš ir izmācījies, saņem iespēju sēdēt pie spēlēm;
citam noteikts ilgums, ko var pavadīt pie datora, kas sarūk
attiecīgi dēla nepadarītajiem darbiem. Un viņi visi to ir pieņēmuši
kā normu. Tagad jau paši spriež, ka šādas datorspēles var aizraut
varbūt līdz gadiem septiņpadsmit astoņpadsmit.
«Mēs jau paši jūtam – ja agrāk pavadījām pie kompja pat piecas
stundas dienā, tad tagad pusstundu vai divas. Tu dabū jaunu spēli,
atkod tehniku, un ātri apnīk. Vecāki arī saka, ka esam kļuvuši
mierīgāki. Tā jau tas tikai šķiet, ka šīs spēles neiespaido, bet
zemapziņā iespaido gan,» atzīst skolēni.
Vēl viņi piebilst: ja nebūtu hokeja (šī ir hokeja klase, kur
regulāri treniņi aizņem ļoti daudz brīvā laika – red.), tad droši
vien dažādām muļķībām atliktu vairāk laika. Iespējams, ka viss
komplekss – vecāku rūpes, skolotāju un psihologa darbs, ārpusklases
nodarbības – šiem bērniem dod tieši tik daudz, lai viņi bez
liekuļošanas ne tikai varētu teikt, bet arī ikdienā pierādīt, ka
draudzīgas attiecības klasē ir daudz vairāk vērtas par neiecietību,
kāda izstumšanu vai savas negatīvās līderības demonstrēšanu.