22.2 °C, 2.5 m/s, 72.9 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāVecāki par saviem bērniem cīnās kūtri
Vecāki par saviem bērniem cīnās kūtri
12/12/2008

«Pašreizējās norises valstī tomēr liecina, ka bērnunami būs arī pēc gadiem desmit, divdesmit. Jā, varbūt kaut kas tajos nedaudz mainīsies, saruks bērnu skaits, tomēr likvidēt tos nevarēsim. Pat Īslandē, kas citām valstīm attīstības ziņā ir krietnu gabalu priekšā, bērnunami pastāv,» teic Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centra direktore Maija Neilande.  

«Pašreizējās norises valstī
tomēr liecina, ka bērnunami būs arī pēc gadiem desmit, divdesmit.
Jā, varbūt kaut kas tajos nedaudz mainīsies, saruks bērnu skaits,
tomēr likvidēt tos nevarēsim. Pat Īslandē, kas citām valstīm
attīstības ziņā ir krietnu gabalu priekšā, bērnunami pastāv,» teic
Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centra direktore Maija Neilande.
 
Pirms pāris gadiem Bērnu un ģimenes lietu ministrijas
izstrādātais plāns paredzēja, ka bērnunamu skaitam valstī jāsarūk.
Lielākoties uz audžuģimeņu rēķina. Tomēr cerības, ka viss šajā ziņā
aizies uz urrā, ātri vien noplaka – izrādās, Latvijā ģimenes tomēr
nav gatavas uzņemties rūpes par bērniem, kas palikuši bez vecāku
gādības. «Audžuģimeņu sistēma darbojas salīdzinoši vāji,» teic
M.Neilande. Skaudrs piemērs tam ir arī Jelgava – mūsu pilsētā nav
nevienas audžuģimenes, tāpēc mūsu pašvaldības bērni ģimenes izjūtu
spiesti rast ārpus Jelgavas. 
Novārtā atstāj atkārtoti
M.Neilande atklāj, ka pašlaik iestādē mīt 72 bērni: divi no
viņiem ir bāreņi, 49 – juridiski brīvi bērni, kas var cerēt uz
adopciju, jo vecākiem ar tiesas spriedumu atņemtas aizgādības
tiesības, savukārt 21 spiests gaidīt, kamēr viņu vecāki sakārtos
savu dzīvi – viņu ģimenēm uz laiku atņemtas aprūpes tiesības.
«Laiks, kas dots vecākiem, lai pierādītu, ka tomēr ir spējīgi
turpināt audzināt savus bērnus, tiek noteikts atkarībā no
situācijas, un tas var būt kā trīs mēnešus, tā arī gadu. Diemžēl
nereti bērni aprūpes centrā nonāk atkārtoti,» M.Neilande norāda, ka
laikā no 1999. līdz 2008. gadam pie vecākiem, kam bija atņemtas
aprūpes tiesības, atgriezušies vien 42 bērni un desmit no viņiem
pēc laika atkal patvērumu raduši bērnunamā. «Patiesībā četrpadsmit
gadu laikā, kopš Jelgavā pastāv bērnunams, nevaru atcerēties
nevienu ģimeni, kas par visām varītēm cīnītos par savu bērnu, par
iespēju viņu atgūt. Vecāki necenšas pierādīt, ka viņiem bērns ir
vajadzīgs. Speciālisti gan velta daudz pūļu, lai pārliecinātu
viņus, lai mudinātu sasparoties, tomēr visbiežāk nesekmīgi,»
situāciju ieskicē M.Neilande. Kopš iestādes pirmsākumiem tikai divi
vecāki atjaunojuši aizgādības tiesības. 
Traucē stereotipi
Taujāta par tendencēm, Bērnu sociālās aprūpes centra direktore
novērojusi, ka pēdējos gados mazāk bērnunamā atgriežas bērni no
ģimenēm, toties vairāk no aizbildnības un audžuģimenēm.
«Visskaudrāk to var izjust ar bērniem pusaudžu vecumā – ģimenes
netiek galā ar pusaudžu spurainību, tādēļ izvēlas vieglāko ceļu –
bērnu atdot atpakaļ bērnunamā,» M.Neilande secina, ka nereti to, ko
piedod savam bērnam, nepiedod tam, kas nācis no bērnunama. «No
bērnunama bērniem prasa, lai viņi būtu ideāli.»
Protams, tas, ka bērni spiesti atgriezties, nav tikai ģimeņu
vaina vien. Arī bērni, reiz jau piedzīvojuši vilšanos, kļūst
piesardzīgāki, aizdomīgāki, daudziem ir uzvedības problēmas, tieši
tādēļ arī audžuvecāku ģimenēs neizvairīties no pretenzijām,
konfliktiem. «Nedrīkst aizmirst, ka mūsu iestādē ir tikai bērni no
Jelgavas. Tātad pilsētnieki. Taču audžuģimenes lielākoties ir no
citām apdzīvotām vietām, tostarp laukiem. Iedomājieties, ja jūs tā
vienkārši pārceltu uz citu vidi un pateiktu: tagad tu dzīvosi te,»
akcentē M.Neilande, piebilstot: lauki pilsētas bērnam lielākoties
ir sveša vide, viņš nav radis strādāt lauku darbus, dzīvot bez
draugiem. Īpaši aktuāli tas ir pusaudžiem, kam jauniem apstākļiem
pielāgoties ir daudz grūtāk.
Audžuģimeņu sistēmas «neiedzīvošanos» Jelgavā, kā uzskata
Bērnu sociālās aprūpes centra direktore, veicina arī stereotipi.
«Vēl aizvien netrūkst tādu, kas domā, ka bērni šeit guļ dzelzs
gultā, ka šī ir slēgta tipa iestāde,» nosaka direktore, taču
ilūzijas, ka šī situācija kardināli varētu mainīties, nelolo – kaut
arī iestāde ik gadu rīko Atvērto durvju dienu, kad ikvienam ir
iespēja iepazīties ar bērnunama ikdienu, atsaucība ir niecīga –
interesi izrāda vien skolotāji, kuru klasēs mācās bērnunama bērni.
«Tikai vienu reizi Bērnu aizsardzības dienā atnāca kāda sieviete,
kura visu dienu pavadīja kopā ar mūsu bērniem,» tā
M.Neilande.
    
Tos, kas vēlas, 
birokrātija nebiedē 
Jelgava ir maza – pie šādas atklāsmes nonācis ne viens vien
jelgavnieks, un M.Neilande neslēpj, ka par to nobažījušās arī
potenciālās audžuģimenes vai viesģimenes (agrāk – bērnu uzticības
personas). «Kā rīkoties, ja pa ielas pretējo pusi iet bērna
vecāki?» uz šādu jautājumu aprūpes centra personālam jāatbild ne
vienreiz vien.
Taujāta, vai viens no iemesliem, kāpēc Jelgavā nav attīstīta
audžuģimeņu un viesģimeņu sistēma, varētu būt sarežģītais
birokrātiskais process, lai iegūtu šo statusu, M.Neilande atbild
noliedzoši. «Tie, kas ir nolēmuši, no birokrātijas nebaidās.» Taču
tādu salīdzinājumā ar bērnunamā mītošo skaitu nav daudz.
Viens no iemesliem neapšaubāmi ir fakts, ka Jelgavas Bērnu
sociālās aprūpes centrā ir daudz bērnu pusaudžu vecumā, bet arī
viesģimenes jeb uzticības personas labprātāk izvēlas mazos bērnus,
jo, ko tur slēpt, viņu intereses apmierināt un saplānot kopā
pavadāmo dienu ir vieglāk.
Jāpiebilst gan, ka pēdējos divus gadus plašumā gājusi
krustvecāku kustība. Proti, bērniem Zviedrijā ir krustvecāki, ar
kuriem viņi sazinās, rakstot vēstules, apsveikuma kartītes, sūtot
nelielas dāvaniņas. Taču, kā norāda M.Neilande, arī šajā gadījumā
nemitīgi jāseko līdzi attiecībām, kādas veidojas starp bērniem un
krustvecākiem, jāpamana, kurā brīdī un kāpēc rodas plaisa, jācenšas
izzināt iemesli un tos labot.       
Adoptēt vēlas zīdaiņus
Jelgavā mīt bērni vecumā no diviem gadiem līdz 18, atsevišķos
gadījumos līdz 21 gadam, un varbūt tieši tas, ka šeit nav zīdaiņu,
ir viens no iemesliem, kādēļ no mūspuses bērnunama adoptē reti –
kopš 2003. gada adoptēti ir 11 bērni, tikai viens no viņiem ģimeni
radis Latvijā. «Tā bija kāda labi situēta sieviete , kura vēlējās
bērnam dot iespēju izaugt ģimenē Latvijā,» paskaidro M.Neilande,
piebilstot, ka galvenokārt bērni tiek adoptēti uz Franciju,
Ameriku, Itāliju. Kāpēc? Jo šajās valstīs tādu bērnu, ko varētu
adoptēt, ir krietni mazāk.
Uz jautājumu, kāpēc latviešu ģimenes adoptēšanā ir kūtras,
M.Neilande pieļauj, ka galvenokārt vainojama ekonomiskā situācija.
Proti, tās ģimenes, kas vēlētos kļūt par vecākiem, to finansiālu
apsvērumu dēļ nevar atļauties. «Turklāt mūsu iestādē uzturas bērni,
sākot no divu gadu vecuma, bet adoptēt vēlas zīdaiņus. Būtisks
faktors ir arī tas, ka te mīt vienas ģimenes bērni – brāļi, māsas
–, un viņus, izņemot atsevišķus gadījumus, nedrīkst šķirt. Bet kurš
būtu gatavs uzņemties atbildību par diviem, trim un pat pieciem
bērniem?» retoriski vaicā direktore, piebilstot, ka diemžēl vēl
aizvien vēlas adoptēt skaistus, veselus, gudrus bērnus, tomēr
bērnunamā netrūkst tādu, kas ir tā sauktie problēmbērni, izglītību
iegūst speciālajā skolā.
Bērnunams nav veikals
Viņa novērojusi, ka kopumā gan šī tendence gājusi mazumā:
«Vienu brīdi tas bija īpaši izteikti – atnāk potenciālie vecāki un
klāsta, ka vēlas mazu meitenīti, gaišiem matiem, zilām acīm… Bet
bērnunams jau nav veikals, kur izvēlēties tīkamāko preci.» Ja vēl
mazākajiem bērniem ir cerības atrast ģimeni, tad augot ar katru
gadu tās sarūk – tāda ir skaudrā patiesība.
«Vēl nesen bija gadījums, kad trīs bērniņiem bija cerība tikt
adoptētiem uz Itāliju. Pirms­adopcijas aprūpes laikā, kas ir vidēji
10 – 14 dienas, lai bērni ar potenciālajiem vecākiem iepazīstas,
vecāki pārdomāja, un jau pēc trijām dienām bērni atgriezās pie
mums,» tā M.Neilande, neslēpjot, ka arī šajā gadījumā vainojama
bija valodas barjera, raksturu nesaderība. Un bērniem tā ir
pamatīga trauma – atgriezties, kad cerības dzīvot ģimenē bijušas
tik reālas. Turklāt šie bērni atgriezās bērnunamā ne pirmo
reizi…
Jāpiebilst, ka agrāk zīdaiņu namā bērni uzturējās līdz trim
gadiem. Tagad valsts finansē uzturēšanos tikai līdz diviem,
tādējādi agrāk bērni atgriežas savā pašvaldībā – šogad vien Jelgavā
atgriezušies seši divgadnieki. 
Speciālistu darbs 
dod rezultātu
Kaut arī speciālisti lēš, ka valstī un pašvaldībā sakārtotāka
kļuvusi pabalstu sistēma, rezultatīvāk strādā Sociālo lietu
pārvaldes, Bāriņtiesas darbinieki, bērnunamos ievietoto bērnu
skaitam nav tendence sarukt strauji. Tomēr fakts, ka no 130 bērniem
pašlaik Bērnu sociālās aprūpes centrā nu mīt 72, runā pats par
sevi. Direktores vietniece Ina Ivanova norāda, ka tas ir ieguldītā
darba rezultāts. Piemēram, agrāk neviens nezināja par Krīzes
centriem, taču jau tagad var novērtēt ieguvumus, ko tie sniedz.
«Jāņem vērā, ka deviņdesmitie gadi bija pārmaiņu laiks – gados, kad
viss bruka un juka, bija cilvēki, kas nespēja pielāgoties jaunajiem
apstākļiem, atrast savu vietu dzīvē, un viņu bērni nonāca
bērnunamos. Gadiem ritot, situācija stabilizējās,» skaidro
I.Ivanova, gan piebilstot, ka mūsu darbiniekiem grūti spriest par
to, kas notiek zīdaiņu namos, – iespējams, tur atstāto bērnu skaits
nesamazinās. Un arī pašlaik ir pārmaiņu laiks…  
  
Tomēr M.Neilande novērojusi, ka mazumā gājuši vecāki, kas par
bērniņa nākšanu pasaulē izšķiras naudas dēļ – lai saņemtu pabalstu
un pēc tam mazo atstātu novārtā. Arī tas ir sistemātiska darba ar
ģimenēm rezultāts. Piemēram, pašlaik kādai sievietei jau ir astoņi
bērni: pieci mīt bērnunamā, divi ir aizbildnībā, savukārt vēl viens
patvērumu radis audžuģimenē. «Viņa pat ir piedraudējusi: sak’, ja
atņemsiet man šo bērnu, piedzemdēšu nākamo. Un tā arī izdara. Divus
bērnus viņa pasaulē laida, lai būtu līdzekļi, par kuriem izšķirties
no vīra…» dramatisko situāciju atspoguļo bērnunama
darbinieki.
Akcentējot vecāku vienaldzību pret sociālās aprūpes centrā
ievietotajiem bērniem, tostarp faktu, ka tikai retais cīnās par
iespēju viņus atgūt, M.Neilande atklāj skaudro patiesību: daudzi
savas atvases atceras tikai vienreiz gadā vai pat retāk,
pastiprināta interese par bērnu vērojama pirms tiesas, kurā draud
atņemt aizgādnības tiesības. Un diemžēl netrūkst arī gadījumu, kad
par savu bērnu atceras īsi pirms viņa pilngadības sasniegšanas, jo
zina, ka bērnam tiks piešķirts dzīvoklis, kurā cer ievākties arī
sieviete, kas skaitās māte.  
 
Adoptējamo bērnu skaits
Latvijā
Līdz 1 gadam – 13
No 1 līdz 2 gadiem – 26
No 2 līdz 3 gadiem – 39
No 3 līdz 4 gadiem – 49
No 4 līdz 5 gadiem – 40
No 5 līdz 6 gadiem – 22
No 6 līdz 7 gadiem – 39
No 7 līdz 8 gadiem – 50
No 8 līdz 9 gadiem – 54
No 9 līdz 10 gadiem – 73
No 10 līdz 18 gadiem – 956
* BĢLM dati līdz 2008. gada 1. decembrim