14.2 °C, 0.6 m/s, 89.9 %

Kultūra

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsKultūraVeronikas Janelsiņas gleznu un literatūras izstāde
Veronikas Janelsiņas gleznu un literatūras izstāde
13/02/2009

Ar vēstuļu citātu, ko gleznotāja un rakstniece savas dzīves laikā rakstījusi literatūrzinātniekam Viktoram Hausmanim, lasījumu, pārstāstu par mākslinieces daiļradi Ādolfa Alunāna memoriālajā mājā šodien atklāta rakstnieces un gleznotājas – Veronikas Janelsiņas (1910 – 2001) darbu izstāde – «Pirmā», kura memoriālajā mājā būs skatāma līdz 27. februārim.

Ritma Gaidamoviča

Ar vēstuļu citātu, ko gleznotāja un rakstniece savas dzīves
laikā rakstījusi literatūrzinātniekam Viktoram Hausmanim, lasījumu,
pārstāstu par mākslinieces daiļradi Ādolfa Alunāna memoriālajā mājā
šodien atklāta rakstnieces un gleznotājas – Veronikas Janelsiņas
(1910 – 2001) darbu izstāde – «Pirmā», kura memoriālajā mājā būs
skatāma līdz 27. februārim. 

Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktores
vietniece Marija Kaupere stāsta, ka izstāde memoriālajā mājā būs
skatāma līdz pat 27. februārim un tajā vērtējamas gan mākslinieces
gleznas, gan literārie darbi. Pēc literatūrzinātnieka Viktora
Hausmaņa saņemto vēstuļu citātiem un V.Hausmaņa stāstījuma var
noprast, ka māksliniece bijusi ļoti izdomas un fantāzijas bagāta,
jo spējusi izgudrot visneiedomājamākās situācijas, arī to, kā
varētu noritēt lekcija viņai kā studentei pie V.Hausmaņa. To viņa
bija iedomājusies kā nopēlumu par viņas domrakstu, kurā viņa
izmantojusi dažādus izteiksmes līdzekļus. Pēc literatūrzinātnieka
stāstītā atklājas, ka māksliniece vienmēr jutusies jauna, to
pierāda arī tas, ka tikai gadu pirms savas nāves viņa V.Hausmanim
vēstulē rakstījusi: «Man ir 40 gadi, vecāka negribu būt. Pie velna
vecums».

Izstādes atklāšanā uzstājās arī Jelgavas Mākslinieku organizācijas
priekšsēdētājs, mākslas zinātnieks Māris Brancis, kurš
klātesošajiem pastāstīja par V.Janelsiņu kā gleznotāju. Viņš gan
piebilst, ka dzimtenē Veronika Janelsiņa galvenokārt pazīstama kā
rakstniece, tikai retu reizi atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā bijis
redzams pa kādai viņas pēckara gados tapušai gleznai. Latvijas
Valsts arhīvs sadarbībā ar Mākslas galeriju «Mūrnieks» 2008. gada
jūlijā pirmo reizi atklātībai nodeva plašāku Veronikas Janelsiņas
gleznu kolekciju – 13 darbus. Tos līdz ar citiem mākslinieces
materiāliem Latvijas Valsts arhīvs saņēmis ar Anšlava Eglīša un
Veronikas Janelsiņas testamenta izpildītāja mākslinieka Gvido
Augusta gādību.

Gleznotāja un rakstniece Veronika Janelsiņa dzimusi 1910. gada 20.
maijā Baltkrievijā. Mācījusies Strenču miesta 6. klašu pamatskolā,
no 1926. līdz 1930. gadam mācījusies Cēsu valsts ģimnāzijā. 1930.
gadā iestājusies Latvijas Mākslas akadēmijā, vēlāk – Ģederta Eliasa
vadītajā Figurālās glezniecības meistardarbnīcā. Ar Akadēmijas
padomes 1938. gada 2. novembra lēmumu piešķirts mākslinieka
gleznotāja grāds par diplomdarbu «Uz svētkiem». Strādājusi Latvijas
Valsts Vēsturiskajā muzejā par restauratori, papildinājusies
Parīzē, Luvrā. 1944. gada rudenī bēgusi uz Vāciju. Savukārt 1950.
gadā pārcēlusies uz ASV, sākumā dzīvojusi Salemā, Oregonā, no 1952.
gada – Pasifika Palisādē, Kalifornijā. Strādājusi šūšanas rūpnīcā,
vēlāk darinājusi «smalko aprindu» portretus. Precējusies ar
gleznotāju un rakstnieku Anšlavu Eglīti.

Mūksalas mākslinieku biedrības un Amerikas latviešu mākslinieku
apvienības biedre. Pirmā personālizstāde māksliniecei bijusi 1944.
gadā Rīgā. 1930. gados piedalījusies Mūksalas mākslinieku biedrības
un Kultūras fonda izstādēs, pēc kara kopizstādēs Vācijas pilsētās
un starptautiskajās bēgļu mākslinieku izstādēs Parīzē, Amsterdamā,
Hāgā, ASV – Salemā, Losandželosā, Milvokos, Čikāgā un citur.

Veronika Janelsiņa pazīstama arī kā grāmatu ilustratore. Visas
Anšlava Eglīša grāmatas trimdas periodā iznākušas viņas
mākslinieciskajā ietērpā.

Pašas mākslinieces pirmā grāmata – romāns «Kaķi, ja tu būtu
cilvēks», izdota 1981. gadā, tai seko romāni «Divas jakas un
taksido» (1982), «Nozagtais eņģelis» (1984), «Ar un bez rožainiem
stikliem» (1988), stāstu krājums «Es, zilais putns» (1991), eseju
krājums «Cilvēks un es» (1994), romāns «Divkauja paradīzē» (1996),
atmiņu un pārdomu grāmata «Pašsaruna» (1996), atmiņu stāsts par
Anšlavu Eglīti «Atceroties» (2000), grāmata «Vēstule» (2001).
Sarakstījusi lugas «Kas dārzā, kas dārzā?» (1976), «Lukrēcija Buti»
(1985). Par grāmatu «Es, zilais putns» 1992. gadā saņēmusi PBLA
Kultūras fonda Goda balvu. Māksliniece ir Latvijas Zinātņu
akadēmijas goda locekle. Mirusi 2001.gada 29. maijā Losandželosā.