16.9 °C, 3.2 m/s, 67.8 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāVeselības apdrošināšana: bonuss vai ķeksītis
Veselības apdrošināšana: bonuss vai ķeksītis
20/06/2008

Lai darbinieks ar brīvprātīgās veselības apdrošināšanas polises piedāvātajām iespējām būtu apmierināts, darba devējam sadarbībā ar padotajiem un, iespējams, pieaicinot konsultantu, nopietni jāizvērtē apdrošinātāju piedāvājums.

Anna Afanasjeva

Lai darbinieks ar brīvprātīgās veselības apdrošināšanas
polises piedāvātajām iespējām būtu apmierināts, darba devējam
sadarbībā ar padotajiem un, iespējams, pieaicinot konsultantu,
nopietni jāizvērtē apdrošinātāju piedāvājums.

Pēdējos gados pie mums nostiprinājusies un gandrīz par normu
kļuvusi darba ņēmēju brīvprātīgā veselības apdrošināšana. Taču
ikdienā darbinieki atzīst, ka dažkārt šī iespēja, ko darba devējs
piedāvā kā papildu bonusu, par tādu īsti nav uzskatāma, jo
apdrošināšanas pamatlīmenis praktiski nesniedz nekādas
priekšrocības.

Nav jēgas no pakalpojuma, ja nav labuma
Ināra, kas strādā privātā ie­stādē, iepriekšējā gadā bijusi ļoti
apmierināta ar darba devēja izvēlēto veselības polisi – līdztekus
ambulatorajai un stacionārajai palīdzībai tā ļāvusi ar 50 procentu
atlaidi iegādāties medikamentus, reizi gadā iziet masāžas kursu, kā
arī reizi gadā daļēji segusi maksas rehabilitācijas pakalpojumus
sanatorijā. Taču šogad polise sedz tikai elementārāko – ambulatoro
un stacionāro palīdzību. «Tā kā apdrošinātājam noslēgts ļoti maz
līgumu ar veselības aprūpes iestādēm, tāda nav arī ar manas ģimenes
ārstes praksi, un praktiski no polises nav nekāda labuma. Slimnīcas
pakalpojumus neizmantoju, neesmu tik «knauzerīga», lai ārstei katru
reizi prasītu čeku par samaksāto pacienta nodevu – 50 santīmiem.
Turklāt ir reizes, kad pati ārste aizmirst naudiņu paprasīt, bet es
kā paciente – samaksāt,» stāsta polises īpašniece.
Darba devēji parasti nevēlas atzīt, ka viņu izvēlētā polise
nevienam nav īsti derīga. Savukārt paši apdrošinātāji un
apdrošināšanas brokeri nekautrējas piekrist, ka standarta
apdrošināšanas minimums ir ne šis, ne tas. Speciālisti atzīst, ka
darba devējam piedāvājumu apkopošana var izrādīties visai
darbietilpīga. Tā kā veselības apdrošināšanas programma katrā
apdrošināšanas sabiedrībā ir visai plaša, atrast optimālo variantu,
kas gan finansiālā ziņā ir pieņemams darba devējam, gan
apdrošinātie jūt pietiekamu atdevi, ir diezgan sarežģīti. Sevišķi,
ja grib salīdzināt vairāku sabiedrību piedāvājumu, jo katra
kompānija apdrošināšanas programmas formulē atšķirīgi. Tāpat ir
nianses, kas katru gadu programmās mainās.
«No savas puses cenšos uzņēmumam izveidot piedāvājumu, lai arī
darbiniekiem no pakalpojuma būtu jēga, nevis visiem izvēlos
vienādas papildprogrammas, piemēram, zobārstniecību vai optiku, kas
ne visiem būs pa prātam. Darba vietās ar strādājošo skaitu virs 50
cilvēkiem cenšos darbiniekus vai nu sagrupēt, vai ar apdrošinātāju
vienoties, ka darbinieki noteiktā naudas limita ietvaros var
izvēlēties sev nepieciešamo vienu vai vairākas papildprogrammas.
Nav jēgas maksāt par apdrošināšanu salīdzinoši lielu naudu, ja daļa
dalībnieku nav apmierināti. Jāmeklē kompromiss. Piemēram, ja vienu
gadu cilvēks izvēlējies zobārstniecību, nākamajā gadā tā viņam
nebūs aktuāla, jāpiedāvā kāda sporta programma vai kas cits,»
pieredzē dalās apdrošināšanas brokeris Oskars Dzalbs no SIA «Alfa
brokeri».
Evija Veitmane no SIA «Rīgas polise» piebilst, ka ar
apdrošinātājiem iespējams diskutēt un vienoties par izmaiņām,
papildu iespējām, jo pakalpojuma sniedzējs ieinteresēts uzturēt
sadarbību ar klientu ilgāku laiku nevis tikai uz vienu
apdrošināšanas periodu. Savukārt, ja darbinieku veselības
apdrošināšana notiek formāli – ķeksīša dēļ, ja no programmas nav
reāla labuma, labāk vispār to nedarīt.

Galvenais, kam
jāpievērš uzmanība
Uz jautājumu, kam, izvēloties polisi, jāpievērš lielāka uzmanība,
speciālisti norāda, ka faktoru ir diezgan daudz. Galvenais ir
polises segums, jāpārliecinās, kādi ir polises cenrāža limiti,
izņēmumi, ko tā nefinansē (sevišķi medikamentu programmā). Parasti
klientiem cenrāži nav pieejami pilnā apjomā, bet medikamentu
saraksti vispār nenonāk klientu rīcībā. Ikdienā tas nereti izraisa
neapmierinātību. Ne vienā vien darba vietā dzirdēts, ka
apdrošinātāja sarakstā medikaments gada sākumā bijis, bet drīz pēc
tam izņemts. Arī aptiekās cilvēkiem nereti nākas dzirdēt par
sarakstu neskaidrībām no apdrošinātāju puses. Ar laiku šīs runas
apaug ar jaunām versijām.
Tāpat klientiem parasti pieejami tikai saīsinātie medicīnas
pakalpojumu cenrāži. Pilnās versijas studēšana savu 30 lappušu
biezumā būtu pārāk sarežģīta. Arī medicīnas iestādes to nereti
pielīdzina ķīniešu ābecei.
Apdrošināšanas konsultanti lielāku akcentu iesaka veltīt
papildprogrammām, piemēram, zobārstniecībai vai sporta programmām,
optikai vai medikamentiem. «Ja nebūs būtisku saslimšanu, šīs
programmas vairāk kalpos baudai. Jelgavas cenu aspektā arī vidēja
līmeņa cenrāžu programmas var iekļauties limitos. Ja reizēm kāds
lats, piemēram, par medikamentiem jāsamaksā, to var pieciest. Rīgā
ir citas cenas, tur medicīnas pakalpojumiem lietderīgāka izrādīsies
augstākas pakāpes, tātad dārgāka polise. Katrs gadījums savā ziņā
ir individuāls, tomēr jābūt zināmai pieredzei, lai izvēlētos
pareizo. Jāpievērš uzmanība, cik līgumiestāžu ir apdrošinātājam.
Nav jēgas ņemt pakalpojumu sniedzēju ar mazu sadarbības partneru
skaitu, lai nav nemitīgi jānodarbojas ar čeku kārtošanu,» stāsta
O.Dzalbs.
Saviem klientiem šo pakalpojumu veic brokeri, piedāvājot reizi
mēnesī paši nogādāt čekus pie apdrošinātāja. Tas klientiem ir
ērtāk, citādi kāds čeku aizmirst, citam nav laika, tādējādi
rezultātā pakalpojums izvēršas par kaitinošu pasākumu.
Dažkārt darba vietās ierasta prakse, kad darba devējs piedāvā
standarta programmu, pārējo izvēli par attiecīgu piemaksu atstājot
pašu darbinieku ziņā. Tā rodas pretruna: pakalpojums domāts tikai
juridiskām personām, bet šajā gadījumā lielāko finansējuma daļu,
atskaitot standarta cenu pacienta iemaksas segšanai, uzņemas nevis
darba devējs, bet darbinieks. Pakalpojuma sniedzēji tam piekrīt,
vienlaikus norādot, ka tā ir laba iespēja gadījumos, ja darbinieks
vēlas kaut ko iegūt papildus, jo uzņēmums parasti apdrošināšanai
atvēl tik līdzekļu, cik var atļauties. Tāpat katrs darbinieks var
saņemt apdrošināšanas polisi saviem ģimenes locekļiem. Darba
devējam lielāks cilvēku skaits nāk par labu – polises gala cena būs
mazāka.
Kādā Jelgavas pakalpojumu uzņēmumā stāstīja, ka par iespēju ar
apdrošināšanas polisi apmeklēt baseinu un sporta zāli katram
darbiniekam papildus būtu jāmaksā 130 latu. Darbinieki secinājuši,
ka šīs naudas viņiem baseina un sporta zāles apmeklēšanai pietiks
tāpat un apdrošinātāju piedāvājums nav vajadzīgs.

Apdrošināšanas polises ar un bez limitiem
Vidējā summa, ar ko jārēķinās, apdrošinot darbinieku veselību,
atkarīga no izvēlētās programmas. Pamatprogramma bez cenrāža
ambulatorajiem un stacionārajiem pakalpojumiem un ambulatorās
rehabilitācijas izmaksā 170 – 200 latus atkarībā no reģiona.
Jelgavā tā maksās lētāk nekā Rīgā. Kopā ar papildprogrammām
jārēķinās ar kādiem 300 latiem. Polise ar naudas limitu maksā no 80
līdz 110 latiem. Ar papildprogrammām cena ir līdzīga.
Populārākie apdrošinātāji jelgavnieku vidū ir «Balta», BTA, «Ergo»,
«If» un «Seesam». Pēdējo divu pakalpojumu sniedzēju programmas ir
bez limitu ierobežojumiem, «If» paketei pievienota čeku grāmatiņa,
kur dakterim fiksēt pakalpojumu un tā izcenojumu, ko darbinieki
dažkārt uztver kā apgrūtinājumu. Taču tās nolūks ir, lai klienti
pārliecinātos, cik par pakalpojumu ir samaksāts, un nevarētu
pierakstīt papildu pakalpojumus, kas, nav noslēpums, notiek, lai
klients varētu maksimāli izmantot visu iespējamo.

Ko saka darba devēji?
Māris Peilāns, SIA «CBS «Igate»» valdes
priekšsēdētājs:
«Līdz šim darbinieku veselības
apdrošināšanu neesam praktizējuši. Esam runājuši ar cilvēkiem un,
iespējams, šajā ziņā kaut ko mainīsim. Līdz galam vēl nav
izstrādāts, kā to labāk izdarīt un tādējādi strādājošos motivēt.
Atturēšanās no veselības apdrošināšanas nav saistīta ar papildu
izmaksām. Drīzāk tāpēc, ka jautājums savā ziņā ir divdomīgs. Mani
interesē, lai darbinieki patstāvīgi un savlaicīgi domātu par sevi –
kā darba devējs viņus varu motivēt ar atalgojumu.»

Pēteris Bila, Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcas valdes
priekšsēdētājs:

«Gan Mašīnbūves rūpnīcas, gan SIA «Madara» darbinieku veselība ir
apdrošināta. Juristam esmu devis rīkojumu nodrošināt vislabāko
polisi. Konkrēti nevaru pateikt, kādas polises apdrošināšanas
sabiedrībā «Balta» esam iegādājušies, jo pats to neizmantoju,
nezinu arī, kāda izskatās slimības lapa. Zinu, ka strādājošie
aptiekās ar atlaidi var iegādāties zāles. Vienam strādniekam bija
gūžas kaula operācija, arī tajā gadījumā polisei bija būtiska
nozīme.»

Andris Drēska, SIA «Aleja D» valdes loceklis:
«Mūsu darbiniekiem ir veselības apdrošināšanas polises. Apdrošinām
otro gadu. Pirmo reizi apdrošinātāju izvēlējāmies paši, šogad
izmantojām apdrošināšanas brokeru pakalpojumus, kas, vadoties pēc
izmaksām un polises elastības (lai tā ļautu izvēlēties dažādas
programmas atkarībā no darbinieku vajadzībām), starp
apdrošinātājiem izvērtēja mums izdevīgāko piedāvājumu. Šogad
darbinieku veselība apdrošināta sabiedrībā BTA. Strādājošie
sagrupēti trīs dažādās grupās atkarībā no katra vajadzībām. Šos
pakalpojumus darbinieki izmanto samērā aktīvi, sevišķi ziemas
laikā, kad mazāk darba. Polise tiek izmantota arī, izejot obligāto
ikgadējo veselības pārbaudi un vakcinējoties.
Brokeru padoms un palīdzība izrādījās lietderīga, jo darba devējam
parasti nav tik daudz laika, lai pats organizētu apdrošinātāju
aptauju un profesionāli izvērtētu, kurš piedāvājums daudzo
sabiedrību vidū ir tas labākais.»
 

Slimnīca pati izstrādā spēles noteikumus

Savulaik SIA «Jelgavas pilsētas slimnīca» atteicās slēgt līgumus
ar apdrošināšanas sabiedrībām par privāto jeb brīvprātīgo veselības
apdrošināšanu. Slimnīcas valdes loceklis Andris Ķipurs atgādina, ka
to izraisīja apdrošinātāju negodprātīgā izturēšanās pret slimnīcu.
Tie, pirmkārt, atļāvās savlaicīgi nemaksāt, labākajā gadījumā
norēķināties ar trīs mēnešu nokavēšanos. Otrkārt, apdrošinātāji
maksāja pēc pašu sagatavotiem rēķiniem, kur neviens nevarēja tikt
gudrs. Slimnīca no šādas sadarbības atteicās.
«Pēc laika nācām klajā ar saviem priekšlikumiem, iestrādājām
skaidrus spēles noteikumus. Proti, atzinām visas polises, kas
kompensē pacienta iemaksas, arī polises, kas paredz kompensēt
maksas pakalpojumus. Paredzējām, ka apdrošinātāji maksā pēc mūsu
sagatavotiem rēķiniem. Ar apdrošinātājiem, kam šie nosacījumi bija
pieņemami, atkal esam noslēguši līgumus. Tādu ir vairums
apdrošinātāju, ar RSK esam vienojušies tikai sadaļā par pacientu
iemaksām,» stāsta A.Ķipurs, piebilstot, ka pašlaik norēķini tiek
veikti korekti, atbilstoši līgumam nauda tiek pārskaitīta mēneša
laikā. «Mūsu mērķis bija nevis norobežoties no apdrošinātājiem, bet
panākt kārtību. To esam arī sasnieguši, tālab savulaik bija vērts
līgumattiecības ar apdrošinātājiem pārtraukt.» Slimnīcas vadītājs
pieļauj, ka ģimenes ārstu praksēm un citiem mazajiem medicīnas
pakalpojumu sniedzējiem norēķinu ziņā ar apdrošinātājiem joprojām
varētu būt problēmas.
Uz jautājumu, vai arī mūsu pilsētas slimnīca pieder pie medicīnas
iestādēm, kam privātā veselības apdrošināšana ir izdevīga, jo
ieņēmumi no tās veido ceturto daļu un pat pusi ieņēmumu no gada
budžeta, kā konstatēts pētījumā par veselības apdrošināšanu,
A.Ķipurs atbild noraidoši. Finansiālais izdevīgums galvenokārt
raksturīgs privātajām medicīnas iestādēm, kas lielākoties sniedz
maksas pakalpojumus, ko kompensē dārgās polises. Valsts finansētiem
pašvaldības uzņēmumiem no apdrošinātājiem saņemtie līdzekļi neveido
nozīmīgu gada budžeta daļu.
Slimnīcas vadītājam ikdienā nav nācies just, ka apdrošināšanas
kompānijas mediķus apdrošina nelabprāt, jo viņi zina, kā visu
polisē noteikto naudas limitu notērēt līdz pēdējam santīmam. Tas
tāpēc, ka nedz A.Ķipura, nedz padoto veselība nav apdrošināta.
Toties koplīgumā ar arodbiedrību ierakstīts, ka veselības aprūpes
pakalpojumus darbinieki slimnīcā saņem par brīvu. Līdz ar to zūd
apdrošināšanas jēga.