Valdība šogad plāno valsts budžetā no ēnu ekonomikas iekasēt papildu 45 miljonus latu. Taču nav īsti skaidrs, ar kādiem soļiem to grasās panākt, ja joprojām valstī ir virkne likumu, kas teorētiski paredz budžeta ieņēmumus, bet praktiski tas tā arī paliek tikai «uz papīra», jo Valsts ieņēmumu dienests (VID) vienkārši nespēj šos nodokļus iekasēt. Vēl vairāk – Latvijas Darba devēju konfederācija jau paziņojusi, ka valdības un starptautisko aizdevēju lēmumi par nodokļu celšanu tikai veicinās ēnu ekonomiku. LLU Ekonomikas fakultātes Grāmatvedības un finanšu katedras docente Inguna Leibus gan spriež, ka tā gluži vis neesot VID nevarēšana. «VID ir vajadzīgs dzīvs, nevis beigts nodokļu maksātājs,» viņa lakoniski nosaka.
Kristīne Langenfelde
Tomēr arī viņai, vērojot, kas notiek Latvijas ekonomikā, nav pārliecības, ka budžeta ieņēmumi šogad varētu papildināties ar tik ievērojamiem līdzekļiem. «Kad mūsu valstī nodokļi tika iekasēti vislabāk, kad ēnu ekonomika samazinājās? Tas bija 2008. gads, kad sabiedrība juta vismaz kaut kādu stabilitāti. Cilvēks sāka saprast, kāpēc maksāt nodokļus, ko viņš no tā iegūst: tās pašas māmiņu algas, pensijas, bezdarbnieka pabalstus – sociālās garantijas. Ienākumi auga, un cilvēks vēlējās sevi sociāli aizsargāt. Bet kas ir šodien? Pazudusi pārliecība, ka, maksājot arvien lielākus nodokļus, esmu sociāli aizsargāts – nav pārskatāms šo maksāto nodokļu izlietojums. Tieši tas ir jāmaina,» spriež I.Leibus.
Kāpēc, jūsuprāt, ir tā, ka ēnu ekonomikas realitāti izjūt katrs – gan darba devējs, gan uzņēmējs, gan tie paši nodokļu iekasētāji –, bet publiski par to runā tikai retais? Arī Jelgavā nav mazums uzņēmumu, kuros darbinieki oficiāli strādā pusslodzi, saņem pusi no minimālās algas un kā pašsaprotamu uztver pilnu darba laiku un to, ka pārējais tiek maksāts aploksnē. Diemžēl tā ir šodienas realitāte – ja šis pats uzņēmums maksātu visus valsts noteiktos nodokļus, viņš vienkārši nogrimtu… Viņam nav citas iespējas. Manuprāt, šeit būtiskāks ir cits jautājums – kāpēc mūsu valstī vislielākais nodokļu slogs ir tieši darbaspēkam? Ne jau nodokļu likmes ir lielas, bet gan ārkārtīgi maza ar ienākuma nodokli neapliekamo ienākumu daļa: neapliekamais minimums – 45 lati, atvieglojumi par apgādājamo – 70 lati mēnesī, kas ir vismazākās summas ES dalībvalstīs. Tāpēc nodokļu īpatsvars kopējās darbaspēka izmaksās ir ļoti liels. Līdz ar to uzņēmējs, kas spiests ekonomēt, visvairāk var ieekonomēt tieši uz strādājošo nodokļiem. Pārsteidz Grieķija, kas ir līdzīgā situācijā kā Latvija, jo arī to skāra pamatīga finanšu krīze un bija nepieciešama starptautisko aizdevēju palīdzība. Tur neapliekamais minimums no algas ir 1000 eiro mēnesī…
Protams, par nodokļu sistēmu Latvijā var diskutēt, bet es uzskatu, ka savlaicīgi vajadzēja celt nodokļus lielajiem nekustamajiem īpašumiem, ienākumam no kapitāla, «burbuļa» gados nekustamā īpašuma pārdošana notika bez jebkādiem nodokļiem – bija virkne iespēju, kas ir palaistas garām.
Un tagad šīs garām palaistās iespējas izjūt uzņēmējs un strādājošais, kas dažādos veidos meklē un arī atrod iespējas nemaksāt nodokļus. Vēl nesen intervijā ar Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes vadītāju izskanēja paradoksāla frāze – mūsu pilsētā ir frizieres, kas mēnesī pelna piecus latus… Bet šo pašu frizieru pakalpojumus izmanto arī VID darbinieki! Vai, jūsuprāt, tā ir nespēja vai nevēlēšanās redzēt acīmredzamo? Nedomāju, ka kāds to vēl nav pamanījis – it sevišķi tajās jomās, kur norēķini notiek skaidrā naudā, cilvēki uzrāda krietni mazākus ienākumus nekā tie ir patiesībā. Brīžiem pat nesamērīgi mazus, lai tikai izvairītos no nodokļu nomaksas. Protams, tam būtu jārada aizdomas nodokļu iekasētājos – ja jau cilvēks gadiem strādā darba vietā, kur alga pat nesasniedz 100 latus mēnesī, bet vienlaikus viņš spēj uzturēt ģimeni, tad kaut kas īsti kārtībā tur nav… Taču es nedomāju, ka šajā gadījumā VID vienkārši nevēlētos krāmēties ar tik maziem nodokļu maksātājiem. Manuprāt, te lomu spēlē tāda kā savstarpējā solidaritāte. Padomājiet – pilsēta neliela, cits citu pazīst, tas pats nodokļu iekasētājs, kura alga arī, starp citu, gadu no gada tiek tikai samazināta, ļoti labi saprot, ka tas strādājošais knapi savelk kopā galus.
Bet tas jau nav tikai šādos individuālos kontaktos – tikpat labi arī palielos uzņēmumos, kur tāpat skaidrs, ka darbinieks nestrādā pusslodzi, bet saņem pusi no minimālās algas. Piekrītu, bet arī te ir skaidrs – ja VID skrupulozi iekasēs visus nodokļus un veiks visus likumīgos uzrēķinus, valsts zaudēs vēl vienu nodokļu maksātāju. Bet VID ir vajadzīgs dzīvs nodokļu maksātājs. Tāda ir realitāte. Nedomāju, ka pareizākais būtu šos nodokļu nemaksātājus pa vienam mēģināt izķert – te represīvās metodes vairs nepalīdzēs, ir jādomā, kā glābt sociālās apdrošināšanas sistēmu, kā padarīt saprotamāku un lietderīgāku nodokļu izlietojumu, lai pamazām arī mūsu valstī kļūtu prestiži maksāt nodokļus.
Tad jau sanāk, ka mums ir nodokļi, kurus virkne sabiedrības locekļu negrasās maksāt un VID arī nemēģina iekasēt… Es nesen dzirdēju skaitli – Latvijā patentmaksu (fiksēts maksājums, kas ietver iedzīvotāju ienākuma nodokli un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas – red.) maksā ap 170 cilvēku, bet šo nodokli var izvēlēties maksāt ap 60 profesiju pārstāvji. Vai tas nav kārtējais absurds? Valsts izstrādājusi kārtību, lēmusi, spriedusi, bet rezultāta nekāda – ne tas cilvēkiem vajadzīgs, ne valstij no tā ienākums. Tikpat neloģiski šķiet katrreiz klausīties, kā valsts, ieviešot jaunu nodokli, jau paredz pesimistiskākās prognozes tā iekasēšanā, apzinoties, ka ne visi nodokli maksās. Viens no tādiem spilgtākajiem piemēriem ir tie tūkstoši cilvēku, kas devušies peļņā uz ārzemēm. Tas nav nekāds jaunums, mūsu valstī jau gadiem likums par iedzīvotāju ienākuma nodokli nosaka, ka tiem rezidentiem, kuri strādā ārvalstīs, nodokļi ir jāmaksā arī Latvijā. Taču – cik no viņiem šos nodokļus maksā? Sākumā VID vispār neķērās viņiem klāt, atrunājās, ka neesot pietiekami daudz informācijas, turklāt daudzi tur strādāja nelegāli. Tagad varbūt situācija nedaudz mainās, taču arī šis ir piemērs, kas liek padomāt – vai ir vērts izstrādāt likumus, ko neviens nepilda jeb, kā daļa sabiedrības uzskata, pilda tikai muļķīši?
Nesen man praksē gadījās izbaudīt vēl vienu kārtējo nepārdomāto likumu – trīs darījumi gadā, un tev ir jāreģistrējas kā saimnieciskās darbības veicējam. Nu tad padomājiet! Kāda projekta kontekstā konsultēju Zemgales amatniekus, un likumiski man nācās tām pensionāru tantītēm stāstīt, ka gadījumā, ja viņas gadā pārdod trīs pārus pašu noadītu zeķu, viņām jāreģistrējas kā saimnieciskās darbības veicējām. Kā vienkāršākais variants ir izvēlēties fiksēto ienākuma nodokli, jo tādā gadījumā valstij jānomaksā pieci procenti no apgrozījuma. Taču tas vēl nav viss – vispirms ir jāmaksā avansa maksājums 25 lati… Saprotams, ka valsts grib paņemt no katra, no kura vien ir iespējams, bet vai tas dažbrīd jau nekļūst par neloģisku pašmērķi? Ko šajā gadījumā var paņemt no pensionāra, kuram šis pārdotais zeķu pāris tik vien ļauj, kā pieplusot latu pie savas pensijas?
Tikpat paradoksāli bija VID centieni izķert zemniekus, kas brauca uz Rīgu sniegu šķūrēt – vai tik nebūs ielējuši bākā lauksaimniecībai paredzēto bezakcīzes degvielu? Taču tajā pašā laikā nodokļu iekasētājus maz uztrauc klaji sludinājumi sociālajos tīklos, kur piedāvā lēto degvielu… Tas patiesi ir apbrīnojami, cik droša kļūst ēnu ekonomika valstī – šodien jau tiešām pat publiskā telpā vairs nav brīnums ieraudzīt piedāvājumus ar nelegālām precēm. Tas ir vēl viens darba lauks, kuram ķeroties klāt var celt nodokļu iekasētāju prestižu.
Bet kā ir ar to uzņēmēju, kurš cenšas visus nodokļus maksāt godīgi – vai uzņēmējs jūt, ka valsts par viņu sāk domāt, jo formāli atbalstu uzņēmējdarbības attīstībai solījušas teju visas pēdējo gadu valdības? Šobrīd, krīzes apstākļos, it īpaši tiek skandēts mazo uzņēmumu vārds, un, ja runājam par Jelgavu, arī mūsu pilsētā vairums ir tieši mazo uzņēmumu. Ļoti daudzus gadus atbalsts mazajiem uzņēmumiem bija tikai vārdos – darbu nebija. Vēl vairāk – līdz šim mazie uzņēmumi, piemēram, individuālie komersanti un pašnodarbinātie, maksāja ienākuma nodokli pēc lielākas nodokļu likmes nekā lielākie. Bet, ja runājam par 2010. gadu, tad es redzu divus labus darbus – mazkapitāla SIA, kas ļauj dibināt SIA bez pamatkapitāla 2000 latu apmērā, un arī reģistrācijas izdevumi šādā gadījumā ir mazāki. Tas noteikti ir vērtējams kā atbalsts jaunajiem uzņēmējiem. Un otrs – mikrouzņēmuma nodoklis, kas arī ir daudz vieglāk saprotams iesācējiem, kā arī atvieglojums jau esošiem mazajiem uzņēmumiem. Arī manā praksē ir bijuši piemēri, kad mazais uzņēmējs par mikrouzņēmuma nodokli saka: «Nu es vismaz naktīs varēšu mierīgi gulēt, nebaidoties, ka kāds mani pieķers nodokļu nemaksāšanā!» No vienas puses, tas ir viegli saprotams: uzņēmējs nomaksā deviņus procentus no sava apgrozījuma – mazāk atskaišu, mazāk maksājumu, darbiniekiem var atļauties maksāt adekvāti, jo no algas nodoklis nav jāmaksā vispār –, bet, no otras puses, jāsaprot, ka grāmatvedību tas neatvieglo, tā ir jāveic tieši tāpat kā līdz tam. Es teiktu, ka mikrouzņēmuma nodoklis ir izdevīgs tajā gadījumā, ja lielākie izdevumi ir darbinieku atalgojums. Nesen kādas autostāvvietas īpašnieks tā arī atklāti man pateica, ka nav varējis oficiāli samaksāt saviem darbiniekiem algas, jo tik lieliem nodokļiem naudas no ienākumiem vienkārši nav pieticis, bet tagad ar mikrouzņēmuma nodokli viņš pavisam godīgi un oficiāli maksā gan darbiniekiem algu, gan nodokļus. Tā kā ir jau arī lietas, kas valstī notiek pareizā virzienā un dod iespēju maksāt saprātīgus nodokļus, nevis tikai domāt shēmas, kā no to nomaksas izvairīties.
Foto: Ivars Veiliņš
16.7 °C,
1.7 m/s,
98.6 % 
16.7 °C,
1.7 m/s,
98.6 %