Pilsētā

Pēdējos gados mazinājusies darba devēju neapmierinātība ar jauno speciālistu sagatavošanas līmeni profesionālajās izglītības iestādēs. Tas saistīts gan ar kvalitatīvām izmaiņām, gan darbaspēka trūkumu, kālab jaunie darbinieki ir «uz izķeršanu». Tomēr tendence orientēt jauniešus uz augstāko izglītību valstī ir saglabājusies. Par šiem jautājumiem diskutē Jelgavas Amatniecības vidusskolas direktores vietniece mācību darbā un Zemgales reģiona Profesionālās izglītības un nodarbinātības padomes sekretariāta vadītāja Janīna Rudzīte, direktores vietnieks arodmācību darbā Uldis Sokolovs, Jelgavas Amatu vidusskolas direktore Edīte Bišere un uzņēmuma «Nakts mēbeles» pārvaldnieks Alvis Začs.

Anna Afanasjeva

Pēdējos gados mazinājusies darba devēju neapmierinātība ar jauno
speciālistu sagatavošanas līmeni profesionālajās izglītības
iestādēs. Tas saistīts gan ar kvalitatīvām izmaiņām, gan darbaspēka
trūkumu, kālab jaunie darbinieki ir «uz izķeršanu». Tomēr tendence
orientēt jauniešus uz augstāko izglītību valstī ir saglabājusies.
Par šiem jautājumiem diskutē Jelgavas Amatniecības vidusskolas
direktores vietniece mācību darbā un Zemgales reģiona Profesionālās
izglītības un nodarbinātības padomes sekretariāta vadītāja Janīna
Rudzīte, direktores vietnieks arodmācību darbā Uldis Sokolovs,
Jelgavas Amatu vidusskolas direktore Edīte Bišere un uzņēmuma
«Nakts mēbeles» pārvaldnieks Alvis Začs.

Jelgavā līdzīgi kā valstī gandrīz 70 procenti pamatskolas beidzēju
turpina izglītību vidusskolā. Pasaulē šī proporcija ir 30:70,
vairāk tiek novērtēti sava aroda meistari, ko sagatavo
profesionālās izglītības iestādes. Kā situāciju varētu mainīt, jo
profesionālā izglītība tomēr ir vērtīgāka?
Janīna Rudzīte (J.R.): To varētu izdarīt valstiskā mērogā, ņemot
vērā audzēkņu skaitu un nosakot procentuālo sadalījumu, kādam
īpatsvaram izglītība jāturpina vidusskolā.
Vai uzspiests variants būtu pieņemams?
Edīte Bišere (E.B.): Spējīgie jaunieši šādā gadījumā izvēlēsies
citas valstis un studēs jebkurā gadījumā. Abas Jelgavas vidējās
profesionālās izglītības iestādes strādā, lai izglītība tajās būtu
kvalitatīva, lai skolēni mācītos patīkamās telpās ar attīstītu
mācību līdzekļu bāzi un jaunām tehnoloģijām. Pie šiem
pamatnoteikumiem sadarbībā ar darba devējiem, piesaistot ES
struktūrfondu naudu, jāturpina strādāt, lai izglītība tiešām būtu
kvalificēta.
J.R.: Nedomāju, ka piespiedu kārtā. Ir profesionālā orientācija –
tas, kurš nav izvēlējies, ko gribētu darīt pēc 9. klases,
vidusskolā paliek inerces pēc ar domu: gan jau pēc tam izlemšu.
Protams, ja vidusskolu visi pabeigtu ar spīdošām sekmēm un būtu
spējīgi sekmīgi startēt uz augstskolu budžeta vietām, viss būtu
kārtībā. Bet liela daļa beidzēju augstskolās paliek aiz svītras vai
tiek atskaitīti pirmajā kursā.
Amatniecības vidusskolai nav pamata izvirzīt pretenzijas, visas
grupas komplektējam konkursa kārtībā. Tomēr gribētos, lai
profesionālo izglītību apgūst ne tikai tie, kas mācās viduvēji. Šī
tendence diemžēl pastāv, šajā mācību gadā tikai nepilnai desmitajai
daļai no 225 uzņemtajiem audzēkņiem vidējais vērtējums bija virs
sešām ballēm. Gribētos, lai mācīties nāk patiešām sekmīgi
audzēkņi.
Vai viens no iemesliem varētu būt tas, ka jauniešiem pamatskolā
trūkst informācijas par profesijām?
E.B.: No šī gada profesionālo orientāciju pēc pašvaldības
pasūtījuma veicam visās vispārējās izglītības iestādēs. Esam
izveidojuši interešu izglītības programmas visās specialitātēs –
pavāru, konditoru, frizieru, metālapstrādes. Vienīgi šuvējus
nenokomplektējām. Iesaistījušies ap 130 jauniešu. Protams, ne visi,
kas iegūs sertifikātu par interešu kursa noklausīšanos, pie mums
nāks, bet esam gandarīti, ka no skolām, īpaši 5. vidusskolas,
saņēmām lielu atsaucību. Šādā veidā iepazīstot profesionālās
skolas, 7., 8., 9. klases jaunieši vairāk uzzina par specialitātēm,
ko ne viens vien pieņems kā savējo.
Alvis Začs (A.Z.): Par izglītības sistēmu nemācēšu pateikt. Ir gan
savi plusi, gan mīnusi. Galvenais – vai jauniešiem jau sākumā ir
interese par profesiju un darbu, ko izvēlējušies, vai viņi savos 15
– 16 gados tiešām zina, kas grib būt, un vai tas padosies. Ir
galdnieki, kas pastrādā un nomaina profesiju uz pilnīgi citu. Tāpat
citu arodu pārstāvji, izprotot īsto interesi, pārkvalificējas par
galdniekiem.
Uldis Sokolovs (U.S.): Motivācija, kur tālāk doties, vispirms nāk
no ģimenes. Pateicoties profesionālās izglītības aktivitātēm –
konkursiem, semināriem, – interese par profesionālās izglītības
iestādēm pašlaik aug. Topošajiem galdniekiem jau vairākus gadus
notiek valsts mēroga konkurss «Krēsls», par kuru informācija
izplatās no mutes mutē. Tas piesaista. Plaši tiek īstenota būvdarbu
izglītības programma, notiek dažādi, arī starptautiski konkursi,
kuros veiksmīgi startējam. Dodamies uz vispārizglītojošajām skolām.
Tikšanās 1. ģimnāzijā ar 9. klases audzēkņiem gan bija diezgan
pasīva – tikai daži no trīs klašu audzēkņiem bija pārliecināti par
profesiju, ko vēlas apgūt. Lielākā daļa, šķiet, izvēlēsies pašās
beigās. Ir tādi, kas uz jautājumu par skolas izvēli atbild, ka uz
šejieni atnākuši draugu iespaidā vai tāpēc, ka skola atrodas tuvāk
mājām. Ir daži gadījumi, ka pirmajā kursā jaunieši konstatē –
profesijas izvēlē ir kļūdījušies, un pārtrauc mācības.
Mācās arī vienaldzīgie. Lēš, ka trešā daļa kaut ko apgūst tikai
tāpēc, ka vajag. Uz kuru pusi izdodas viņus nosvērt?
J.R.: Tas atkarīgs gan no audzēkņa, gan pedagoga. Ja jaunietim ir
tendence kaut ko apgūt un pedagogs prot ieinteresēt, izveidojas
sadarbība, rezultāts parasti ir pozitīvs. Protams, ir gadījumi, kad
audzēknis ir kategorisks, tad arī labs pedagogs neko palīdzēt
nevar.
E.B.: Vēlme mācīties tiešām atkarīga no jaunā cilvēka. Atbirums nav
liels. No 25 uzņemtajiem pavāriem šogad beigs 19, no tikpat daudz
frizieriem – 21. Grūtāk ir specialitātēs, kur smagāka darba
specifika. Par konditoriem zināms, ka viņi pārsvarā strādā nakts
maiņās. Zinot šo specifiku, jaunieši stingri apdomā, vai konkrēto
arodu izvēlēties. Sarunās ar vecākiem atklājas, ka daudzi grib, lai
jaunieši iegūtu vidējo izglītību, kas savulaik valstī bija
obligāta. Varbūt tāpēc vidusskolas grupu komplektēšana veicas daudz
labāk. Protams, jauniešu sekmes tajās ir stipri viduvējas. Arī
metālapstrādē. Tāpat atklājas, ka daudzi priekšmeti skolās nav
apgūti. Piemēram, rasēšana, maz zina fiziku, ķīmiju, kas
profesionālās izglītības sistēmā ir pamatlietas.
Rasēšanu jaunajā mācību gadā Jelgavas mācību iestādēs pamatskolēni
sāks apgūt.
A.Z.: Arī matemātikai jāpievērš lielāka uzmanība. Visiem
tehniskajiem priekšmetiem. Neatkarīgi no nozares – vai tā ir koka,
vai metāla apstrāde – bez aprēķiniem neiztikt. Arī vidusskolās
nekas spīdošs šajā ziņā nav.
J.R.: Lai sagatavotu speciālistu, vajadzīgs augsti kvalificēts
skolotājs. Lai piesaistītu tiešām zinošu speciālistu no ražošanas,
viņam jāmaksā vismaz tikpat, ja ne lielāka alga, jo jāapgūst arī
pedagoģija, jāspēj ieinteresēt jaunieti apgūt profesiju. Katrs
cilvēks to nespēj, jābūt zināmām dotībām. Skolotāju trūkst, tāpēc
daudzi strādā ar pārslodzi. Te darba devēji varētu nākt pretī un
deleģēt savus labākos speciālistus, lai viņi mūsu audzēkņiem nodotu
savas zināšanas. Reģiona profesionālās izglītības un nodarbinātības
padomes sēdēs esam par to runājuši. Bet kvalificēti speciālisti
vajadzīgi arī ražošanā, šim jautājumam pozitīva risinājuma pagaidām
nav.
E.B.: Vienas slodzes alga ir 290 lati pirms nodokļu nomaksas, diez
vai par šādu naudu skola atradīs automātiskās vadības darbgaldu
iestatītāju skolotāju. Ar Mašīnbūves rūpnīcas direktoru Pēteri Bilu
runājām, ka uzņēmums varētu piedāvāt kādu no labākajiem
speciālistiem ar pieredzi, kas vienu vai divas dienas nedēļā varētu
strādāt ar audzēkņiem, pie noteiktiem darbgaldiem ierādot konkrētas
operācijas. Pašvaldība abu pušu ierosmi atbalstīja. Nākamā gada
budžetā šim speciālistam līdztekus rūpnīcas atalgojumam daļēju
apmaksu nodrošinās arī pašvaldība. Piedāvātā sadarbība ir vērtīga.
To pašu varu teikt par sadarbību ar SIA «Alis», metālapstrādes
uzņēmumu «Geor», saloniem «Edīte», «Karmena», bistro «Silva»,
tirdzniecības uzņēmumu «Kanclers», kas nodrošina labas prakses
vietas.
Agrāk darba devēji bija kritiski par vidējās profesionālās
izglītības līmeni. Pēdējos gados neapmierinātība ir pierimusi. Ar
ko tas saistīts?
A.Z.: Esmu izstrādājis savu taktiku – ņemu puišus jau no 1. kursa,
pārliecinos, vai viņiem interesē šī lieta, piedāvāju strādāt arī
vasarā, atvaļinājuma laikā un perspektīvākos cenšos pieturēt.
Mācību laikā viņi izmēģina dažādas operācijas, līdz atrod to, kas
labāk padodas, un ceturtā mācību gada beigās jau ir speciālisti,
zina vajadzīgos procesus. Pēdējā laikā radušies zināmi sarežģījumi
– 1. kursā prakse paredzēta divas dienas nedēļā, bet uzņēmumam šāds
saraustīts process nav piemērots, jo jādomā arī par ražošanas
plāniem.
U.S.: No skolas viedokļa šāda sadarbība ir veiksmīga. Ir sadarbības
pieredze ar «Nakts mēbelēm», «Egra trans», «Jelgavas mēbelēm» un
citiem uzņēmumiem. Saprotam, ka darba devēji audzēkņus vēlētos
redzēt uz ilgāku laiku. Neskatoties uz to, «Jelgavas mēbelēs»
pašlaik puse grupas divas dienas nedēļā ir praktiskajās mācībās.
Tāpat saprotu, ka uzņēmēji ir tendēti uz peļņu un brāķa procenta
samazināšanu līdz nullei, bet apmācības procesā brāķis nav
izslēgts. Uzņēmumam tas nozīmē zaudējumus.
Vai turpmāk saglabāsiet līdzšinējo prakses ciklu?
U.S.: Meklēsim vidusceļu. Līdztekus savām interesēm jārēķinās ar
darba devējiem. Kopumā sešās izglītības programmās piedāvājam apgūt
deviņas profesijas. Kokapstrādē ar virkni uzņēmumu ir ilggadēja
sadarbība. Tāpat būvdarbu izglītības programmā, ko veicināja
nozares attīstība, buma laikā bija pat negatīva tendence – mēģināja
audzēkņus izraut ārā no mācību procesa, piedāvājot pastāvīgu darbu
un labu atalgojumu. Tagad situācija vairs nav tāda, bet prakses ir
nodrošinātas. Visgrūtāk ir ar datorsistēmām. Reti kurš darba devējs
praktikantu laidīs klāt informācijas tehnoloģijām, kas kontrolē
uzņēmuma finansiālo vai citu darbību un maksā ļoti dārgi. Audzēkņi
lielākoties praktizējas pašvaldībās, skolās, ar uzņēmumiem ir
grūtāk. Meklējām iespējas Rīgā, bet tas nozīmē papildu izdevumus
ceļam. Tāpat tur ir savas mācību iestādes.
Autotransporta nozarē ir vairāki sadarbības līgumi par mācību
praksēm, arī ēdināšanas pakalpojumu speciālistiem nav problēmu.
Pirmajai praksei ir ļoti liela nozīme. Nereti no tās atkarīgs, vai
jaunietis paliks uzticīgs profesijai. Svarīgi, lai prakse ļautu ne
vien apgūt profesionālo jomu, bet augt arī cilvēciskā plāksnē.
A.Z.: Meklējam audzēkņus, kam ir interese un kas grib strādāt. Tas
ir arī firmas prestiža jautājums. Praktikantus ņemam līdzi uz
sporta spēlēm. Arī krēslu konkurss nozarē ir vajadzīgs. Tāpat Amatu
vidusskolā franču speciālista Bruno Šaperona meistarklases
pavāriem. Tas vairo skolu prestižu. Tā turpinot, būs vairāk
audzēkņu, kas gribēs šeit mācīties. Tas savukārt mudina bērnus uz
mācīšanos, lai izturētu konkursu. Pats savā laikā Rīgā esmu beidzis
17. Mākslas mēbeļu profesionāli tehnisko skolu, kur bija liels
konkurss. Lai gan 16 – 17 gadu vecumā domas bija par ballēm un
citām lietām, skolā bija jātiek, un to izdarīju. Zinot šīs skolas
prestižu, stājoties Lauksaimniecības akadēmijā (tagad LLU), katedrā
uzreiz piedāvāja strādāt par meistaru.
E.B.: Nākamgad pa četriem jauniešiem no konditoru un pavāru grupas
būs iespēja doties uz Franciju. Tāpat pavāriem un
komercdarbiniekiem ir iespēja iziet praksi Itālijā. Bet mūsu
jaunieši pašlaik nav sagatavojušies iziet patstāvīgajā dzīvē. Tas
jāiemāca skolai. Nesen atgriezos no Itālijas, redzēju citvalstu
jauniešus, kas praktizējas. Mūsu skolās ir jāvirza starptautiskie
projekti programmu «Comenius» un «Leonardo da Vinči» gaitā.
Itāliešu skolā atsaucīgi uzņēma mūsu ideju par iesaistīšanos
projektā, lai vesela mūsu audzēkņu grupa 15 dienas varētu doties
praksē.
Abas skolas dara visu, lai būtu interesanti, dotu iespēju
audzēkņiem attīstīties. Nevar apgalvot, ka visi jaunieši, kas
izvēlējušies profesiju padsmit gadu vecumā, paliks tajā uz mūžu.
Tomēr piedāvājums tālākai dzīvei ir pietiekami plašs. Pēdējie gadi
liecina, ka apgūtajā specialitātē paliek ap 70 procenti audzēkņu.
Kādi 30 procenti, iegūstot vidējo izglītību, aiziet uz
augstskolu.
J.R.: Amatniecības vidusskolai ir ilgstoša sadarbība ar Vācijas
nodarbinātības dienestu, kas šajā valstī piedāvā katru gadu īstenot
praktiskās mācības topošajiem ēdināšanas servisa darbiniekiem. Arī
tas motivē, bet strādāt lielākā daļa tomēr paliek Latvijā. Esam
secinājuši – ceļot darba devēju un izglītības iestāžu prestižu,
varam cerēt, ka profesionālo izglītību izvēlēsies aizvien labāk
sagatavoti un motivētāki jaunieši. Ja viņi redz perspektīvu –
kvalitatīvu darba vietu ar sakārtotu darba vidi, kur viņu novērtē
gan profesionāli, gan kā cilvēku –, jaunietis ir motivēts apgūt
profesiju.
A.Z.: Interesanti, ka tagad trešā daļa darbinieku kokapstrādē mūsu
uzņēmumā ir meitenes. Agrāk nebija vispār.
S.R.: Viena meitene šogad pie mums mācās arī par automehāniķi.
Puišiem tas liek mobilizēties, tas ļoti uzlabo mikroklimatu
grupā.
A.Z.: Vide tiešām uzlabojas.
E.B.: Skolā labi var redzēt, kā jaunieši atdzīvojas. Esam mazāki
nekā pilsētas ģimnāzijas, šeit ir mazākas grupas un audzēkņu
«atvēršanas» iespējas – lielākas.
J.R.: Arī mūsu audzēkņi saka, ka te skolotāji ir pieejamāki,
tuvāki, audzēkņi jūtas uzklausīti un labāk izprasti. Pie mums
mācīties daudzi nāk, jo šeit mācījušies draugi, kas te jutušies
labi.
Lai sasniegtu profesionālo līmeni, svarīgi, lai izglītības iestādēs
būtu mūsdienīgas tehnoloģijas. Kā vērtējat to līmeni?
E.B.: Amatu vidusskolā par PHARE līdzekļiem sakārtoti pavāru un
konditoru kabineti, par Integrācijas fonda projekta naudu pērn
sakārtojām šuvēju kabinetu, kur šogad 15 cilvēki apgūst šo
profesiju. Tagad gatavojamies nākamajam posmam – metālapstrādes
centra izveidei kopā ar pašvaldību un reģionālo Pieaugušo
izglītības centru. Sadarbībā ar pašvaldību startēsim uz ERAF
atbalstu. Vienīgi automātiskās vadības darbgaldi noveco tikpat ātri
kā datori…
U.S.: Materiāli tehniskās bāzes pilnveidošana galvenokārt notiek,
īstenojot projektus. Ar ERAF atbalstu modernizējām un izveidojām
laboratorijas un darbnīcas kokapstrādē un autotransporta programmā,
ir projekti būvdarbu un ēdināšanas speciālistu sagatavošanā. Tomēr
jūtama ir tendence ierobežot līdzekļus, lai vairāk izmantotu darba
devēju esošo bāzi audzēkņu praktiskajai apmācībai. Līdzšinējie
projekti mācību procesā dod lielu atspaidu. Protams, varam strādāt
pie padomju laikā ražotajiem darbgaldiem, kas funkcionē, bet
jaunākas iekārtas ir gluži kas cits.
Laikam tāpēc darba devēji vairs nav tik kritiski par jauno
speciālistu atbilstību.
A.Z.: Vienu brīdi bija jāpiedzīvo ne viens vien kuriozs. Jo
lekcija, kurā kaut ko pieraksti, un prakse, kad dabū sajust īsto
garšu, ir dažādas lietas.
E.B.: Galvenais ir iemācīt jauniešus gribēt strādāt. Varbūt dažreiz
piecnieks vispārizglītojošajos priekšmetos izsaka mazāk kā
astoņnieks, deviņnieks kvalifikācijā. Jāiemāca arī darba kultūra,
higiēna.
J.R.: Uzņēmumi šodien sagaida, lai speciālisti ikvienā jomā redz
kopējo procesu.