Šajā nedēļas nogalē Liepājā notiks Latvijas čempionāts vieglatlētikā. Tam nopietni gatavojas arī tie Jelgavas vieglatlēti, kuri pēdējā pusotra gada laikā izpildījuši Latvijas Vieglatlētikas savienības noteiktos normatīvus savā disciplīnā. Cerības tiek liktas gan uz pērnā gada čempionu barjerskrējienā Andreju Romaņivu, gan augstlēcēju Jeļenu Feņuku, gan skrējēju Ritvaru Dombrovski un 4×400 metru puišu stafetes komandu, bet Jelgavas Bērnu un jaunatnes sporta skolas (BJSS) treneri norāda – ja vieglatlēti sasniegs savu personisko rekordu vai uzrādīs rezultātu tuvu tam, tas jau būs labi.
Ilze Knusle-Jankevica
Kopš pērnā gada septembra, kad tika atklāts Zemgales Olimpiskais centrs (ZOC), arvien vairāk par sevi atgādina mūsu vieglatlēti, kuri līdz šim bijuši tādā kā pabērna lomā. Iespējams, tieši neatbilstošo treniņapstākļu dēļ. Nu ir iespējas kvalitatīvi trenēties, bet vieglatlētikai par jauniešu uzmanību jācīnās gan ar citiem sporta veidiem, īpaši sporta spēlēm, gan citām ārpusklases nodarbēm, gan populārāko laika kavēkli – datoru.
Nav prestiža Trenere Santa Lorence uzskata, ka viens no iemesliem, kāpēc jaunieši nepievēršas vieglatlētikai, ir sporta veida zemais prestižs valstī kopumā. «Jā, mums ir labi rezultāti Latvijas, Baltijas un pat Eiropas līmenī, bet – cik daudz par tiem runā? Turklāt, ja sporta spēļu pārstāvjiem kā augstākais mērķis ir, piemēram, NHL hokejā un NBA basketbolā, tad kāds tas var būt vieglatlētam? Studijas ASV un piedalīšanās studentu sacensībās?» tā trenere. Izvēles priekšā šobrīd ir R.Dombrovskis, kurš šogad pabeidzis Murjāņu Sporta ģimnāziju. Ritvara bijusī trenere Maija Ukstiņa stāsta, ka viņš apsver iespēju gadu mācīties Sporta akadēmijā, lai uzlabotu savu rezultātu 800 metru skrējienā un pēc tam dotos studēt uz ASV.
«Atsevišķos sporta veidos ir tā – ja neierodas pretinieks, piešķir tehnisko uzvaru, līdz ar to ceļš uz čempiona titulu var būt pat samērā viegls. Bet vieglatlētikā tāpat vien to nevar iegūt – arī vienīgajam dalībniekam tas šķēps ir jāizmet, tālumā jāizlec un rezultāts jāuzrāda,» tā BJSS treneris Austris Cīrulis. Bet viņa kolēģe S.Lorence piebilst, ka vieglatlēti negrib daudz – vien trenēties, lai viņus atbalsta, lai uz viņiem nāk skatīties, lai viņus saprot, iedziļinās un nesalīdzina vieglatlētiku ar citiem sporta veidiem.
Baidās no masu psihozes sekām Treneri ir vienisprātis, ka mūsu vieglatlēti spēj uzrādīt vērā ņemamus rezultātus, bet pašam sporta veidam pietrūkst reklāmas. Tomēr pēdējos gados situācija ir mazliet mainījusies un sabiedrībā arvien populārāki kļūst dažādi maratoni, kas arī varētu būt viens no veidiem, kā piesaistīt jaunos sportistus. Tomēr S.Lorence baidās no šīs, kā pati saka, masu psihozes negatīvās ietekmes. Proti, ja cilvēks maratonā piedalās gana nesagatavojies, tas var beigties nepatīkami un pat ar traumām, kas, savukārt, no sporta var aizbaidīt uz ilgāku laiku vai pat pavisam.
Priekšroku dod individuālismam Tomēr ir cilvēki, kas izvēlas nodarboties ar vieglatlētiku. S.Lorence lēš, ka visbiežāk jaunieši vieglatlētiku izvēlas tāpēc, ka ir jau izmēģinājuši sporta spēles, bet nav tajās sevi realizējuši, vai arī ja vecāki bijuši vieglatlēti. Vēl viens aspekts esot tusiņš – izveidojas draugu kompānija, kas kopā sporto. To apstiprina arī jaunie vieglatlēti. «Ar vieglatlētiku nodarbojos tāpēc, ka tajā nav komandas darba. Man nepatīk darboties komandā,» tā diska metēja Linda Dižā, piebilstot, ka šo disciplīnu izvēlējusies, jo ar to nenodarbojas daudzi, tās tehnika ir sarežģīta un viņai patīk sarežģītas lietas. Savukārt skrējēja Jeļizaveta Osovija atzīst, ka tieši treniņu draugi ir tie, kas stimulē viņu turpināt sportot un tiekties uz vēl augstākiem rezultātiem. Tomēr, lai kādi argumenti būtu jauniešiem, treneri uzskata: lai vieglatlētikā sasniegtu labus rezultātus, jāgrib ar to nodarboties, jābūt labai veselībai un gēniem.
Neapgūtā kārtslēkšana Līdz ar jauna stadiona izveidi radusies iespēja trenēties jau piemirstās disciplīnās, un viena no tādām ir kārtslēkšana. Treneri pieļauj, ka nākotnē arī Jelgavā nodarbosies ar kārtslēkšanu, taču tam jābūt vairākiem priekšnosacījumiem: jāiegādājas inventārs, kas ir diezgan dārgs (viena kārts maksā vairāk nekā 300 latu), un jāatrod specializēti treneri – tādi Latvijā ir tikai divi. «Pirms gadiem desmit mums Jelgavā bija daudzcīņnieki, kuri trenējās arī kārtslēkšanā. Vēl šodien atceros gadījumu, kad lēciena brīdī vienam no sportistiem salūza kārts, jo inventārs mums bija novecojis. Par laimi, toreiz viss beidzās labi,» atceras treneris A.Cīrulis.
Daudzcīņa – viduvējību iespēja? Vēl viens no virzieniem, kurā strādāt, ir daudzcīņa. Iespējams, daudzi domā, ka tā ir lieliska iespēja sportistam, kurš visās disciplīnās ir viduvējs, bet treneri tam nepiekrīt. «Treneris sportistu daudzcīņai virza tad, ja redz, ka viņš ir ļoti vispusīgs un viņam padodas gan skriešanas, gan lēkšanas, gan mešanas disciplīnas,» uzsver S.Lorence, piebilstot, ka šobrīd viņas redzeslokā ir kāds 1998. gadā dzimis zēns, kurš gan ļoti ātri skrien, gan tālu lec, gan kuram padodas lode un kuru nākotnē pakāpeniski varētu virzīt uz daudzcīņu. Treneri piebilst, ka praktiski jau teju katrs vieglatlēts ir kā daudzcīņnieks, jo nereti iziet cauri gandrīz visām disciplīnām, kamēr atrod savējo. «Ar vieglatlētiku nodarbojos četrus gadus. Man patīk tāllēkšana, trīssoļlēkšana un varbūt arī 100 metrus izskriet. Bet pa šiem gadiem izmēģināju visu, pat 1500 metru skrējienu, līdz atradām man piemērotāko – lēkšanu,» stāsta vieglatlēte Ilona Bitela.
Sapnis – manēža Viens no vieglatlētu lielākajiem sapņiem ir manēža, kurā pietiktu vietas visiem, lai varētu pilnvērtīgi trenēties arī ziemas periodā. «Kādreiz vietā, kur tagad atrodas Jelgavas Sporta halle, bija vieglatlētikas manēža. Arī tagad hallē ir manēža, bet tā ir daudz par šauru,» stāsta S.Lorence. Viņa norāda, ka nepārdomāto konstrukciju dēļ ātri skriet vienlaikus iespējams tikai pa diviem, nevis visiem četriem celiņiem, līdz ar to pat diviem treneriem reizē grūti strādāt. Arī paši sportisti manēžas trūkumu uzskata par vienu no lielākajiem mīnusiem. «Jā, Jelgavā tagad ir jauns stadions, bet nav vieglatlētikas manēžas – tas neļauj gatavoties ziemas sezonā,» tā augstlēcēja Jeļena Feņuka, piebilstot, ka mīnuss esot arī augstas meistarības treneru trūkums atsevišķās disciplīnās. Vēl sāpīgs jautājums vieglatlētiem ir trenažieru pieejamība, kaut arī vieglatlētika balstās uz divām pamatlietām – ātrumu un spēku –, un nesakoptais Daugavas stadions, kurā joprojām notiek treniņi, jo ZOC stadions nav pieejams katru dienu.
Daudzveidība noēd resursus Arī paši treneri apzinās, ka jaunu kadru trūkums mūsu valstī ir problēma, un galvenais iemesls – zemais atalgojums. «Jauns cilvēks, ja viņam ir ģimene un bērni, par trenera algu nevar iztikt. Tāpēc viņi labāk brauc uz Angliju, kur vismaz kaut ko var nopelnīt,» ieskicē A.Cīrulis, piebilstot, ka treneri gan nav vienīgais resurss, kas sāk izsīkt. «Tik mazai valstij kā Latvija ar apmēram diviem miljoniem iedzīvotāju ir pārāk daudz sporta veidu. Ārzemju kolēģi brīnās, kā mēs tos visus varam uzturēt un kam mums tas vajadzīgs. Un tieši šīs daudzveidības dēļ sāk trūkt resursu – bērnu, treneru, inventāra, naudas,» tā viņš.
Foto: Ivars Veiliņš
4.9 °C,
5 m/s,
92.6 % 
4.9 °C,
5 m/s,
92.6 %