3.6 °C, 4.4 m/s, 56.2 %

Izglītība

Viens solis līdz patstāvīgai dzīvei
13/03/2008

Daudziem varētu šķist, ka Niedru ielas 5. privātmāja daudz neatšķiras no pārējiem turīgā rajona namiem, taču tā nav. Šī māja ir īpaša, jo tā ir pirmā SOS jauniešu māja Latvijā, kurā patlaban dzīvo 11 jaunieši. Viņi tajā nokļuvuši pēc 16 gadu vecuma un beiguši pamatskolu, lai ar četru pedagogu un vadītājas palīdzību sagatavotos patstāvīgai dzīvei. Iepriekš šī nama iemītnieki dzīvojuši Īslīces SOS bērnu ciematā kopā ar SOS māti, jo Latvijas pilsētu pašvaldības šo bērnus iekārtojušas SOS Bērnu ciematu asociācijā. Māja Jelgavā atvērta pirms teju diviem gadiem. «Jelgavas Vēstnesis» šoreiz vienu dienu nolēma pavadīt jauniešu mājā, lai redzētu, kāda ir tās ikdiena.

Ritma Gaidamoviča
Foto: Ivars Veiliņš

Daudziem varētu šķist, ka Niedru ielas 5. privātmāja
daudz neatšķiras no pārējiem turīgā rajona namiem, taču tā nav. Šī
māja ir īpaša, jo tā ir pirmā SOS jauniešu māja Latvijā, kurā
patlaban dzīvo 11 jaunieši. Viņi tajā nokļuvuši pēc 16 gadu vecuma
un beiguši pamatskolu, lai ar četru pedagogu un vadītājas palīdzību
sagatavotos patstāvīgai dzīvei. Iepriekš šī nama iemītnieki
dzīvojuši Īslīces SOS bērnu ciematā kopā ar SOS māti, jo Latvijas
pilsētu pašvaldības šo bērnus iekārtojušas SOS Bērnu ciematu
asociācijā. Māja Jelgavā atvērta pirms teju diviem gadiem.
«Jelgavas Vēstnesis» šoreiz vienu dienu nolēma pavadīt jauniešu
mājā, lai redzētu, kāda ir tās ikdiena.

Dzīve jauniešu mājā atšķirībā no dzīves ciematā, kur bērni mīt
pie SOS mammām, ir daudz patstāvīgāka. Šeit jaunietis pats plāno,
kā pavadīt brīvo laiku, kā tērēt kabatas naudu un kopīgi ar
pedagogu domā, kur mācīties tālāk, izvērtē savas nākotnes iespējas
un par savu rīcību uzņemas atbildību. Svarīga metode SOS aprūpes
sistēmā ir individuālās attīstības plānošana – kuras laikā
jaunietis izvirza sev mērķus un konkrētus uzdevumus
nākotnei. 

SOS jauniešu mājā ierodamies nedaudz pēc pulksten 8 un piezvanām
pie privātmājas vārtiņiem. Durvis atver viena no mājas iemītniecēm
Līga, nosakot: «Jūs varat iet iekšā!» Priekšnamā mūs sagaida
pedagoģe Inga, kuras darba diena bija sākusies jau iepriekšējā
dienā pulksten 14, bet beigsies šorīt pulksten 9. Taču līdz tam
viņai vēl jāiespēj uzrakstīt atskaite par notikumiem, kas
piedzīvoti viņas maiņā. Tā jāraksta speciālā pedagogu forumā, lai
nākamās maiņas pedagogs var viegli atrast to, kas tad ar katru
jaunieti iepriekšējās dienas laikā noticis. Visi pedagogi kopā
sanāk tikai reizi mēnesī, taču viņiem jābūt par visu informētiem.
Tāpēc, lai netraucētu ierasto kārtību, dodamies līdzi pedagoģei,
lai viņa varētu darīt savus darbus un reizē pastāstīt, kas tad
noticis jau šorīt.

Rīts sākas pulksten 6

Mājas 1. stāvā atrodas istaba viesiem un virtuve, 2., 3. stāvā
un arī pagrabstāvā ir jauniešu istabas. Galvenokārt viņi dzīvo pa
vienam, tikai divās istabās pa diviem. Pagrabstāvā atrodas arī
sauna, kuru jaunieši var izmantot, kamīna istaba, kur palikt
viesiem pa nakti, un veļas mazgātava. Redzot iedzīvi, var teikt, ka
jaunieši ir nodrošināti pat ar tādām lietām, par kurām daži var
tikai sapņot, piemēram, saunu, pārsteidzoši lielu platekrāna
televizoru, veļas žāvējamo skapi, dažādām elektroierīcēm,
burbuļvannu un citām mantām. Visas minētās lietas ir pašu
iedzīvotāju ziedotas un dāvinātas vai arī palikušas mantojumā no
iepriekšējiem mājas saimniekiem. Tikai jautājums – vai jaunieši to
spēj novērtēt?

Mājā valda klusums, un audzinātāja stāsta, ka šeit rosība ik
rītu sākas jau pulksten 6, kad viena meitene ceļas, lai nokļūtu uz
skolu Rīgā, bet otra brauc uz mācībām Saulainē. «Mums te nav tā, kā
maziem bērniem – stundu saraksti, cikos jāceļas. Jaunieši paši
vairāk vai mazāk koriģē, cikos un kur viņiem jādodas, lai paspētu
paveikt savus darbus, un zina, cikos jābūt mājās,» stāsta
pedagoģe.

Lai arī ikdienā bērni dzīvo patstāvīgi – gādā par pārtiku un
ēdienreizēm, tīru veļu, izdara lietas, kas nepieciešamas, cenšas
ievērot mājas iekšējās kārtības noteikumus -, katram no viņiem ir
piesaistīts kāds pedagogs aprūpētājs. Var teikt, ka viņi jauniešiem
ir kā palīgs vai treneris – dodas uz skolas vecāku sapulcēm, ved
pie ārsta vai palīdz darba meklējumos un reizi mēnesī par saviem
bērniem vadībai sniedz atskaiti, kā pa šo laiku gājis, ko paveicis
un pie kā vēl jāstrādā.

Pedagoģe atzīst, ka darbs ar šiem jauniešiem neesot viegls, jo
viņi esot «īstajā» pusaudžu vecumā, kad visādi dullumi prātā un
«spurošanās», ja viņiem kaut ko liek darīt. Taču pedagogam jābūt
tam, kas redz, ka kāds noskumis vai viņam slikti, vai kaut kas sāp,
jāaprunājas, jāpalīdz un jāpamāca, ko un kā darīt. Pedagoga darbs
ir uzklausīt bērnu un dot viņam padomu.

Māja pieder jauniešiem, bet tai ir savi
noteikumi

Jaunieši šeit dzīvo ik dienu, taču pedagogi te strādā, tāpēc par
kārtību, tīrību mājā un visu pārējo jārūpējas pašiem pusaudžiem.
Katrs, protams, atbild par savu istabu, bet ar koplietošanas telpu
tīrīšanu ir tā – šiem darbiem katru mēnesi izstrādāts grafiks, kurā
vienas nedēļas garumā kādam jātīra pagalms, kādam koplietošanas
telpas, kādam jārūpējas par tīrību virtuvē. Pedagoga darbs ir katru
vakaru pārbaudīt un novērtēt, vai jaunietis savu darbu izpildījis
vai ne. Par neizdarītiem pienākumiem vai noteikumu pārkāpumiem
jaunietim tiek skaitīti soda punkti. Katru mēnesi jaunieši saņem
finanses minimālās algas apjomā, kas paredzētas apģērbam, pārtikai,
saimniecībai, skolai un ikdienas tēriņiem. Atkarībā no tā, cik
daudz soda punktu sakrāts, jaunietim tiek veikti finanšu
ierobežojumi. «Tas jauniešiem nepatīk un viņi jūtas kontrolēti,
tomēr tas ir veids, kā jaunieti vai sabiedrību pasargāt no
nelabvēlīgas uzvedības, un tas ir veids, kā jaunietim likt
uzņemties atbildību pašam par savu rīcību,» saka jauniešu mājas
vadītāja Baiba Blomniece-Jurāne. Par iekrāto naudiņu jauniešu mājā
tiek iegādātas nepieciešamas lietas vai rīkoti bonusa pasākumi
apzinīgākiem un cītīgākiem jauniešiem.

Līga vēlas tikt prom

Viesistabā vēl satiekam Līgu un jautājam, kāpēc viņa mājās?
Jauniete atbild, ka nolēmusi nemācīties un arī nestrādāt. Noteikumi
gan paredz – lai jaunietis šajā mājā dzīvotu un saņemtu visu, ko tā
sniedz, viņam ir jādara viens vai otrs. Līga mums apgalvo, ka viņa
pavisam drīz, kad būs sasniegusi 18 gadu vecumu, pametīšot šo māju
un sākšot savu dzīvi. Viņa teic, ka par to ir ļoti laimīga un pat
nevarot sagaidīt, kad varēs aiziet. Šeit neesot ar ko parunāt –
tam, ka viņas stāstītais paliks pie pedagoga, ticības nav. Taujāta,
ko tad viņa pati gatava darīt, lai mainītu kaut ko savā ikdienā,
meitene atbild, ka neesot nekādas jēgas censties – labāk visu
notiekošo vērot no malas.

Tā kā Līga nedz mācās, nedz strādā, tad arī viņas ikdiena ir
visai ierasta: jārūpējas par trusi Mārtinu, jāskatās televizors un
atlikušajā laikā, kad ir iedvesma, viņa rakstot dzejoļus. «Pēdējie
dzejoļi ir ļoti pesimistiski, jo es tā uztveru dzīvi – neko
dzīvespriecīgu un labu sev apkārt nesaskatu. Nevienam līdz galam
neuzticos, jo ļoti bieži esmu sagaidījusi vilšanos,» tā Līga.

Ko par to saka kaimiņi?

Rīta cēliens mājā ir beidzies un līdz pēcpusdienai, kad jaunieši
atkal saradīsies, iestājas klusais periods, tāpēc, izmantojot
laiku, aptaujājam blakus māju iedzīvotājus, lai izzinātu, ko tad
viņi domā par šādu jauniešu māju savā rajonā.

Nav noslēpums, ka sākumā, kad jauniešu māja vēl tikai tapa,
kaimiņi bija visai skeptiski noskaņoti. Valdīja uzskats, ka tur
mājvietu radīs virkne nedisciplinētu un neaudzinātu jauniešu, kas
pamatīgi traucēs apkārtējos gan ar savu uzvedību, gan dzīvesveidu.
Taču šovasar apritēs jau divi gadi, kopš māja atrodas Niedru ielā,
bet par lieliem starpgadījumiem nekas vēl nav dzirdēts.

Vistuvākie kaimiņi, kas atrodas pagalma pusē, mīt Niedru ielā 3.
Tā ir Silinu ģimene, kas atzīst, ka arī viņi sākumā bijuši pret
ieceri šo māju veidot šeit, taču diemžēl viņu un kaimiņu protesta
iesniegumi valsts iestādēs neko nav mainījuši. Tomēr, neraugoties
uz personīgu nepatiku, Silinu ģimene spiesta atzīt, ka vismaz
šobrīd viss esot kārtībā – jaunieši viņiem netraucējot, arī
trokšņošana nav, ap māju viss vienmēr kārtīgs.

Dzīvība atgriežas pēc pulksten 14

Mājas pagalmā satiekam, pēc Ingas teiktā, vienu no kārtīgākajiem
un apzinīgākajiem puišiem – Nauri. Izrādījās, viņam šī diena īpaša
– 20. dzimšanas diena. Apsveikumu no pārējiem mājiniekiem viņš
saņēmis jau pusnaktī, kad jaunieši ar daudziem baloniem, torti un
dāvanu ieradušies pie puiša. Ieejot istabā, redzam, ka gulta un
dīvāns nokrauts baloniem, sekcija – dāvanām. Tur var manīt arī kādu
puiša foto kopā ar draugiem, bet uz galda stāv dators. Puisis
atzīst, ka šī diena jau ne ar ko neatšķiroties no pārējām – bijis
skolā, mācījies, bet tagad pārnācis mājās. Nākamajā gadā viņš iegūs
pavāra diplomu. Pats gan saka, ka viņam šis arods nepatīk, bet
skolu noteikti pabeigšot. Neraugoties uz to, ka mācīties aizgājis
tikai mācīšanās pēc, tagad mājā viņš esot viens no trīs cilvēku
komandas, kas svētdienās gatavo ēst citiem.

Riebjas mājas noteikumi

Trešajā stāvā sastopam māsas Ivetu un Antru. Istaba, kā jau
meitenēm, kārtīga un pilna dažādiem mīļiem sīkumiem. Iveta, kas
mācās Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā, pilda mājas darbus, bet jaunākā
māsa, kas mācās par kora diriģenti Jelgavas Mūzikas vidusskolā,
Antra, klausās mūziku.

Jāteic, ka Iveta šajā dienā nogrēkojusies, jo nav aizgājusi uz
skolu. Viņa vien nosmej, ka zinot, cik tas viņai izmaksās. Tagad
gariem zobiem tomēr cenšas izpildīt mājas darbus nākamajai dienai.
Savukārt Antra bijusi spāņu valodas nodarbībās – viņas sapnis ir
dzīvot Spānijā, apprecēties un audzināt tumšas ādas krāsas bērniņu.
Iveta stāsta, ka vēl līdz pavasarim mācīsies Spīdolas ģimnāzijā,
taču pēc tam pāries uz Raiņa vakara maiņas vidusskolu Rīgā, jo
meitene galvaspilsētā vēlas uzsākt daļēji patstāvīgu dzīvi kopā ar
savu draugu. «Lai arī pedagogi man saka, ka par agru doties daļēji
patstāvīgā dzīvē, uzskatu, ka esmu tam gatava. Vairāk jau tāpēc, ka
man riebjas kontrole, kas valda šajā mājā. No SOS saņemšu atbalstu
(jaunietis, kas mācās dienas nodaļā, saņem finansiālu atbalstu
izdzīvošanai minimālās algas apmērā un atbalstu skolas mācību
maksas segšanai, ja ir sekmīgs un uzcītīgs – red.),» stāsta
Iveta.

«Tracinoši šie noteikumi, it sevišķi, ka visi sodi par
neizdarīto balstīti uz naudu. Piemēram, pēc noteikumiem darba
dienās mājās no skolas ir jāatnāk līdz pulksten 21, ja nebūsi,
piezvani un pasaki, kur esi, tomēr darba dienās mājās ar pedagoga
atļauju jāierodas līdz 23, ja kavē un nebrīdina, tad par to ir
sods. Par iekasētajām soda naudām esam vai pusi mājas apdāvinājuši
ar dažādām mantām. Viņas uzskata, ka šāda māja būtu lieliska, ja
vien varētu dzīvot, neviena nepieskatītas – viņām labiekārtota
dzīves vieta, viss sadzīvei nepieciešamais sagādāts, atliek vien
izmantot. Tomēr jaunietēm, šķiet, nav priekšstata par to, ka arī
parastā ģimenē katram bērnam ir savi pienākumi, vecāku kontrole un
noteikumi, kas jāievēro.

Beigās gan meitenes piebilst – ja jau dzīve tā iegrozījusies, ka
nevar dzīvot pie saviem vecākiem, tad labi, ka ir šādas mājas.

Ciemošanās iespēja pret iesniegumu

«Tas ir briesmīgi, ka te par visu ir jāatskaitās un jādomā
vairākas dienas iepriekš. Nekas nevar notikt spontāni. Ja vēlamies
palikt pie drauga, rakstām iesniegumu to dienu pedagogiem, kas
dežurēs. Ja vēlies, lai kāds paliktu pie tevis, process ir
daudzkārt grūtāks – jāraksta iesniegums gan pedagogam, gan
vadītājai, kas vēlēsies iepazīties, veikt sarunas ar šo cilvēku un
tikai tad pateiks, vai viņš varēs palikt. Tāpēc labprātāk
izvēlamies palikt ārpus mājas,» stāsta Iveta.

Un atkal jau «pieklibo» jauniešu izpratne par to, ka arī ģimenēs
bērniem parasti nepieciešama vecāka atļauja, ja viņš vēlas palikt
ārpus mājas vai kādu aicināt ciemoties pie sevis.

1. mājas līmenī savs bizness

Lejas stāvā durvis pavērtas Edgara un Sandija istabai. Istaba
pilna dažādām tehniskām ierīcēm un visam pa vidu vēl divas raibas
žurkas. Abi puiši visu dienu noslinkojuši, jo Sandijs kādu laiku
vairs nemācās, tāpēc tieši šodien no vadības saņēmis rīkojumu, ka
viņam māja būs jāpamet, jo, neskatoties uz brīdinājumiem, soda
mēriem un attīstības plānošanu, Sandijs negrasās neko darīt.
Edgaram skola ir tikai pāris reižu nedēļā. Pašmācības ceļā abi
apguvuši baneru un mājas lapas veidošanu un tagad jau izpilda
pasūtījumus. Tas esot gan hobijs, gan zināms peļņas avots.

Tāda nu ir jauniešu ikdiena šajā mājā – it kā katram sava, taču
tomēr visiem kopīga dzīve. To, cik katrs no viņiem ir gatavs
iekļauties tajā, nosaka dažādi apstākļi, taču viņu visu kopīgais
mērķis būtu citam citu atbalstīt un palīdzēt, lai tad, kad pienāks
laiks pamest šo vietu, viņi būtu gatavi patstāvīgi pieņemt pareizos
lēmumus. Šķiet, tas izdodas ne vienmēr, bet viņi mācās.