4.8 °C, 5.5 m/s, 81.1 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāViņa izvēle – profesionālā armija
Viņa izvēle – profesionālā armija
24/01/2008

Jelgavniekam Armandam Reinim drīz būs 33 gadi. Viņš ir karavīrs. Viens no tiem, kas izvēlējies dienēt profesionālajā armijā. Dienests nu kļuvis par darbu, un Armands ne mirkli nenožēlo, ka pirms apmēram gada izšķīries par šo soli. Savulaik viņš bijis arī obligātā militārā dienesta karavīrs, un, salīdzinot situāciju toreiz un tagad, atzīst – nu ar Latvijas armiju patiesi var lepoties.

Sintija Čepanone

Jelgavniekam Armandam Reinim drīz būs 33 gadi. Viņš ir
karavīrs. Viens no tiem, kas izvēlējies dienēt profesionālajā
armijā. Dienests nu kļuvis par darbu, un Armands ne mirkli
nenožēlo, ka pirms apmēram gada izšķīries par šo soli. Savulaik
viņš bijis arī obligātā militārā dienesta karavīrs, un, salīdzinot
situāciju toreiz un tagad, atzīst – nu ar Latvijas armiju patiesi
var lepoties.

Kā sākās tava interese par militāro jomu? Vai jau bērnībā
zināji, ka vēlies būt karavīrs?

Grūti atcerēties, kad tieši sapratu, ka mani šīs lietas interesē,
taču bērnībā tas laikam gan nebija. Drīzāk – kad sāku strādāt
robežsardzē. Jāpiebilst gan – astoņpadsmit gadu vecumā biju pilnīgi
pārliecināts, ka no obligātā militārā dienesta neizvairīšos, tādēļ
aizgāju armijā. Protams, bija tādi, kas darīja visu, lai tikai
nevajadzētu dienēt, taču man tiešām to gribējās. Likās – ja neesi
nodienējis, tad… nu ir kaut kā tā… Arī tagad, atskatoties uz
pusotru gadu, ko pavadīju armijā, pavisam noteikti varu apgalvot,
ka tas nebija nelietderīgi pavadīts laiks.
Tu minēji, ka agrāk biji robežsargs.
Jā, robežsardzē sāku strādāt pāris gadu pēc armijas, un tas jau
bija dienests kā darbs – nostrādāju un braucu mājās. Sākumā Meitenē
biju tikai robežsargs, bet pēc kāda gada man piedāvāja kļūt par
kinologu. Piekritu, robežsargu mācību centrā Rēzeknē pabeidzu
attiecīgus kursus, ieguvu savu pirmo suni «vilku» Reno un turpmāk
strādāju kā kinologs.
Jāatzīst, ka pirmajās reizēs izpratne par suņa psiholoģiju man bija
visnotaļ niecīga. Nezināju, kas jādara, kā jātrenē. Zināju vien to,
ka viņam, lai izpildītu komandas, vajadzīgs motivācijas priekšmets
– vai tas būtu ēdiens, vai aports. Neierasti bija arī tas, ka Reno
sāka mitināties manā dzīvoklī. Tikai pamazām, ar laiku pieradām
viens pie otra, es ieguvu pieredzi un sāku saprast, kā pareizi suns
jāmāca, lai iegūtu pēc iespējas labāku rezultātu. Reno bija
narkotiku suns – apmācīts narkotiku meklēšanā. Diemžēl viņš nomira.
Taču arī tagadējais «vilks» Rasko sākumā bija narkotiku suns, bet
pašlaik viņš jau mācās meklēt sprāgstvielas.
Kopumā robežsardzē nostrādāju kādus septiņus ar pusi gadus, līdz
izšķīros par labu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Tagad esmu
profesionālā militārā dienesta karavīrs. Kinologs, jo, mainot darba
vietu, Rasko ņēmu līdzi. Tas ir mans privātais suns.
Kā tu nokļuvi profesionālajā armijā – tā vienkārši aizgāji turp un
teici, ka ļoti vēlies dienēt?
Tā varētu teikt. Darbavietas maiņa pagājušajā gadā šķiet
likumsakarīgs solis: arī NBS ir kinoloģija – it kā viss tāpat kā
robežsardzē, tomēr mazliet citādāk… Protams, vispirms jau bija
jāiztur Rekrutēšanas un atlases centra atlase – jāizpilda zināmi
fiziskie normatīvi, dažādi testi, jāiziet medicīniskās pārbaudes.
Ja prasības izpildi, vari sākt dienēt profesionālajā armijā.
Kāda ir tava darbadiena?
Tāda pati kā jebkuram citā jomā strādājošajam. Darbadiena ilgst no
pulksten 9 līdz pieciem pēcpusdienā un tā norit pēc iepriekš
izveidota plāna. Galvenokārt diena aizrit dažādās nodarbībās, kurās
es sevi sagatavoju par karavīru. Dienā gan rūpējos par savu fizisko
sagatavotību, gan trenējos šaušanā, ir nodarbības topogrāfijā.
Protams, strādāju arī ar savu suni. Jāpiebilst, ka šīs nodarbības
ir kopā ar citiem kinologiem un dažkārt ļoti noder, ja kolēģis
pakoriģē, iesaka, kā darīt, lai būtu labāks rezultāts. No malas
nereti pieļautās kļūdas labāk redzamas.
Runājot par suņa dresūru – teici, ka Rasko pašlaik apgūst
sprāgstvielu meklēšanu. Vai viņš ir apķērīgs skolēns?

Jā, Rasko ir diezgan apķērīgs, taču vienalga vēl jāiegulda milzīgs
darbs, lai droši varētu teikt, ka viņš ir pietiekami prasmīgs
sprāgstvielu meklēšanā. Pamatu sunim var iemācīt apmēram četros
mēnešos, pārējais laiks aizrit, apgūto nonivelējot. Tam
nepieciešami regulāri treniņi, lēns un pacietīgs darbs. Kaut gan –
tāpat kā par Rīgu, arī par suni var teikt, ka viņš nekad nebūs
gatavs, jo vienmēr jau vēl var piestrādāt, lai viņa prasmes
uzlabotu. No vienas puses, Rasko vēl nav pietiekami labi sagatavots
sprāgstvielu meklēšanā, lai mēs varētu doties, piemēram, uz
Afganistānu, no otras puses – ja vajadzētu, mēs turp dotos.
Kā tu vispār vērtē Latvijas karavīru iesaistīšanos
starptautiskās operācijās, piemēram, Irākā,
Afganistānā?

Tas nav apspriežams: ja tevi sūta uz Irāku, tev tur ir jābrauc, un
viss. Tu esi karavīrs. Ja tam neesi gatavs, tad – ko tu vispār dari
dienestā?! Šajā gadījumā tās ir citas valstis, taču kas tāds var
notikt arī Latvijā, un karavīram tam ir jābūt gatavam. Šodien tas
ir Irākā vai Afganistānā, rīt tas var būt jau kaut kur tuvāk.
Tomēr neatbalstu, ka dienests Irākā vai Afganistānā karavīram kļūst
tikai par naudas pelnīšanu. Tā tam vismaz nevajadzētu būt. Lai
dienētu profesionālajā armijā, jābūt pārliecībai. Manuprāt, tā ir
viena no iespējām sevi profesionāli apliecināt, pilnveidoties,
mācībās apgūto pielietot reālā situācijā. Ja es nebūtu gatavs
doties turp, tad jājautā, kāpēc gan es vispār trenēju savu suni?!
Protams, viņš var noderēt arī tad, ja tepat Latvijā rastos
nepieciešamība meklēt sprāgstvielas, tomēr tur, kur notiek
karadarbība, apmēri ir pavisam citi.
Tu esi dienējis arī obligātajā militārajā dienestā, tāpēc
vari salīdzināt. Kā tev šķiet, vai Latvija, izveidojot profesionālo
dienestu, ir ieguvēja?
 
Es domāju, ka noteikti. Profesionālais dienests neapšaubāmi ir
krietni labāks par obligāto, jo to labprātīgi izvēlas cilvēki, kas
grib dienēt, tie, kuriem ir pārliecība, ka tas ir vajadzīgs.
Manuprāt, liekot dienēt obligāti, rezultāts bija daudzkārt
sliktāks, savukārt, ja to vēlas pats un ir motivēts to darīt, tad
ir citādāk. Kas tas par karavīru, kas negrib dienēt?! Es, piemēram,
negribu nodarboties ar kaut ko citu. Pieļauju, ja man spiestu to
darīt, drīzāk rastos pretreakcija. Turklāt pašreizējā situācija
apliecina, ka vienmēr atradīsies cilvēki, kas vēlas dienēt.
Runājot par profesionalitāti – manuprāt, šī armija ir profesionāla.
Latvijas armija ir krietni cēlusies, ja salīdzinu ar to laiku, kad
obligātajā dienestā biju es. Mainījusies uz augšu visādā ziņā –
aprīkojuma, plānošanas un arī citādi. Jāuzteic arī jaunās Latvijas
armijas formas – tās, salīdzinot ar iepriekšējām, ir ļoti ērtas –
nav vairs desmitiem pogu un āķīšu. Tās ir vienkāršas un parocīgas.
Arī izskatās labi.
Esmu pārliecināts, ka katram cilvēkam jādara tas, ko viņš vēlas
darīt. Es esmu izvēlējies būt karavīrs. Līdz šim savu izvēli neesmu
nožēlojis un pat nepieļauju domu, ka pēc gadiem to varētu nožēlot.
Protams, jārēķinās, ka šim darbam ir zināma specifika, bet pie tās
jau esmu pieradis. Piemēram, karavīram kaut nakts vidū jābūt
gatavībā. Līdzīgi bija arī tad, kad strādāju robežsardzē.
Dienests ir tavs darbs, par kuru, protams, tu saņem
atalgojumu. Vai, tavuprāt, algas apjoms varētu motivēt jauniešus
kļūt par karavīriem?

Ar atalgojumu, ko saņemu profesionālajā militārajā dienestā, esmu
apmierināts. Kādam jau, protams, tas var šķist par mazu, taču
uzskatu, ka pagaidām tas ir pietiekams. Domāju, ka jauniešiem tas
noteikti varētu kalpot par vienu no motivējošiem faktoriem
izvēlēties profesionālo dienestu.
Kā tev šķiet, vai uzreiz var nešaubīgi noteikt, kurš būs
vai nebūs labs karavīrs?

Grūti pateikt, vai pēc izskata var spriest par piemērotību
dienestam. It kā jau var noteikt, taču dažkārt iespaids var būt
mānīgs. Lai pavisam droši apgalvotu, ka cilvēks būs labs karavīrs,
kādu laiku jānostrādā kopā. Dzīvē var izrādīties arī
otrādi. 
Kas tevi piesaista profesionālajā dienestā?
Pirmkārt, tas, ka dienestā perfekti var attīstīt savu fizisko formu
– dienests, manuprāt, ir ideāla vieta, kur to darīt. Otrkārt,
iespēja apgūt dažādas iemaņas un tās nemitīgi pilnveidot. Tev
iemāca rīkoties ar ieročiem, šeit var perfekti apgūt šaušanu,
orientēšanos. Tie, šķiet, arī ir galvenie faktori, kas mani šajā
darbā piesaista.
Tieši tāpēc tos jauniešus, kuriem ir interese par armiju, es
noteikti aicinu dienēt profesionālajā militārajā dienestā. Katrā
ziņā – es to iesaku.

 

 Fakti par NBS (līdz 01.01.2008.)
• NBS dienē 4915 karavīri (1284 virsnieki, 1945 instruktori un 1686
dižkareivji un kareivji).
• NBS dienē 871 karavīrs sieviete (161 virsniece, 486 instruktores
un 224 kareives vai dižkareives).
• NBS dienē 4412 latviešu, 389 krievu, 35 lietuviešu, 32 poļu, 25
baltkrievu, 18 ukraiņu un 4 citu tautību karavīri.

NBS Rekrutēšanas un atlases centra (RAC) Rekrutēšanas grupas
priekšnieks Vilnis Veinbergs norāda – turpmāk profesionālajam
dienestam jaunieši var pieteikties ne tikai RAC, bet arī tuvākajā
Zemessardzes bataljonā.