20.6 °C, 2 m/s, 81.5 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Viņu likumi nav saprotami un pieņemami»
«Viņu likumi nav saprotami un pieņemami»
01/05/2008

Pārlielupes slēgtā tipa cietuma priekšnieci pulkvedi Ludmilu Zaporožecu, kura šajā sistēmā aizvadījusi 30 darba gadus, ieslodzīto rīcībā vairs nekas nespējot pārsteigt. Toties cietuma darbinieku, pat personāla ar pieklājīgu stāžu neprofesionālā rīcība gan reizēm izbrīnot. Lai cietumā pavadītais laiks būtu lietderīgs un ieslodzītie sabiedrībā atgrieztos kā pilnvērtīgi cilvēki, viņa par svarīgu uzskata sociālās uzvedības korekcijas programmas ieviešanu.

Anna Afanasjeva

Pārlielupes slēgtā tipa cietuma priekšnieci pulkvedi
Ludmilu Zaporožecu, kura šajā sistēmā aizvadījusi 30 darba gadus,
ieslodzīto rīcībā vairs nekas nespējot pārsteigt. Toties cietuma
darbinieku, pat personāla ar pieklājīgu stāžu neprofesionālā rīcība
gan reizēm izbrīnot. Lai cietumā pavadītais laiks būtu lietderīgs
un ieslodzītie sabiedrībā atgrieztos kā pilnvērtīgi cilvēki, viņa
par svarīgu uzskata sociālās uzvedības korekcijas programmas
ieviešanu.

Kā, tik sievišķīga būdama, nonācāt cietumu sistēmā?
Pēc vidusskolas 1976. gadā stājos juristos Latvijas Universitātē.
Taču paliku aiz svītras. Ģimenes draugi ieteica līdz nākamajai
vasarai pastrādāt Rīgas Centrālcietumā, tas ļautu iestāties ārpus
konkursa. Tolaik par cietumu nebija reāla priekšstata. Kad
iedziļinājos, bija skaidrs, ka šeit ir saistība ar izmeklētājiem,
par ko gribēju kļūt. Nāca prokurori, advokāti. Cilvēkam 17 gadu
vecumā bija ļoti interesanti. Turklāt kolektīvs bija ļoti jauks,
prasības – augstas, bet ilgstošie darbinieki par zaļajiem rūpējās
un atgādināja par lietām, kas jāzina saskarsmē ar notiesātajiem.
Bija izaugsme gan profesionālā, gan cilvēciskā ziņā. Iespējams, ja
pirmā pieredze būtu citādāka, aizietu prom. Pēc 15 Centrālcietumā
nostrādātiem gadiem pārcēla darbā uz Iļģuciema sieviešu cietumu.
Pēc 7,5 gadiem gandrīz tikpat daudz nostrādāju Policijas akadēmijā,
biju Penitenciārās (no latīņu valodas vārda «sods» – red.) koledžas
direktore.  Divus gadus biju mācību centra direktore, tad
nonācu Pārlielupes cietumā.
Kad nācāt uz Jelgavu, nebija runas par cietuma likvidāciju, bet
tagad to plāno slēgt.
Jā, par slēgšanu nebija runas, tika spriests par attīstību,
iespējamo veida maiņu. Pagaidām gan nevar pateikt, ka likvidācija
tiešām notiks. Valdībai ir trīs penitenciārās (sodu) sistēmas
attīstīšanas varianti. Cietuma likvidācija nav labākais lēmums, jo
nebūs viegli atrast, kur visus ieslodzītos pārvietot. Lai uzbūvētu
jaunu, pat nelielu cietumu, naudas ieguldījumi ir milzīgi. Varbūt
vajadzēja sekot Igaunijas piemēram, pakāpeniski risinot katra
cietuma jautājumus.
Atrast piemērotus darbiniekus ir grūti. Lai šeit paliktu uz ilgu
laiku, lai nebūtu konfliktsituāciju ar notiesātajiem, jābūt labam
un stipram cilvēkam. Šeit ikviena rakstura īpatnība, sevišķi sliktā
puse, atklājas kā uz delnas. Darbiniekiem vajadzīgas plašas
zināšanas – gan pedagoģijā un psiholoģijā, gan krimināltiesībās un
kriminālprocesā, perfekti jāpārzina kriminālsodu izpilde. Turklāt
iegūtā izglītība vēl neko nenozīmē, svarīga pieredze.
Uzraudzības darbiniekiem visas 24 stundas jābūt aci pret aci ar
ieslodzītajiem. Apmācām viņus saskarsmei, individuālai pieejai
ieslodzītajiem, ņemot vērā viņu iezīmes, atkarības, izglītības,
kultūras, arī degradācijas līmeni. Neraugoties uz kontingentu,
cietuma darbiniekam jāpārzina ētikas un estētikas normas. Uzraugs
nevar ierasties darbā neizgludinātā formā, noaudzis ar bārdu,
paģirains, nedrīkst lietot lamuvārdus. Prasības ir lielas, un ne
kurš katrs šo darbu var veikt. Celtniecībā strādājušie, pieraduši
brīvi uzvesties, gaužas, ka bikses jāgludina, jārūpējas par ārieni.
Bet nevienam nav morālu tiesību no notiesātā prasīt to, ko pats
nevar izpildīt.
Cietuma saimniecība ir visai plaša.
Ieslodzīto skaits tuvojas pieciem simtiem. Apmēram puse izcieš sodu
par sevišķi smagiem noziegumiem. Termiņi visdažādākie – no 12 līdz
15 un vairāk gadiem. Pārējiem sods ir viens divi gadi. Šis termiņš
ir par mazu, lai justu cietuma darba rezultātu.
Cietuma personāls svārstās ap 150 cilvēkiem. Administratīvie,
saimnieciskie jautājumi ir tie, kam naudas pietrūkst.
Līdztekus apsardzes, uzraudzības daļai ir medicīnas,
inženiertehniskā, nodrošinājuma daļa. Sociālās rehabilitācijas daļa
katru dienu rūpējas par ieslodzīto vispārējo un profesionālo
izglītību, koordinē satikšanās un citus jautājumus. Ir
kapelāns.
Kā darba gados mainījies ieslodzīto kontingents?
Gadiem Ministru kabinetā apstiprināšanu gaida ieslodzīto
resocializācijas koncepcija. Pirmo reizi to akceptēja 1996. gadā,
bet līdzekļu trūkuma dēļ neīstenoja. Tagad tā uzlabota un gaida
apstiprināšanu. Taču tam vien nav nozīmes, ja tā tāpat kā
iepriekšējā paliks uz papīra. Programmā paredzēta psiholoģiskā
palīdzība ieslodzītajiem, turklāt ne tā kā pašlaik, kad ir viens
psihologs uz pustūkstoti ieslodzīto un tas pats tikai projekta
īstenošanas laikā, nevis štatā. Ja neieviesīs alkoholiķiem,
narkomāniem un citām problemātiskām personām domāto sociālās
uzvedības korekciju, nekādas jēgas no cietumā atsēdētajiem gadiem
nebūs. Laiks, ko ieslodzītie pavada šeit, ir jāizmanto lietderīgi,
lai šie cilvēki sabiedrībā atgrieztos kaut nedaudz labāki.
Programmas ieviešana cietumos būtu svarīgāka par citām iecerētajām
pārmaiņām. Parūpējoties par ieslodzītajiem šodien, mēs vienlaikus
gādājam par savu drošību nākotnē.
Svarīga ir nodarbinātība. Septembrī sākām sadarboties ar šūšanas
firmu «Sakta». Nu ap 60 cilvēku strādā, lietderīgi pavada laiku.
Vīrieši ir ļoti uzcītīgi, divus mēnešus gatavi slīpēt vienu
operāciju. Daļa nopelnīto naudu sūta tuviniekiem. Vēl ap pussimts
iesaistīti darbā saimnieciskajā daļā. Ja nesāktos runas par cietuma
slēgšanu, turpinātos sadarbība arī ar citiem uzņēmumiem.
Ieslodzītie sevi uzskata par izstumtiem no pārējās sabiedrības.
Savā ziņā viņiem ir taisnība. Turklāt šī kriminālā sabiedrība vēl
sadalīta kastās. Savstarpējie strīdi patiešām ir cietsirdīgi, viņu
likumi nav saprotami un pieņemami. Ir daudz tādu, kas atkal un
atkal atgriežas cietumā. Taču ieslodzīto rīcībā pēc tik daudziem
darba gadiem sistēmā vairs nekas nespēj pārsteigt. Jo visi dzīvo
pēc viena šablona. Tuvākajā laikā būs vēl bargāki nosacītā soda
izciešanas nosacījumi. Jau brīdināja, ka būs vairāk ieslodzīto.
Bet cietumi jau tā pārpildīti, kur viņus liks?
Eiropā pastāvošās platības normas pie mums pagaidām tiešām
neeksistē. Tur sen paredzēti seši kvadrātmetri uz vienu ieslodzīto,
tiek domāts par desmit. Pie mums cilvēkam paredzēti 2,5
kvadrātmetri, un vienalga esam pārpildīti.
Kāda ir jūsu darba ikdiena?
Esmu pieradusi, ka šajā sistēmā katru minūti kaut kas var notikt.
Ne tā labākā sabiedrības daļa arī ieslodzījumā meklē izklaides
iespējas. Cietumā cenšas iemest raugu, lai būtu no kā brāgu
gatavot. Narkomāni rūpējas, lai par katru cenu tiktu pie devas –
vai nu cenšas pierunāt darbiniekus, sevišķi jaunatnācēju izturību
pārbauda, vai organizē, kas veiks pārmetienu pār cietuma žogu.
Darbs var sākties pulksten piecos no rīta vai vienos naktī, kad
pārbaudu, kā darbinieki pilda pienākumus. Sešos ieslodzītajiem ir
celšanās, pēc skaitīšanas pieņemam ieslodzīto iesniegumus,
pieprasījumus no saslimušajiem, problemātiskākos gadījumos
nogādājam cietuma slimnīcā. Ir ieslodzītie, kas jāved uz tiesu, nāk
izmeklētāji. Marta sākumā sākās iekšējais turnīrs basketbolā un
futbolā. Ir ieslodzītie, kas mācās arodskolā, metinātājiem būs
kvalifikācijas eksāmens. Pakāpeniski remontējam telpas. Kad
nerīkoju pārbaudi, vismaz pulksten 7.40 esmu darbā. Katru dienu
izskatu ieslodzīto iesniegumus un viņus pieņemu. Viņi domā, ka
cietuma priekšnieks labāk risinās jautājumu kā vienības
priekšnieks. Ir patīkami izskatīt soda režīma mīkstināšanu. Cilvēki
vien esam. Šeit redzam sava darba rezultātu. Ir ieslodzītie, kas
šeit ieguvuši profesionālo kvalifikāciju, strādā, pelna. Ir tādi,
kas pirms tam mētājušies no vienas vietas uz otru, bet, nonākuši
cietumā, atjauno sakarus ar radiniekiem.
No jūnija ieslodzītie vairs nesaņems finansējumu, izejot no
cietuma. Tas ir diskutējams jautājums, jo noteikti atrodas kāds,
kas naudiņu izmanto lietderīgi.
Neviens cietums naudu vairs neizmaksā. Viņi saņem apģērbu, ceļa
naudu nokļūšanai dzīvesvietā. Tas tāpēc, ka cilvēkam par sevi
jārūpējas, nevar neko nedarīt. Šeit daudzi sociālajā līmenī ir
degradējušies, neko neprot. Ja ieslodzītajam nav kur dzīvot, pēc
atbrīvošanās jāslēdz līgums ar Probācijas dienestu, kas sniegs
palīdzību. Arī to daudzi negrib. Savas tiesības pārzina, bet par
pienākumiem neliekas ne zinis. Daudzi, izejot no cietuma, ceļa
naudu atstāj pirmajā veikalā Garozas ielā. Līdzekļu nokļūšanai
mājās vairs nav, un viņi turpina mētāties apkārt. Kāda jēga
piešķirt līdzekļus, lai viņi, kā sakām, uzklātu sev atbrīvošanās
galdu?!
Vai dzīvē nācies pārliecināties par teicienu: nekad nesaki nekad
cietumam un ubaga tarbai?
Tuvinieku lokā nē. Esmu no vecticībniekiem. Pirms skolas dzīvoju
laukos pie vecāsmātes. Viņa iemācīja saimniekot: ja ir viens
kartupeļu maiss, sadali pa dienām, lai līdz nākamajam izdzīvotu. Ja
vari atļauties ko vairāk, arī to sadali. Tā gan pati saimniekoju,
gan kopā ar bērniem un vīru nopelnīto plānojām. Dēls un meita, lai
pie kaut kā tiktu, no kaut kā cita iemācījās atteikties. Nepirka
rotaļlietas viendienītes, atvēlēja kam lietderīgākam, piemēram,
velosipēdiem, lai visi kopā varētu doties izbraukumos.