19.1 °C, 4.3 m/s, 74.3 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāZalānu ģimenes adrenalīns – hokejs
Zalānu ģimenes adrenalīns – hokejs
28/02/2008

«Kad būšu beidzis savu hokejista karjeru, tad arī varēšu teikt, ka esmu profesionāls spēlētājs,» prāto teju piecpadsmit gadus vecais Jelgavas 4. vidusskolas skolnieks Ainis Zalāns. Pašlaik savu nākotni viņš redz tikai saistībā ar hokeju un cer, ka kādreiz varēs spēlēt kādā pasaulē atzītā komandā. Arī tajā viņš būs vārtsargs.

Sintija Čepanone

«Kad būšu beidzis savu hokejista karjeru, tad arī varēšu
teikt, ka esmu profesionāls spēlētājs,» prāto teju piecpadsmit
gadus vecais Jelgavas 4. vidusskolas skolnieks Ainis Zalāns.
Pašlaik savu nākotni viņš redz tikai saistībā ar hokeju un cer, ka
kādreiz varēs spēlēt kādā pasaulē atzītā komandā. Arī tajā viņš būs
vārtsargs.

Hokejs nu ir ne tikai Aiņa aizraušanās – tajā viņš ievilcis arī
mammu Inesi un tēti Arni. Viņi ir ne tikai aktīvākie līdzjutēji un
dēla sponsori – Inese kļuvusi arī par biedrības «Zemgale 1992 –
1994» valdes priekšsēdētāju un gādā par organizatorisko pusi, lai
visiem komandas puišiem būtu iespēja piepildīt savu sapni – spēlēt
hokeju.
«Hokejs – tas jau ir mūsu dzīvesveids. Ja kādu sestdienu vai
svētdienu nenotiek spēles, kurām varam just līdzi, šķiet, kaut kas
nav riktīgi,» par dēla nodarbošanos saka vecāki. Viņi ir
pārliecināti: hokejs – tas Ainim jau ir nopietni. «Esam izgājuši
cauri karatē, basketbolam, klavierspēlei. Taču, kad Jelgavā sāka
celt Ledus halli, Ainis bija pārņemts ar hokeju un pārliecināts, ka
tur būs viņa īstā vieta, un mums nācās viņu piereģistrēt treniņiem.
Tagad viņš jau spēlē U-15 vecuma grupā,» stāsta Inese un atceras,
ka savulaik slidotprasmi dēls apguvis, naktīs kopā ar tēti slidojot
Daugavas ledus hallē Rīgā. Kāpēc naktī? Vienkārši – ledus īre naktī
ir lētāka. «Ķēriens uz slidošanu viņam bija uzreiz,» dēlu paslavē
Arnis, kas hokeju spēlē amatieru līmenī.
Tiesa gan – kad vecāki piekrituši atbalstīt dēla vēlēšanos spēlēt
hokeju, viņiem nav bijusi pat nojausma, cik izmaksā hokejists
ģimenē. Taču tagad, kad to izbaudījuši «uz savas ādas», zina gan:
lai iegādātos vārtsarga ekipējumu, jārēķinās ar apmēram 1500
latiem. Forma jāmaina vidēji divās sezonās reizi – gan nolietojuma
dēļ, gan tāpēc, ka puika strauji aug. Taču ar laiku vecāki
iemanījušies ekipējumu nomainīt pakāpeniski. Protams, jārēķinās arī
ar neparedzētiem izdevumiem – piemēram, lai nomainītu salauzto
nūju, jāšķiras no 100 latiem. Inese un Arnis stāsta, ka sākumā
Ainim iegādājušies spēlētāja formu, taču viņš tik ļoti vēlējies
spēlēt vārtos, ka treneris A.Bērziņš «padevies». Vecākiem tas
savukārt nozīmēja papildu izdevumus, jo vārtsargam nepieciešams
profesionāls ekipējums, lai nejustu ripas triecienu. «Nesen pat –
par 500 latiem iegādājāmies jaunus cimdus, lai gan to vajadzēja
izdarīt jau agrāk,» prāto vecāki, un Ainis stāsta, ka vecais cimds
bija tik izdilis, ka, ķerot ripu, viņš salauzis pirkstu.
Inese neslēpj – kad Ainis tikko sācis nodarboties ar hokeju,
ģimenei līdzekļu bijis krietni par maz, tāpēc atbalstu sniedza
Spruktu un Zariņu ģimenes. «Taču Aiņa panākumi mums dod stimulu
pelnīt vairāk,» smej vecāki, gan neslēpjot prieku, ka pašvaldība
pirmo gadu radusi iespēju segt ledus īres izdevumus un nodrošina
transportu uz izbraukuma spēlēm. Starp citu, runājot par
panākumiem, – pirms pāris gadiem par labāko vārtsargu Ainis atzīts
Holandē, vēlāk arī Latvijā U-14 grupā. Augstus rezultātus visa
komanda uzrādījusi turnīros. Par Aiņa panākumiem jāpateicas
pirmajam trenerim V.Kačanovam, kurš sniedza pirmās iemaņas
meistarības apgūšanā, pielietošanā un vārtsarga ampluā veidošanā.
Taujāts, ko viņam nozīmē atzinība, Ainis novelk: «Tad jūtos
atvieglots. Jo mani pūliņi tiek novērtēti.» Pūliņi – tie ir treniņi
piecas dienas nedēļā un spēles brīvdienās. «Dažreiz jau šķiet, ka
slodze ir pārāk liela, un gribas atpūsties,» saka Ainis, taču
apstāties negrasās.  
«Tās emocijas, kas spēles laikā valda tribīnēs, nav aprakstāmas.
Vecāki ir visaizrautīgākie līdzjutēji un skaļākie piezīmju
izteicēji,» Inese un Arnis prāto, ka dažkārt hokejistiem tas
noteikti traucē, taču dēls apgalvo pretējo. Ainis ir lepns, ka ir
viņam tāda «aizmugure», kas palīdz realizēt sapni par hokeju. Taču
viņš iedrošina: ja kādam ir vēlēšanās, vajag nākt uz halli –
kopīgiem spēkiem var atrasināt jebkuru problēmu.