22.5 °C, 2 m/s, 76.4 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāZemessardze tāpat kā Dziesmu svētki ir mūsu valsts fenomens
Zemessardze tāpat kā Dziesmu svētki ir mūsu valsts fenomens
12/09/2014

«Ja mēs domājam, ka pasaules un Ukrainas notikumu dēļ šobrīd pie Zemessardzes durvīm veidojas rindas, tad tā tas nav. Vienīgais, ko mēs jūtam, – esošie zemessargi ir kļuvuši aktīvāki un biežāk piedalās dažādās mācībās, ikdienas darbos,» spriež Zemessardzes 52. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Ilmārs Džeņevs, kurš kopš 2012. gada decembra vada mūsu bataljonu, kas apvieno zemessargus no Jelgavas, kā arī Ozolnieku un Jelgavas novada.

Kristīne Langenfelde
«Ja mēs domājam, ka pasaules un Ukrainas notikumu dēļ
šobrīd pie Zemessardzes durvīm veidojas rindas, tad tā tas nav.
Vienīgais, ko mēs jūtam, – esošie zemessargi ir kļuvuši aktīvāki un
biežāk piedalās dažādās mācībās, ikdienas darbos,» spriež
Zemessardzes 52. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants
Ilmārs Džeņevs, kurš kopš 2012. gada decembra vada mūsu bataljonu,
kas apvieno zemessargus no Jelgavas, kā arī Ozolnieku un Jelgavas
novada.
Tieši pirms 23 gadiem 9. septembrī Jelgavā tika izveidots
pirmais Zemessardzes bataljons Latvijā. Sestdien, 13. septembrī,
zemessargi sevi plašākai publikai parādīs Hercoga Jēkaba laukumā,
bet vēl pirms tam «Jelgavas Vēstnesis» sarunā ar bataljona
komandieri izzina mūsu zemessargu ikdienu, viņu vajadzības un
spējas.
Idejiskais zemessargs
I.Džeņevs sevi dēvē par «idejisko zemessargu». Uz jautājumu,
kāpēc šāds formulējums, viņš atbild, ka Zemessardze ir viņa
aicinājums jau kopš 1992. gada, kad arī sācis darboties šajā
organizācijā, taču pēc pāris gadiem, kad sāka veidoties Latvijas
armija, viņš izšķīrās par labu profesionālajam militārajam
dienestam un kļuva par profesionālu karavīru. «Jā, es sevi nevaru
saukt par zemessargu, taču Zemessardze vienmēr man būs kaut kas
īpašs. Un tieši tāpēc ir milzīgs gods pēc tik daudz gadiem atkal
atgriezties Zemessardzē. Jā, varbūt mēs varam salīdzināt šīs abas
struktūras kā amatieru un profesionālo sportu, taču es nekad
neteiktu, ka atgriešanās Zemessardzē ir solis atpakaļ – varu tikai
vēlreiz uzsvērt, ka man kā profesionālam karavīram ir milzīgs gods
vadīt Zemessardzes bataljonu,» saka I.Džeņevs, piebilstot, ka katrā
Zemessardzes bataljonā darbojas 13 profesionāli karavīri, kuri vada
un organizē ikdienas darbu. «Profesionālie karavīri darbam
Zemessardzē tiek nozīmēti, un rotācijas kārtībā šis darbs turpinās
no trīs līdz pieciem gadiem. Cik ilgi man būs tas gods vadīt
Jelgavas bataljonu, šobrīd grūti pateikt,» atzīst
komandieris. 
 
Latviju var aizsargāt paši pilsoņi
I.Džeņevs ir pārliecināts, ka mūsu valstī ir nepieciešama
profesionāla armija, kuras mērķi un uzdevumi ir augstāki –
starptautiskās operācijas, dalība NATO –, bet mūsu profesionālā
armija nekad nebūs tik daudzskaitlīga, lai nepieciešamības gadījumā
spētu aizsargāt visu valsti. «Tieši tāpēc mums ir nepieciešama
Zemessardze – esmu pārliecināts, ka Latviju spēj aizsargāt šīs
valsts pilsoņi. Tāda fenomena kā mūsu Zemessardze – brīvprātīga
organizācija, kas jebkurā brīdī gatava mobilizēties un aizstāvēt
savu valsti, – nav nekur pasaulē. Es to varu salīdzināt ar otru
mūsu valsts fenomenu – ar Dziesmu svētkiem.»
Šobrīd Jelgavā darbojas 417 zemessargi, taču ne visi no viņiem
ikdienā bieži spēj atrast laiku, lai iesaistītos Zemessardzes
aktivitātēs. «Ir jāsaprot, ka zemessargs darbojas pēc brīvprātības
principa. Viņš ir izgājis apmācību, uzņemts Zemessardzē, un tad
viņa uzdevums ir laiku pa laikam savas iemaņas atsvaidzināt, lai
tās nepazustu. Jā, ir pietiekami daudz zemessargu, kas bataljonā
ierodas tikai reizi gadā, lai veiktu obligāto iemaņu atjaunošanu –
apskata savu ekipējumu, pārbauda savu ieroci. Tas ir minimums, kas
tiek prasīts no zemessarga. Tālāk tās jau ir katra paša spējas –
cik bieži viņš var veltīt laiku zemessarga pienākumiem. Jāatzīst,
ka šobrīd ir arī gana daudz tādu, kas ir izbraukuši no valsts, taču
es uzskatu, ka zemessargs arī Īrijā ir zemessargs, un, ziniet, viņi
tiešām savā atvaļinājumā atbrauc uz Latviju un atnāk uz bataljonu,
lai izdarītu vismaz to minimumu,» stāsta komandieris.
Minimumam seko dienesta uzdevumi un mācības. «Dienesta
uzdevumi ir dažādi sabiedriski pasākumi, kuros zemessargi
iesaistās, piemēram, sestdien ar šādu pasākumu būsim Hercoga Jēkaba
laukumā, tāpat palīdzam policijai, piemēram, cilvēku meklēšanā, un
šobrīd tam tiešām aktīvi pievēršamies, jo šogad ir īpašs sēņu
laiks, kad cilvēki itin bieži mēdz noklīst mežos. Tepat mūsu
apkārtnes mežos tikko bija vairāki gadījumi, kad pazuduši sēņotāji.
Otrs bloks ir mācības, kurās uzlabojam savas spējas un prasmes.
Viena sadaļa ir mācības, ko organizējam paši sava bataljona
ietvaros, bet otra – mācības bruņoto spēku sastāvā. Tagad 60
cilvēkiem jādodas uz Ādažiem, lai strādātu kopīgās bruņoto spēku
mācībās. Mēs jau zinām, kuri ir tie aktīvākie un visbiežāk
iesaistās dažādās mācībās, taču jebkurā gadījumā, kad tiek
izsludinātas mācības, uzaicināti tajās piedalīties tiek visi
zemessargi, un tad jau pēc apstākļiem un katra iespējām tiek
komplektētas grupas,» skaidro komandieris.
Protams, Zemessardzē ir sava hierarhija: jaunie apgūst
pamatzināšanas – ierindas mācību, ieroču izjaukšanu un līdzīgas
iemaņas. Tālāk zemessargi tiek dalīti nodaļās, kurās parasti ir
astoņi cilvēki, tad seko vads, kas apvieno jau 30 cilvēkus, bet
rota – 130 zemessargus. «Protams, rota tik bieži kopā nesanāk, bet
vadu un nodaļu mācības notiek salīdzinoši bieži,» tā
I.Džeņevs.
Visvairāk trūkst C, D kategorijas
šoferu
«Jūs kā žurnāliste arī mums būtu ļoti noderīga,» nosaka
komandieris, uzsverot, ka Zemessardzē nav nepieciešami tikai
snaiperi, izlūki, sapieri. «Mums noder jebkuras profesijas
pārstāvji, kuru pienesums Zemessardzei var būt neatsverams, tostarp
pavāri, informācijas tehnoloģiju speciālisti. Piemēram, šobrīd mums
ļoti trūkst šoferu, kuriem ir C, D kategorija, jo mums ir smagais
transports, ar kuru uz mācībām jānogādā zemessargi, bet, lai to
izdarītu, nepieciešams šoferis ar konkrētu kategoriju tiesībām. Ja
kāds no esošajiem netiek, tad situācija mums ir neapskaužama,»
raksturo komandieris.
Protams, katram no zemessargiem – vai tas būtu pavārs,
šoferis, vai IT speciālists – vispirms ir jāapgūst pamatiemaņas:
ierindas mācība un ieroča izjaukšana, taču tas nenozīmē, ka
ikdienas darbos viņš strādās ar ieroci. «Piemēram, mums šobrīd
trešā daļa no visiem zemessargiem ir sievietes – darba un pienākumu
mums šeit ir daudz, tāpēc ko sev piemērotu atradīs jebkurš,» uzsver
I.Džeņevs.
Problēma – ekipējums un infrastruktūra
Uz jautājumu, cik spējīgi pašlaik ir zemessargi, I.Džeņevs
atbild, ka pats galvenais ir griba. «Ja zemessargs uzvilcis formu,
tad viņš ir gatavs aizstāvēt savu valsti. Jā, mums varbūt nav
lidmašīnu un cita specifiska nodrošinājuma, taču ierocis ir katram
zemessargam, un manī ir pārliecība, ka ar minimāliem resursiem mūsu
Zemessardze ir gatava panākt maksimālu rezultātu.»
Katram zemessargam ir nodrošināta sava triecienšautene AK4,
tāpat zemessargiem ir arī kolektīvie ieroči – granātmetēji,
ložmetēji, kaujiniekiem izmantojamie prettanku lielgabali. «Ieroču
nodrošinājums mums ir – jā, varbūt tie nav paši modernākie, bet tie
tik un tā ir labi izmantojami. Vienmēr var vēlēties labāk, un es
arī neesmu pieticīgs, bet skaidri apzinos, ka mēs neesam tik bagāta
valsts, lai pieprasītu pašu modernāko un jaunāko. Es teikšu tā –
šobrīd droši vien varētu izmantot arī Otrā pasaules kara ieročus un
sasniegt labus rezultātus, bet diezin vai varētu izmantot Otrā
pasaules kara ekipējumu… Tieši tā ir mūsu galvenā rūpe –
nepietiekams nodrošinājums ar ekipējumu. Pārsvarā tas ir savulaik
saņemts kā dāvinājums no vienas vai otras organizācijas, bet
jāsaprot, ka ekipējums pietiekami ātri nolietojas, it sevišķi lauka
mācībās, bet tā atjaunošanai mums līdzekļu trūkst – mugursomas,
uzkabes, paklāji. Protams, mums gribētos iegūt tādu ekipējumu, kādu
pašlaik izmanto profesionāļi, jo tas mūsu līmeni būtiski
paaugstinātu.»
Otra sāpe zemessargiem ir infrastruktūra. «Bāzē, kur šobrīd
atrodamies, nozīmīgi līdzekļi nav ieguldīti. Darba apstākļi nav
tādi, kā varētu vēlēties. Jā, Zemessardze ir sociāls projekts, bet
arī mums ir nepieciešama vieta, kur sanākt kopā, kur notikt
mācībām. Piemēram, būtu tikai normāli, ja mums bataljonā būtu dušas
– šobrīd sanāk tā, ka pēc lauka mācībām zemessargi tādi paši netīri
dodas mājās, jo šeit nomazgāties nav kur. Līdzīga situācija ir arī
citos bataljonos Latvijā.»
No 18 līdz 83 gadiem
«Zemessargi mēdz būt ļoti dažādi, tāpēc raksturot viņus vienā
vārdā nevar. Mums ir jaunieši vecumā jau no 18 gadiem, kā arī
zemessargi jau 59 gadu vecumā. No 60 gadu vecuma tu jau skaities
veterāns, jo pēc šī vecuma vairs nemobilizē. Taču arī veterāni var
būt ļoti aktīvi. Mums, piemēram, ir 83 gadus vecs veterāns, kurš
joprojām cenšas un dara – iesaistās sociālos projektos, gatavo
rakstus, stāsta par Zemessardzi jauniešiem, nodod savu pieredzi.
Tagad viņa vēlme ir atjaunot Jelgavas kājnieku pulka karogu no
trīsdesmitajiem gadiem. Un tas vēlreiz apliecina, ka Zemessardzē
noderīgs var būt jebkurš cilvēks, ja vien ir griba. Ņemot vērā šo
mūsu fenomenu, kad pēc brīvprātības principa par zemessargiem
Latvijā ir kļuvuši jau tūkstošiem cilvēku, es uzskatu, ka mums ir
jāturpina attīstīt Zemessardze, lai šīs kustības devums valstij
būtu vēl nozīmīgāks,» uzsver komandieris.
Katram, kurš sevī jūt vēlmi kļūt par zemessargu, komandieris
iesaka atnākt uz Zemessardzes 52. kājnieku bataljonu Dambja ielā 22
un vērsties pie dežuranta, kurš, starp citu, strādā visu diennakti,
un droši «ienākt» Zemessardzē.