18 °C, 1.7 m/s, 96.1 %

Kultūra

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsKultūraZiemeļigaunijas krasts – varētu neticēt, ka tas ir tepat kaimiņos
Ziemeļigaunijas krasts – varētu neticēt, ka tas ir tepat kaimiņos
23/08/2014

Igaunijas Ziemeļu krasta apceļošana ir, iespējams, iespaidiem bagātākais ceļojums, ko var izbaudīt ar salīdzinoši nelielām izmaksām. Tā kā jau iepriekš nolemts, ka jābrauc pašiem ar savu auto, tas deva vaļu improvizācijai. Un, lūk, kas sanāk, kad neko neplāno un beigās pavada lieliskas četras dienas kaimiņu zemē!

Ligita Vaita

Igaunijas Ziemeļu krasta apceļošana
ir, iespējams, iespaidiem bagātākais ceļojums, ko var izbaudīt ar
salīdzinoši nelielām izmaksām. Tā kā jau iepriekš nolemts, ka
jābrauc pašiem ar savu auto, tas deva vaļu improvizācijai. Un, lūk,
kas sanāk, kad neko neplāno un beigās pavada lieliskas četras
dienas kaimiņu zemē!

Pēc vairākkārtējas pieredzes zināms, ka
vislabākie un atmiņā paliekošākie ir spontānie ceļojumi – nevis
tūrisma aģentūru saplānotie, bet gan tie, ko izplānojam «laika
gaitā». Secinājums gan ir vēl kāds – ka šādos braucienos var braukt
tikai tie, kas kādu brīdi var paciest neērtības, jo ne vienmēr
izdodas atrast naktsmītni vai siltu maltīti, nemaz nerunājot par
citām ērtībām. Tāpat, lai šādu ceļojumu izdzīvotu ar bērniem,
prātīgāk īrēt kādu «māju uz riteņiem» jeb treileri, rūpīgāk plānot
naktsmītnes (bet tad ceļojums zaudētu daļu garšas) vai arī tomēr
bērnus atstāt mājās.

Mums par to pagaidām vēl nav jāsatraucas,
tāpēc izbaudām spontānos ceļojumus, cik vien finanses un laiks to
ļauj. Šī gada ceļojuma mērķis – Igaunija. Kas tieši? Tad jau
redzēs, kas pa ceļam gadīsies. Vien jau Jelgavā bija skaidrs, ka
AHHA Zinātnes centru laist garām nevar. Tartu vispār bija vienīgais
skaidrais mērķis šajā braucienā, bet viss pārējais radās
pašplūsmā.

Igaunijas apceļošanai bija paredzētas piecas
dienas, taču neplānoti braucienu nācās saīsināt par dienu. Gala
secinājums, protams, loģisks – tieši vienas dienas pietrūka.

Pastkarte no Munameģa un pirmais
vakars ar kartēm

Pirmā diena paiet nesteidzīgā čillā, jo no
Jelgavas nebūt neizbraucam rīta agrumā, bet gan ap pusdienlaiku,
turklāt nākas atgriezties vēlreiz – pases palikušas mājās. Lai arī
iespēja, ka tās būs patiešām vajadzīgas, maza, bet tomēr drošāk,
kad dokuments kabatā. Tad nu ar otro piegājienu braucam no laukā
Jelgavas. Nākamā pietura – Alūksne, jo tur vienkārši nekad nav
būts. Kaut kā Latvijas tālākajā galā mums nav ne radu, ne kapu,
tāpēc nav sanācis aizbraukt. Pēc maltītes pie Alūksnes ezera tiek
izvēlēts nākamais pieturas punkts, un tas ir Munameģis. Kalnā
uzkāpjam, bākā uzbraucam, bet tas nu skats, kas paveras no Munameģa
bākas, nebūt nav ievērības cienīgākais šajā ceļojumā. Tā kā īpaši
nevienam ar vīru par saviem brauciena plāniem pavēstījuši nebijām,
tad izmantojām iespēju dažiem mājiniekiem nosūtīt elektronisku
sveicienu no Munameģa. Šādu pakalpojumu – nosūtīt elektronisku
kartīti – šogad piedāvā arī Jelgavas tornis.

Pēc Munameģa apskates tiek meklētas
naktsmājas. Zinām, ka pirmo nakti gulēsim mašīnas atvāžamajā
guļvietā, bet tāpat negribas nakšņot gluži meža vidū. Pēc neilgas
maldīšanās atrodas nelielu, bet mājīgu kempingu, un, tā kā esam
vienīgie, kas neplāno celt telti, mums ierāda vietu ar brīnišķīgu
skatu uz ezera. Skata dēļ vien jau bija vērts maksāt desmit eiro
par mašīnas «noparkošanu».

Skaistā ezera krastā arī sākam plānot nākamo
dienu, kas, protams, vedīs uz Tartu. Laipnais kempinga saimnieks
atnes arī mums visas iespējamās kartes, ko mēs varētu spēt izlasīt
angļu vai krievu valodā, kā arī iesaka labāko ceļu uz Tartu. «Bet
būs «gruntene». Ja jūs tas nebaida, varat šādi arī apskatīt tuvējos
ciematus un pilsdrupas,» viņš saka, par ko mēs nosmīkņājam, jo jau
pirmajās stundās ir skaidrs – Igaunijā «gruntene» ir labākā
stāvoklī nekā Latvijā asfalts.

«Uzmanību, bites!»

Rīta pirmais apskates objekts ir kādas senas
pilsdrupas netālā ciematā. Interesanti, ka, vadoties pēc kartes un
norādēm, tās atrast neizdevās un, kad cerības jau gandrīz atmestas,
pils pati parādās priekšā. Muzejs rīta agrumā vēl bija ciet, tāpēc
tikai apstaigājam seno pili, turklāt tā arī nesaprazdami, vai par
to bija jāmaksā. Interesantākās piezīmes par šo vietu – uz pils
skatu torņa kāpnēm redzējām zīmi «Uzmanību, bites!». Bet nebija
šaubu, ka to tur netrūkst, jo tieši mūros bites bija izveidojušas
savu midzeni. Tāpat pirmoreiz šajā vietā redzējām slaveno «National
Geographic» dzelteno logu. Tikai vēlāk noskaidrojām, ka ir
izveidots pat īpašs Dienvidigaunijas apceļošanas maršruts pa
dzeltenajiem logiem, kas aptver ap 20 Igaunijas dienvidu pilsētu.
Tiesa, dzeltenos taisnstūrus vēlāk redzējām vēl vairākās
vietās.

Tālais ceļš, šķiet, veda pa taisno uz Tartu.
Bijām saklausījušies baumas, ka Tartu nav kur novietot auto, kas
izrādījās pilnīgi aplamas. Maksas stāvvietas Tartu ir ļoti
demokrātiskas – par pāris eiro auto var turēt teju visu dienu, taču
netrūkst arī bezmaksas stāvvietu. Mēs vispār esam «muzeju tārpi» un
tāpēc parasti daļu laika veltām arī muzeju apskatei. Tartu tie bija
Leļļu teātra un rotaļlietu muzejs, kur sevišķi jūtama padomju
rotaļlietu elpa, bet var izmēģināt arī apģērbt papīra lelles jau no
18.-19. gadsimta vai, piemēram, redzēt, kā kara laikos centās
izlīdzēties, lai bērniem būtu ar ko spēlēties. Pēc pilsētas centra
apskates, kuras laikā iemaldāmies arī skaistā botāniskajā dārzā,
plānojam doties uz AHHA Zinātnes centru, bet vēl šīs dienas plānā
ir Aviācijas muzeja apskate.

Skaidrs, ka AHHA centram vajag vairāk
nekā ierasto «stundiņu»

Atsauksmes par AHHA centru dzirdētas labas,
bet nebijām gaidījuši, ka būs tik interesanti! Pēc tam, kad
pavadījām tur pusstundu, sapratām, ka esam apskatījuši kādu 50.
daļu no visa piedāvātā. Tad kļuva skaidrs – vai nu jābrauc uz
Aviācijas muzeju, kurš atrodas, loģiski, kaut kur lidostas tuvumā
un jāatgriežas, vai arī jāatmet doma par Aviācijas muzeju pavisam.
Izvēlamies pirmo variantu un dodamies meklēt Aviācijas muzeju.

Meklējot Aviācijas muzeju, kārtējo reizi
nolamājamies par savu neuzmanību, jo iztērējam kādu lieku stundu –
Aviācijas muzeju kartē esam sajaukuši ar pašu lidostu. Aviācijas
muzejā interese lielāka, protams, vīriešiem, bet dažus foto
cienīgus eksponātus ieraugām. Muzejs gan vēl ir tapšanas procesā,
tāpēc noteikti vēl interesantāks būs pēc pāris gadiem.

Cāļi izaug dienas laikā

Atgriežamies Zinātnes centrā. Starp citu, šī
ir būtiska priekšrocība AHHA centrā, ka ar vienas dienas aproci
apmeklētājiem var iet iekšā un ārā visu dienu. Tas mums ļāva pagūt
vairāk apskatīt, bet, iespējams, vēl noderīgāk ir aizrautīgo bērnu
vecākiem, kuri pēc pāris stundām no zinātnes izpētes ir noguruši un
var bērnus uz kādu laiku tur arī atstāt.

Par AHHA centru laikam var tapt atsevišķs
raksts, bet īsumā – tas ir jāredz. Mums, diviem pieaugušiem
cilvēkiem, nemanot paskrēja viss laiks līdz muzeja slēgšanai,
vismaz divarpus stundas. Turklāt mēs vēl neapmeklējām planetāriju,
kas bija par atsevišķu samaksu, un uz beigām jau sākām steigties.
Bērni, tiesa gan, jau puslīdz saprātīgā vecumā, tur noteikti var
pavadīt kaut visu dienu. Man pašai interesantākie šķita
eksperimenti ar līdzsvara maiņu un optiku, bet vīram lielāko prieku
sagādāja uzskatāmi izrādīt automašīnu darbības principu. Vēl
neviltotu bērna prieku man sagādāja vērot mazos cālēnus, kas īpašā
inkubatorā izšķiļas un apveļas jau apmēram dienas laikā. Tik daudz
pačamdījuši, izmēģinājuši, pārbaudījuši noteikti nebijām nevienā
muzejā. Un pats labākais, ka viss ir veidots tā, lai neko nevarētu
salauzt vai sabojāt.

Nemanot ir paskrējusi visa diena Tartu, kļūst
skaidrs, ka naktsmājas jāmeklē turpat. Ar mūsu lielo palīgu
planšeti atrodam nelielu nomaļu viesnīcu, kurā var pārnakšņot par
35 eiro. Duša un gulta ir, neko vairāk mums nevajag.

Divas stundas pazemē, izzinot smago
ikdienu raktuvēs

Tartu naktsmītnē beidzot sākas īstā lielā
plānošana. Saprotam, ka ir palikušas tikai divas dienas, tāpēc
jāsaprot, kurp doties. Vilina ziemeļu krasts un ūdenskritumi, bet,
ja brauksim uz Narvu, Talllina atkrīt. Atbraukt tik tālu un
neapskatīt Tallinu? Arī muļķīgi… Rodam kompromisu – no rīta
braucam uz Igaunijas ziemeļiem, Narvu izlaižot, bet līdz vakaram
jātiek iespējami tuvāk Tallinai. Tad vēl pēdējā diena paliks
Tallinā.

Pirmais mērķis ir Kohtle-Jarve ciematiņš, kurā
esot interesants apskates objekts derīgo izrakteņu raktuvju muzejs.
Paveicas ļoti veiksmīgi pieslieties kādai igauņu tūristu grupai,
un, kaut arī ar nožēlu mums teic, ka ekskursija būs igauņu valodā,
mums piedāvā austiņās teju to pašu klausīties latviski (!).
Kārtējais pārsteigums, bet patīkami.

Tā nu dodamies divu stundu garajā ekskursijā
pazemē, kur mums atstāsta raktuvju darbinieku skarbo ikdienu un
rakšanas tehniku attīstību gadsimta garumā. Izmēģinām arī ceļu
briesmīgi šaurajā raktuvju vilcieniņā, kur šķiet, ka daudzmaz ērti
var justies vienīgi četri bērni, nevis četri spēcīgi vīrieši, kā
tas paredzēts. Raktuvēs ir auksts un mitrs, tāpēc pēc uznākšanas
virszemē plus 23 grādi šķiet kā tropu klimats.

Zīmīgi, ka šeit ekskursiju vadīja onka ap 80
gadiem, kura fotoattēlu atpazinām pie raktuvju goda darbinieku
sienas. Tiesa, krietni jaunāku un spēcīgāku. Vēlāk tikai
«sazīmējām», ka tieši tāpēc viņam noteikti ir ārkārtīgi līki
pirksti, turklāt viens no tiem trūkst. Rodas iespaids, ka kungs
pats ir piedalījies un izmēģinājis visas raktuvēs izmantotās
tehnoloģijas vismaz 40 gadu garumā.

«Esat no Latvijas, vai ne? Jūsu
akcentu nevar sajaukt»

Tālāk ceļš ved uz Rakveri, kas kļuva par mūsu
favorīta pilsētu uzreiz pēc Tartu – maza, kompakta un ārkārtīgi
sirsnīga. Turklāt tajā ir ko redzēt! Vispirms ar Tūrisma centra
palīdzību noskaidrojam, kur ir Policijas muzejs, jo kartē to atrast
pašiem neizdodas. Izrādās, muzejs ir tik jauns, ka kartē vēl nav
atzīmēts. Tajā atzīmējami šķiet, ka katram apmeklētājam tiek iedota
A4 lapa, kas ir kā karte un saprotams apraksts. Šeit iespējams
izmēģināt auto avārijas triecienu, izveidot savu fotorobotu, kā arī
uzzināt par lielākajiem Igaunijas noziedzniekiem. Mazliet žēl, ka
liela daļa informācijas muzejā bija izlasāma tikai igauņu valodā,
tāpēc mums nācās apmierināties ar A4 lapā izlasāmo.

Rakverē atrodas arī ļoti skaista un labi
atjaunota pils. Tajā mūs vairākkārt cenšas ievilkt dažādās
viduslaiku atrakcijās, un, lai arī no visa pārējā «atkaujamies»,
nez kāpēc indulgenci par divi eiro vīrs tomēr izdomā nopirkt. Taču
pie šī indulgenču pārdevēja noskaidrojam, kāpēc, tiklīdz atveram
muti un sakām pirmos vārdus angliski vai krieviski, igauņi zina, ka
esam latvieši. Mūsu akcentu nevarot sajaukt.

Savukārt pie pils slejas īpaši milzīgs senais
vērsis taurs – tas Rakverē uzcelts par godu kādai no apaļajām
pilsētas jubilejai. Tiesa, kāpēc tieši bullis, nesapratām, bet
vēlāk noskaidroju, ka pilsēta nosaukta tauram par godu.

Pamazām dodamies prom no Rakveres Tallinas
virzienā, bet, protams, izvēloties ceļu tuvāk jūras krastam. Tas nu
ir Igaunijas skaistums, ko vakara rietošajā saulē gribas atmiņās
pieglabāt vēl ilgiem laikiem.

Autostāvvieta par 50
eiro?

Šeit jāatceras iepriekšējā vakara noruna, ka
jātiek iespējami tuvāk Tallinai. Taču drīz vien mūsu entuziasms
noplok, kad saprotam, cik skaists ir Igaunijas ziemeļu krasts. Pa
ceļam atrodam vēl kādas pilsdrupas, kuras jau gandrīz ir sagruvušas
pavisam. Tā esot Livonijas ordeņa pils, kas uzcelta vistālāk uz
ziemeļiem. Skats iespaidīgs – saulriets, jūra, zvejnieku mājas un
pils, kas draudējusi sabrukt pavisam jūras izskalojumu dēļ. Taču
igauņu inženieri atraduši, kā to vismaz pagaidām apturēt, un pili
kopā satur milzīgas zemē balstītas troses.

Tā, vairākkārt stājoties jūras krastā,
saprotam, ka iepriekš Tūrisma centrā ieteiktajiem kempingiem (kuri,
starp citu, šajā reģionā dažviet bija bez maksas, jo pieder
valstij) līdz saulrietam netiksim. Taču jau teju pilnīgā pustumsā
mums paveicas, atrodam jūras krastā viesnīcu ar palielu laukumu arī
auto ceļotājiem. Nolemjam, ka īsti vairs nav variantu, bet mūsu
acis, protams, ieplešas, kad viesnīcā par auto novietošanu mums
paprasa 50 eiro. Izrādās, angļu valoda viņiem tik švaka, ka
sajaukti angļu «fifty» un «fifteen». Ar to esam mierā un turpmāk
īpaši nesazināmies, jo no kundzes nevar neko saprast ne angliski,
ne krieviski. Saprotam tikai tik daudz, ka viņi gatavojas kāzām
nākamajā dienā, tāpēc tur tiek griezts, šmorēts un kārtots teju
visu diennakti.

Šajā vakarā, kad knapi esam atraduši vietu,
kur pārnakšņot, saprotam, ka tiešām ar bērniem tā ceļot nav prāta
darbs. Tad vismaz vajadzētu rūpīgāk izpētīt naktsmītnes.

Tallinā lielākā problēma – novietot
auto

Nākamajā rītā brokastojam jūras krastā un
dodamies Tallinas virzienā, kas ir vismaz vēl savi 100 kilometri.
Pa ceļam iebraucam vēl dažās atjaunotās muižās, izvēlamies arī
vienu sev kādam no turpmāko piecu desmit gadu galamērķi (cenas un
šika ziņā ātrāk to pilnīgi noteikti nespēsim atļauties) un tad jau
pamazām tuvojamies Tallinai.

Šeit nu gan jāatzīst, ka Tallina mums lika
vilties. Jau neņemot vērā to, ka mēs vispār neesam lielpilsētu
cienītāji, šoreiz trāpījām Tallinā laikā, kad tur norisinās
Igaunijas Dziesmu un deju svētki. Protams, auto novietot bezcerīgi,
pat par maksu to īsti nevaram izdarīt, jo neviens mums nevaram
izskaidrot, vai automatizētā SMS sistēma darbojas arī ar ārvalstu
telefonu un automašīnu numuriem. Kad pēc vismaz stundas meklējumiem
beidzot atrodas vietu, kur varam novietot auto, esam jau uzvilkti.
Centrs ir automašīnu un cilvēku pārpildīts, bet daļa ielu – slēgtas
–, pilsētas centrā notiek svētku gājiens.

Tallinā nocīnījāmies ar vairākām lietām –
vispirms jau neatradām piemērotu (brīvu un par adekvātu samaksu)
naktsmītni, bet otra mūsu kļūda bija cerēt Tallinā ieturēt maltīti.
Izpētot visus iespējamos bukletus un vaicājot cilvēkiem uz ielas,
tā arī neko mums atbilstošu atrast neizdevās. Beigās izbrāķējām arī
vismaz saprotamo «McDonalds» un paēdām kādā lielveikala picu
ēstuvē. Tikai pēc atgriešanās Latvijā, noskaidrojām, ka Tallinā ir
mūsu pašu «Lido». Pēc brīnīšanās, ka neviens uz ielas to neieteica,
bet bukleti par to neziņoja, izsecinājām – «Lido» vienkārši nav
vietējais uzņēmums. Nav ko atbalstīt ienācējus!

Tallinas vecpilsēta, protams, skaista, labi
saglabājusies. Taču, braucot prom no Tallinas, mūsu atziņa bija, ka
pilsēta nav diez ko viesmīlīga. Skaista, bet ne tāda, kurā gribētos
ilgstoši uzturēties.

Igaunijas dabas dāvanas –
ūdenskritumi

Un te nu ir daļa, kas šajā ceļojumā ir jāizceļ
īpaši – tie ir ziemeļu krasta ūdenskritumi. Zināju, ka Igaunijā ir
stāvkrasts, bet, ka tajā var izveidoties tik milzīgi
ūdenskritumi!

Lielākais un laikam arī iespaidīgākais, ir
Valastes ūdenskritums. Tas atrodas pašā jūras krastā, un to veido
šķietami maza šaura upīte, bet – gāžas no tik liela augstuma, ka,
domājot vien, aukstas kājas paliek. Pie šī ūdenskrituma savulaik ir
veidots skatu tiltiņš, lai tūristi, kāzinieki var pieiet un iegūt
smukas bildes. Kaut arī par tiltiņu ziņo arī ceļveži, realitātē
viņš šobrīd ir daļēji demontēts un slēgts. Godīgi sakot – paldies
Dievam, jo tas nu galīgi neizskatījās drošs.

Ne mazāk iespaidīgs ir Jegalas ūdenskritums,
kura atrašanai bija jābūt varen modriem un acīgiem. Ja no Tallinas
šosejas pabrauktu garām īstajam krustojumam, droši vien atpakaļ
vairs nebrauktu. Kaut gan noteikti būtu bijis vērts meklēt arī
vairākkārt. Šis nu bija kā mini Niagāra, vasarā upē nav tik augsts
ūdens līmenis, tāpēc tas bija uz pusi šaurāks, bet palu laikā
sasniedz milzīgu platumu. Iespaidīgi, turklāt ņemot vērā, ka tas ir
tepat kaimiņos. Drosmīgi vietējie gan tieši blakus klinšainajam
stāvkrastam ķēra savu lomu.

Trešais ūdenskritums bija neliels pārpratums
no zināšanu viedokļa un ceļvežos rakstītā, bet galu galā ar vietējo
palīdzību atradām arī Keilas ūdenskritumu. Tas ir dabiski veidojies
milzīgs dabas brīnums, ko visai gudri vēlākos gados izmantoja arī
elektrības ražošanai. Man šajos jautājumos sapratne maza, bet nu šo
par mini HES ir pārveidojusi Igaunijas lielākā elektroenerģijas
kompānija, iekārtojusi arī piemiņas vietu un pieminekli ūdens
turbīnas idejas autoram. Arī šeit blakus tiek rekonstruēta muiža,
tātad pēc vairākiem gadiem noteikti būs vērts aizbraukt
vēlreiz.

Noderīgi zināt!

Tūrisma palīdzība

Tā kā neko iepriekš daudz plānojuši nebijām,
tad mums labs palīgs bija planšete (Igaunijā daudzviet ir brīvi
pieejams wi-fi), bet kafejnīcās, benzīntankos un viesnīcās –
obligāti. Tāpat ikvienā miestā apciemojām arī Tūrisma informācijas
centrus, kas mūs apgādāja ar kartēm un dažviet pat labiem
ieteikumiem naktsmītnēm un maltītēm. Katrā ziņā par kartēm
neiztērējām nevienu centu.

Valoda

Kaut arī bijām saklausījušies, ka igauņiem
nepatīk runāt krievu mēlē, pēc pieredzes jāsaka, tieši krieviski
viņi runā labprātāk. Vecākā gadagājuma cilvēkiem angļu mēle ir
diezgan sveša, viņi drīzāk izvēlētos runāt vāciski. Taču kopsaucējs
gandrīz vienmēr izrādījās krievu valoda. Tas mums bija
pārsteigums.

Visitestonia.com

Šis nu ir labākais atradums kaimiņzemes
apceļotājiem. Izrādās, kāda projekta gaitā šī lapa ir iztulkota
latviski. Šeit nu var meklēt visu ko sirds kāro par Igaunijas
apmešanās vietām, apskates objektiem utt., turklāt mūsu dzimtajā
valodā. Pastāv iespēja arī virtuāli ļaut programmai sev saplānot
vēlamo ceļojumu atbilstoši atzīmētajām vēlmēm. Mēs gan šo iespēju
neizmantojām, jo mums viss mainījās uz vietas ceļā.

Nauda

Igauņi vairākkārt mūs pavilka uz zoba, ka nu
mums ir viena valūta. Tiesa, preces un pakalpojumi šķita nedaudz
dārgāki, arī maltītes krogos un kafejnīcās. Taču atšķirība nav tik
nozīmīga, lai tāpēc izvēlētos to visu neizbaudīt. 

Foto: no L.Vaitas personīgā arhīva