15.1 °C, 1.4 m/s, 88.9 %

Ekonomika

Uzņēmēju pašvērtējums
05/06/2011

Latvijas Tehnoloģiskais centrs (LTC) projekta «InnoLaSME – koordinēti inovācijas atbalsta pakalpojumi MVU Latvijā» gaitā izstrādājis metodi, pēc kuras uzņēmumam iespējams veikt inovācijas pašnovērtējumu. «Jelgavas Vēstnesis» piedāvāja vairākiem Jelgavas ražošanas uzņēmumiem novērtēt savu inovāciju līmeni. Lai gan testa rezultāti atšķiras, inovāciju līmenis tajos ir vienāds. Tāpēc piedāvājam ne tikai testa atšifrējumu, bet arī pašu uzņēmēju viedokli par to, kas tad ir galvenā vērtība uzņēmumā un uzņēmējdarbībā kopumā.

Latvijas Tehnoloģiskais centrs (LTC) projekta «InnoLaSME
– koordinēti inovācijas atbalsta pakalpojumi MVU Latvijā» gaitā
izstrādājis metodi, pēc kuras uzņēmumam iespējams veikt inovācijas
pašnovērtējumu. «Jelgavas Vēstnesis» piedāvāja vairākiem Jelgavas
ražošanas uzņēmumiem novērtēt savu inovāciju līmeni. Lai gan testa
rezultāti atšķiras, inovāciju līmenis tajos ir vienāds. Tāpēc
piedāvājam ne tikai testa atšifrējumu, bet arī pašu uzņēmēju
viedokli par to, kas tad ir galvenā vērtība uzņēmumā un
uzņēmējdarbībā kopumā.

Šobrīd inovāciju testu izpildījuši ap 350 Latvijas
uzņēmumu, bet lielākoties tas noticis kāda konkrēta LTC pētījuma
laikā. Kopējā aina nav pārāk spoža – lielākā daļa uzņēmumu ir
otrajā no četriem attīstības līmeņiem. «Ir, protams, uzņēmumi,
kuriem interesē inovācijas, un viņi jau atrodas 3. vai pat 4.
līmenī, tomēr vairākums ir lejasgalā vai pa vidu,» tā LTC pārstāve
Gundega Lapiņa. Viņasprāt, uzņēmumi izvēlas izpildīt šo testu, jo
tas ir vienkārši, ātri un uzreiz ir taustāms rezultāts – var redzēt
vājās un stiprās puses.

Šo testu var izpildīt ikviens uzņēmums, kam ir tāda
vēlēšanās, sazinoties ar LTC pārstāvi Agnesi Janovu pa tālruni
67558711 vai e-pastu: agnesej@edi.lv. Rezultāti tiks izsūtīti
elektroniski apmēram dienas laikā. Vismaz līdz projekta beigām –
2012. gada jūnijā – testu iespējams izpildīt bez
maksas.

«Eiropas nauda aiziet birokrātijai»

Nikolajs Dubovs, Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcas ražošanas
direktors:

«Uzņēmumā nepārtraukti domājam, kā uzlabot savu produkciju, tomēr
tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka iekārtām un detaļām, ko
ražojam, jābūt ērtām un vienkāršām gan pēc uzbūves, gan lietošanā.
Tām jābūt tādām, lai ar tām var nostrādāt pēc iespējas ilgāk,
maksimāli maz iejaucoties un remontējot. Strādājam šaura profila
jomā, tāpēc jāapmāca pašiem savi cilvēki – ne tirgū, ne zinātniski
pētnieciskajā sektorā šādi speciālisti nav atrodami. Līdz ar to
vienīgā sadarbība zinātniskajā jomā, ja to tā var nosaukt, ir ar
mūsu pašu klientiem, kuri pasaka, ko grib, kur lietos mūsu
izgatavoto produktu, bet mēs domājam, kā to panākt, uzlabot un
tamlīdzīgi.

Tādos uzņēmumos kā Mašīnbūves rūpnīca, kas saglabājušies no
padomju laikiem, darbojas naturālās saimniecības princips. Tas
nozīmē, ka viss tiek darīts uz vietas, kaut gan tas nav pareizi –
ir lietas un pakalpojumi, ko izdevīgāk izmantot kā ārpakalpojumu.
Bet šie vecie, pamatīgie uzņēmumi nav tam gatavi, nav gatavi mainīt
organizācijas ražošanas kultūru, tehnoloģijas. Tomēr viss jau
mainās. Piemēram, pirms trim gadiem likvidējām galvanizācijas
nodaļu, kura bija nerentabla. Vajadzēja turēt un apmācīt cilvēkus,
savulaik pat desmit, bet pēdējā laikā vienu speciālistu un palīgus,
bet pie mūsu apjomiem tas neatmaksājās. Šodien sadarbojamies ar
Lietuvas firmu, un tas ir gan lēti, gan ātri – viņi pasūtījumu var
izpildīt nedēļas laikā, un mūs tas apmierina. Domāju, arī to var
uzskatīt par inovāciju, kas vērsta uz ražošanas attīstību.

Liels mīnuss ir pārlieku birokratizētā Eiropas fondu apguve.
Pirms desmit gadiem izmantojām šo iespēju un piesaistījām
līdzekļus, lai modernizētu gāzes metāla griežamo iekārtu. Toreiz
tas bija viegli un ātri, turklāt pati projekta izstrāde praktiski
neko nemaksāja. Pirms diviem gadiem gribējām turpināt iesākto
tehnikas modernizāciju. Parēķinot visas ar projekta izstrādi un
sagatavošanu saistītās izmaksas, secinājām, ka tas izmaksā tikpat,
cik paņemt bankā kredītu un atdot to kopā ar procentiem. Tiesa,
kredīts mums tobrīd nebija pa kabatai, toties sapratām, ka Eiropas
līdzekļi principā nekādu reālu atbalstu uzņēmējam nedod, jo klapatu
ir vairāk nekā reālais ieguvums.»

«Inovatīvas idejas mūžs ir īss»

 
Aiva Freimane, šokolādes apdrukas darbnīcas SIA «Artende»
īpašniece:

«Ideja par šokolādes apdruku mums radās 2008. gadā, taču tā
joprojām ir uzskatāma par inovatīvu, jo ne savu ideju, ne
tehnoloģijas neesam pārdevuši. Jā, ir bijuši mēģinājumi Latvijā
ražot pakaļdarinājumus jeb aizvietotājpreces, bet kvalitātes ziņā
tās ne tuvu nestāv tam, ko varam piedāvāt mēs. Tomēr jāatzīst, ka
ar inovatīvu ideju vien nepietiek – tādiem uzņēmumiem kā mēs, kas
piedāvā luksusa, nevis pirmās nepieciešamības preci, ir īss mūžs,
kādi gadi divi. Jo katra jauna ideja prasa ne tikai resursus, bet
arī pircēju apmācību – neviens tāpat nesāks pirkt jauno produktu,
viņiem ir jāskaidro un jāieinteresē, jāveido sajūtas par jauno
vēlmju nepieciešamību. Arī mēs bijām jauni un ļoti spītīgi
attieksmē pret tirgu, bet nu esam sapratuši, ka tā rīkoties
nedrīkst. Tāpēc pagaidām esam ieņēmuši nogaidošu pozīciju un
sekojam līdzi izmaiņām Latvijas ekonomikā un uzņēmējdarbības vidē,
bet, ja labāk nekļūs, iespējams, brauksim prom paši un līdzi ņemsim
arī savu ideju… Jau tagad analizējam citus tirgus un citu valstu
politiku attiecībā uz uzņēmējdarbību, un varu teikt, ka, piemēram,
Īrijā, Dānijā, Lielbritānijā, dotē mazos uzņēmumus, kam ir
inovatīvas idejas. Citās valstīs jaunajiem uzņēmumiem pirmajā gadā
nav jāmaksā nodokļi, tiek piedāvātas apmācību programmas un
bezmaksas mentoringa pakalpojumi. Tas nozīmē, ka jaunajam uzņēmumam
tiek piesaistīta valsts atbalsta programma un pirmos divus darbības
gadus palīdz: pārbauda bilanci, grāmatvedību, palīdz ar
analītiskajām sistēmām, reklāmas jomas atrašanu un tamlīdzīgi. Tas
ir abpusēji izdevīgi, jo uzņēmumam, kura pārstāvis ir mentors, tiek
piešķirti nodokļu atvieglojumi. Latvijā mentorings ir izkliedēts,
nav sistēmisks, nav arī līdz galam definēti abu pušu ieguvumi un
loma.

Jā, pastāv biznesa inkubatori, kas kā atbalsts jaunajiem
uzņēmumiem vērtējami pozitīvi. Jēga tam visam ir, jo šajos
inkubatoros jaunais uzņēmums iegūst iespēju īrēt telpas par zemāku
nomu pirmos gadus un ne tikai. Tas ir reāls atbalsts uzņēmumam no
ekonomiskās puses, arī papildu ieguvumi ir ne mazāk svarīgi –
infrastruktūra, reprezentablas telpas, kanceleja, speciālistu
konsultācijas un to pakalpojumi, informācijas pieejamība saistībā
ar noteikto nozari. Mēs izmantojām tikai biroja telpas un ar to
saistīto infrastruktūru, kā arī reklāmas pakalpojumus, bet ražošanu
inkubatorā ierīkot nevarējām specifisko noteikumu dēļ, jo Latvijā
pārtikas nozarē prasības ir krietni augstākas nekā citās valstīs –
tas nav slikti, bet jaunam uzņēmumam tas ir pārlieku liels
finansiālais slogs, kas traucē normālu attīstību, pat gremdē. Šeit
ir arī vēl viena nianse – no jaunā uzņēmēja pieprasa izpildīt šīs
normas, bet nesniedz konsultācijas par to, ko tik tiešām būtu
nepieciešams ievērot, jo varbūt sākumposmā var nodrošināt tikai
minimālus apstākļus.»

«80% koksnes eksportē kā izejvielu»

 
Juris Griķis, «Nakts mēbeļu» un matraču ražotāja SIA «OAK»
direktors:

«Vissāpīgākie jautājumi mūsu nozarē ir sadarbība ar zinātniekiem,
ekspertiem un valsts atbalsts. Kāpēc tā? Tāpēc, ka man nav ne
jausmas, ar ko nodarbojas, ko ir izdomājuši, ko pēta Latvijas
zinātnieki, kuru darbs ir ļoti atrauts no ražošanas. Nespēju
saprast, kas viņiem dod pasūtījumus un finansējumu… Jā, ar
vietējo Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības
institūtu sadarbojamies, bet tur iespējams notestēt tikai matračus
– to esam darījuši un saņēmuši atzinumu, ka mūsu produkts atbilst
visiem Eiropas standartiem. Bet, kas attiecas uz mēbelēm, Latvijā
neredzu zinātnes un ražošanas sadarbības iespējas, jo zinātne
galvenokārt ir tendēta uz koka pirmapstrādes, dēļu, pētniecību.
Tas, protams, ir likumsakarīgi, jo apmēram 80 procenti no visas
Latvijā saražotās koksnes aiziet eksportā kā pirmapstrādāts
materiāls vai granulas un tikai 20 procenti koksnes padziļināti
pārstrādā, radot produktus ar augstu pievienoto vērtību. Par kādu
sadarbību var runāt, ja, piemēram, mūsu šobrīd inovatīvākā produkta
– «Pils matraču» – ražošanā no Latvijas iepērkam tikai koku
rāmjiem? Viena matrača izgatavošanai nepieciešamas ap 30
komponentes, bet Latvijā pieejama tikai viena – mums nav ne
stiepļu, ko vedam no Anglijas, ne diegu, ko pērkam Vācijā, ne putu
materiālu, ne drānu, ne laku un krāsu.

Būsim godīgi – Latvija Eiropā kotējas vidēji zemu un Eiropas
tirgi no mums negaida neko ar augstu pievienoto vērtību, tikai
izejvielas. Nesen pie manis viesojās somu iepircējs – viņam
interesē vai nu zema cena, vai kaut kas unikāls. Jā, unikālu varu
piedāvāt, un tas viņu ieinteresēja. Pārsvarā vietējie uzņēmumi ražo
pēc ārzemju pasūtījuma – pēc viņu rasējumiem, tehnoloģijām un par
viņu noteikto cenu. Tur nevajag pielietot zinātni.

Paši ražotāji ir aizņemti, nepārtraukti cīnoties tirgos un
ražošanas frontēs, tāpēc viņiem neatliek ne laika, ne naudas, ko
ieguldīt pētniecībā, jaunu tehnoloģiju attīstībā, investīcijās. Arī
valsts mūs presingo ar nodokļiem, tādējādi palielinot resursu –
darbaspēka, elektrības, izejmateriālu – izmaksas. Taču valsts
varētu mums palīdzēt frontēs, kurās cīnāmies. Pirmkārt, valstij ir
jāsekmē vietējā ražošana ar dažādiem atvieglojumiem nodokļos.
Otrkārt, valdība varētu samazināt resursu cenas, piemēram,
izstrādājot nodokļu politiku, kas dotu priekšrocības vietējiem
ražotājiem. Treškārt, valsts ar savām neskaitāmajām institūcijām un
ierēdņu pūļiem varētu palīdzēt vest ārā mūsu produktus, atbalstot
dalību dažādās izstādēs. Šobrīd uzņēmēji tajās nepiedalās, jo tas
ir dārgi – bez 50 tūkstošiem nemaz nav ko iesākt. Labi, piemēram,
pēdējā «World Expo» Ķīnā bija ļoti laba platforma, lai sekmētu
Latvijas ārējo tirdzniecību, taču tās visas nejēdzības, kas tur un
ap to notika, vēlreiz apliecināja mūsu valstsvīru nespēju domāt un
rīkoties tautsaimnieciski. Administrēt Eiropas pabalstus taču ir
daudz vienkāršāk nekā sekmēt ieņēmumus no Latvijas preču eksporta.
Tā ir uz īstermiņa patēriņu balstīta, tuvredzīga politika, kas
rezultātā ved uz vietējās tautsaimniecības noplicināšanu un
ražošanas iznīcināšanu. Žēl, bet taisnība. Tā tālāk nevar.»

Kā liecina iegūtie rezultāti, visi trīs uzņēmumi – mēbeļu un
matraču ražotājs SIA «OAK» (67 punkti), metālapstrādes uzņēmums
«Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca» (70 punkti) un šokolādes apdrukas
uzņēmums SIA «Artende» (64 punkti) – ir C līmeņa uzņēmumi. Tajos ir
labi attīstīta nepieciešamības izjūta pēc tehnoloģijas pārmaiņām.
Šādi uzņēmumi ir spējīgi ieviest jaunus projektus un pieņemt
stratēģisku pieeju nepārtrauktās inovācijas procesā. Viņiem ir
skaidras prioritātes – kas ir jāizdara, kad un kurš to darīs –, ir
stipras iekšējās spējas gan tehniskajā, gan vadības jomā un
izmaiņas tiek īstenotas prasmīgi un ātri. Šie uzņēmumi ir ieguvēji,
jo tiem apzināti attīstīts stratēģiskais pamats attiecībā uz
tehnoloģiju pētniecību, iegādi, ieviešanu un uzlabošanu. Tomēr
viņiem trūkst spēju pārskatīt tirgu, izmantojot jaunās
tehnoloģijas, vai radīt jaunas tirgus iespējas. Viņi sacenšas
esošās rūpniecības ietvaros un var «aizķerties» lēnas attīstības
sektorā, neskatoties uz efektīvo tehnoloģiju ieviešanu konkrētajā
rūpniecības nozarē. Dažkārt viņi nav pārliecināti, kur un kā
iegādāties jaunās tehnoloģijas, ja tās neietilpst viņu darbības
vidē. Šiem uzņēmumiem piemīt stipras iekšējās iespējas un
stratēģiskā domāšana par tehnoloģijām, domājot gan par vidēji ilgu,
gan ilgāku laika posmu. Dažās jomās šie uzņēmumi var atpalikt no
starptautiskiem nozares līderiem, taču viņiem ir spēcīgs attīstības
potenciāls.

Sagatavoja Ilze Knusle-Jankevica