Pilsētā

Cik emocionāli grūti ir palaist bērnu no audžuģimenes, kad tam jādodas prom, kā ir, kad ģimenē pašiem ir savi bērni un ienāk sveši, kā risināt konfliktsituācijas ar audžubērniem – šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem interesenti vēlējās noskaidrot atbildes sarunu vakarā potenciālajām audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem.

Otrdienas vakarā kafejnīcā «Silva» notika projekta «Atver sirdi
Zemgalē» īstenotāju rīkotais pasākums potenciālajām audžuģimenēm,
aizbildņiem un adoptētājiem. Tā galvenā doma: tiem, kas apsvēruši
domu vai ir gatavi palīdzēt bērniem, kuri dažādu iemeslu dēļ
palikuši bez tuvinieku gādības, dot iespēju uzklausīt speciālistu
padomus, audžuvecāku pieredzi, kā arī noskaidrot sev interesējošus
jautājumus. Atsaucība bija diezgan liela.

«Doma kļūt par audžumammu man ir jau vairākus gadus, taču sevi
vēl šaustu. Dzīvoju viena un gribu sniegt mājas kādam bērnunama
bērnam, tikai nezinu, vai vienam uztic bērnu,» interesējās pasākuma
apmeklētāja jelgavniece Sigita, kura sarunu vakarā vēlējās
noskaidrot, kādi ir pirmie soļi, lai iegūtu audžuģimenes statusu,
kā arī uzklausīt pieredzējušu audžuģimeņu stāstus – kā viņiem ir
veicies. «Ņemot vērā, ka man ir pāri 45 gadiem, savā ģimenē esmu
gatava uzņemties rūpes par aptuveni desmit gadus vecu meiteni.
Visvairāk uztraucos par to, vai mēs ar bērnu atrastu kopēju valodu.
Taču, ja nepamēģināsi, nekad neuzzināsi,» pārliecināta Sigita. Arī
jelgavnieki Māris un Gunita nopietni domā par audžuģimenes statusa
iegūšanu. «Mums pašiem savu bērnu nav, taču gribam dot iespēju augt
ģimenē kādam bērnam, kurš šobrīd dzīvo bērnunamā. Esam jau
interesējušies, kādas formalitātes jānokārto,» pastāstīja Gunita,
savukārt viņas dzīvesbiedrs piebilda: «Katram bērnam ir tiesības
augt ģimenē, saņemt mīlestību. Ja mums ir iespēja to dot, kāpēc
nē?»

Šobrīd valstī daudz tiek domāts un darīts, lai mazinātu sociālās
aprūpes iestādēs dzīvojošo bērnu skaitu. Pastiprināta uzmanība tiek
pievērsta alternatīvo bērnu ārpusģimenes aprūpes formu
popularizēšanai – adopcijai, aizbildniecībai, audžuģimenei un
viesģimenei –, tādējādi nodrošinot bērniem iespēju augt ģimeniskā
vidē. Audžuģimenes šobrīd ir viena no populārākajām ārpusģimenes
aprūpes formām. Audžuģimene ir ģimene, kas bārenim vai bez vecāku
gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi līdz brīdim, kamēr bērns
var atgriezties savā ģimenē. Ja tas nav iespējams, bērns tiek
adoptēts vai nodots aizbildniecībā.

Šobrīd Jelgavā oficiāli ir reģistrētas desmit audžuģimenes,
kurās aug seši bērni no Jelgavas un pieci no citām Latvijas
pašvaldībām. 34 bērni no Jelgavas ir ievietoti audžuģimenēs citviet
Latvijā, taču Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centrā (BSAC) 30
bērni joprojām klusi sapņo nokļūt mīlošā ģimenē…   

Vēl pirms dažiem gadiem Jelgavā bija tikai divas audžuģimenes,
šobrīd – desmit. Jelgavas Bāriņtiesas vadītāja Irisa Guntra
Turčinska atzīst, ka skaitlis ir ievērojams, taču tikai pusē no šīm
ģimenēm ir ievietoti bērni. «Piecās ģimenēs audžubērnu nav, jo tās
vēlas uzņemt meitenītes, kas ir ne vecākas par sešiem gadiem, bet
mūsu pašvaldībā šobrīd nav šāda vecuma bērnu, kuriem būtu
nepieciešama palīdzība,» skaidro I.G.Turčinska.

Pēdējā gada laikā gan redzama pozitīva tendence – no 45 līdz 30
samazinājies BSAC dzīvojošo bērnu skaits. «15 bērni šajā laikā ir
ievietoti audžuģimenēs vai paņemti aizbildniecībā, bet divi –
adoptēti,» stāsta I.G.Turčinska, gan norādot, ka liela daļa bērnu
savu ģimeni vēl gaida. «Diemžēl to, ko bērnam var sniegt ģimene,
nevar dot iestāde, tāpēc aicinu jelgavniekus pārdomāt savas
iespējas un uzdot sev jautājumu: vai es varētu dot mājas,
mīlestību, aprūpi, gādību un ģimenisku vidi kādam bez vecāku
gādības palikušam bērnam?» aicina I.G.Turčinska.

Kas jādara, lai kļūtu par audžuģimeni?

Kādu atbalstu audžuģimenei sniedz valsts un
pašvaldība?

Foto: no JV arhīva