Pilsētā

Sarunājoties ar «Jelgavas Vēstnesi», viņi atkal un atkal
uzsver, ka ne par mata tiesu neatšķiras no citiem bērniem – tāda
pati ikdiena, tādi paši svētki un izklaides, tāda pati draudzība un
kašķi. Kā jau ģimenē mēdz gadīties. Tiesa gan – viņiem ir iekšējās
kārtības noteikumi, kuriem jāpakļaujas, un jārēķinās, ka ik brīdi –
kā dienā, tā naktī – kopā ar viņiem ir sociālā darbiniece vai
aprūpētāja, ko bērni pēc ieraduma sauc par audzinātājām. Jā, arī
par mammām. «Mēs tik ilgi šeit esam dzīvojuši, ka viņas jau
kļuvušas par mammām,» ar tikko manāmu rūgtumu teic uzrunātie
bērni.

Kopumā Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centrā ir 59
darbinieki, tostarp sociālie darbinieki, aprūpētāji, psihologi,
ārpusstundu darba organizatori, kā arī medicīnas personāls. Viņu
uzdevums ir gādāt, lai bez vecāku aprūpes palikušajiem bērniem
radītu mājas izjūtu, ģimenes atmosfēru un palīdzētu bērniem izaugt
par krietniem cilvēkiem. Visi jūtas kā liela ģimene – kaut arī
bērnunamā nokļuvuši daudzi bērni no vienas ģimenes – brāļi un māsas
–, lielākoties jau visi uzņemas rūpes cits par citu. «Īpaši tas
redzams brīvdienās, kad lielākie kopā ar mazajiem spēlējas, arī
pasākumos, kad lielie mazos pieskata, uzmana,» novērojusi sociālā
darbiniece Viktorija Lasmane. Protams, neiztikt arī bez
sadzīviskiem strīdiem. Bet bērni, kā jau bērni, pastrīdas, tad
salabst un nepieciešamības gadījumā aizstāv cits citu.

Bērnu skaits centrā pa dienām mēdz atšķirties – kaut arī
vairums mācās Jelgavas izglītības iestādēs, netrūkst tādu, kas
darba nedēļu pavada internātos un «mājās» atgriežas vien nedēļas
nogalē. Savukārt brīvdienas kāds pavada ārpus bērnunama. Darba
dienu rītos galvenokārt bērnudārznieku vecumu sasniegušie un
pirmklasnieki ar autobusu tiek nogādāti izglītības iestādē, bet
pievakarē – atvesti atpakaļ. Lielākie bērni ceļu uz skolu mēro
kājām. 

Bērni un jaunieši ikdienā dzīvo grupiņās. Kopumā iestādē ir
sešas grupiņas, pa 10 – 14 cilvēkiem katrā. Katrā grupiņā ir
lielāka telpa, kur bērni laiku var pavadīt visi kopā, neliela
virtuvīte, kur pagatavot kādu «ātro» maltīti, kā arī istabiņas,
kurās naktsvieta ir diviem trim bērniem. «Pavasarī veicām aptauju,
un viens no jautājumiem bija, vai bērni vēlas paši gatavot ēdienu.
Vairums atbildēja, ka ikdienā tomēr ne. Tieši tādēļ ēdiens tiek
gatavots visiem kopīgi, to sadala pa grupiņām, kur arī tiek
notiesāts,» ikdienu atklāj V.Lasmane. Tiesa gan – katrā grupiņas
virtuvē ir tējkanna, tosteris, mikroviļņu krāsns, un bērni, ja
vēlas, ko pagatavot var arī paši. Koplietošanas telpā ir
televizors, lielākajiem bērniem dators, un sociālā darbinieka
uzdevums ir «regulēt» bērnu brīvā laika pavadīšanu, piemēram,
raudzīt, lai pa televizoru skatās savam vecumam atbilstošas
pārraides. Savukārt datorklasē, kur ir arī interneta pieslēgums, un
trenažieru zālē audzēkņi laiku var pavadīt saskaņā ar grafiku.
Viņiem ir arī žurnāls, kurā reģistrēties, pirms došanās ārpus
bērnunama telpām, norādot, kur ies, kad būs atpakaļ.

Kā pavadīt savu brīvo laiku, bērni var izvēlēties paši –
iespēju iesaistīties dažādos pulciņos vai apmeklēt kultūras
pasākumus kā iestādē, tā pilsētā netrūkst. Tuvojoties
Ziemassvētkiem, vakari tiek aizvadīti, iestudējot ludziņu
«Nepaceļamā mugursoma», kā arī gatavojot citus priekšnesumus. «Šeit
piedāvātajos pulciņos iesaistās vieni un tie paši bērni, un kopumā
man ir tādi piecpadsmit īsteni aktīvisti,» teic ārpusklases darba
organizatore Ilze Paškeviča, neslēpjot, ka lielākoties tie ir
jaunākie bērni, kas izmanto iespēju spēlēt teātri, zīmēt apsveikuma
kartītes, apgūt floristikas knifiņus un daudz ko citu. «Pusaudži
šajā ziņā ir noraidošāki,» neslēpj Ilze.