23.9 °C, 3.4 m/s, 41.2 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāKas ir svarīgāk – izglītība vai prece par puscenu?
Kas ir svarīgāk – izglītība vai prece par puscenu?
05/12/2011

«Pirms desmit gadiem, kad sāku strādāt Sociālo lietu pārvaldē, kolēģe teica: «Daudz darba mums te nav.» Bija piecas ģimenes, ar kurām veicām sociālo darbu, arī klientu lietas bija daudz vienkāršāk noformētas. Tagad esam sešas sociālās darbinieces darbam ar ģimeni un bērniem, un kopā mums jārūpējas par 739 pilsētas ģimenēm, kuras nonākušas grūtībās,» atzīst Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes sektora darbam ar ģimeni un bērniem vadītāja Gunda Balode.

Kristīne Langenfelde

«Pirms desmit gadiem, kad sāku strādāt Sociālo lietu
pārvaldē, kolēģe teica: «Daudz darba mums te nav.» Bija piecas
ģimenes, ar kurām veicām sociālo darbu, arī klientu lietas bija
daudz vienkāršāk noformētas. Tagad esam sešas sociālās darbinieces
darbam ar ģimeni un bērniem, un kopā mums jārūpējas par 739
pilsētas ģimenēm, kuras nonākušas grūtībās,» atzīst Jelgavas
Sociālo lietu pārvaldes sektora darbam ar ģimeni un bērniem
vadītāja Gunda Balode.

Šo gadu laikā G.Balode ir definējusi, kas ir sociālais darbinieks.
«Ja priekšstats par sociālo darbinieku ir tikai tik liels, kā no TV
ekrāna, tad daudziem noteikti atmiņā nāk kāda amerikāņu filma, kurā
sociālā darbinieka vienīgais mērķis ir atrast ģimenē to slikto, kas
ļautu rīkoties un atņemt ģimenei bērnus. Man šķiet, ka mēs
strādājam gluži pretēji. Mūsu misija ir palīdzēt grūtībās nonākušām
ģimenēm un meklēt tajās labo, atrast pašā ģimenē resursus, lai tā
ar saviem spēkiem un mūsu atbalstu uzlabotu savas ģimenes dzīves
apstākļus,» uzskata G.Balode.

Vairāk nekā 700 ģimeņu, par kurām jārūpējas sešiem
sociālajiem darbiniekiem, – vai tāds darba apjoms vispār ir
reāls?

Pēc citu valstu labas prakses piemēriem, ideālā gadījumā vienam
sociālajam darbiniekam būtu vēlams strādāt ar ne vairāk kā 35 – 40
ģimenēm. Diemžēl mūsu valstī pagaidām tik daudz resursu nav, lai
varētu atļauties šādu modeli. Protams, ka darba apjoms ir milzīgs,
taču jāsaprot arī tas, ka ne jau visas no šīm 739 ģimenēm ir tādas,
kas prasa ar tām strādāt katru dienu. Ir virkne ģimeņu, kurām ar
mūsu palīdzību situāciju izdevies uzlabot, pat atrisināt, taču tās
tik un tā vēl paliek mūsu redzeslokā, lai būtu pārliecība, ka
apstākļi nepasliktināsies – tas ir sava veida monitorings, ko arī
veic sociālais darbinieks.

Bet tajā pašā laikā mēs nereti masu medijos dzirdam
gadījumus, kad ģimenes skaļi runā par to, ka nav saņēmušas sev
vēlamo palīdzību…

Jā, arī manā praksē ir bijis pāris šādu gadījumu, un, ticiet man,
tas ir ārkārtīgi nepatīkami. Tu vakarā atnāc no darba, ieslēdz
televizoru, un tur tava aprūpējamā ģimene, kuras labā esi darījis
tik daudz, stāsta, ka neviens nepalīdz, cik necilvēcīgos apstākļos
tai jādzīvo, kāds grausts ir viņu māja… Bet tu skaidri zini, ka
šai ģimenei jau sen kā piešķirts pašvaldības sociālais dzīvoklis,
kuru tā nelikumīgi izīrējusi citai personai, ka ģimene regulāri
saņem sociālos pabalstus, kurus vienkārši notriec… Tādos brīžos
tiešām šķiet, ka tavs darbs ir iemīts dubļos… Un tad, kad tu pēc
tam sarunā ar šo ģimeni centies noskaidrot, kas pamudinājis uz tik
nepateicīgu rīcību, atbilde ir vienkārša: «A kāpēc man neizmantot
šādu iespēju, ja es zinu, ka tūlīt man televīzijas darbinieki
palīdzēs atvērt kontu, uz kuru nāks ziedojumu nauda?! Man jau
draudzene teica, ka šitā izdarījusi un bez problēmām kontā sākusi
nākt nauda…» Ne pārāk bieži, bet diemžēl ir arī šādi
gadījumi…

Kāds ir tas ceļš, kā ģimenes visbiežāk nonāk Sociālo lietu
pārvaldes redzeslokā?

Mēs savus klientus varam iedalīt tādās kā divās kategorijās –
brīvprātīgie jeb tie, kuri paši sameklē ceļu pie mums, un obligātie
klienti jeb tās ģimenes, par kurām mēs uzzinām no citām
institūcijām, visbiežāk – no Pašvaldības policijas, Bāriņtiesas,
izglītības iestādēm.

Pagājušajā gadā grūtībās nonākušas ģimenes, par kurām mūs
informēja citas institūcijas, bija 540. Tās, kas atnāk pašas,
galvenokārt ir ģimenes, kurām nepieciešama materiāla palīdzība.
Biežāk tomēr mums ar ģimeni jāstrādā piespiedu kārtā.

Vai mēs varam vilkt paralēles starp situāciju ģimenēs un
ekonomisko situāciju valstī?

Es domāju, ka pavisam droši. To apliecina arī mūsu statistika – ja
2007. gadā mūsu klientu vidū bija 129 ģimenes, kuras bija garantētā
minimālā ienākuma pabalsta saņēmējas, tad pagājušajā gadā tādu bija
jau 425. Jo smagāka materiālā situācija ģimenēs, jo vairāk tā līdzi
sev nes dažādas likstas – vecākiem nav darba, viņi savas dusmas
izgāž pār bērniem; vecāki neredz izeju no situācijas, sāk lietot
alkoholu, un atkal cieš bērni; vecākiem nav naudas, tāpēc izlemj
bērnu skolā nesūtīt. Jāsaprot, ka sociālā darbinieka, kas strādā ar
ģimenēm, kurās ir bērni, galvenais uzdevums ir rūpēties, lai šajās
ģimenēs bērns būtu drošībā. Mums jāpanāk, lai vecāki pienācīgi
aprūpētu savu bērnu – lai viņš dzīvotu tīrībā, būtu paēdis,
apmeklētu skolu, pret viņu netiktu pielietota vardarbība. Ja šādi
signāli ir, mūsu uzdevums ir atrast risinājumu, kas palīdzētu
situāciju mainīt. Pirmām kārtām jau tā ir saruna ar ģimeni, lai
saprastu, kāds atbalsts nepieciešams, un tad mēs kopīgi izveidojam
rīcības plānu, kas katrai ģimenei var būt citāds – vienam
nepieciešama psihologa palīdzība, citam – ārstēšanās no atkarības,
vēl kādam – dzīvokļa jautājuma risināšana, darba meklēšana, papildu
izglītošanās, sociālie pabalsti…

Ir iespējams paskatīties uz to, kā šo rīcības plānu redz
sociālais darbinieks un kā – konkrētā ģimene. Droši vien viedokļi
ir krasi atšķirīgi.

Tā tas tiešām arī ir, jo bieži vien ģimene nespēj uz sevi
paskatīties no malas, tāpēc arī palīdzība, ko vēlas, ne vienmēr būs
tā, kas ļaus atrisināt situāciju. Tāds spilgtākais piemērs, kas man
nāk prātā, bija kāda projekta gaitā izspēlēta situācija ar romu
tautības ģimenēm, kurām mēs lūdzām uzrakstīt tos palīdzības veidus,
kas viņiem ļautu sakārtot situāciju ģimenēs, kurās vecāki nestrādā,
bērni skolu neapmeklē. Tad vairums akcentēja trīs lietas, kas
viņiem ļautu iekļauties sabiedrībā un uzlabot savas ģimenes
apstākļus: pirmkārt, protams, viņi vēlējās lielākus pabalstus,
otrkārt, speciālus veikalus, kur varētu iepirkties par puscenu, un,
treškārt, apmaksātu bērnu pieskatīšanas centru. Savukārt es kā
sociālais darbinieks saskatīju pavisam citus rīcības modeļus. Grupā
bija piecas mammas vecumā ap 30 gadiem, kuras nemācēja ne lasīt, ne
rakstīt, tāpēc mans ierosinājums bija sākt ar izglītības
nostiprināšanu. Viņām gan tas nešķita aktuāli. Lai gan mums ir
bijis arī gadījums, kad vecāki uz skolu bērnu nav laiduši nevis
tāpēc, ka tam nebūtu līdzekļu, bet gan tāpēc, ka vecāki vienkārši
nepazīst pulksteni un elementāri nezina, cikos bērnu uz skolu
sūtīt… Tāpat uz jautājumu, kāpēc nepieciešams bērnu pieskatīšanas
centrs, ja vecāki nav nodarbināti un arī negrasās par tādiem kļūt,
viņi atbildēt nespēja. Tas ir tikai viens no gadījumiem, kas
parāda, cik dažādi var uz lietām paskatīties.

Skolas neapmeklēšana bieži vien ir viens no pirmajiem
signāliem par to, ka ģimenē kaut kas nav kārtībā.

Jā. Ja mēs gādājam par bērna interesēm, tad izglītība ir viens no
būtiskākajiem punktiem. Parasti šādos gadījumos galvenā problēma ir
tā, ka vecāki neapzinās izglītības nozīmi. Piemērs: mamma palikusi
bez darba, audzina vairākus bērnus, vecākajam dēlam jau 16, un viņš
tiek sūtīts strādāt. Kāda skola?! Vecāki to nesaprot – ja bērns jau
var piehalturēt un tādā veidā pelnīt naudu ģimenei, tad izglītībai
viņi vairs neredz jēgu. Taču mūsu valstī pamatizglītība ir
obligāta, un mūsu pienākums ir gādāt, lai katrs bērns to iegūtu.
Vai vismaz lai mācības turpinātu līdz 18 gadiem. Un tad mums ir arī
tādi gadījumi, kad meitenei jau 17 gadi, bet viņa turpina mācības
4. klasē.

Taču diezin vai vienmēr problēmas ģimenē var saistīt tikai
ar materiāliem apstākļiem un izglītības trūkumu.

Protams, vienmēr jau nauda nav pie vainas. Tādu gadījumu gan
salīdzinoši nav daudz, bet problēmas ir arī, no malas skatoties, it
kā labās un situētās ģimenēs. Tajās visbiežāk tā ir vardarbība –
emocionāla un fiziska. Jā, arī Jelgavā ir tēti ar augstāko
izglītību, kuri darbojas biznesā, bet terorizē, fiziski iespaido
savus bērnus un sievu. Un visbiežāk šādi gadījumi mums kļūst zināmi
novēloti – jo no malas jau šķiet, ka viss ir kārtībā. Taču, kad tas
nonāk līdz mums, ģimenei pirmām kārtām ir jāiziet konsultācijas pie
psihologa. Dažkārt ar to arī pietiek, jo izglītotais ģimenes tēvs
beidzot paskatās uz sevi no malas. Mēs viņam palīdzam saskatīt
citus veidus, kā konfliktsituāciju ģimenē risināt. Tādās reizēs
vispatīkamākais ir vēlāk no paša bērna dzirdēt, ka kopš mūsu
sadarbības sākuma tētis pret viņu roku vairs nav pacēlis.

Tāpat ir gadījumi, kad bērns vienkārši uzmanības trūkuma ģimenē
dēļ sāk neapmeklēt skolu, klaiņot, bet vecāki to pamana tikai tad,
kad situācija jau kļuvusi nekontrolējama un bērnu vadīt vairs nav
iespējams. Nereti tad pati mamma vai tētis atnāk pie mums un saka,
ka galā vairs netiek. Pārvaldē ir tiešām profesionāli psihologi,
kuri tad kopā ar ģimeni strādā, lai apstākļus mainītu.

Cik procentuāli ir šādu gadījumu, kad ģimenei tiešām
izdodas palīdzēt un tā arī ilgtermiņā vairs nekļūst par jūsu
klientu?

Procentuāli to būtu ļoti grūti pateikt, bet vairumā gadījumu tomēr
ģimenēm ir jāseko līdzi arī turpmāk, jo tu nekad nevari zināt, kad
var notikt nākamais lūzums. Nereti es vakarā mājās domāju par to,
kā diez šovakar iet tai ģimenei. Jā, es šodien viņus apciemoju, un
viss bija kārtībā, bet nekad nevar zināt, vai šovakar tur nav
sācies kārtējais plosts, bērni palikuši neēduši un rīt uz skolu
neaizies. Bija gadījums, kad mamma septiņus gadus ar bērniem
mierīgi un labi dzīvoja, bet tad viņa atsāka dzert… Bērnus no
ģimenes uz laiku izņēmām, mammu aizvedām uz narkoloģijas nodaļu,
viņa izgāja pilnu ārstniecības kursu, un tagad, par laimi, atkal
viss ir kārtībā.

Bet kā jūs kā sociālo darbinieku uztver jūsu klienti – kā
atbalstu, palīgu vai tomēr kā draudu?

Gadījumi ir dažādi – tie, kuri atnāk paši, protams, nāk pēc
atbalsta un tā to arī uztver, bet vairumā situāciju, kad mums ar
ģimenēm jāstrādā piespiedu kārtā, mēs netiekam sagaidīti pārāk
laipni. Patiesībā – nereti mūsu biežā viesošanās kādā ģimenē arī ir
pamudinājums tam, ka kaut kas jāmaina, jo negribas jau cilvēkiem,
lai viņa dzīvē regulāri jaucas kāds no malas. Taču ir arī pavisam
kritiskas situācijas, kad mēs tiekam uztverti kā ienaidnieki. Manā
praksē ir bijuši trīs gadījumi, kad esmu pat lūgusi Dievu, lai
veiksmīgi izkļūtu no klienta mājas. Vienā reizē palīdzēju mammai ar
bērniem aiziet no vīra varmākas, kurš viņus prom laist negribēja.
Situācija jau it kā bija nostabilizējusies, mamma ar bērniem jau
dzīvoja atsevišķi, bet vēl tikai dažas mantas no vīra dzīvokļa bija
jāsavāc. Aizbraucu sievietei līdzi. Izrādījās, vīrs ir mājās, viņš
bija tik saniknots, ka, tiklīdz mēs ienācām dzīvoklī, aizslēdza
durvis un paņēma rokā cirvi… Tad es tiešām lūdzu augstākos
spēkus… Parasti jau, ja ir aizdomas, ka situācija varētu kļūt
nekontrolējama, mēs lūdzam palīdzību Pašvaldības policijai, kas
nekad neatsaka un vienmēr mūs pavada šādās vizītēs. Bet cilvēka
rīcību dažkārt ir ļoti grūti prognozēt…

Taču, neraugoties uz to visu, jūs jau gadus desmit ne tikai
izdzīvojat šo grūto ģimeņu stāstus, bet arī sniedzat viņām
atbalstu.

Mana pirmā izglītība ir medicīnas feldšeris – manī laikam vienkārši
ir tā vēlme palīdzēt citiem. Lai arī cik dažbrīd tas šķistu
bezcerīgi vai grūti, es ticu, ka katru situāciju ir iespējams
mainīt, tikai jāatrod pareizā pieeja.

Foto: Ivars Veiliņš